Sezonas rezumē #1

Nakts skrējiens pa Ērgļu klintīm bija pēdējais šī gada orientēšanās mačs, līdz ar to varu teikt, ka sezona nu ir galā. Un šajā sakarā esmu arī nolēmis uzrakstīt nelielu apkopojumu par sezonā paveikto - labo un slikto, uzvarām un zaudējumiem. Droši vien vienā rakstu gabalā iekļauties nespēšu, tāpēc visticamāk šī būs man pirmā rakstu sērija.

Atskats uz gatavošanos 2008.gada sezonai

Pagājušo sezonu noslēdzu 4.novembrī ar startu Prizmas kausā Ropažu apkārtnē, un pēc tā biju apņēmības pilns sagatavoties 2008.gada sezonai pēc iespējas labāk. Kā nekā priekšā bija gaidāms gan Eiropas čempionāts tepat Ventspilī, gan arī vēlme tomēr iekļūt izlasē uz Pasaules čempionātu.

Tomēr pārlieku lielā vēlme - būt pēc iespējas labākam, veicināja strauju treniņa apjoma pieaugumu, kas, protams, bija pārāk straujš un jau novembra beigās biju iedzīvojies pirmajā traumā - sāka sāpēt Ahileja cīpsla. Iespējams, to veicināja arī 18.novembra skrējiens Rembatē, taču tradīcija paliek tradīcija un to izlaist nedrīkstēja, vēl jo vairāk, uzstādot savu personīgo rekordu tajā aplī, biju patiesi priecīgs par skrējienu Rembatē.

Līdz ar Ahileja problēmām pievērsos riteņbraukšanai, taču joprojām neesmu sevī atradis lielo iedvesmu, lai mītos daudzus jo daudzus kilometrus, tāpēc ritenim pievērsos vien, tā teikt, vajadzības spiests. Apmēram pusotras nedēļas laikā tiku ar sāpošo kāju galā un varēju atkal pievērsties skriešanai.

Sniega iztrūkums mani tikai iepriecināja, jo tas nozīmēja, ka nebija jāskrien pa sniega kupenām un jāsaldē kājas. Decembri notrenējos gluži labi, pāris reizes pat biju izbraucis uz tuvējiem mežiem paskraidīt garos treniņus ar karti rokā.

Jauno gadu sagaidīju īstā orientēšanās garā, jo 1.janvārī piedalījos Ziemas magnētā, tā teikt - kā gadu iesāksi, tā arī pavadīsi, tāpēc cerēju, ka arī pārējais gads orientēšanās ziņā būs tikpat veiksmīgs kā šis Ziemas Magnēts, kurā pamanījos vinnēt.

Janvāra sākumā tiku uzacināts arī uz OK Saldus ikgadējo un izslavēto skrējienu apkārt Cieceres ezeram. Šis skrējiens man palicis atmiņā ar diezgan daudz sniega un ļoti stipru vēju, kas skriešanu padarīja ļoti grūtu.

Janvāra vidū piebiedrojos jauniešu nometnei Valmierā, kur bija iespēja uzskriet kartē un nedaudz pamainīt treniņu vidi. Un arī satikt citus orientieristus, lai varētu redzēt, kā viņiem ir veicies ar trenēšanos, jo dažs labs no viņiem bija potenciāls kandidāts iekļūšanai izlasē uz Eiropas čempionātu. Galvenais secinājums bija, ka forma ir visnotaļ laba, taču vēl ir pie kā strādāt.

Tā nu atgriezies no nometnes sāku skraidīt vairāk pa kalniem. Un atkal pārlieku lielā centība, tāpat kā vien dažus mēnešus ātrāk, noveda pie kārtējās traumas. Šoreiz bija krietni vien nopietnāka - iekaisusi kaulu plēve. Tā rezultātā februāris sanāca pavisam slikts treniņu ziņā - pāris reizes atkal uzkāpu uz riteņa, vairākas dienas neskrēju vispār, un tikai pašās februāra beigās atkal atsāku normālu treniņu režīmu. Taču arī tas nevilkās ilgi - vien apmēram nedēļu, jo marta sākumā man tika konstatēts izstaigāts plaušu karsonis. Oficiāli no plaušu karsoņa atbrīvojos vien 19.martā, un tas nozīmēja, ka vēl gandrīz vesels mēnesis ir pavadīts bez nopietnas trenēšanās. Šis faktors arī ik pa laikam veicināja domas, ka visas lielās cerības par tikšanu uz EČ būs jāatliek malā.

