Dzinējs uz slēpēm

Svētdienas rīts, pulkstenis nedaudz pāri pusdesmitiem, Ogres Zilo kalnu slēpošanas trasē Rencis dzen špūri.

Lai arī rīts jau vairs ne tik agrs, un arī gaisa temperatūra pēc lielajiem mīnusiem nu vairs tikai -1, kā rāda termometrs pie loga, tomēr trasē patiesi biju vienīgais, ja neskaita kādu rūdītu slēpotāju klasikā, kurš gar malu dzina klasikas špūri. Slidsolī šorīt braucis vēl neviens nebija, un pa nakti sniegs bija saputināts visai biezā kārtā uz trases. Pēc aptuveni 45-50 minūtēm jau sāka parādīties vēl pa kādam slēpotājam, gar trases malu klasikas špūrē, taču sajūta tāda neparasti patīkama, slēpojot vienatnē pa nesen uzsnigušu sniegu, kaut arī slēpošana tik raiti nevedās dēļ pabiezās sniega kārtas.

Zem kājām

Vakara vakarā riņķojot pa Ogres trotuāriem, sāku domāt par to, kādu pamatu zem kājām ziemas laikā izvēlas citi orientieristi un skrējēji. Esmu pieradis, ka man zem kājām ir ciets pamats, tāpēc, ja ir iespēja un tīri ceļi, tad skrienu pa šoseju (dienas gaišajā laikā). Tā kā vairāk sanāk skriet vakaros, kad ārā jau ir tumšs, tad vai nu skrienu pa ielām (to gan var darīt vienīgi tā pavēlāk, kad mašīnu ir krietni mazāk), savukārt, ja ir snidzis, tad vienīgais puslīdz cietais pamats ir ietves, kuras Ogres sētnieki patiešām tīri gluži labi. Protams, kājas tāpat brīžiem met atpakaļ un ātrums nav tas pats, kas bezsniega apstākļos, taču skriet var.

Ja būtu notīrīts stadions, droši vien skrietu arī ik pa laikam pa to, taču šobrīd tur neviens netīra, un tā nu nākas bez tādas ekstras iztikt. Teorētiski vēl pastāv iespēja skriet pa manēžu, taču mums tā manēža ir tāda, ka līkumi ir ļoti asi, un nākas pamatīgi sabremzēties, un arī aplis nav pārāk garš, līdz ar to kaut vai tikai stundas riņķošana diez ko patīkama nebūtu. Kā jau minēju, skrienot man vajadzīgs stingrs pamats, tāpēc no skriešanas pa mežu, pa sniegu izvairos, lai gan kā spēka treniņš tas būtu visai labs, vienīgi tad, protams, vakaros būtu jāskrien ar lampu.

Bet kādu pamatu zem kājām, skrienot treniņus ziemā, izvēlies Tu, mans dārgais lasītāj? :)

Kurpnieks

Šogad jau trīs reizes esmu ķēries pie adatas un diega un lāpījis savas treniņu botas, kuras purngalos sāk pamazām plīst vaļā. Apavi vēl tādi, ka varētu vēl kādu laiku skriet, bet ar saplīsušu priekšpusi pirksti un nagi tiek vairāk "traumēti", jo pēda vairs tik stingri neturās vietā.

Pirmais šuvums vienām botām noturējās visai ilgi - šķiet kopš novembra un patiesībā vecie diegi vēl turās vien plīsums parādījies vēl citā vietā. Savukārt otrām botām gan šūšana sanāca mazāk veiksmīga - sašuvu, taču jau pēc nākamā treniņa atkal viss bija vaļā - šūtā vieta turējās kā vajag, bet viss atplīsa kādu puscentimetru virs šuvuma.

Lai vai kā, tas, protams, ir mājiens, ka vajadzētu jaunas botas, taču ievalkātās kāja jūtas pavisam ērti un pāriet uz jaunām īpaši negribas.

