Pa vidu. Stāvēt. Pēc desmit gadiem.

Latvijas titulētākajam svarcēlajam Viktoram Ščerbatiham kādā intervijā jautāja, kāds viņam ir mērķis. Uz to viņš atbildēja - "Pa vidu. Stāvēt. Uz pjedestāla.". Pēcāk viņš papildināja, ka katram normālam sportistam tieši šādam būtu jābūt mērķim.
Pirms desmit gadiem savā otrajā skrējienā apkārt Vaidavas ezeram finišēju pirmais un stāvēju pa vidu. Gadu vēlāk biju otrais, bet vēl pēc gada 2011.gadā atkal stāvēju pa vidu. Kopš tā laika Vaidavā vairs nebija sanācis skriet, ja vien neskaita dalību triatlona stafetē pirms diviem gadiem. Bet nu tur apkārt ezeram jāskrien nebija. Pērn šajā laikā orientējos Pāvilostas mežos Kāpā, bet šogad uz Kāpu nebraucu, un tā nu nolēmu atkal doties uz Vaidavu.
To, ka šogad ir pagājuši desmit gadi pēc manas pirmās uzvaras Vaidavā, atskārtu tikai tad, kad biju jau skrējienam pieteicies. Bet šī atklāsme vēl vairāk konkretizēja mērķi - atkal finišēt pirmajam.
Taču, lai arī pieteikto konkurentu pulks nebija pārāk kupls un kā vienīgais reālais konkurents šķita vien Kārlis Vīksne, tomēr ļoti labi zinu, ka kāja, pār kuru man mēdz zust kontrole, pēdējā laikā nav spējusi pilnvērtīgi sadarboties distancēs garākās par 5-6.kilometriem. Daļēji tieši šī iemesla tam pašam Kārlim pagājušajā gadā pāris startos nācās piekāpties.
Lai arī senākos laikos skriešanas virziens ap ezeru ik pa gadam esot ticis mainīts, tomēr līdz šim biju skrējis tikai vienā virzienā - starts Vaidavas centrā, tad apmēram pieci kilometri pa ezera austrumu pusi pa meža/grants ceļu un atlikušie aptuveni seši kilometri jau pa asfaltu pa otru pusi ezeram un finišs atkal Vaidavas centrā. Taču šogad trase veda pretējā virzienā. Savukārt starts un finišs bija pārcelts uz stadiona pļavu netālu no ezera, līdz ar to kopējā distance arī sanāca gandrīz 12 kilometri, kas ir par apmēram par 500 metriem garāka nekā pēdējos gadus.