Tomēr atpūta laikam bija devusi arī ko labu, jo jau marta beigās ātrums bija gluži labs. Un ar uzvaru VEF Pavasarī un celtu pašapziņu tālākām uzvarām tika iesākta jaunā 2008.gada o-sezona. Bet par to nākamreiz...

Tumsā pa Ērgļu klintīm

Lai arī sākumā par to nedomāju, tomēr LČ nakts orientēšanās patiesi izvērtās vairāk kā piedzīvojums nevis nopietnas sacensības. Nu ko gan citu var gribēt no mača, kur tika pieļauta gada lielākā kļūda, kas tā vien šķiet maksāja apmēram 7 minūtes.

Vis sākās ar to, ka nokavēju startu. Tās bija vien 50 sekundes un tomēr. Te gan jāatzīst, ka darīju, ko varēju, jo no Rīgas izbraucu vien 18os, un atbraucot tik vien bija laika kā pārģērbties un uzreiz uz startu, pat neiesildoties īsti. Tā starta nokavēšana uzdeva nelielu stresu un tāpēc jau sākumā centos skriet maksimāli ātri, lai kaut cik atgūtu iekavēto.

Ņemot vērā, ka ar lampu mežā pēdējoreiz biju skrējis īsi pirms Jukolas, tad jau pašā sākumā tik viegli ar orientēšanos negāja. Ja pirmo punktu paņēmu vēl kaut cik labi, tad uz otro jau bija pirmā lielākā kļūda, savukārt trešo punktu sāku meklēt jau pusceļā. Uz stāvās nogāzes diži daudz neko nevarēja saprast, un, ieraugot klintiņu, nospriedu, ka balkus ir arī manējā un sāku skriet atpakaļ. Tad kad kļūdu aptvēru un devos uz punktu pa leju, sapratu, ka vajadzēja īstenot sākotnējo plānu un uzreiz skriet pa leju, šo tad arī centos atcerēties pārējā distancē.

Tālāk viss sāka iet daudz gludāk un, ja neskaita ne pārāk pārliecināto sestā punkta paņemšanu, jau sāku iejusties ritmā. Pie 7.KP satiku Mārtiņu Vabuli, kurš sūdzējās par pastiepto potīti, kurš vēl noteica, ka es arī laikam esmu sākumu ne pārāk labi izgājis. Pašam gan nelikās, ka ir bijis tik ļoti traki, bet nu daud znedomājot devos garajā etapā. Izskrienot uz pirmā ceļa īsti nevarēju aptvert, kur esmu un sanāca uztaisīt nelielu "āķi", pēc tam izskrienot jau uz pļavas ieraudzīju lampu sev aiz muguras kādu gabalu. Tā kā skrēju visnotaļ ātri, tad pabrīnījos, ka lampa īpaši neatpaliek un vēl nodomāju, ka Mārtiņam ar kāju laikam nemaz nav tik slikti. Kā vēlāk izrādījās tad tas bija bijis Kalvis. Pie paša punkta nedaudz saminstinājos, bet punktu paņēmu diezgan ātri un arī nevinu lampu vairs nemanīju.

Uz devīto punktu atkal sākās problēmas, jo jutu, ka, lai arī virziens ir puslīdz pareizs, tomēr, kur īsti skrienu nebija īsti skaidrs. Palauzos cauri zaļajam, sāku skriet pa kalnu uz leju un ieraudzīju taku, taču arī tas daudz ko nelīdzēja, jo uz takas varēju būt jebkurā vietā. Nolēmu, ka jāskrien vēl zemāk un arī tur gar purvu gāja taka. Šķita, ka esmu uz mazās izzūdošās takas un sāku skriet gar purvu, tomēr ilgi nevarēju sagaidīt krustojumu ar ceļu, kas iet pāri purvam, tā nu izlēmu, ka varbūt tomēr esmu par tālu un jāiet pāri purvam. Tas laikam nebija pats pareizākais, jo gaidītais krustojums, izrādās, bija vien pārdesmit metrus tālāk, savukārt purvā iegrimu gandrīz līdz viduklim, piedevām, cenšoties tikt laukā, būtībā kļuvu slapjš no galvas līdz kājām. Ne pārāk siltajā naktī tas nebija diez cik patīkami. Pārskrienot purvu jau tapa skaidrs, kur esmu un punktu paņēmu. Pirms manis īsi atzīmējās Artis Ločmelis un Kalvis. Sapratu, ka viņi ir mani noķēruši, jo, kad devos startā Artis vēl gaidīja savu minūti. 

