Nedēļu pēc Jukolas bija man lielā debija pasaules mēroga sacensībās. Oslo startēju divos Pasaules kausa posmos un pie reizes pirmo reizi izbaudīju orientēšanās prieku norvēģu mežos. Iepriekš nolikto mērķi - tikt starp labākajiem 40, kas dod punktus Pasaules kausā, sasniegt neizdevās, un 43.vieta garajā distancē arī palika mans augstākais saniegums šajā Pasaules kausa sezonā, lai arī PK ar skriešanu Norvēģijā man nebūt nebeidzās.
Tūlīt pēc atgriešanās no Oslo, piedalījos tradicionālajā Jāņu skrējienā "Jānis un Jānītis" Cēsu apkārtnē. Finišēju 3ais savā grupā un nelielā vilšanās par startiem ārpus Latvijas tika kompensēta ar šo skrējienu. Tas arī deva labu motivāciju veiksmīgi nostartēt Kāpā un tomēr atlasīties startam Pasaules čempionātam Čehijā.
Taču, kas Tev deva! Pirmajā Kāpas dienā biju tuvu uzvarai, taču visu izšķira viena liktenīgā kļūda, kurā, domājams, ne tikai pazaudēju pirmo vietu Kāpas 1.dienā, bet arī zaudēju savu vietu Latvijas izlasē braucienam uz Čehiju. Otrajā dienā noskrēju tehniski labāk un vēl trešajā dienā bija neliela cerība tomēr vēl kaut ko darīt lietas labā, taču pēdējai dienai spēki vairs nepietika un tā nu arī uz Pasaules gluži tāpat kā Eiropas čempionātu netiku. Pa vidu Kāpas startiem arī paspēju piedalīties Kāpas sprintā, kur pirmo reizi izbaudīju mikroorientēšanos. Kā izrādās tad tik vienkārši tas vis nav, un arī man tieši kļūdas liedza iekļūt labāko trijniekā.
Tā kā brauciens uz Čehiju palika neīstenots, tad varēju kā nākas nobriest braucienam uz O-Ringenu, kā arī Pasaules Studentu čempionātam Igaunijā. Te gan jāpiebilst, ka uzreiz pēc Kāpas vēl atpūsties neizdevās, jo jau nākamajā dienā devos uz Tallinu uz Baltijas militārajām spēlēm, kur labi noskrēju vidējo distanci un finišēju 2.vietā, par ko pašam bija ļoti liels prieks. Tās pašas nedēļas nogalē arī izlēmu aizdoties uz Vaidavu, kur norisinājās skrējiens apkārt Vaidavas ezeram, un lielā karstumā izcīnīju 5.vietu.
Jūlija sākumā arī centos paskriet un patrenēties turpmākiem mačiem, kas izrādījās pilnīgi aplams piegājiens. Uz O-Ringenu aizbraucu bez īsta svaiguma, drīzāk pat varētu teikt ar nogurumu kājās, un tad nu arī starti šajos Pasaules kausa posmos vairāk sanāca kā tūristam ne kā sportistam. Izbaudīju neparastos un tajā pašā laikā skaistos dabas skatus, taču nekādus labos rezultātus nesasniedzu. Vēl vairāk - garajā distancē ieguvu savu pirmo DSQ mūžā - par skriešanu pa aizliegto posmu.
Pāris dienas atvilcis elpu devos savā kārtējā izbraucienā ārpus Latvijas uz Tartu, kur norisinājās Pasaules Studentu čempionāts. Pretstatā O-Ringena Pasaules kausam, kur nekādus īpašus rezultātus arī negaidīju, cerēju, ka šeit Igaunijā būs citādi. Tomēr augstākā 25.vieta sprintā, kas, lai arī nav slikta vieta, tomēr nebija īsti tas uz ko cerēju. Sliktais starts vidējā distancē arī liedza startēt Latvijas pirmajā komandā stafetē, un, lai arī stafeti noskrēju patiešām labi, tomēr tas jau bija saliktās komandas sastāvā un neliels gandarījums tikai un vienīgi sev pašam.
Nākamajā reizē par sezonas atlikušo daļu...
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru
Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!
Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).