10MILA aizvadīta

Reizē ar vienu no savām īsākajām viesošanās reizēm Zviedrijā (pēc izlidošanas no Rīgas lidostas, Rīgā atpakaļ biju jau pēc 20 stundām), esmu pieveicis arī savu pirmo 10MILU. Par to, kas ir 10MILA, rakstīju iepriekš, taču par to, kā man tur gāja, īsumā varu pastāstīt šoreiz.

Kā jau iepriekš bija skaidrs, startēju 16.8km garajā trešajā etapā, kurš ir īpašs arī ar to, ka šajā etapā nav farstu, kas nozīmē, ka visiem skrējējiem ir pilnīgi vienāda distance. Komandas numurs Lapuan Virkiä bija 61, kas bija atbilstošs pagājušajā gadā izcīnītajai vietai, tomēr pirms starta jau somi esot prognozējuši, ka šogad rezultāts būšot krietni augstāks. Es gan sliecos domāt, ka rezultāts varētu pie veiksmes būt ap 40.vietu. Pirmajā etapā Pāvels finišēja 53.vietā, otrajā Petri iznāca 61.vietā, un tad arī bija laiks mežā doties man. Pulkstenis tobrīd rādīja gandrīz 14 minūtes pāri pusnaktij pēc zviedru laika.

Kā jau minēju, šajā etapā distances visiem vienādas, tāpēc ja vien priekšā kāds skrēja, varēju īpaši par orientēšanos nedomāt, bet centies tikai turēt līdzi. Nu vismaz tāda bija mana pirmsstarta taktika. Nedaudz vairāk kā 10 sekundes pirms manis startēja viens no spēcīgākajiem Somijas izlases sportistiem Tero Föhr, un, lai arī, saņemot karti, uzreiz centos skriet maksimāli ātri, lai noķertu priekšā skrienošos, kas pirmajā kalnā, izskrienot no finiša arēnas, arī izdevās, tomēr Tero tā arī nemanīju. Uz pirmajiem diviem kontrolpunktiem kartē ieskatīties īpaši nepaspēju, gan tāpēc, ka centos iejusties ātrumā un skriešanā pa klinšainajiem/akmeņainajiem un diezgan slidīgajiem zviedru pauguriem, gan arī tāpēc, ka visai ilgi centos arī kaut kā salocīt karti, kas nemaz nebija tik vienkāršs uzdevums, jo šķiet karte garumā bija gandrīz kā pusotra A3 lapa. Vienīgais, ko spēju bija pārliecināties, ka kontrolpunktu numuri tomēr ir īstie Pirmie divi punkti arī pienāca visai ātri, un likās jau, ka būtu labi ja tā ietu arī tālāk. Taču kas to deva...

Arī uz trešo punktu sākumā kartei līdzi nesekoju. Grupiņā tobrīd bijām ap 6-7 skrējēji, un izskrienot uz kādas takas priekšā skrienošie manāmi saminstinājās, īsti neesot pārliecināti par mūsu atrašanās vietu. Tad jau sāku nojaust, ka viss tik raiti nebūs, un jāsāk arī man orientēties. Visai ātri sapratu, pa kuru ceļu tad skrienam, un tā kā pa ceļiem man šodien skrējās ļoti labi, tad arī izvirzījos mūsu grupiņas priekšgalā un ar nelielu līkumu trešo punktu paņēmām. Būtu gan orientējies jau no etapa sākumā, iespējams, būtu gājis etapu pavisam pa citu variantu no labās puses.

Ieejot punktā, redzēju, ka no punkta jau pretī nāk Halden SK 2 komandas skrējējs, un nākamo divu etapu laikā viņu un vēl pāris džekus bijām noķēruši, atkal nedaudz uz tā rēķina, ka izdevās pa ceļu uzskriet ātrāk. Pēc piektā punkta sanāca neliels starpgadījums dzirdināšanas punktā, jo, lai arī kartē bija iezīmēta dzirdināšana un uz takas arī stāvēja stends priekš glāzītēm, tomēr tajā nevienas glāzītes nebija un tā nu nācās skriet tālāk bez padzeršanās.

