Sezonas rezumē #1

Nakts skrējiens pa Ērgļu klintīm bija pēdējais šī gada orientēšanās mačs, līdz ar to varu teikt, ka sezona nu ir galā. Un šajā sakarā esmu arī nolēmis uzrakstīt nelielu apkopojumu par sezonā paveikto - labo un slikto, uzvarām un zaudējumiem. Droši vien vienā rakstu gabalā iekļauties nespēšu, tāpēc visticamāk šī būs man pirmā rakstu sērija.

Atskats uz gatavošanos 2008.gada sezonai

Pagājušo sezonu noslēdzu 4.novembrī ar startu Prizmas kausā Ropažu apkārtnē, un pēc tā biju apņēmības pilns sagatavoties 2008.gada sezonai pēc iespējas labāk. Kā nekā priekšā bija gaidāms gan Eiropas čempionāts tepat Ventspilī, gan arī vēlme tomēr iekļūt izlasē uz Pasaules čempionātu.

Tomēr pārlieku lielā vēlme - būt pēc iespējas labākam, veicināja strauju treniņa apjoma pieaugumu, kas, protams, bija pārāk straujš un jau novembra beigās biju iedzīvojies pirmajā traumā - sāka sāpēt Ahileja cīpsla. Iespējams, to veicināja arī 18.novembra skrējiens Rembatē, taču tradīcija paliek tradīcija un to izlaist nedrīkstēja, vēl jo vairāk, uzstādot savu personīgo rekordu tajā aplī, biju patiesi priecīgs par skrējienu Rembatē.

Līdz ar Ahileja problēmām pievērsos riteņbraukšanai, taču joprojām neesmu sevī atradis lielo iedvesmu, lai mītos daudzus jo daudzus kilometrus, tāpēc ritenim pievērsos vien, tā teikt, vajadzības spiests. Apmēram pusotras nedēļas laikā tiku ar sāpošo kāju galā un varēju atkal pievērsties skriešanai.

Sniega iztrūkums mani tikai iepriecināja, jo tas nozīmēja, ka nebija jāskrien pa sniega kupenām un jāsaldē kājas. Decembri notrenējos gluži labi, pāris reizes pat biju izbraucis uz tuvējiem mežiem paskraidīt garos treniņus ar karti rokā.

Jauno gadu sagaidīju īstā orientēšanās garā, jo 1.janvārī piedalījos Ziemas magnētā, tā teikt - kā gadu iesāksi, tā arī pavadīsi, tāpēc cerēju, ka arī pārējais gads orientēšanās ziņā būs tikpat veiksmīgs kā šis Ziemas Magnēts, kurā pamanījos vinnēt.

Janvāra sākumā tiku uzacināts arī uz OK Saldus ikgadējo un izslavēto skrējienu apkārt Cieceres ezeram. Šis skrējiens man palicis atmiņā ar diezgan daudz sniega un ļoti stipru vēju, kas skriešanu padarīja ļoti grūtu.

Janvāra vidū piebiedrojos jauniešu nometnei Valmierā, kur bija iespēja uzskriet kartē un nedaudz pamainīt treniņu vidi. Un arī satikt citus orientieristus, lai varētu redzēt, kā viņiem ir veicies ar trenēšanos, jo dažs labs no viņiem bija potenciāls kandidāts iekļūšanai izlasē uz Eiropas čempionātu. Galvenais secinājums bija, ka forma ir visnotaļ laba, taču vēl ir pie kā strādāt.

Tā nu atgriezies no nometnes sāku skraidīt vairāk pa kalniem. Un atkal pārlieku lielā centība, tāpat kā vien dažus mēnešus ātrāk, noveda pie kārtējās traumas. Šoreiz bija krietni vien nopietnāka - iekaisusi kaulu plēve. Tā rezultātā februāris sanāca pavisam slikts treniņu ziņā - pāris reizes atkal uzkāpu uz riteņa, vairākas dienas neskrēju vispār, un tikai pašās februāra beigās atkal atsāku normālu treniņu režīmu. Taču arī tas nevilkās ilgi - vien apmēram nedēļu, jo marta sākumā man tika konstatēts izstaigāts plaušu karsonis. Oficiāli no plaušu karsoņa atbrīvojos vien 19.martā, un tas nozīmēja, ka vēl gandrīz vesels mēnesis ir pavadīts bez nopietnas trenēšanās. Šis faktors arī ik pa laikam veicināja domas, ka visas lielās cerības par tikšanu uz EČ būs jāatliek malā.

Tomēr atpūta laikam bija devusi arī ko labu, jo jau marta beigās ātrums bija gluži labs. Un ar uzvaru VEF Pavasarī un celtu pašapziņu tālākām uzvarām tika iesākta jaunā 2008.gada o-sezona. Bet par to nākamreiz...