Nākamo punktu paņēmu pirmais, taču Kalvis uzreiz lielā ātrumā devās uz nākamo puntku un centos neatpalikt. Pirms pļavas izšķirāmies un, lai arī katrs nācām no citas puses, tomēr vienpadsmito punktu paņēmu vien pāris sekundes pirms Kalvja. Izejot no punkta aizgāju nedauzd par daudz pa labi un Kalvis atkal bija priekšā. Izskrējām uz pirmās pļavas un Kalvis vēl skrēja pa priekšu, tomēr, kad tikām uz lielā lauka, pilnā ātrumā paskrēju Kalvim garām un pa vagu skrēju cik ātri varēju, jutu arī ka tādā ātrumā aŗi kādu laiku varētu skriet. Pa lauku Artis, šķiet bija nedaudz iepalicis, taču Kalvis bija gandrīz aiz muguras un, noskrienot no pļavas, sākās mača lielālākā kļūda, jo pārskatījos, ka man jāskrien nevis uz 12to, bet gan 7to punktu. Tā nu attapos vien pārdesmit metrus pirms lielā ceļa, kas ir pirms 7tā punkta. Uzkliedzu Kalvim, ka esam pavisam nepareizi un griezām riņķī. Taču atpakaļ neaizskrējām pa īsto taku, bet gan aizskrējām uz nākamo ieloku, kur sākumā neko nevarēju saprast. Paspēju Kalvim atvainoties, ka esmu atņēmis viņam uzvaru mačā, jo sapratu, ka esam pazaudējuši daudz laika. Kad it kā sapratām, ka esam ne tur, uzskrējām kalnā un atkal bijām uz lauka. Otro reizi gājām mežā tai pat vietā un šoreiz atradām īsto punktu. Tad jau bija skaidrs, ka nekāds labais rezultāts nebūs un beigas izskrējām bez lielām kļūdām (13.KP uzgājām nedaudz par augstu un Kalvis paņēma to pirms manis tāpēc uz nākmao nācās viņu ķert rokā, savukārt uz 15.KP uzgājām kalnā daudz pa rlabu un pie ūdensbedres ieraugot punktu ātri attapāmies). Pirms 17.KP skrienot lejā pa stāvo nogāzi sanāca, ka esam praktiski noskrēuši (nošļūkuši) uz leju pa klinti, noteicu vēl Kalvim, lai apskata Ērgļu klintis. 

PIrmspēdējo punktu paņēmu pirms Kalvja, tomēr uzreiz ieskrēju kaut kādās eglītēs un Kalvis aizskrēja labu gabalu priekšā. Tālāk gan centos pa nogāzi skriet lejā slīpāk kā viņš un uz ceļa jau biju viņam atkal priekšā. Paņēmu pēdējo punktu un tad jau tikai finisā sprints pret kalnu, jo biju cieši nolēmis Kalvi garām nepalaist.

Gala rezultātā 8.vieta nepilnas 8 minūtes aiz Ivara Žagara. Kļūdās gan atstātas vismaz 12 minūtes un vēl jau arī nokavētais starts. Taču piedzīvojums bija gana jauks, lai arī sezonu noslēgt varēja arī labāk. Iepriekš vēl biju plānojis, ka varētu aizbraukt 2.novembrī uz Siguldas kausu, tomēr, kā izrādās, svētdien Eurosport rāda Ņujorkas maratonu, un tas nozīmē, ka pēcpusdienā jābūt pie TV.

Maratona stafete

Saskaņā ar jaunākajām ziņām Nordea Rīgas maratonā nākamgad papildus jau ierastajām distancēm tiek plānota arī maratona stafete - 4  x 10,5 km. Iepriekš biju dzirdējsi par līdzīgu lietu šur tur Eiropā, bet nu tāda būs arī pie mums. Ja izdotos novākt labu sastāvu, šo maču varētu arī uzskriet.

