pirmdiena, 2010. gada 28. jūnijs

Atvaļinājums no skriešanas

Jukolā iegūtā ceļa trauma ieviesa zināmus pavērsienus manā ierastajā dienas ritmā. Pirmās dienas īsti labi pat nevarēju paiet, jo kāja locīties negribēja, kur nu tad vēl domāt par skriešanu. Biju izlēmis, ka kāju ārstēšanas nolūkos, centīšos atturēties no skriešanas vismaz nedēļu, un tālāk tad jau manīs kā būs.

Nedēļa jau nav nekāds lielais laika sprīdis, bet kādam, kurš vismaz pāris gadus diendienā ir aizvadījis pa kādam treniņam, arī nedēļa ārpus sporta ir padaudz. Galu galā, šķiet, pēdējais lielais pārtraukums, protams, ja neskaita piespiedu atpūtu Eiropas čempionāta beigās, bija pagājušā gada februārī, kad traumētā kāja man neļāva skriet aptuveni divas nedēļas, bet toreiz sekmīgi aizpildīju caurumu skriešanā ar cītīgu slēpošanu.

Organisms pa šo nedēļu noteikti ir dabūjis krietni atpūsties, un arī Jāņu brīvdienas piecu dienu garumā sanāca gauži nesportiskas, ja ņem vērā, ka normālos apstākļos droši vien būtu izmantojis iespēju trenēties divreiz dienā. Piektdien ejot uz veikalu, gan tā kāri noskatījos uz stadionu - cik forši būtu tur uzskriet!

Taču nu pēc nedēļu ilgas atpūtas, lai arī kāja nu jau kustās bez problēmām, sāpes vēl pilnībā pazudušas nav, un ceļa augšējā atsistā daļa joprojām sāp. Sestdien peldoties, jutu, ka pat peldot sāpes ir jūtamas, lai gan ūdenī teorētiski visām aktivitātēm būtu jābūt mazāk sāpīgām. Savukārt vakar pēc aptuveni stundu ilga veloizbrauciena un aktīvu lidojošā šķīvīša mētāšanu brauciena starplaikā, mājās atbraucot, jutu, ka kāja pēc aktīvajām kustībām sāp atkal nedaudz vairāk, kas nozīmē, ka slodzei tā īsti gatava vēl nav. Taču joprojām esmu apņēmības pilns startēt Kāpā, un laikam jau vismaz kādu dienu pirms mača kaut nedaudz uzskriet vajadzētu. Tas, cik liela būs mana fiziskā gatavība gada lielākajā mačā Latvijā, gan ir pavisam cits jautājums.

svētdiena, 2010. gada 20. jūnijs

Citāda Jukola

Šogad Jukola izvērtās krietni vien citādāka nekā biju spējis to iedomāties. Pirmā nepabeigtā distance, pirmā vizināšanās ātrās palīdzības auto, bet par visu pēc kārtas. Uz Jukolu devos vien sestdienas pēcpusdienā pēc darba plkst. 17:10 ar lidmašīnu uz Helsinkiem. Izlidošana gan nedaudz iekavējās, jo Airbaltic apkalpe no sākuma nevarēja saprast, vai sieviete ar zīdaini ir jāskaita kā viens vai divi pasažieri, kā rezultātā no sākuma viņiem viens pasažieris iztrūka (vai arī varbūt bija par daudz, jo es beigās tā arī nesapratu kā tad viņiem tā skaitīšana pareizi bija jāveic). Galu galā veiksmīgi nonācu Helsinku lidostā, tālāk jau ar autobusu līdz tuvējai dzelzceļa stacijai, un tad ar vilcienu līdz Hyvinkää pilsētiņai, kuras tuvumā šogad norisinājās Jukola un kurā šogad jau pabiju maijā. Ierodoties Hyvinkää, ar somiem ieturējām vakara maltīti vietējā kebabu ēstuvē, tad mūsu viesnīcas istabā tika noturēta komandas sapulce un jau visai drīz ap pusdesmitiem devos uz Jukolas centru.

