O-Ringenam paralēlie piedzīvojumi

Beidzot uz īsu brīdi esmu atkal mājās, lai pirmdien atkal dotos uz Igauniju uz Pasaules studentu čempionātu, kur plānots, ka skriešu sprintu un vidējo distanci, un ļoti ceru, ka arī stafeti. Taču šī nedēļa tika aizvadīta Zviedrijas kalnos, kur paralēli O-Ringenam notika Pasaules kauss, kurā tad nu skrēju arī es.
Kopumā esmu diezgan apmierināts, jo vismaz rezultāti ir stabili - visās trīs distancēs rezultāts ap 60.vietu. Garās distances rezultātos gan mans vārds ir atrodams rezultātu apakšā ar ierakstu DSQ, jo ceļā uz 25.KP etapa sākumā skrēju pa ceļu, un pašam nesaprotamu iemeslu dēļ īsti nesapratu kartē attēloto, ka tur skriets ir aizliegts. Jebkurā gadījumā pats jau vien esmu vainīgs, jo arī informācijas lapā tas bija rakstīts, bet kaut kā biju palaidis to garām, un tā nu esmu nevis 60.vietā, ko dotu mans rezultāts, bet gan tapu diskvalificēts, kas, šķiet, ir pirmo reizi manā mūžā.
Jāsaka gan arī tas, ka vismaz zviedri bija kā nākas noorganizējuši to, ka pie aizliegtā posma bija nolikti tiesneši, jo Latvijā bieži vien, it sevišķi sprintos, aizliegtos posmus neviens nekontrolē un tāpēc arī pat tos, kas šķērso kādu nepārvaramu sētu vai "zaļo" teritoriju, neviens nenoņem.
Katrā distancē bija savi grūtumi (starp citu, esot Zviedrijā radās doma, ka distanču aprakstā noderētu divi jauni kritēriji līdzās distances garumam, punktu daudzumam u.c. - grūtums un foršums, tad uzreiz varētu zināt, ko no skrējiena sagaidīt), lai gan galvenais jau bija tas, ka kalni joprojām sagādā lielas grūtības. Otra lieta ir pamats, jo pa akmeņiem paskriet pietiekami ātri vēl nespēju. Vēl noteikti arī jāpiestrādā pie skriešanas no kalna, jo tur nu droši vien esmu viens no lēnākajiem, to gan nedaudz arī brīžiem ietekmēja joprojām sāpošais celis. Kļūdu ļoti daudz nebija, bet tā, ka to nebūtu vispār, arī tā nebija.
Sprintā (skat karti zemāk), ja neskaita nelielo apjukum uz pirmo punktu un to, ka uz 5.KP iespējams vajadzēja iet taisnāk, tā vairāk pa dzelteno, tad pārējais izgāja diezgan labi un kā arī biju plānojis, tad sprintā izcīnīju visaugstāko vietu (57.), lai gan jāatzīst, ka biju cerējis vairāk uz pilsētas sprintu, jo šeit no mums Latvijā pierastā sprinta tik pat kā nekā nebija. Vēl, protams, dažās vietās varētu atrast, kur kādu sekundi nomest, taču kopumā esmu apmierināts.
Garā distance (galā DSQ) bija paredzēta ar pāru startu, kad 2 sportisti startē reizē un tad līdz "puķītei" (apmēram 35min) sanāktu skriet kopā, taču mans pārinieks uz startu neieradās un tā nu pārsvarā sanāca, ka skrēju viens pats. Kaut gan, ņemot vērā, ka sākuma punkti bija atklātajā kalna daļā, tad ik pa laikam priekšā startējošos varēja pa lielu gabalu redzēt. Pie 2.KP uztaisīju jau pirmo kļūdiņu, kas kartē gan īpaši liela neliekas, tomēr laika izteiksmē uzkāpšana dažas horizontāles par augstu maksāja kādas 40 sekundes. Jau pie otrā punkta bija grūti tāpēc jau uz trešo izvēlējos liekt kalnam riņķi nevis iet pāri, kas bija labāks variants, it sevišķi ja var paskriet. Lielākā kļūda par ko esmu visvairāk