Pēc ātrā skrējiena aprīļa sākumā Rēzeknes pusmaratona 10 kilometru distancē, nākamajā nedēļas nogalē piestrādāju par līdzjutēju Stirnu Buka pirmajā posmā, kas notika Ogrē. Skraidīdams turp un šurp pa dažādām trases vietām, atbalstīju, tos, kas bija ieradušies Ogrē pievarēt Zilos Kalnus, bet pats priecājos, ka sacensību ātrumā man pašam pa tiem kalniem nav jāmocās.
Laikapstākļi nelutina |
Pēc dienas otrā treniņa sajutu nelielas sāpes pēdas augšpuses priekšējā daļā. Pirmā reakcija bija, ka pāris dienas paies un viss būs atkal labi, jo problēmas ar kreiso pēdu - gan ar fasciju jeb saiti, kas iet pa pēdas apakšu, gan arī augšpusē - ir bijušas ik pa laikam. Taču nākamajās dienās palika pat sliktāk, jo sāpes kaulā netālu no otrā pirksta jutu, arī vienkārši ejot, gandrīz uz katra soļa. Otrdienā uztaisīju vēl plānoto maratona speciālo treniņu, un pēc tā kāja vairs lietojama nebija. Tālāk jau nācās pārsēsties uz velo. Pagāja četras dienas, kāja jutās labāk, un nolēmu tomēr braukt uz Daugavpils pusmaratonu. No pusmaratona distances gan atteicos, un atkal izvēlējos 10.5 kilometru distanci tāpat kā Rēzeknē, jo nospriedu, ka, ja jau pusmaratons pirmo reizi notiek Daugavpilī, tad vismaz vienu apli pa pilsētu varētu izskriet, un novērtēt, kā tad ir skriet pa Daugavpils centru un cauri Daugavpils cietoksnim.
Lai arī pirms starta biju nolēmis, ka, ja kāja jutīsies slikti, tad pēc pusotra kilometra, kad trase pieveda pie finiša zonas, stāšos laukā, tomēr sacensību azarts un adrenalīns sākumā sāpes bija krietni mazinājis un nolēmu skriet visu distanci. Pirmajos kilometros itin labi jutu, ka četras dienas nav skriets, un nedaudz ritms ir zudis, taču kāja it kā netraucēja un spēju sākumā skriet pusmaratona līderu grupā.
Kopā ar līderiem |
Uz sarkanā paklāja finišā Daugavpilī |
Maratona expo pie bildes var tikt pat neko neskrienot |
Tā nu maija otrajā nedēļā, kad pēc plāna bija paredzēts startēt Rīgas maratonā, nodarbojos ar citām aktivitātēm, kas tomēr bija saistītas ar maratonu. Nedēļas sākumā nelielam ļaužu pulciņam kādā pasākumā pastāstīju kā ēst pirms maratona, lai maksimāli uzlādētu savas enerģijas rezerves maratona distancei. Savukārt maratona dienā piekritu piedāvājumam uz kādu brīdi iejusties TV komentētāja lomā. Maratona rītā 11.novembra krastmalā biju jau agrāk nekā būtu tur bijis, ja pats startētu, un četru stundu garumā no tur uzbūvētās 360TV studijas kopā ar Gustavu Terzenu, Ivaru Bāci, TV meitenēm trasē un Garmin puišiem tiešraidē stāstījām par notikumiem trasē. Pats neparastākais, ka man pat īsti tajā dienā nebija sajūtas, ka pašam gribētos skriet, varbūt vienkārši pārāk iegājis tajā TV procesā. Katrā ziņā tā bija jauna un ļoti interesanta pieredze, un domāju, ka varētu to kādreiz arī atkārtot. Tagad bez skriešanas un tempa turēšanas ar baloniem Rīgas maratonā esmu arī piestrādājis par komentētāju. Pēc tam spriedu, ka vēl jāpamēģina kādu gadu piedalīties trases būvēšanā un tad varēšu pieteikties organizatoru komandā, jo būšu redzējis maratonu no visām pusēm.
Pirmās tiešraides minūtes, kad centos aprast ar jauno vidi un nelielo satraukumu |
Pēdējās divas nedēļas nogales arī uzskrēju divos nelielos skrējienos. Vispirms Olaines svētku ietvaros Olaines apļu skrējienā noskrēju nepilnus 10 kilometrus. Biju apsolījis palīdzēt ar savu dalību VSK Noskrien Riekstu komandai, un tā kā Olainē pa asfaltu jāskrien gaužām maz, tad likās ka skriešanai pa mīkstāku segumu kāja jau ir gana gatava. Pēdējā kilometrā, kad bija jāskrien pa asfaltu un kad vajadzēta uzskriet arī nedaudz ātrāk, pēdu sāku diezgan stipri just, un jutu to arī kādu laiku pēc finiša. Bet vakarā jau atkal viss bija labi, līdz ar to neko ļoti sliktu nodarījis acīmredzot nebiju. Ar Riekstiem komandā izcīnījām 2.vietu (individuāli biju piektais), un sev par pārsteigumu noskrēju pat dažas sekundes ātrāk kā pirms gada (33'12" pret 33'19" pagājušajā gadā). Pērn gan tas bija divas nedēļas pēc maratona, kad jutos galīgi iztukšots, taču tad vismaz bija kaut kāds skriešanas solis. Turpretī tagad jūtos stīvs un nevarīgs, un visu laiku ir nežēlīgi grūti. Finišā pulsometrs parādīja paziņojumu, ka reģistrēts jauns maksimālais pulss - 193, tātad baigi taupījies laikam nebiju.
Astoņi Rieksti un es devītais kā ViesRieksts |
Mārupes skrējiena trīs ātrākie |
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru
Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!
Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).