Pa dienu nedaudz redzēju sieviešu stafeti un tad laikapstākļi izskatījās varen labi. Protams, vīriešu stafetei jābūt sarežģītākai, tāpēc vakarpusē jau bija sācies lietus un sacensību centrā brīžiem pūta arī diezgan stiprs vējš. Katrā ziņā pa to laiku, kamēr pēc mantu nolikšanas kluba teltī devos nelielā pastaigā apskatīt finiša zonu, biju tapis visai slapjš. Tā staigājot, gan biju nedaudz palaidis garām to, ka laika nemaz līdz startam nav tik daudz, un ģērbties sāku vien ~15 minūtes pirms brīža, kad pirmā etapa dalībnieku ieiešana starta zonā tiek slēgta, kas ir 20 minūtes pirms paša starta.

Pirms starta sildoties, lietus vairs tik stipri nelija, tomēr slapjā zāle starta pļavā tik un tā nedaudz darīja mani bažīgu, jo mani gandrīz-beznaglu Icebugi tik stabili tajā zālē nejutās. Arī pašsajūta pirms starta bija tāda neskaidra. Pats starta brīdis jau vienmēr Jukolā ir tāds īpašs, un šogad vēl arī helikoptera rūkoņa, kas laikam filmēja startu no augšas, pusotrs tūkstotis skrējēju pie kartēm un atrašanās otrajā starta rindā padarīja to sajūtu vēl īpašāku.

Kad atskanēja starta signāls, laikam nebiju sagatavojies uzreiz skriet maksimālā ātrumā (lai gan Jukolā pirmo etapu jau neskrienu pirmo reizi) un iekļuvu nelielā burzmā, kur vairākas reizes sajutu grūdienus no muguras un knapi noturējos kājās (iespējams, te arī slapjā zāle nedaudz bija pie vainas). Kaut kādā brīdī vēl attapos, ka mans numurs uz krūtīm tapa gandrīz norauts un palika karājoties vien divās apakšējās saspraudēs. Redzēju, ka pāris skrējēji arī paklūp, bet par laimi pats biju diezgan tuvu malai un tas, iespējams, paglāba mani no iekļūšanas vēl lielākā burzmā. Redzēju arī kā gar malu lielā ātrumā aizskrien Jānis Kūms, bet pats ar savu palēno startu biju savu labo starta vietu iezaudējis. Taču, kad no pļavas viss bars ieskrēja mežā, tad kopējais ātrums laikam nokritās un līdz K punktam jau krietni daudz pozīcijas biju atguvis.

Bonuss tam, ka sāku nedaudz lēnāk, bija tas, ka jau no sākuma paspēju apskatīties, kur ir mans pirmais punkts. No K punkta lielākā daļa skrējēju gandrīz uzreiz devās nost no ceļa mežā, bet pāris sportisti aizskrēja pa ceļu. Sākumā arī man likās, ka varbūt vajag iet pa ceļu, tomēr nogriezos mežā. Brīdis uzreiz pēc lielā starta uzrāviena arī ir interesants, jo liela daļa pēc lielā ātruma daļu spēku jau ir atdevuši un arī te mežā varēja dzirdēt vairākus, kas pilnā sparā elsoja it kā tikko būtu atdevuši sevi visu. Jau tajā brīdī sāku just, ka man pašam skrienas varen viegli un tālāk mēģināju iekļauties "vagonā", ik pa laikam kontrolējot kartē, kur skrienam.

Ja vēl sākumā sekošana kartei vedās tīri labi, tad pēc kāda brīža, kad bijām pietuvojušies jau lielajam kalnam uz kura atradās pirmie punkti (šogad pirmie punkti bija trīs dažādi ne tā kā pērn, kad visiem pirmais bija vienāds), nez kāpēc vairs kartē neskatījos un paļāvos, ka mans "vagoniņš", kurš nu vairs īpaši liels nebija, dodas uz manu pirmo punktu. Ieraugot punktu, man jau bija aizdomas, ka laikam tas nav mans, jo kartē mana punkta vieta izskatījās citādāk - un, protams, tā arī bija - 146.punkts, mana 179. vietā. Mana "vagona" skrējēji gan, šķiet, visi šo punktu paņēma, un, šķiet, ka viņi arī bija pirmie, kas bija pie šī punkta.

