pirmdiena, 2010. gada 7. jūnijs

Ceļi un neceļi Bulgārijā jeb pārdomas pēc čempionāta

. . .

Šodien bija pirmā reize pēdējo četru dienu laikā, kad atkal skrēju. Vakar vakarā, atlidojot no Bulgārijas, devos mājās un tad taisnā ceļā pie fizioterapeita, pie kura pavadīju vairāk kā stundu, lai tiktu skaidrībā, kas beidzamajās čempionāta dienās bija noticis ar manu kāju, un kopīgi centāmies ko darīt lietas labā, lai no problēmas tiktu vaļā. Čempionāta laikā ļāvos atpūsties no interneta un datoriem, tāpēc ierakstu par manām gaitām blociņā nebija (dažus manus komentārus varēja izlasīt vien izlases blogā. Taču nu ir vērts ko uzrakstīt pēc neizteiksmīgā snieguma Bulgāru mežos.

Kopumā čempionāts neizdevās ne jau tāpēc, ka pēc stafetes un jo vairāk pēc brīvās dienas treniņa mana labā kāja ceļa rajonā locījās ar lielām sāpēm Jā, tā dēļ izlēmu, ka B finālos vidējā un garajā distancē labāk tomēr nestartēšu, taču kopumā čempionātam nebiju gatavs ne līdz galam fiziski, bet galvenokārt pie vainas bija mana orientēšanās.

Gan sprintā, gan vidējā distancē, gan stafetē ātrums distances sākumā bija pietiekams - ne jau priekš medaļām vai pirmā divdesmitnieka, bet pietiekams tikšanai finālos individuālajās distancēs un finišēšanai līderu grupas tuvumā stafetē jau nu noteikti. Tomēr daudzās/lielās kļūdas distancē bija tieši tās, kas visus labi iesāktos skrējienus izjauca pēc pilnas programmas.

Izņēmums savā ziņā bija garā distance, kur vismaz manās sajūtās atkārtojās garās distances scenārijs 2005.gada Pasaules junioru čempionātā Šveicē. Arī toreiz bija nevaldāms karstums (te Bulgārijā pirms starta ēnā bija +30 grādi), un arī toreiz tieši karstuma dēļ mana organisma iekšējās ūdens rezerves beidzās vēl krietni pirms pirmā dzirdināšanas punkta. Arī garajā distancē bija visai labs sākums, un arī sekojošā palielā kļūda uz ceturto kontrolpunktu, tomēr vēl pēc diviem punktiem organisms pamazām sāka atteikties un drīz vien sāku just pilnīgu bezspēku un aukstus sviedrus uz pieres, kā arī pirmo reizi, šķiet, visā manā orientēšanās sporta karjerā parādījās doma par izstāšanos no distances. Soļiem ticis līdz dzirdināšanas punktam tur pavadīju krietnu laiciņu, tukšodams cienu glāzi pēc otras, jau spēru soli māju virzienā, tomēr galu galā izlēmu, ka man būs pa spēkam tikt līdz galam un tā nu atlikušo distanci, vietām pasoļojot, bet pārsvarā vieglā riksītī skrienot, arī pieveicu.

Vakarā pēc stafetes sajutu, ka kāja sākusi sāpēt tā, ka pārvietošanās ir ar grūtībām, un lai arī brīvās dienas rītā tā vairs praktiski nesāpēja, tomēr pēc treniņa kartē, sāpes atgriezās ar uzviju, tāpēc nolēmu, ka atlikušās dienas nāksies iztikt bez skriešanas. Toties centos piepalīdzēt pārējiem startētājiem, galvenokārt ar atbalstīšanu finišā un stūrēšanu uz startu.

Galveno secinājumu, kāds ir šobrīd pēc čempionāta, jau droši vien būtu varējis nosaukt pirms braucu uz turieni - lai spētu veiksmīgi startēt orientēšanās sportā ir jāstrādā pie orientēšanās un skriešanas apvidū. Ja mana pēdējo laiku orientēšanās prasmju pilnveidošana/pielietošana notiek tikai sacensībās, tad daudzo kļūdu esamība ir tikai likumsakarīga (pirms čempionāta, šķiet, šogad startēju septiņās orientēšanās sacensībās, plus vēl ar karti apvidū esmu skrējis divos vai trīs treniņos, nu jā, un marta beigās nedēļu vēl biju nometnē Spānijā, kur nedaudz sanāca skriet kartēs). Ja Latvijā vēl kļūdas reizēm varu daļēji kompensēt ar skriešanas ātrumu, tad lielajos mačos ārzemēs neviens lēnu neskrien, un tur vien ar skriešanu nepietiek - jāskrien ir ātrāk un jāorientējas bez kļūdām. Un, ja arī tīri no tehniskā viedokļa manas orientēšanās prasmju zināšanas ir gluži labas (galu galā, pie galda sēžot, izdomāt labākos variantus var gandrīz katrs), taču tieši to pielietošana lielā ātrumā ir tas, kas būtiski pietrūkst. Tāpat arī pietrūkst treniņu skriešanai pa apvidu, nu jā un arī bulgāru kalni, protams, ir krietni lielāki kā Zilie Kalni Ogrē. Taču, vai esmu gatavs vairāk laika veltīt orientēšanās pilnveidošanai, lai upurētu kādu no vienkāršas skriešanas treniņiem, tas jau ir pavisam cits jautājums, uz kuru pilnīgi skaidras atbildes man vēl šobrīd nav...