Medaļu prestižs

Maratona zelta medaļa, lai arī man tā ir pietiekami īpaša, kaut vai tā iemesla dēļ, ka tā ir mana pirmā zelta medaļa startējot elites grupā, tomēr to noteikti būtu bijis grūtāk izcīnīt, ja startētu paši spēcīgākie Latvijas orientieristi. Šajā sakarā es aizdomājos par to, kuras medaļas tad ir prestižākas.
Skaidrs, ka zelts paliek zelts. Tomēr viens no iemesliem, kas nosaka medaļas vērtību noteikti ir dalībnieku dalībnieku skaits, kas palicis aiz uzvarētāja, jo jebkurā gadījumā pirmā vieta no 50 dalībniekiem vismaz izklausās labāk kā pirmā vieta, apsteidzot vien, piemēram, piecus konkurentus.
Tomēr uzvarēt dažus, bet spēcīgus konkurentus noteikti ir cienījamāk, nekā uzvarēt daudzus dalībniekus, kas īsti pat nav uzskatāmi kā konkurenti, kas startē vien prieka pēc. Tāpēc sanāk, jo vairāk spēcīgu dalībnieku, jo izcīnītā uzvara ir vērtīgāka.
Ņemot vērā, ka o-sportā ir vairākas disciplīnas, arī uzvara kādā no distancēm droši vien ir vērtīgāka par uzvaru kādā no citām distancēm. Šis gan varētu būt katram individuāli, jo katram jau ir kāda mīļākā distance un tāpēc tajā uzvarēt ir arī lielāks prieks. Tomēr laikam jau viens izteikts dalījums, kuras ir tās prestižākās distances, ir tās, kas ir starptautisko čempionātu programmās (sprints, vidējā, garā un stafete) un visas pārējās - naktis, maratoni, rogainingi, mikro un visi pārējie brīnumi, ir vien tā starp citu.

Pēdējos gadus arī ir sanācis tā, ka lielākais dalībnieku skaits LČ ir vidējā distancē un stafetē, tāpat arī tur ir bijis spēcīgākais sastāvs. No tā tad nu varētu secināt, ka vidējās distances zelta medaļa, nu vismaz Latvijā, ir tā prestižākā. Protams, arī uzvara stafetē nav peļama, taču o-sports tomēr ir individuālais sporta veids, un arī medaļu tur tomēr izcīna komanda nevis tikai viens no dalībniekiem.

Juhūū - Pirmais zelts

Līdz ar šodienas uzvaru LČ o-maratonā esmu ticis pie savas pirmās zelta medaļas pieaugušo konkurencē. Prieks ir liels, neskatoties pat uz to, ka konkurence būtu varējusi būt lielāka.

Vēl īsi pirms starta nolēmu, ka vajadzētu censties jau sākumā uzskriet ātrāk, lai mūsu E grupu nedaudz sadalītu. Tas principā arī izdevās un jau pa ceļam uz 5.punktu sev aiz muguras redzēju vien Ati, Mārtiņu Sāru un Andri Jubeli. Uz 6.KP kopā ar Ati uztaisījām nelielu kļūdu, jo dabā bija krietni vien vairāk bedru nekā kartē iezīmēts. Andris ar Mārtiņu punktu paņēma pirms mums un izdevās viņus noķert atkal uz 8.KP. Nākamais bija garais etaps un etapa sākumā viens pats iegāju taisni mežā, nogriežot stūri, uz ceļa satikāmies atkal ar Ati, un tad Atis paziņoja, ka abi pārējie ir aizgājuši pa otru ceļu. Tā nu kopā skrienot, vēl pāris reizes pārspriedām, kā labāk etapu skriet, un nolēmām iet taisni pa stigu, jo tad viss etaps praktiski sanāktu pa ceļiem. Tā kā skrējām diezgan ātri, tad paņemot 9.KP nospriedām, ka esam Andrim un Mārtiņam priekšā. Dzeršanas punktā padzēros garšīgo silto ūdeni un skrējām tālāk. Īsi pirms 13.KP biju pārsteigts, ieraugot Mārtiņa muguru sev priekšā un tad nu uzskrēju nedaudz ātrāk, lai abus ar Andri panāktu. Uz 15.KP pa priekšu skrēja Ģirts Liniņš, kurš ļoti precīzi uzgāja punktam un pa vidam nedaudz varēja atpūsties no orientēšanās, tālāk viņš pagriezās ne uz mūsu pusi un atkal skrējām tālāk četratā. Pie 21.KP visi apstājāmies, lai izlemtu par labāko variantu; Andris gribēja iet apkārt pa ceļu, bet es ātri izlēmu, ka jāiet taisni un tā nu visi skrēja aiz manis.