Starta pūlis

Trases pirmie metri veda pa zālienu augšup pa kalnu ārā no starta zonas. Pēc starta šāviena pa priekšu izrāvās Jānis Ābols, kuram būšana priekšā pirmos distances metrus laikam ir dzīves nepieciešamība visos skrējienos, kur viņš startē. Bet turpat viņam aiz muguras biju arī es un, uzskrienot kāpumā, paskrēju viņam jau arī garām. Pēc brīža, jau esot uz asfalta, pametu galvu atpakaļ un biju pārsteigts, ka sekotāju grupa jau ir vairākus desmitus metrus aiz muguras - biju visiem labu gabalu priekšā vien ar diviem pavadošajiem riteņbraucējiem sev priekšā.
Pirmais kilometrs pulkstenī nopīkstēja 3'14" - tas nebija ļoti lēni, ņemot vērā, ka pirms starta biju domājis, ka nebūtu slikti izskriet ar vidējo tempu ap 3'25". Taču arī ne tik ātri, lai pēc kilometra jau būtu pilnīgi viens.
Otrais kilometrs 3'22" - likās esmu varbūt nedaudz piebremzējis sākuma tempu, taču, iespējams, pie vainas bija kāpums, kas bija otrā kilometra vidū, jo trešais kilometrs atkal jau bija 3'15". Šajā brīdi sāka šķist, ka būšu sācis pirmos kilometrus par ātru, jo neticēju, ka šādā tempā spēšu noskriet visus 12 kilometrus pat ja kāja neatteiktos ar mani sadarboties.
Sevi gan mierināju ar to, ka otrā puse būs vieglāka tā iemesla dēļ, ka asfalta posms sākumā bija praktiski tikai pa pļavām, kur saule cepināja diezgan daudz (pēcāk pa dienu termometrs rādīja +29), bet beigas būs cauri mežam, kur no saules varētu patverties un tas mazinātu grūtumu. Un vēl arī nospriedu, ka ar šādu ātru sākumu varbūt izdosies iekrāt pietiekami lielu pārsvaru, lai tad, kad kāja sāk niķoties un parasti temps jūtami nokrīt, konkurentus ilgāku laika sprīdi nepielaistu klāt.
Nākamie divi kilometri bija 3'18" un 3'17", savukārt sestais kur bija jāskrien gan Valmieras šoseju sākumā lejup no kalna, pat bija 3'14". Tā aptuveni pusi no distances biju pieveicis 19'42". Nogriežoties uz Valmieras šosejas redzēju, ka Kārlis ir vienīgais, kas ir saredzamā attālumā - ne pavisam tuvu, bet ne arī tik tālu, lai es būtu jau pārāk tālu no viņa.
Ap šo laiku arī pāris epizodēs sāku just, ka kreisās kājas ikra ārmalā sāk parādīties pazīmes, kas liecina, ka kāja vairs nestrādā pavisam labi. To nedaudz uz brīdi mazināja tas, ka, skrienot aptuveni kilometru garo posmu gar lielo šoseju, pēc noskrējiena lejup sekoja līdzīgs kāpums uz augšu, kas gan lika palikt lēnākam, gan arī nedaudz pamainīt soli, līdz ar to nedaudz kāju atslogojot no līdzšinējā monotonā ritma.
Septītais kilometrs ar lielo kāpumu - 3'27". Nu jau no lielās šosejas biju nost un atkal bija sācies līdzens posms pa asfaltu, kad arvien biežāk sāku just, ka kāja vairs nestrādā kā nākas. Tajā brīdī sāku ar nepacietību gaidīt, kad beigsies asfalts un sāksies meža ceļš, ar cerību, ka uz nelīdzenāka seguma muskuļiem būs jāstrādā nedaudz citādāk un tas mazinās problēmas. Katrā ziņā pērn Sāremā skrējienā neasfalta posmos tik lielas problēmas neizjutu. Un te, gaidot asfalta beigas, pat vienu brīdi centos paskriet pa zāli, mēģinot kāju saglabāt skrienamā stāvoklī.
Drīz vien apmēram līdz ar astotā kilometra beigām, kas bija lēnākais līdz šim - 3'29", beidzot arī asfalts beidzās. Nedzirdēju, ka aiz muguras kaut kur skanētu Kārļa soļi, un tajā brīdī jau sāka šķist, ka atlikušos četrus kilometrus varbūt arī uzvaru no rokām izdosies neizlaist, pat ja arī atlikušie kilometri būs tikpat lēni kā pēdējais.

Vēl jāpiestrādā pie taisnuma

Mežā pavadošie riteņbraucēji aktīvi izdzenāja pa malām vairākas jauniešu grupiņas, kas izskatījās devušies kaut kādā pārgājienā. Bet es, iespējams, pateicoties tam, ka centos pārgājiena dalībniekiem paskriet garām ar pārliecinošāku skatu, nedaudz atguvu raitāku soli, jo jau devītais kilometrs atkal bija 3'20", un arī kāja likās funkcionējam gandrīz ideāli.
Nākamais, proti, desmitais kilometrs laikam bija visekstrēmākais no skriešanas viedokļa, jo sākumā bija pagarš lejupskrējiens pa smilšainu un akmeņainu taku, kur centos skriet ātri, tajā pat laikā brīžiem saule žilbināja acīs un bija jāuzmanās, lai kaut kur nepareizi nenoliktu kāju. Bet, kad no kalna bija noskriets, tad priekšā aiz līkuma negaidīti parādījās upīte. Kaut arī no iepriekšējām reizēm zināju, ka kaut kur tur tā ir, tomēr šoreiz tikai pēdējā brīdī pamanīju, ka asi jānogriežas pa kreisi, lai tiktu uz tiltiņa un nebūtu upīte jāšķērso pa taisno cauri ūdenim.
Ar visu šo desmitais kilometrs bija tikai nedaudz lēnāks par iepriekšējo - 3'22", ar desmit kilometru kopējo laiku 33'22". Un nu jau sapratu, ka pēdējos divos kilometros uzvaru nepazaudēšu, kaut arī joprojām, tuvumā nedzirdēju nevienu, kam to vispār varētu pazaudēt.
Sāku pie sevis domāt vien par to, vai izdosies izskriet ātrāk par 40 minūtēm, jo it kā kilometru atzīmes liecināja, ka līdz finišam vēl divi kilometri, bet tie tad būtu jānoskrien ātrāk par līdzšinējo vidējo tempu.
Vienpadsmitā kilometra atzīmi uz pulksteņa palaidu garām - pēc tam tikai apskatījos, ka tas bija veikts 3'25", un šī kilometra zīmīgais moments bija ugunsdzēsēju mašīna, kas bija nolikta, lai aplaistītu skrējējus. Taču man priekšā braucošie velosipēdisti sauca, ka viņiem nevajag ūdeni liet virsū, es no muguras saucu, ka man vajag, un tad viņi beigās sauca, ka viņiem nevajag, bet man gan. Līdz ar to pie neliela atspirdzinājuma es tiku, kaut arī laikam tā īsti to ūdens strūkla vēl nepaspēja ieslēgt un sanāca izskriet cauri vien tādam maigam lietutiņam.
Bet vienpadsmitā kilometra atzīmi arī, iespējams palaidu garām, jo ap to brīdi sākās sprinta posms, kas šogad bija vēl viens jaunievedums trasē. Pirms starta dzirdēju, ka tas būšot apmēram 200-300 metrus garš kāpums, kurā būs atsevišķa laika kontrole un ātrākais varēs tikt pie specbalvas.
Sākumā nebiju drošs, ka vispār gribu baigi censties šajā etapā, jo nebija jau tā, ka visu distanci būtu baigi slinkojis un tāpat jau nebūtu grūti. Tomēr, ieraugot, sprinta posma sākumu izlēmu, ka tomēr pamēģināšu, bet jau pēc pirmajiem soļiem sapratu, ka straujais tempa pieaugums kopā ar kāpumu kalnā ir varen nepatīkama kombinācija, un biju ļoti priecīgs, ka redzēju, ka tas jau pavisam drīz būs galā - solīto 200-300 metru vietā domāju, ka tur bija labi ja 100 metri.
Pulsu gan tik un tā biju uzdzinis augšā un arī elpošana bija aizsitusies, un tajā brīdī novērtēju to, ka šajos pēdējos pārsimts metros līdz finišam man vairs nav jācīnās par savas pirmās vietas noturēšanu, jo pēc šāda kāpinājuma atkal atgriezties pie normāla ritma nebija tik viegli.