Par izlasēm un atlasēm

Gada beigās saskāros ar faktu, ka, nezinot laicīgi atlases sacensību datumus, nevaru plānot savu sezonu, nevaru zināt, vai konkrētajā nedēļas nogalē man būs jāstartē o-sacensībās vai varu, piemēram, startēt kādā skrējienā. Jaunās atlases 2010.gada sezonai tiks publicētas tuvākajās dienās, jo jau vakar valdes sēdē ar tām iepazināmies, taču būtībā lielu izmaiņu kopš pērnā gada kopējā sistēmā nav. Pagājušā gada ziemā, ka LOF valdē bija spriešana par izlasēm, uzrakstīju savu skatījumu par izlašu komisijas darbu un atlašu veidošanu, kas zina, varbūt kādreiz arī tas notiks tieši šādi:

Izlases komisijas mērķis – Nodrošināt spēcīgāko izlasi* (skat zemāk) dalībai nozīmīgākajās starptautiskajās sacensībās, t.i., Baltijas, Eiropas un Pasaules čempionāts, Pasaules spēles. Lai šo mērķi īstenotu nepieciešams:

• Prasmīgi izveidoti un sportistiem skaidri izprotami atlases kritēriji – pirms tiek izlemts par kandidēšanu uz izlasi un mērķtiecīgi tam gatavojoties, sportistam ir jābūt skaidrībai uz ko viņš pretendē, iekļūstot izlasē. Galvenie principi šādas atlases sistēmas izveidē:
• Divu sportistu spēki konkrētā laika momentā ir salīdzināmi, tiem startējot vienās sacensībās, vienādos apstākļos. Dažādas tabulas – rangi, kausi un kopvērtējumi, ne vienmēr atspoguļo patieso spēku samēru, it sevišķi, ja dalībnieku rezultāti šajās tabulās ir līdzīgi (piemēram, IOF Pasaules ranga 130. un 160.vietā esošo sportistu reālie spēki varētu būt ļoti līdzīgi, lai arī nomināli tos šķir 30 vietas);
• Izlasē iekļūst pēc atlašu rezultātiem vai citiem iepriekš noteiktiem kritērijiem;
• Ja tiek iekļauts punkts par iespējamu dalībnieku iekļaušanu izlasē ar izlases komisijas lēmumu (kas nav vēlams) tad jābūt konkrēti pateiktiem gadījumiem, kad šo var izmantot** (Piemēram, kritērijs lēmuma brīdī, ka sportists ir labāk startējis citās sacensībās, nav objektīvs, jo iepriekš nav bijis noteikts, ka citu sacensību rezultāti tiks ņemti vērā izlases veidošanā. Tāpat, piemēram, iepriekšējo sezonu rezultāti nav objektīvi kritēriji lēmuma pieņemšanas brīdī);
• Tiek noteikta kārtība, kas nosaka, kurās distancēs sportists čempionātā startē. Vēlams atlasās uz konkrētām distancēm;
• Tiek noteikta starta grupu piešķiršanas kārtība (piemēram, sportisti izvēlas secībā pēc ieņemtās vietas atlasēs, izlases vadītāja lēmums);
• Tiek noteikta stafešu veidošanas kārtība (piemēram, pirmās dienas rezultāti, rezultāti atlasēs, izlases vadītāja lēmums, vēsturiski sasniegumi);
• Bez atlasēm komandā iekļauto sportistu rezultāti netiek ņemti vērā, kalkulējot koeficientus – sportistiem/izlases kandidātiem jāsacenšas savā starpā nevis ar tiem, kas jau iekļauti komandā;
• Savlaicīgi publicēti kritēriji, kas nosaka kārtību tikt iekļautam komandā bez dalības atlases sacensībās.

• Izlases dalībnieku un kandidātu periodiski koptreniņi/nometnes:
• Iespēja sportistiem savstarpēji apmainīties ar idejām, jaunām treniņu metodēm
• Uzlabot izlases kopējo mikroklimatu, savstarpējās attiecības
• Sportistiem ir plašas iespējas individuāli trenēt fizisko sagatavotību, orientēšanās tehnikas pilnveidošana galvenais uzdevums šādiem koptreniņiem
• Izlases komisijas uzdevums – koordinēt šādu koptreniņu norisi

* Prioritātei jābūt, ka minētajās sacensībās startē esošajā brīdī stiprākā izlase. Mums nav izlases treneru, kas nepārtraukti strādātu ar izlasi, kas garantētu spožas izlases sportistu nākotnes perspektīvas. Izlasē neiekļuvušajiem sportistiem ir iespējams pilnveidot savu meistarību un uzkrāt pieredzi citās augsta līmeņa starptautiskās sacensībās – startējot sacensībās ārzemēs (O-Ringen, Jukola, 10-MILA), ko bieži vien sedz šo sportistu ārvalstu klubi, tāpat par saviem līdzekļiem iespējams startēt Pasaules kausa posmos.

