Iepriekšējos gadus sezona tika atklāta ar "Lieldienu balvas" sprintu Rīgā, taču šogad plaušu karsoņa dēļ "Lieldiena balva" gāja secen. Un kā pirmā spēku pārbaude bija VEF Pavasaris Silakrogā, kur nācās gan skriet pa sniegu, tomēr jau tad jutu, ka paskriet tomēr varu.
Nākamajā nedēļā jau sezona tika atklāta pilnīgi oficiāli Kurzemes pavasarī, kas reizē arī bija atlase uz Baltijas čempionātu. Taču pateicoties labvēlīgajiem atlases noteikumiem, komandā jau biju iekļauts priekšlaicīgi, tāpēc šeit galvenais uzdevums bija noskriet pēc iespējas labāk pirmo dienu, kas tiak vērtēta arī Pasaules rangā un pie reizes salīdzināt spēkus ar pārējiem Latvijas sportistiem. Te nu jāsaka, ka par ātrumu pirmajā dienā vidējā distancē biju ļoti apmierināts un arī rezultāts bija gana labs, taču otrajā dienā garajai distancei laikam vēl nebiju tik ļoti fiziski gatavs un arī kļūdas tika pielaistas vairāk, un tāpēc arī kopvērtējumā nekas dižs nesanāca.
To ka ātrums arvien pieaug jutu arī turpmākās nedēļas, jo paspēju uzvarēt savu etapu A2 stafetēs, lai arī komandai kopumā varēja veikties labāk, gan arī uzlaboju savu rekordu Ogres Zilo Kalnu skrējienā. Tas viss rosināja labas domas pirms galvenajām atlasēm uz Eiropas čempionātu.
Taču Ziemeļu divdienas izvērtās krietni sliktāk nekā biju iepriekš cerējis. Lai arī skrēju tik ātri kā vēl nekad, taču arī kļūdas taisīju kā vēl nekad, un pēc vidējās distances savu tikšanu uz EČ jau biju gandrīz norakstījis. Vakara sprints Saulkrastos, kur finišēju 4.vietā, jau nedaudz uzlabojqvisu kopainu, un vēl bija cerības, ka pie laba starta Baltijas čempionātā, tomēr izdosies savu mērķi - tikt uz Eiropas čempionātu, izpildīt. To, ka fiziski esmu labā kondicijā, apstiprināja arī uzvara Ziemeļu 2dienu kopvērtējumā, lai gan otrajā dienā paši stiprākie vīri tomēr nestartēja.
Turpmākie treniņi tika veltīti tam, lai gan Baltijas čempionātā, gan arī pēc tam, iespējams, Eiropas čempionātā forma būtu tikpat laba. Aprīļa pašās beigās uzvarēju skrējienā "Cēsu pavasaris", paspēju arī pielikt savu roku Daugavas kausa distanču plānošanā, uzskriet Latvijas Universiādē Skaistkalnē, kā arī piedalīties NBS čempionātā.
Taču atkal no nekurienes bija uzradusies jauna trauma - šoreiz bija problēmas ar augšstilbu-cirksni, kas padarīja skriešanu diezgan nepatīkamu. Un tāpēc uz Baltijas čempionātu Viļņā devos ar ne pārāk labām domām. Ļoti zaļš un lieli kalni bija galvenie raksturojošie lielumi šim mačam, tam papildus vēl arī lielais karstums nolika visu pa vietām un, finišējot tuvāk beigu galam, uz Eiropas čempionātu tā arī neatlasījos.
Tomēr sanāca tā, ka Eiropas čempionātā biju gan un, piedaloties organizēšanā, redzēju un sadarīju ļoti daudz, kas noteikti padarīs šo pasākumu neaizmirstamu.
Tālāk jau skats tika virzīts Somijas virzienā, jo OK Ogre komanda šogad pirmo reizi gatavojās startēt Jukolas stafetē. Taču tiklīdz kā biju ticis galā ar iepriekšējo traumu, gandrīz atkal jau sezonai pieliku punktu. NBS krosā, kas notika tepat Ogrē neveiksmīgi pagriezu potīti un sākumā šķita, ka esmu nopietni to izmežģījis, tomēr notinies ar saitēm godam nostartēju gan Jukolas atlasēs, gan arī pēc tam izpildījām savu galveno uzdevumu un izcīnījām Latvijas labākās komandas titulu Jukolā, finišējot 164.vietā ar lielu apņēmību nākamgad kāpt augstāk.
Nākamajā rakstā par nekvalificēšanos Pasaules čempionātam un par startiem ārpus Latvijas.
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru
Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!
Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).