Tālākās darbības pirmā punkta atrašanai bija visai haotiskas un pirmo punktu meklēju visai ilgi, jo nekādīgi nevarēju precīzi saprast, kur tad atrodos. Pie tā 146.punkta pēc tam nonācu vēl vismaz divas reizes, līdz beidzot arī sapratu, kur ir mans punkts un to paņēmu, kad līdz tam jau laikam bija nonākuši liela daļa no lēnākajām komandām. Pa vidu vēl satiku Aināru Veģeri no VIGAS komandas, kurš arī izskatījās tur pabijis ilgāku laiku, un kurš meklēja to 146.punktu, pie kura biju pabijis jau vairākkārt. Taču patiesībā jau šeit mana šī gada Jukola sāka tuvoties beigām.

Tagad vairs precīzu mirkli neatminos, taču, šķiet, ka tas bija vēl pirms pirmo reizi nonācu pie 146.punkta un biju kopā ar pārējiem skrējējiem, kas devās uz pirmo punktu. Šķiet, tajā brīdī no muguras kāds man uzgrūdās un vienā mirklī ar  kreiso celi spēcīgi atsitos pret palielu akmeni. Pirmajā mirklī tas nešķita nekas īpašs (tāpat kā kritiens 10MILĀ, pēc kura joprojām uz tā paša kreisā ceļa ir savāds uzkalniņš), tomēr jau pirmā punkta meklēšanas laikā sāku just, ka kāja sāk sāpēt aizvien vairāk un to saliekt kļūst aizvien grūtāk.

Uz otro punktu nokļūšana, lai arī bez kļūdas, tomēr diez ko raiti nevedās, un, ja man sākumā likās, ka visi tie lēni skrējēji, kas nu ir man apkārt, nu būs jāapdzen, galu galā ceļā uz trešo punktu izrādījās krietni ātrāki par mani. Kājas dēļ lielākās problēmas radās brīžos, kad bija jātiek lejup no klinšainajām nogāzēm, jo, mēģinot to kaut nedaudz saliekt, jutu mežonīgas sāpes, tāpēc lejup tikšana ievilkās un brīžiem pat vairāk centos šļūkt lejup uz dibena - tā vismaz kāja nelocījās.

Kāja pārvietošanos ātrumu bija samazinājusi līdz ātrai soļošanai, taču vismaz sākumā biju apņēmības pilns distanci kaut nosoļot, jo galu galā mani taču finišā gaida komandas biedri. Taču ar visu lēno soļošanu arī uz trešo punktu uztaisīju varenu kļūdu, lai arī, šķiet, ka pašā sākumā biju nogājis gandrīz gar pašu punktu. Laikam ejot, kāja locījās aizvien mazāk, un pie katra mazā ielieciena sāpes bija neizturamas - tāds es tur pusklibs pārvietojos, cenšoties kāju noturēt pēc iespējas taisnāku. Pat sapratu, ka mana lēnā pārvietošanās nozīmē to, ka lampa ar tālajām gaismām varētu neizvilkt, tāpēc pārslēdzu to uz "tuvajām". Taču jau pēc brīža, kad atlocīju karti un sapratu, ka neesmu vēl pieveicis ne ceturto daļu no distances, kas nozīmētu, ka, ja tiktu līdz galam, tad mežā paietu kā minimums vismaz 3 stundas, un kad saņēmu vairākus aicinājumus man palīdzēt, tad sapratu, ka pēc ceturtā punkta esošajā medicīnas punktā būs tomēr no distances jāizstājas. Nokļūšana līdz tam medicīnas punktam gan bija vissāpīgākā, jo tieši pirms tā bija kāpiens lejup pa klinti, kur no muguras man atkal kāds aizķēra sāpošo kāju un aiz sāpēm pat iekliedzos, uz brīdi apstādamies, lai sāpes nedaudz rimstas.