** Pielietojot izlases komisijas lēmumu, it sevišķi ar tā rezultātu iekļaujot izlasē kādu komisijasprāt „perspektīvu” sportistu, pastāv risks, ka sportists, kurš, vērtējot pēc atlasēm, ir starp labākajiem, tomēr viņa vieta tiek atdota kādam citam, var zaudēt motivāciju turpmākiem treniņiem. Savukārt tāpat pastāv risks, ka sportists, kurš pēc komisijas lēmuma ir iekļauts izlasē, turpmākos gadus var neattaisnot uz viņu liktās cerības. Rezultātā var izveidoties situācija, kad gan pirmais, gan otrais sportists no sporta aiziet, un izlases rezultāti pasliktinās.

Renārs Roze, 03.02.2009

Par daudz sala

Šoziem esmu atklājis, ka āda mēdz lobīties ne tikai vasarā pēc kārtīgas pārsauļošanās, bet arī ziemā, kad sals kādu ķermeņa daļu ir ķēris pārlieku daudz. Laikam tā arī ir pirmā pazīme, kas nošķir vienkāršu nosalšanu no nosaldēšanas. Jebkurā gadījumā visnenosedzamāko vietu - degunu esmu laikam patiesi nedaudz apsaldējis. Un, ja rokas var ietērpt cimdos, tad kā nosegt degunu, nenosedzot muti, man vēl nav izdevies noskaidrot.

Vēl par to treniņu filozofiju

Pārlasot pēdējā ieraksta komentārus, sapratu, ka esmu iepriekš aizmirsis pierakstīt gandrīz pašu galveno - pieejai treniņiem katram būtu jābūt pilnīgi individuālai. Būtībā nav jau tik svarīgi kā trenējos es, Sirmais, Hubmans vai Novikovs. Tas, kas varbūt gluži labi der vienam, visticamāk nesīs krietni vien citus rezultātus kādam citam. Un atrast to labāko pieeju ir katra paša uzdevums. Ja fiziskā kondīcija uzlabojas slēpojot daudz ātrāk nekā skrienot, tad ir jāslēpo, ja futbols dod būtisku uzlabojumu, tad ir jāspēlē futbols. Orientēšanās sports ir individuāls sporta veids un arī treniņi, lai tie nestu maksimālo efektu, manuprāt, būtu jāveic neatkarīgi no citiem. Protams, garlaicības mazināšanai vai treniņu dažādošanai paskriet kopā ar kādu ir gluži patīkami, taču bieži vien var sanākt, ka kādam tad treniņš sanāk pārāk lēnā tempā, citam pārāk ātri, un galu galā ieguvējs fiziskā ziņā no tā nav neviens.

Pats jau es patiesībā esmu gana stūrgalvīgs - arī treniņu ziņā. Tāpēc man bieži ir sanācis vispirms uzkāpt uz grābekļa un tikai tad skatīties vai tas trāpīs pa pieri, vai arī tieši otrādi dos papildu impulsu skriet ātrāk. Arī tagad esmu atradis kaut kādu savu pieeju treniņiem, kas, manuprāt, jau kaut kādus rezultātus ir atnesusi, taču tāpat gluži labi zinu, ka varētu arī lietas darīt citādāk, kur vismaz teorētiski ieguvums būtu vēl lielāks. Tas gan visbiežāk apstājas pret dažādām ārējām barjerām - laika, naudas, reizēm arī slinkuma.

Treniņu filozofija

Pēdējam ierakstam kāds blociņa lasītājs pievienoja komentāru ar jautājumu par, manuprāt, nepieciešamajām treniņu metodēm orientieristiem fiziskās kondīcijas uzlabošanai. Tā kā līdzīgus jautājumus esmu saņēmis arī iepriekš, tad pacentīšos savas domas  saistībā ar šo jautājumu aprakstīt nedaudz garākā atbildē.