Uz septīto punktu bija distances garākais etaps, un Halden pārstāvis kādu brīdi nevarēja īsti izlemt kā skriet, taču tobrīd biju nolēmis, ka viņu no acīm izlaist nevar, tāpēc skrēju vien aiz viņa pa viņa izvēlēto variantu "pa taisno". Eksistēja gan arī ceļa varianti gan pa labo, gan kreiso pusi, taču tie veda ar krietni lielu līkumu, tāpēc īsti drošs, vai šeit ceļa varianti bija labāki, neesmu, lai gan pa taisno cauri slapjajiem purviem un pāri visiem akmeņainajiem pauguriem neko ātri jau neskrējās. Punkta rajonā uztaisījām kļūdu un pirmajā mirklī neviens no mūsu grupas īsti nevarēja saprast, kurā virzienā no punkta esam. Aizskrienot diezgan daudz pa kreisi, pie liela akmens atkal ielasījos kartē, taču tad arī pārējie jau bija sapratuši, ak esam par daudz pa kreisi no punkta, un te punktu paņēmu gandrīz pēdējais no grupas. Astoto paņēmām bez problēmām un tad jau uz devīto atkal ceļa variants, kur atkal lieliski varēju izskrieties un ātri vien nonācu grupas priekšgalā, patiesībā sakot uz ceļa grupa pamatīgi izstiepās un, kad atkal griezāmies nost no ceļa mežā, no grupas vairs īsti nebija ne vēsts, vien kādi 5-6 cilvēki.

Uz desmito KP atkal centos neizlaist no acīm Halden komandu, ko biezajās eglēs vietām varēja izdarīt itin viegli. Tālāk sekoja viens no distances liktenīgajiem momentiem, kad ceļā uz 11.KP aiz zara aizķērās mana lampa un tā norāvās nost, paliekot karājoties vadā. Pirms starta man somi arī iedeva mazo rezerves lampiņu, ja nu ar lielo kaut kas notiek, un šī mazā bija uzvilkta otrādi pa virsu lielajai lampai. Kad lielo lampu no galvas norāva, tad nokrita arī mazā, un ja vēl sākumā man rokās bija abas lampas un milzīgā karte, un izmisīgi centos lampu uzlikt atpakaļ galvā, tad vienā mirklī atkal sejā kaut kādi zari un mazā lampa pazuda. Kad atkal izdevās lampu uzmaukt galvā Halden komanda un vēl kādi 5-6 bija jau nedaudz atrāvušies un centos atkal tos piedzīt, tomēr tad sekoja kāpiens kalnā pirms kontrolpunkta, un, lai arī grupas galu atkal noķēru, taču tā bija paspējusi izstiepties visai pamatīgi un Halden skrējējs ar vēl vienu sportistu jau bija gabalā (viņi beigās iznāca ap 6 minūtēm pirms manis).

Tālāk jau mums grupas sastāvs pamainījās un visi kopā atkal bijām vien pēc 13.punkta, kur sanāca laušanās pa eglēm, brikšņiem un akmeņiem. Etapa uz 14.punktu otrā puse veda pa ceļu, un kārtējo reizi raiti atkal tiku grupas otrajā pozīcijā. Tālāk īpaši notikumi līdz pat 22.punktam nebija, bet tad, no 22.punkta izejot, aizgāju grupai pa priekšu. Gar ezera galu izbridām purvu, un tad uz taciņas pakritu un pārsitu celi, tas gan uz to brīdi īsti netraucēja (nedaudz sāp tagad pēc finiša). Un tad etapa vidū visai strauji mums garām paskrēja divi sportisti un vēl ieraudzīju arī TuMes tērpu, un īsti nevarēju saprast, kā mūsu grupā (to, ka neskrienam pa 20-30 vietām zināju visai skaidri) varēja gadīties TuMes pirmā komanda, jo zināju, ka otrajā trešo etapu vajadzēja skriet Kalvim (kā izrādījās, tad Kalvim patiesībā bija atvēlēts pirmās komandas septītais etaps, taču šis patiešām bija pirmās komandas skrējējs), bet ātrie garāmskrienošie uzreiz palielināja mūsu grupas ātrumu, taču uz punktu lejup pa nogāzi puse grupas uztaisīja kļūdu, aizejot par daudz pa kreisi. Es biju apmēram pa vidu starp tiem, kas bija pa kreisi un tiem dažiem, kas paņēma punktu, līdz ar to ātri attapos un nu jau skrēju uz nākam punktu. Atlikušajā daļā vairs īpaši orientēties nenācās, jo grupa mums bija diezgan liela (ap 20 sportisti), atkal neliels etaps pa ceļu, kur uzskrēju nedaudz ātrāk, neliela pamīcīšanās pa dubļiem uz pēdējo punktu un tad jau finišs, kurā pieliku soli, lai apdzītu sev priekšā skrienošo, no mūsu lielās grupas finišēju, šķiet sestais vai septītais. Finiša skaitītājs rādīja, ka esmu 55.vietā, taču patiesībā rezultātu listē rakstīts, ka finišēju 57.vietā ar rezultātu 1:57:19.