Tālāk sekoja pārrunas ar mediķiem mežā par manu traumu, tāpat viņi divas reizes noprasīja, vai tiešām esmu drošs, ka tālāk distanci veikt nespēšu, pēc kā tika konfiscēta mana karte. Tad ar ātrās palīdzības auto mani nogādāja atpakaļ Jukolas centrā uz lielo medicīnas telti, kur mani varētu apskatīt dakteris. Lielajā teltī mans celis tika apskatīts, taču redzamu traumu nebija, nu vienīgi neskaitot nedaudz nobrāzto ādu uz ceļa un to, ka kāju saliekt nebija iespējams. Tā nu tiku noguldīts un, šķiet, vismaz pusstundu vai pat ilgāk nogulēju ar ledu uz ceļa, sasegts zem divām segām, jo no aukstuma man bija piemetušies drebuļi. Kamēr tā gulēju, medicīnas teltī uzradās vēl pāris ievainotie, no kuriem iespaidīgākais bija Järla kluba pārstāvis, kuram puse sejas bija ar asinīm, jo, kaut kur beigu daļā krītot, viņš bija pilnībā pārrāvis uzaci, un, to apskatot, dakteri teica, ka jābrauc uz slimnīcu šūt. Galu galā pēc ledus kūres, kuras laikā sāku just celī pulsāciju, kāja tika vēlreiz apskatīta un dakteris noteica, ka viņš vairāk neko izdarīt nevar, ja nepaliek labāk, lai dodos taisīt rentgenu, jo tad varbūt vaina ir kaut kur iekšā.

Tā nu puspliks (skrienamo kreklu biju novilcis jau medicīnas teltī, jo tas bija pilnīgi slapjš un no tā man sala vēl vairāk) lēnām aizkliboju līdz mūsu kluba teltij, saģērbos, cik vien tas raiti iespējams, jo novilkt un uzvilkt bikses un apavus ar taisnu kāju nav tas vieglākais, un tad devos atpakaļ uz viesnīcu, kur biju ap pulksten diviem naktī. No rīta pamodos pirms deviņiem, un ar kāju bija notikušas izmaiņas - nu to saliekt varēju nedaudz vairāk kā vakar, taču nu celis bija krietni sapampis, lai gan naktī no pampuma nebija ne vēsts.

Pulksten desmitos bija paredzēts, ka tiksim ar Andri vesti uz Tamperi, kur pirms vieniem bija mūsu lidmašīna, taču pie brokastīm uzzināju, ka man tomēr uz Tamperi jānokļūst pašam, un Andris tika nesen ir iegājis mežā savā pēdējā etapā, tāpēc viņš uz lidmašīnu nekādīgi nepaspēs. Tā nu pusklibs devos uz staciju, lai paspētu uz Tamperes vilcienu, un ja vien, nebūtu netīšām trāpījis uz Jukolas autobusu, kurš reizi pusstundā kursēja uz vilciena staciju, tad iespējams, arī uz vilcienu nepaspētu. Galu galā īsi pirms pusdivpadsmitiem biju Tamperē, taču vēl bija atlicis ceļš līdz lidostai, uz kuru svētdienas dienā autobusi īsti nekursēja. Tā nu nācās braukt ar taksometru, ko nebiju darījis ļoti ļoti sen, un apmēram divdesmit minūtes pirms iekāpšanas lidmašīnā beidzot biju ticis līdz lidostai.

Tā kā kāja bija sapampusi un pārvietošanās joprojām ierobežota, tad, ierodoties Rīgā, devos uz Traumatoloģijas slimnīcu, kur traumpunktā mani apskatīja dežūrējošais ārsts un tika uztaisīts rentgens, kurā par laimi nekādu kaulu vai saišu bojājumi netika konstatēti, ja neskaita spēcīgu sasitumu, un nedaudz iekaisušu brūci. Tiku pie pamatīga dezinficējoša pārsēja, saraksta ar medicīniskajām lietām, ko mājās kājas dziedēšanas procesā varu pielietot, un ieteikuma kāju turēt maksimāli nekustīgu. Galu galā tas nozīmē, ka, šķiet, nedēļu no aktīvas kustēšanās nāksies atturēties, līdz ar to iecerētais Jāņu skrējiens man ies secen, toties būs iespēja apārstēt arī vēl šādas tādas traumas, bet galvenais jau, ka visi kauli ir veseli. Kas būs ar Kāpu gan šobrīd man skaidrs vēl nav, bet to jau laiks rādīs. Katrā ziņā šādu Jukolu patiešām nebiju gaidījis.
P.S. Šodien Panorāmas sporta ziņās "Dienas moments" bija vakardienas Jukolas starts. Tas gan bija patīkams pārsteigums.

sestdiena, 2010. gada 19. jūnijs

Jukolas sekotājiem

Tiem, kas šodien Jukolu nevēros klātienē, noteikti būtu vērts kaut uz brīdi ielūkoties lielāko orientēšanās stafešu sacensību norisē, izmantojot internetu:

Taču katrā ziņā papildus informāciju varēs atrast arī lielajā Jukolas lapā (http://www.jukola.com/), gan arī šī gada Jukolas mājas lapā (http://www.jukola2010.net/).