neapmierināts bija uz otrā "taurenīša" viduspunktu, kuru nevarēju paņemt kā nākas arī pēc tam nākot atpakaļ uz vidus punktu. Skrienot pa kalna nogāzi sākumā īpaši kartē neskatījos, jo sapratu, ka diezgan garš etaps, taču tad vienā brīdī ieraudzīju punktu pie klintiņas un izdomāju, ka esmu pie tās lielās, kas atrodas nepareizi iezīmētās līnijas gandrīz pašā galā (atkal zemāk kartē to var apskatīt), taču izrādās, ka biju vēl tikai tajā vietā, kur mana līnija sadalās. Tā rezultātā punktu sāku meklēt vienu graviņu par ātru un tur atstāju domāju kādas 4 minūtes vismaz. Pēc tam gan arī ar taurenīša punktiem ļoti gludi negāja, jo tajā apvidū bija ļoti daudz ORingena dalībnieku, kas visu laiku jauca galvu. Un pēc tam jau bija liktenīgais etaps uz 25.punktu, kur laikam tikai lielā noguruma dēļ neuzskatīju ne lentas uz ceļa, ne sarkanās līnijas kartē par kaut ko nozīmīgu. Tīri teorētiski jau, protams, īpaši man tas neko nedeva, ka izvēlējos to variantu, jo tiesneši, piefiksējot manu numuru, mani no ceļa nodzina tik un tā nācās atgriezties pie tā paša varianta kā visi citiem, piedevām gandrīz tikko kā tiku pāri lielākajai upītei tā sāku pret kalnu soļot, kas arī nopietni paildzināja manu etapa laiku. Vienīgais prieciņš, ka pēc 25.punkta paņemšanas, sāku skriet un paskrēju garām gan vienam zviedram, gan arī Leonīdam Novikovam (tas kurš Valentīna brālis), jo viņi laikam arī bija atstājuši krietni daudz spēkus.
Vidējā distance bija īpaša ar to, ka uz startu mūs uzveda ar slēpošanas pacēlāju, taču pati distance, lai arī bija visnotaļ interesanta, tomēr nesanāca to veikt pietiekami labi. Visdīvainākais bija tas, ka skrienot uz trešo punktu nez kāpēc sākumā skrēju gandrīz paralēli ceļam, kuru man it kā vajadzēja šķērsot. It kā kompasā skatījos, bet tik un tā nez kāpēc gāju šķībi. Pie trešā gan tik un tā noķēru jaunzēlandieti pa 2 minūtēm, taču līdz pat 8. punktam viņš bija man aiz muguras. Tad uz 9.KP atkal bija muļķīga kļūda, kad ieraudzīju punktu, un lai arī biju ļoti pārliecināts, ka tas nav mans ,tomēr nez kāpēc uzkāpu tās 2 horizontāles augstāk, lai pārliecinātos, ka tas patiesi nav mans. Tur Jaunzēlandes pārstāvis bija garām, bet arī ar visu to, ka uz 10.KP pret kalnu lielu daļu kāpu, tik un tā pie 11.punkta jau viņu atkal noķēru. No tā punkta distance jau gāja tikai no kalna lejup un kamēr vēl nebija ļoti stāvs skriešana beidzot bija diezgan viegla. Bet atkal nedaudz sabakstījos pie paša punkta, kas prasīja apmēram minūti, jo mana punkta rajonā bija daudz arī lieko, un kamēr aptvēru, kur tad īsti esmu, tad nu tas laiks arī pagāja. Tā nu beigās paliku 61., par ko gan īsti apmierināts neesmu.
Sprinta karte:

Garās distances karte 2 daļās:

Vidējās distances karte:

Pirms braukšanas uz Zviedriju gan it kā jau biju paredzējis, ka fiziski viegli nebūs, jo pēc kārtīgās trenēšanās jūlija sākuma nebūs svaiguma. Tad nu ceru, ka nākamā nedēļa Igaunijā būs labāka un arī ātrāka.
P.S. Pēc šiem trīs skrējieniem beidzot esmu Pasaules rangā iekļuvis pirmajā divsimtniekā un esmu 193. vietā. Par to gan esmu priecīgs.