Tā kā orientēšanās būtībā sastāv no divām lietām - skriešanas un kartes lasīšanas, tad fiziskajām spējām ir liela nozīme. Tu vari spēt ļoti labi noorientēties apvidū, bet, ja nevarēsi ātri paskriet, tad no tā visa būs maza jēga. Lai arī man nav nekādu īpašu pretenziju pret citiem sporta veidiem un to iekļaušanu treniņprogrammā, tomēr uzskatu, ka galvenajam uzsvaram (procentuāli droši vien vismaz 70-80%) būtu jābūt liktam uz skriešanu. Visi pārējie sporta veidi ir noderīgi kā atslodzes treniņi. Cenšos gan izvairīties no traumatiskām aktivitātēm, piemēram, futbola, jo, vairākus iepriekšējos gadus ziemā to spēlējot, bieži vien bija problēmas ar dažādām kāju traumām un sasitumiem. Kopš pagājušā gada cenšos arī šad tad paslēpot, ja ir kāds brīvāks brīdis, taču vairāk tāpēc, ka tas ir diezgan forši, nevis būtu labs atspaids treniņiem, lai gan neapšaubāmi kaut vai skriešanā nodarbināto muskuļu atslodzei tas ir gluži labi.

Tajā pat laikā, manuprāt, neapšaubāmi nozīme ir arī dažādiem vingrojumiem. Neesmu līdz šim saskatījis vajadzību pēc atsevišķas vingrošanas nodarbības, piemēram, reizi nedēļā, taču cenšos pēc katra treniņa minūtes 5-10 pastaipīties, pavingrot, reizēm palekt ar lecamauklu.

Taču jebkurā gadījumā jāskrien ir daudz, un arī mana pēdējo gadu pieredze rāda, ka treniņos lielāka jēga ir no skriešanas ne ļoti lēnā tempā. Sacensībās vidējais ātrums ir ap 4:30 min/km varbūt pat ātrāk, kas apvidū ir sasniedzams ar krietni lielāku piepūli nekā vienkārši skrienot pa takām. Taču treniņos pierodot kaut vai ceļiem skriet vismaz tikpat ātri, sacensībās šo ātrumu noturēt ir daudz vieglāk. Piedevām pie pietiekami liela apjoma fiziskā izturība izveidojas pietiekami liela, lai arī, skrienot sacensībās pa mīkstāku segumu, tas būtu vienkāršāk izdarāms. Taču nenoliedzami skriešana treniņos pa kalniem (cik nu tie mums lieli ir) it sevišķi sezonas sākumā arī ir nepieciešama, lai kājās to spēku dabūtu.

Nu jā, un otra lielā daļa no orientēšanās sporta ir orientēšanās prasmes, kuru pilnveidošana gan pēdējos gadus man ir bijusi otrā plānā, galvenokārt tāpēc, ka man patīk skriet un tīrai skriešanai daudz labāka ir skriešana pa stingru pamatu. Tāpēc labāk izvēlos skriet pa takām nevis kaut kur pa apvidu. Lai gan šis ir arī iemesls, kāpēc aizvien orientēšanās sacensībās bez kļūdām neiztieku, jo darba ar karti ir bijis pārāk maz.

Straujiem soļiem tuvāk startiem

Pāris dienas atpakaļ aizdomājos un sapratu, ka līdz sezonas sākumam ir palikuši vien divarpus mēneši, kas patiesībā nemaz nav daudz. No šodienas arī atjaunoju dienu skaitītāju līdz nākamajām sacensībām un tas rāda, ka atlikušas vien 79 dienas līdz Kurzemes pavasarim, kas sanāk nedaudz vairāk par 11 nedēļām. Protams, pa 11 nedēļām paveikt vēl var daudz un arī dažādi pavērsieni var izmainīt arī jau labi uzsāktu sagatavošanās procesu, taču domājams, ka esošā ziema diezgan daudziem varētu būt šķērslis, lai pienācīgi sagatavotos vasaras sezonai.

Pēc pērnā gada Kurzemes pavasara savā sacensību analīzē biju rakstījis, ka, iespējams, viens no iemesliem salīdzinoši pieticīgajam kopējam sportiskajam līmenim sezonas sākumā bija lielais sniega daudzums pagājušajā ziemā. Šogad līdz ar sniegu klāt vēl ir nācis arī visai nepatīkams aukstums, un daudz patīkamāk, protams, ir atrasties siltā istabā nevis kaut kur tādā laikā skriet. Arī slēpošana, lai arī neslikts treniņa veids, tomēr nav pilnvērtīgs aizstājējs skriešanai un, manuprāt, der tikai kā papildinājums skriešanai.