Ja ir vēlme aplūkot stafešu komandu sastāvus, tad šajā lapā ir atrodamas visas pieteiktās komandas ar dalībnieku sastāviem -
http://www.jukola.com/ilmoittautuminen/?kieli=en&kisa=j2010&view=1

Pats skriešu pirmo etapu Lapuan Virkiä 1.komandas sastāvā. Mūsu komandai 75. numurs.
Un jā - starts sievietēm 14:00, bet vīriešiem 22:55 pēc Latvijas laika.

piektdiena, 2010. gada 18. jūnijs

Iedvesmai

Vakar dienas beigās aizrautīgi sekoju Nordic Orienteering tour 2010 (Ziemeļu orientēšanās tūre 2010) pirmajam posmam, kas reizē bija arī Pasaules kausa 4.posms. Šī tūre, kas norisinās pirmo gadu, ir mēģinājums pienest orientēšanos daudz tuvāk skatītājiem - vakar bija iespējams sekot līdzi sacensībām gan skatoties dzīvo TV bildi (distancē bija, šķiet, septiņas kameras), gan sekojot online rezultātiem, gan ar GPS starpniecību bija iespējams arī sekot reālajā laikā līdzi sportistu ceļiem kartē. Tas viss padarīja līdzi sekošanu visai aizraujošu, piedevām arī sacensību formāts bija nedaudz neierasts, jo sportisti skrēja vispirms ~5km vidējo distanci mežā un tad pēc kartes maiņas nepilnus 3km sprinta distanci pa pilsētapvidu.

Katrā gadījumā, šādi turpinot, domāju, ka būs iespējams piesaistīt daudz lielāku sponsoru atbalstu un arī skatītāji varēs orientēšanās sportu redzēt daudz tuvāk. Tā kā šogad tas viss vēl ir tādā testa režīmā, tad dažām valstīm komandu sastāvi nav tie paši stiprākie, tomēr domāju, ka jau nākamgad jau liela daļa vadošo sportisti šādā mačā piedalīsies, jo arī naudas balvas jau šogad tiek solītas nedaudz lielākas kā citos Pasaules kausa posmos. Starp citu nākamais tūres posms būs jau otrdien Stokholmā, kur būs sprints un sacensību formāts būs līdzīgs kā Tour de ski ar kvalifikācijām, pusfināliem un fināliem Stokholmas vecpilsētā.

Bet patiesībā šo visu es iesāku rakstīt nevis tāpēc, lai pastāstītu par jauno pavērsienu o-attīstībā, bet gan tāpēc, lai pastāstītu, ka, skatoties šādus pasākumus, kur man pašam gribētos būt, vēlme skriet uzreiz dubultojas. Un vakardienas treniņš pašā vakarā, lai arī tikai pusstundas garumā, pagāja nemanot. Tieši tāpat ir arī pēc lielo maratonu pārraidēm, kad kājas no redzētā pašas grib skriet.

pirmdiena, 2010. gada 14. jūnijs

Laiks Jukolai

Jūnijs lielajā orientēšanās sporta pasaulē ir īpašs ar to, ka tieši jūnijā ik gadu Somijā tiek organizētas pasaulē lielākās orientēšanās stafešu sacensības Jukola. Šogad Jukola norisināsies apmēram 60 km no Helsinkiem, un tajā startēs nedaudz vairāk kā 1 500 vīriešu un 1 100 sieviešu komandas, kas kopā pulcēs vairāk kā 15 000 dalībnieku, bet rīkotāji prognozē, ka kopā ar skatītājiem, organizatoriem un brīvprātīgajiem sacensības pulcēs 30 000 - 40 000 cilvēku.

Lai arī mans sniegums 10MILA stafetē Zviedrijā maija sākumā nebija tas labākais, tomēr esmu priecīgs, ka man tomēr atkal ir atvēlēta vieta Lapuan Virkiä pirmās komandas sastāvā. Šī būs man sestā Jukola un jau ceturto reizi skriešu pirmo etapu, startējot pulksten 23:00 22:55 sestdienas vakarā.