Atceroties iepriekš publicēto info, ka pirmais skatītāju punkts ir pēc 13 kilometriem, izskrienot no 22.KP noteicu Atim, ka nu jau puse tūlīt būs pievārēta, taču pēc laika likās, ka tomēr ir skriets nedaudz mazāk. Lai vai kā uz 23.KP aizgāju nedaudz pa labi un parējie trīs mani apdzina, tā nu sanāca, ka skatītāju punktu paņēmu nedaudz aiz pārējiem. PIe barošanas galda apstājos sameklēju savu pudeli, paķēru pāris šokolādes gabalus un banānu, kurš nokrita pie zemes, un tā nu man bija banāns kopā ar zāli. Lai arī barojoties kādu brītiņu biju aizkavējies, tomēr jau skrienot laukā no pļavas ieraudzīju, ka gan Atis, gan Andris ir turpat priekšā, Mārtiņš kopā ar mani bija ilgāk uzkavējies pie barošanas.

Redzēju, ka tūlīt priekšā būs puķīte un centos uzmanīgi izpētīt kādā virzienā tad man tā būs jāskrien. Paņemot puķītes vidus punktu uzreiz devos uz savu punktu, un no sākuma likās, ka tas ir man vienīgajam, taču uzreiz ieraudzīju, ka arī Andris man seko. Skrienot pa taciņu īsti nevarēju saprast, kurā brīdi iet iekšā mežā, nogriezos un pa gabalu ieraudzīju lielu sakni, pie tās pieskrēja vēl vairāki cilvēki, taču punkta nebija un kā izrādās, tad tā sakne kartē nemaz nebija iezīmēta. Izmetot nelielu loku, pa gabalu ieraudzīju, ka neliels bariņš paņem punktu, arī Andris. Ātri to paņēmu un tūlīt arī atkal noķēru Andri. Izskrienot no 29.KP man lielā ātrumā pretī skrēja četri 20nieki un vēl pie sevis nodomāju, ka šie baigi bliež. Tālāk atkal paņēmu puķītes viduspunktu un pamanīju, ka kaut kur ir pazudis Andris. Izskrienot nākamo 'ziedlapiņu', Andri joprojām neredzēju, bet skrēju tik tālāk. Atkal īsti nevarēju saprast vai esmu Ati un Mārtiņu apdzinis vai nē. Pie 34.KP ieraudzīju abas šodienas meiteņu 20 grupas uzvarētājas un pamanīju arī Ati un Mārtiņu, kas bija nelielu gabalu man priekšā. Izskrēju uz lielās elektrolīnijas un redzēju, ka šie abi uzreiz dodas pāri izcirtumam. Izlēmu, ka paskriešu vēl pa elektrolīniju, jo pamats tur bija gana stingrs. Tad noskrēju gar izcirtuma malu un izskrēju tieši priekšā Atim. Tālāk jau atkal skrēju pa priekšu. Ceļā uz 37.KP veiksmīgi tikām pāri uzbūvētajam 'tiltiņam' un skrēju uz punkta pusi tomēr īstas pārliecības par to, kur ir punkts nebija, tomēr aptuvena nojausma bija. Atis vēl kaut ko ieminējās par to, ka ja būsim par tālu uzskriesim uz stigas, taču punktu paņēmu gluži labi. No 39.KP izskrējām nevis pa taisno, bet gar zaļā malu, kas arī nebija diez ko laba.

Pirmā apļa kartes

Tālāk jau priekšā kartes maiņa. Atkal padzēros no savas pudeles, izvilku no sava maisa arī jostas pudelītes, paņemot vien divas, jo sapratu, ka vairāk droši vien nevajadzēs. Atkal pa šokolādei un banānam un dodamies iekšā pēdējā aplī. 