Līdz ar to es sliektos prognozēt, ka arī šogad sezonas sākums varētu būt salīdzinoši pieticīgs rezultātu ziņā tiem, kas nebūs spējuši rast īsto motivāciju un gribasspēku treniņiem šādos visai skarbajos laikapstākļos. Lai vai kā vēl jau daudz ko var iespēt, tāpēc arī tiem, kam līdz šim gribasspēks ir trūcis, ir pēdējais laiks, lai ko labotu šajā ziņā.

Visu karšu karte

Šodien iekš atradu saiti par kādu jaunu projektu, kurā ir mēģināts aerofoto automātiski pārvērst ielu kartē un tālāk arī vienkāršotā orientēšanās kartē. Neesmu gan visu tā ļoti pētījis, taču, lai arī visumā šķiet, ka līdz pilnībai vēl ir tālu, kā raksta pats veidotājs, kādiem vienkāršākiem pilsētorientēšanās pasākumiem šāds materiāls varētu noderēt. Katrā ziņā ideja ir visai ģeniāla un, ja internetā pieejamās aerofoto būs ar vēl lielāku izšķirtspēju, tad sprinta karšu zīmēšana varētu atviegloties visai ievērojami.

Ogres karte automātiski ģenerēta o-kartes veidā izskatās šādi:

Un te arī saite uz šo karti - Ogres karte. Interesanti, ka Rīgā detalizācija ir krietni vien sliktāka, lai gan Ogrē, veicot nelielas korekcijas, jau varētu taisīt pavisam vienkāršu orientēšanos arī, balstoties uz šādu karti.

Par pašu projektu apraksts ir sniegts -
http://blog.oobrien.com/oom/

Sākotnējā info no - http://okansas.blogspot.com/2010/01/big-really-big-orienteering-map.html

Treniņa dilemma

Aizvakar vakarā, dodoties skriet treniņu, tumsas dēļ nācās skriet pa pilsētu. Visas pēdējās reizes, lai arī skriešana pa Ogri, pa gājēju ietvēm, bija labākā nekā skriešana pa mežu, tomēr arī ietves bieži vien bija tādas, ka kājas "meta atpakaļ" tik un tā. Tā nu sestdienas vakarā atkal izgāju (izskrēju) ielās un kādu gabalu paskrējis nolēmu apskriet apli apkārt kādam kvartālam aptuveni kilometra garumā. Sev par lielu brīnumu ietves tur bija tā nostaigātas, ka pamats bija gluži ciets, kājas praktiski neslīdēja un arī vēlajā un vēsajā (-16 °C) vakarā arī cilvēku uz ielas praktiski nebija.

Tad nu apskrējis šo vienu apli nonācu izvēles priekšā - turpināt riņķot ap šo kvartālu, vēl vismaz stundas garumā tādējādi darot to, kas man ne pārāk patīk - apļot, vai arī treniņu izvērst pa visu Ogri, interesantāka un patīkamāka skrējiena meklējumos, taču ar iespēju, ka citur pamats zem kājām būs krietni sliktāks. Izvēlējos pirmo un pēc astoņpadsmit apļiem devos mājās.

Arī vakar vakarā izvēlējos par labu apļošanai. Aplis gan bija garāks, tāpēc arī apļu sanāca mazāk. Un par spīti daudzajiem apļiem šo divu vakaru garumā, sajūta, ko dod ciets pamats un pilnīgi cits ātrums, laikam tomēr gana laba stājas pretī ne pārāk patīkamajai apļu pievārēšanai.

Sniegotais stadions

Pēc iepriekšējiem sniegiem pirmsZiemassvētku laikā, lai arī Ogres stadions tāpat, kā visas citas vietas bija klātas ar sniegu, tomēr ap stadionu aptuveni pusceliņa platumā bija josla bez sniega. Nezinu, vai tas no kādu skrējēju aktīvās skriešanas, vai arī stadiona uzturētāji bija pacentušies, taču jebkurā gadījumā sajust zem kājām stadiona segumu, pa kuru neslīd kājas un nav jāskatās, kur likt soli, šādos ziemīgos, slidenos apstākļos bija ļoti patīkami. Un arī ātrums uzreiz cits.