Pašsajūta treniņos pēc Eiropas čempionāta nav bijusi tā labākā, līdz ar to fiziski nejūtos ļoti pārliecināts par sevi, tomēr sestdienas vakarā aizvadītais interesantais treniņš-stafetes simulācija Mežaparkā un rītdien plānotais starts Ķīpsalā (RSP parku tūre) cerams vismaz nedaudz palīdzēs atgriezt manas orientēšanās prasmes puslīdz normālā darbībā, jo pēc nostāstiem par apvidu un karšu paraugiem ir diezgan skaidrs, ka tieši prasmīga orientēšanās šī gada Jukolā būs izšķirošais faktors veiksmīgam rezultātam.

Maija vidū pavadītās divas dienas Somijā netālu no Jukolas apvidus pierādīja, ka apvidus fiziski ir gana smags, jo zem kājām ir pilns ar visādiem kritušiem, zāģētiem zariem un akmeņiem, organizatori ir sarēķinājuši, ka manā pirmajā etapā uz 9,9 km gaidāms 450m kāpums, kas ir diezgan daudz, un to visu vēl sarežģīs tas, ka pēc šī brīža prognozēm sestdien un svētdien Somijā gaidāms lietus. Ne velti laikam prognozētais ātrums ir ap septiņām minūtēm uz kilometru. Viegli nebūs.

sestdiena, 2010. gada 12. jūnijs

Grūtie pirmie soļi

Bulgārijā iegūtā trauma atturēja mani no skriešanas četras dienas, un, lai arī pirmdien treniņus pamazām atsāku, tomēr tā atsākšana bija visai grūta. Jau no senseniem laikiem pat pēc divu dienu pauzes, nākamajā treniņā man ir bijis pagrūti skriet. Taču nu pilnīga pauze no treniņiem bija veselas četras dienas, un arī čempionātā jau, skrienot, pavadītais laiks bija krietni mazāks, kā ierasts treniņos. Tas viss rezultējās tajā, ka, neskaitot pirmdienu, kad skrēju maz un patiešām lēnām, pārējās dienas līdz pat ceturdienai man skrējās patiešām grūti, kaut arī treniņi nemaz tik gari nebija. Par laimi vakar jau skriet bija vieglāk, un šorīt, lai arī paskrēju vien 30 minūtes, jau skrēju ar patiesu prieku.

Šovakar vakarā došos uz Mežaparku uz RSP rīkoto Jukolas treniņu - jāsāk kaut kas darīt arī orientēšanās labā, un jācer, ka vispār beidzot būšu iekustējies, lai turpmāk varētu atgriezties normālā treniņu ritmā. Arī sāpošā kāja, lai arī ik pa brīdim tā joprojām tā nedaudz savādi uzvedas, tomēr šķiet tā būs savesta kārtībā.

P.S. Vakar sanāca paskriet īsu gabaliņu gar dzelzceļa sliedēm, un iedomājos, ka skriešana pa dzelzceļa šķembām varētu būt labs treniņš, gatavojoties akmeņainiem apvidiem.

pirmdiena, 2010. gada 7. jūnijs

Ceļi un neceļi Bulgārijā jeb pārdomas pēc čempionāta

Šodien bija pirmā reize pēdējo četru dienu laikā, kad atkal skrēju. Vakar vakarā, atlidojot no Bulgārijas, devos mājās un tad taisnā ceļā pie fizioterapeita, pie kura pavadīju vairāk kā stundu, lai tiktu skaidrībā, kas beidzamajās čempionāta dienās bija noticis ar manu kāju, un kopīgi centāmies ko darīt lietas labā, lai no problēmas tiktu vaļā. Čempionāta laikā ļāvos atpūsties no interneta un datoriem, tāpēc ierakstu par manām gaitām blociņā nebija (dažus manus komentārus varēja izlasīt vien izlases blogā. Taču nu ir vērts ko uzrakstīt pēc neizteiksmīgā snieguma Bulgāru mežos.

Kopumā čempionāts neizdevās ne jau tāpēc, ka pēc stafetes un jo vairāk pēc brīvās dienas treniņa mana labā kāja ceļa rajonā locījās ar lielām sāpēm Jā, tā dēļ izlēmu, ka B finālos vidējā un garajā distancē labāk tomēr nestartēšu, taču kopumā čempionātam nebiju gatavs ne līdz galam fiziski, bet galvenokārt pie vainas bija mana orientēšanās.