Vaidavas stadions. Pēdējie metri.

Pirms finiša līnijas šķērsošanas bija jāizskrien aplis pa nelielo stadionu, un finišā ieskrēju patiešām priecīgs ar rezultātu 39'39". Vidējais temps uz visu distanci bija sanācis 3'20"/km, kas priekš . Kā pēc tam izrādījās, tad tuvākais sekotājs Kārlis finišā ieskrēja 1'10" aiz manis, bet trešā vieta, jau bija gandrīz trīs minūšu attālumā.
Savukārt sprinta posmā biju pavadījis tikai 19 sekundes, kas nozīmē, ka tur patiesi varēja būt vien 100 metri pret kalnu, un tas bija ceturtais ātrākais rezultāts - divi bija pamanījušies uzskriet 17 sekundēs un vēl viens 18 sekundēs.
Lai vai kā, ja šodienas rezultātu pārrēķinātu uz veco trasi, tad tas būtu ap 38'00". No visiem pieciem startiem, ko Vaidavā esmu skrējis, tas būtu otrs ātrākais, vien piekāpjoties rezultātam tajā reizē pirms desmit gadiem. Un tā kā pa šiem gadiem ir bijuši visai maz reižu, kad kādam ir izdevies noskriet veco apli ātrāk par 38 minūtēm, tad tas nozīmē, ka paskriet tomēr vēl varu.
Tajā pat laikā tas, kā trasē uzvedās kāja, pierādīja arī to, ka vismaz šosejā neko garāku par pieciem sešiem kilometriem joprojām nav jēga skriet. Šoreiz beigu daļu izglāba vien tas, ka tur vairs nebija asfalta, pie kā muskuļi strādā daudz monotonāk. Tas arī visticamāk nozīmē, ka aplis ap ezeru pretējā virzienā ar beigu daļu pa šoseju manai kājai būtu bijis daudz grūtāk izturams.

Pa vidu

Tā nu desmit gadus pēc pirmās uzvaras Vaidavā atkal stāvēju pa vidu. Šajā ziņā gan nedaudz žēl, ka apbalvošana bija tikai pa grupām, un, lai arī, protams, biju vinnējis arī savu vecuma grupu, tomēr šoreiz būtu gribējies, ka atsevišķi tiktu atzīmēts arī absolūtais vērtējums.
Bet tā laikam arī bija vienīgā nelielā rūgtuma piegarša, jo visādi citādi Vaidavā viss bija forši. Šis vēl ir viens no retajiem skrējieniem, kur cilvēki joprojām ir gatavi braukt un skriet tikai skriešanas prieka pēc, jo te katram finišētājam finišā nekar medaļu kaklā, nebaro ar putru un citu aktivitāšu, kas daudzos skriešanas mačos jau sāk aizēnot pašu galveno - skriešanu.