12 comments :

  1. Anonīms8/6/10 07:47

    Tātad sāc apsvērt domu pāriet tikai uz skriešanas treniņiem un sacensībām?

    AtbildētDzēst
  2. Anonīms8/6/10 09:51

    Kalniem var tīri labi sagatavoties skrienot pa purviem. Vēlams sūnu purviem ...

    AtbildētDzēst
  3. Nu treniņi, kā jau ierakstā minēju, jau šobrīd ar orientēšanos ir saistīti maz. Drīzāk pieļauju, ka pagaidām viss +/- varētu palikt pašreizējā līmenī - vien ar minimālu orientēšanās piesitienu visas sezonas garumā startējot dažās o-sacensībās. Arī pagājušogad Latvijā startēju laikam tikai 6 LK posmos un vēl pa kādai stafetei un sprintam.

    AtbildētDzēst
  4. Mulchacen8/6/10 09:56

    "...Renār, Tev paveiksies, ja šitā trenējoties nenotraumēsi saites..."Malaga4.Varbūt ziema vainīga?Visiem večiem k-kādas problēmas ar kājām?!Mācās no Aijas!Bet fizs labais?

    AtbildētDzēst
  5. Nu šajā gadījumā trauma visticamāk bija neveiksmīga kritiena rezultātā, bet nekad jau nevar zināt, vai viss neslēpjas kur dziļāk...

    AtbildētDzēst
  6. Anonīms8/6/10 12:22

    Renār!!! Es te jau uzrakstīju 3 dažādus tekstus, bet visus izdzēsu. Varbūt labāk paklusēt? Bet varbūt nē? Ģirts

    AtbildētDzēst
  7. Nav ko klusēt, ja ir kas sakāms, tad vajag tik rakstīt.

    AtbildētDzēst
  8. Anonīms8/6/10 15:57

    Nejūtu Tevī pārliecību par to ko dari un mērķtiecību nākotnei. Beigās būs ne šis ne tas un arī pašam nav gandarījuma par sasniegto, jo varēja taču labāk... Koncentrējies uz vienu lietu, vienu mērķi un Tev būs progress. Esi tajā fāzē, kad tieši sīkumi sāk izšķirt lielas lietas. Un kāpēc Tu netrenējies ar karti ? Tikai max daudz trenējoties ar karti kaut kas aizrobežā sanāks. Un apvidū jāskrien... tikai apvidū. Tā ir cita slodze, un pats galvenais, cita meža izjūta.

    AtbildētDzēst
  9. Manuprāt, Tu esi pārāk inteliģents, lai pievērstos parastai skriešanai, kas būtībā ir diezgan prasts sports.

    AtbildētDzēst
  10. Anonīms8/6/10 19:17

    Daudzi fani vīlās, ka netiki finālā!Negaidīti slikta fiziskā sagatavotība.Ja tādā garā turpināsi, savu nenoliedzamo talantu izniekosi. Ceļa trauma var būt tik nopietna, ka rūpīgi jāārstē, bet var būt, ka viss ir nieks! Bet ja tāpēc izjauktS viss EČ, tad jāatrod vairāki labi speciālisti un viss jāpārdomā un skaidrs, ka nevar skriet un skriet , jo cilvēks domāts, lai rāpotu 4-rāpus!Un vēl ar sāpēm! Nēsi jau večiņa, bet nopietns sportists! Cerams, ka spēsi veltīt savai veselībai daudz vērības!

    AtbildētDzēst
  11. Anonīms9/6/10 09:19

    Mums, komentētājiem, jau katram sava daļa taisnības, no sava skatpunkta raugoties. Taču, galvenais, lai Tev pašam izdodas veikt pareizos secinājumus un lēmumus atbilstoši saviem lielajiem sporta mērķiem, talantiem un iespējām. Vienīgais vēlējums drīzāk citiem komentētājiem-cienīsim cits citu, katra izvēlētās aktivitātes un lēmumus.

    AtbildētDzēst
  12. Anonīms9/6/10 14:37

    Gribu piebilst, ka pēdējais laiks Renāram sākt regulāri lietot pēc treniņiem kādu Recupero, labu vitamīnu un minerālvielu komplektu, gulēt vismaz 8 stundas naktī un negulēt ar sievietēm .../S.Stalone/

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...