Jau skrienot uz 2.punktu sāku pētīt beigu daļu, jo sapratu, ka uz finišu visu atstāt nevēlos. Redzēju, ka etaps uz pēdējo KP ir gana garš, bet uz to ir arī vairāki varianti. Nolēmu, ka iespējams pēc 10.KP būs jātaisa izšķirošais izrāviens. Skrējām vien tālāk, uz 3.KP nedaudz uzmetot līkumu, jo īsi pirms punkta bija lieka taka, kas kartē nebija. 4.KP paņēmām ne pārāk pārliecinoši, uz piekto diezgan ātri sāka skriet Atis, taču pret koku atsita kāja un aizskrēju atkal pa priekšu. Paņemot piekto, apstājos un ļāvu, lai Mārtiņš skrien pa priekšu, jo biju gājis pa priekšu lielāko distances daļu (galvenokārt tāpēc, ka vēlējos skriet savā ātrumā un pieļāvu domu, ka skrienot manā ātrumā, kas bija nedaudz lielāks, kad pa priekšu skrēja kāds cits, puiši ātrāk pagurs). Uz 6.KP cauri zaļajam Mārtiņš izgāja ļoti taisni, taču punktu paņēmu atkal es kā pirmais un tālāk jau nolēmu, ka skriet pa taisno uz septīto nav jēgas un jāskrien pa taku. Pie astotā punkta likās zaļāks kā kartē zīmēts taču punktu paņēmām diezgan labi. Tālāk devītais, desmitais un, lai arī iepriekš biju plānojis, ka no desmitā sākšu mēģināt mukt prom, tomēr sākumā pa zaļo vēl skrējām visi kopā. Kad izskrēju uz elektrolīnījas nedaudz tomēr uzkāpināju un jutu, ka Mārtiņš ar Ati sāk atpalikt. Sapratu, ka tā ir iespēja un ātri izlēmu, ka uz pēdējo skriešu pa stigu, vienīgi nedaudz biju noraizējies vai izdosies labi paņemt 11.KP, par laimi, tur mežā jau iepriekšējie bija saminuši taciņas un arī punkts spīdēja pa gabalu. Īsi aiz manis punktu paņēma Atis un uzskrienot uz taciņas un pēc tam uz stigas sāku skriet vēl ātrāk. Aiz muguras nevienu nedzirdēju un sāku jau domāt, ka varbūt viņi ir aizgājuši apkārt pa ceļu uz pēdējo un, ja nu mans variants nav ātrākais, tomēr pie pēdējā KP Kristaps apsveica, ka esmu pirmais un tā nu finišēju pēc 2 stundām 38 minūtēm un 38 sekundēm, gandrīz 7 minūtes ātrāk kā plānotais uzvarētāja laiks. Atis finišēja kādas 2 minūtēs vēlāk un vēl kādu brīdi aiz viņa finišēja arī Mārtiņš.

Otrā apļa karte

Tā nu pagājušā gada sudrabam esmu pievienojis zeltu un šis nu ir gluži labs noslēgums sezonai, jo tas nozīmē, ka esmu arī nodrošinājis 2.vietu Latvijas Kausā, kas, iespējams, dos automātisku iekļaušanu izlasē uz BČ, kas varētu būt gana noderīgi, par cik skolas dēļ, uz visām atlasēm varētu arī netikt. Lai vai kā pa lielam sezona ir galā, un vēl ir nelielas šaubas par to vai nākamsestdien vajadzētu startēt LČ nakts čempionātā, jo vakar noberztais papēdis arī šodien tika vēl nedaudz pabojāts un kājas ir sagurušas krietni pamatīgi. 

Liels paldies arī Briksnim par organizēšanu!

Otro gadu no vietas

Tikai nesen atgriezos no šodienas lielā ceļojuma uz Latgali. Netālu no Preiļiem notika ikgadējās Zemessardzes komandu sacensības orientēšanās izvēlē. Pagājušogad šo maču vinnējām un, lai arī šogad Jāņa vietā bija Mārcis, tomēr tik un tā cerēju arī šogad uz ko labu.

Atšķirībā no pagājušā gada Ložmetējkalnā distance bija sameistarota daudz garāka un 30-35 minūšu vietā lielākā daļa komandu skrēja 50-55. To visu grūtāku padarīja vēl tas, ka lija lietus, un skriešana formā, kas ar katru brīdi paliek slapjāka un smagāka, nu nekādīgi nebija viegla. Arī lielajos zābakos skriet nav viegli, un nu tam ir arī lielākas sekas noberzta papēža izskatā - redzēs kā tas ietekmēs rītdienas skriešanu.