Taču kad aizvakar pēc vakarīgā skrējiena pa Ogri, izlēmu, ka treniņa beigās varētu apskriet vēl arī pāris apļus pa stadionu par lielu nožēlu atklāju, ka notīrītā celiņa ap stadionu vairs nav. Bija vien izmīcīts sniegs, kuru vēl, šķiet, divi veselīgā dzīvesveida piekritēji, skrienot ap stadionu, turpināja bradāt, taču tādos apstākļos normāli skriet īsti nebija iespējams. Tad nu nācās skriet uz mājām ar lielāku līkumu, lai iecerētos apļus stadionā kompensētu ar skriešanu pa pilsētu. Katrā ziņā, ja reiz tagad jauns stadions mums Ogrē ir, tad būtu patīkami, ja tajā varētu skriet arī ziemā. Izstumt vienas lāpstas platumā sniegu apkārt stadionam droši vien ļoti daudz laika neprasītu, un, ja vēl vakaros degtu arī stadiona apgaismojums nevis būtu jāaprobežojas ar atblāzmām no ielas apgaismojuma un mēness, tad laime būtu pilnīga.

Apņemšanās

Lai arī ne bez pūlēm, tomēr decembrī iecerētais normāla treniņu apjoma sasniegšanas mērķis Ziemassvētku nedēļā beidzot izdevās, kad sanāca aizvadīt treniņus praktiski plānotajā apjomā, kas būtu nepieciešams kārtīgas fiziskās sagatavotības bāzes uzkrāšanai ziemas sezonā. Par spīti visiem sniegiem, vējiem, saliem un citām laikapstākļu nebūšanām Ziemassvētku nedēļā izdevās aizvadīt kvalitatīvus treniņus visu septiņu dienu garumā.

Tomēr darbs pie maģistra darba, kura iesniegšanas termiņš strauji tuvojas, prasīja krietni daudz laika, kā rezultātā pagājušajā nedēļā cieta arī treniņu apjoms. Ja neskaita pirmdienu, tad pārējā nedēļā nācās aprobežoties vien ar pāris īsiem treniņiem uz slēpēm, kurus tumsas iestāšanās dēļ nācās beigt jau pēc pārdesmit minūtēm.

Taču, nu ar maģistra darbu esmu praktiski ticis galā (jāsaka paldies arī tiem, kas padalījās ar savām atbildēm anketā, kuru biju publicējis arī šeit) un no šīs nedēļas man ir apņemšanās atkal pievērsties skriešanai ar pilnu jaudu. Žēl vienīgi, ka sniegs skriešanas ritmu nedaudz maina un arī pievārētais attālums mazāka ātruma dēļ ir mazāks. Ja sanāks, tad mēģināšu arī vēl kādu dienu iet uzslēpot, lai gan atšķirībā no skriešanas, to darīt dienas tumšajā laikā īsti iespējams nav.

Par Renča pierakstu blociņu 2009.gadā

Sveiciens Jaunajā gadā. 2009.gads nu ir cauri un laiks domāt tālāk par 2010.gadu. Taču, atskatoties vēl uz pērno gadu, nedaudz papētīju šī mana interneta pierakstu blociņa statistiku un kā izrādās, tad 5 visvairāk lasītie ieraksti ir bijuši:

• Sprinta padomi - par pielietojamo stratēģiju sprinta sacensībās veicamā ceļa saīsināšanai;
• Vecās un jaunās kartes - par karšu zīmēšanas atšķirībām kādreiz un tagad;
• Atkal apkārt ezeram - par dalību OK Saldus ikgadējā skrējienā apkārt Cieceres ezeram 2009.gada janvārī;
• Ideālais svars - par sportistu ideālo ķermeņa svaru;
• Olimpiskās spēles - par orientēšanos un Olimpiskajām spēlēm.

2009.gadā kopumā esmu rakstījis nedaudz mazāk kā iepriekš, visticamāk tāpēc, ka sacensībās esmu piedalījies mazāk un līdz ar to tādu īpašu pieminēšanas vērtu pasākumu ir bijis mazāk. Uz priekšdienām gan, ja  būs gana daudz laika un labs rakstāmais garastāvoklis, tad labprāt uzrakstītu arī ko literāri vērtīgāku, par kuru būtu vērts padiskutēt plašāk arī o-sabiedrībā - kaut vai līdzīgi kā ieraksts par vecajām un jaunajām kartē, kas izsauca negaidīti daudz un kvalitatīvus komentārus. Taču ar visiem plāniem jau bieži ir tā, ka ne viss izdodas kā iecerēts. Lai vai kā, cerams, ka mana vēlme rakstīt vispār 2010.gadā nenoplaks un Renča pierakstu blociņš turpinās pildīties ar jauniem ierakstiem.