Tālāk mani komandas biedri parādīja patiešām lielisku sniegumu - Toni pacēla komandu uz 35.vietu, Juha finišēja 31ais, Jukka - 30ais, Teemu - 26ais, Jevgēņijs 25ais, Andris - 26ais un pēdējā desmitajā etapā Maksims stafeti noslēdza, finišējot 30.vietā, tādējādi sasniedzot, šķiet, kluba vēsturē otru augstāko vietu 10MILĀ (pirms gadiem pieciem Lapuan Virkiä bija 22.vietā). Galu galā izrādījās, ka no komandas dalībniekiem vieta savā etapā man ir viszemākā - 63. Pēc šitāda snieguma gandrīz jāsāk domāt, ka Jukolā vēl netikšu pirmajā komandā, mazs mierinājums gan tas, ka 16,8km nakts etaps bija stafetes otrs garākais etaps (pēdējā bija 17km), un nākamais garākais bija vien 12km, taču tik un tā nekāds spožais skrējiens man šodien nesanāca.

Vēl dažas lietas:

• Finišējām kā labākā komanda ar latviešu sportistiem sastāvā. Nākamie bija Rehns BK 37.vietā (Raivo K. un Artūrs P.).
• Vai nu dēļ visai akmeņainā un slapjā apvidus, vai kā citādi, bet pēc finiša īpašu gandarījumu par distanci nejutu.
• Pa apvidu skriešana bija +/- ok, bet uz ceļiem jutu, ka paskriet varu visai ātri. Ja neskaita pašas distances beigas, tad uz ceļiem īpašu problēmu tikt pārējiem garām man nebija - tas padevās bez īpašas piepūles, lai gan citi aizmugurē elsoja visai pamatīgi.
• Noteikti, ka daudz prātīgāk sākt sekot kartei līdzi būtu jau no pašiem pirmajiem distances metriem, lai gan tas jāizsver ar risku pazaudēt priekšā skrienošos. Tomēr pilnībā uzticēties priekšā skrienošajiem nedrīkst nekādā gadījumā. Arī savu ceļu kartē droši vien varu sazīmēt visai nepilnīgi. Daži etapi pat tādi, kuros man nav praktiski ne mazākās nojausmas par to, kā skrējām, vienīgi domas par to, kā būtu vajadzējis skriet, un tas, ka, iespējams, esam skrējuši maksimāli taisni.
• Zviedru sauna ir visai smieklīga padarīšana. Somi jau par to smējās, kad pēc finiša taisījos iet uz dušu. Uz vietas izrādījās, ka iekšā ir ap +40 grādiem, pie katras durvju atvēršanas kaut nedaudz uzkarsušais gaiss tika izlaists no telpas laukā, un pēc gandrīz pusstundas sēdēšanas saunas telpā man apnika un tā arī ne cik neiesvīdis savu pēcskrējiena pirtošanās procedūru beidzu.
• Mana etapa karte ar 30 labāko komandu GPS ceļiem atrodama šajā saitē.