Taču kopumā viss izdevās lieliski, un, lai arī pēc finiša vēl bija doma, ka varbūt esam nedaudz kļūdījušies plānojumā, tomēr beigu beigās atkal izcīnījām uzvaru ar vairāk kā 3 minūšu pārsvaru pār otro vietu. Nākamgad laikam būs jāmēģina to izdarīt arī trešo reizi.

Savukārt rīt došos uz Jelgavas pusi uz o-maratonu. Cerams, ka noberztā kāja un nedaudz arī no zābaku smaguma sagurušās kājas neietekmēs rītdienas skrējienu un izdosies tikt pie medaļas, nu tā vismaz vajadzētu būt. Žēl tikai, ka dalībnieku pamaz - vien astoņi. Laikam jau sezona pārējiem ir galā, lai gan to nevarētu teikt par citu grupu sportistiem. Interesanti gan būtu uztaisīt maratonu, kur visiem dalībniekiem būtu jāskrien maratona cienīga distance, ne tikai elites grupai, nu gluži kā gludajā maratonā, jo kā zināms maratons tā pa īstam sākas tik pie noteikta skaita kilometru  noskriešanas. Vienīgi tad laikam dalībnieki būtu nevis 377, bet vismaz reizes desmit mazāk.

Iespaids uz ātrumu

Pāgājušās nedēļas skrējiens garajā distancē kopā ar turku man aiz muguras lika atkal atust atmiņā manai senajai domai par to, kā kopā skriešana ietekmē ātrumu distancē.

Skaidrs, ka kopā skrienot ātrums ir lielāks, tā vismaz vajadzētu. Ja disatncē sastopas viena līmeņa sportisti, tad tempu iespējams abi uzturēs pārmaiņus un abu ieguvums būs aptuveni līdzīgs. Toties, ja viens no skrējējiem ir labāks, bet otrs švakāks, tad tā pirmā ātrums pieaugs daudz mazāk nekā tam otrajam. Ciparos tas izskatītos apmēram tā, ka, ja ātrākais etapu veiktu 2 minūtēs, bet lēnākais 2:15, tad skrienot kopā viņi iespējams varētu etapu veikt 1:55.

Tie skaitļi manā piemērā ir izdomāti, taču gribētos zināt vai eksistē kāda noteikta skaitliska sakarība šajā jautājumā. Katrā gadījumā tas būtu labs temats kādam lielākam pētījumam.

Sezona praktiski galā

Līdz ar šodienas stafetes finišu šajā o-sezonā palicis viens starts o-maratonā. Varbūt arī vēl nakts čempī, bet tas jau tad būs vairāk piedzīvojuma pēc.
Pēc 4dienas garās distances nākamā nakts bija ne pārāk patīkama, jo dēļ sūrstošajām kājām, kā nākas aizmigt izdevās vien ap 3iem naktī. Laikam tomēr esmu pārāk jūtīgs uz nātrēm. Bet nu Druskininku akvaparks visas nātres no kājām noskaloja, lai gan jāatzīst, ka pēc parka apmeklējuma, ūdens "trubas" ir atstājušas pāris lielākas švīkas uz muguras; vakarā izejot uz treniņu pat pulsametra josta nedaudz traucēja.
Stafetē bijām izdomājuši, ka noteikti būtu jāpaceļas augstāk par pagājušā gada 21.vietu. Pirmajā etapā Kaspars noskrēja ļoti labi un 15.vieta ar nepilnu 2 minūšu atstarpi no pirmajiem bija gluži labs iesākums, piedevām pirmā komanda vismaz pirmajā etapā vēl iznāca aiz mums. Ģirts iznāca deviņpadsmitais, un tad nu mežā devos es, kādas 30 sekundes aiz otrās igauņu komandas.
Sākumā uz pļavas vēl igauni redzēju, bet laikam dēļ vairākām nelielām kļūdiņām nākamā reize, kad viņu ieraudzīju, bija vien īsi pirms skatītāju punkta. Uz nākamo punktu jau viņu apdzinu, tomēr tad uztaisīju kļūdu un igaunis jau atkal bija klāt. Atkal uzskrēju nedaudz ātrāk un, kad likās, ka esmu jau aizmucis, uz pirmspēdējo punktu atkal uztaisīju kļūdu "zaļajā". Nedaudz jau galvā atausa LČ scenārijs un kad punktu atradu, biju jau nospriedis, ka igaunis jau ir priekšā. Tomēr finišā viņu neredzēju un tā nu Latvijas otrā komandas šodien finišēja 17.vietā. Igaunis iznāca vien pēc 40 sekundēm. Kopumā kādas 3 minūtes kļūdās savācās, bet nu, lai būtu augstāk par 17.vietu, tad vajadzēja skriet vispār bez kļūdām un arī tad tā vien būtu kā būtu.
Šovakar vēl noslēguma parāde un bankets. Mūsu meitenes arī dosies pēc svām bronzas medaļām, jo līdzās 3.vietai komandu cīnā, viņām arī 3.vieta šodien stafetē un tad jau rīt vakarpusē beidzot atkal būšu mājās.