Gan sprintā, gan vidējā distancē, gan stafetē ātrums distances sākumā bija pietiekams - ne jau priekš medaļām vai pirmā divdesmitnieka, bet pietiekams tikšanai finālos individuālajās distancēs un finišēšanai līderu grupas tuvumā stafetē jau nu noteikti. Tomēr daudzās/lielās kļūdas distancē bija tieši tās, kas visus labi iesāktos skrējienus izjauca pēc pilnas programmas.

Izņēmums savā ziņā bija garā distance, kur vismaz manās sajūtās atkārtojās garās distances scenārijs 2005.gada Pasaules junioru čempionātā Šveicē. Arī toreiz bija nevaldāms karstums (te Bulgārijā pirms starta ēnā bija +30 grādi), un arī toreiz tieši karstuma dēļ mana organisma iekšējās ūdens rezerves beidzās vēl krietni pirms pirmā dzirdināšanas punkta. Arī garajā distancē bija visai labs sākums, un arī sekojošā palielā kļūda uz ceturto kontrolpunktu, tomēr vēl pēc diviem punktiem organisms pamazām sāka atteikties un drīz vien sāku just pilnīgu bezspēku un aukstus sviedrus uz pieres, kā arī pirmo reizi, šķiet, visā manā orientēšanās sporta karjerā parādījās doma par izstāšanos no distances. Soļiem ticis līdz dzirdināšanas punktam tur pavadīju krietnu laiciņu, tukšodams cienu glāzi pēc otras, jau spēru soli māju virzienā, tomēr galu galā izlēmu, ka man būs pa spēkam tikt līdz galam un tā nu atlikušo distanci, vietām pasoļojot, bet pārsvarā vieglā riksītī skrienot, arī pieveicu.

Vakarā pēc stafetes sajutu, ka kāja sākusi sāpēt tā, ka pārvietošanās ir ar grūtībām, un lai arī brīvās dienas rītā tā vairs praktiski nesāpēja, tomēr pēc treniņa kartē, sāpes atgriezās ar uzviju, tāpēc nolēmu, ka atlikušās dienas nāksies iztikt bez skriešanas. Toties centos piepalīdzēt pārējiem startētājiem, galvenokārt ar atbalstīšanu finišā un stūrēšanu uz startu.

Galveno secinājumu, kāds ir šobrīd pēc čempionāta, jau droši vien būtu varējis nosaukt pirms braucu uz turieni - lai spētu veiksmīgi startēt orientēšanās sportā ir jāstrādā pie orientēšanās un skriešanas apvidū. Ja mana pēdējo laiku orientēšanās prasmju pilnveidošana/pielietošana notiek tikai sacensībās, tad daudzo kļūdu esamība ir tikai likumsakarīga (pirms čempionāta, šķiet, šogad startēju septiņās orientēšanās sacensībās, plus vēl ar karti apvidū esmu skrējis divos vai trīs treniņos, nu jā, un marta beigās nedēļu vēl biju nometnē Spānijā, kur nedaudz sanāca skriet kartēs). Ja Latvijā vēl kļūdas reizēm varu daļēji kompensēt ar skriešanas ātrumu, tad lielajos mačos ārzemēs neviens lēnu neskrien, un tur vien ar skriešanu nepietiek - jāskrien ir ātrāk un jāorientējas bez kļūdām. Un, ja arī tīri no tehniskā viedokļa manas orientēšanās prasmju zināšanas ir gluži labas (galu galā, pie galda sēžot, izdomāt labākos variantus var gandrīz katrs), taču tieši to pielietošana lielā ātrumā ir tas, kas būtiski pietrūkst. Tāpat arī pietrūkst treniņu skriešanai pa apvidu, nu jā un arī bulgāru kalni, protams, ir krietni lielāki kā Zilie Kalni Ogrē. Taču, vai esmu gatavs vairāk laika veltīt orientēšanās pilnveidošanai, lai upurētu kādu no vienkāršas skriešanas treniņiem, tas jau ir pavisam cits jautājums, uz kuru pilnīgi skaidras atbildes man vēl šobrīd nav...