Migla un nātres

Vēl pusvienpadsmitos, kad šodien devos uz startu, zeme bija balta. Salnas Lietuvā bija ne pa jokam. Un arī tajos pašos pusvienpadsmitos migla finiša pļavā bija tāda, ka 200m attālo pēdējo pukntu redzēt nevarēja. Startēt laikā, kad savu elpu mierīgi aukstajā gaisā varēja saskatīt, nebija nekāda prieka, jo rokas arī sala uz nebēdu. Tad nu atšķirībā no vaakrdienas apakšā tika vilkta siltā veļa, un uz distances beigām jau palika diezgan silti.
Šodienas 45.vieta ir atkal visai tuvu cerētajam TOP40 un 20 vietas labāk kā pirms gada. Būtībā jau ar savu skrējienu esmu visai apmierināts. Kļūdās tika atstātas, kādas minūtes četras aptuveni, tas gan tā virspusēji rēķinot. Sliktākais, ka garo etapu sakļūdījos, kur vien kādas 2 minūtes tika pasētas. Par šodienas distanci droši vien var priecāties Demirels Suleimans no Turcijas, jo kā pie 11.punkta man astē iesēdās, tā novilka līdzi līdz pat pirmspēdējam punktam, un beigās pat šķiet palika 50ais, kas salīdzinājumā ar pārējiem turkiem ir visai augsta vieta. Distancē gan aizmuku no soma, gan austrietis kaut kur nozuda, bet turks visu laiku bija aiz muguras. Jātzīst, ka vienu punktu viņš palīdzēja paņemt, jo pats punktu neredzēju, bet šis sāka bļaut un tad nu attapos, taču kartē gan šķiet šis īpaši neskatījās.
Distances sākumdaļā ndaudz pastiepu kāju, kas mežā gan netraucēja, taču tagad gan visai nepatīkami sāp. Vēl vairāk jūtamas lietuviešu nātres, jo tās šodien bija baigi daudz, un tagad kājas sūrst patiesi daudz. Jācer, ka rītdienas brauciens uz Druskininku akvaparku sadziedēs visas kaites, un sestdien stafetē varēs uzskriet kā nākas. Tik žēl, ka komandu cīņā līdz trijniekam tā arī nesanāca aizsniegties, norvēģi tomēr bija labāki.

Mērķi pamazām pildās

Pēc vakardienas salšanas parādē, kas aptuveni 45 minūšu ilgumā notika Alītas centrā, bijām jau sagatavojušies, ka šodien būs jāskrien siltajā veļā. Arī pa ceļam uz startu, kur braucām nepilnu stundu, lielāko ceļa daļu apkārt bija bieza migla, lai arī pulsktenis rādīja jau pusvienpadsmit. Tomēr ierodoties starta vietā, pļaviņā spīdēja saulīte, un tika nolemts, ka nekāda siltā veļa nav vajadzīga, kas kā izrādījās arī bija pareizā izvēle.
Šodiena distancē izdevās gandrīz pārpildīt savus iepriekš nospraustos mērķus (TOP40), jo 32.vieta ir ļoti labs rezultāts (nu vismaz salīdzinājumā ar to, ko šorīt gaidīju pirms starta), lai arī pirmajai vietai zaudēju nedaudz vairāk par 5 minūtēm. Kļūdās atstāju ap 2 minūtēm, lai gan, skatoties etapu laikus, var salasīt daudz vairāk.
Prieks, ka Daniels Hubmans, kurš nupat vinnēis Pasaules kausu palika kādas 10 vietas aiz manis. Laikam tomēr sezona par garu :)
Otra interesantā lieta bija dušas pēc finiša, jo mazgājāmies kārtīgās armijas dušās, kur tādā kā piekabē bija izvietotas tādas kā četras dušas "kabatas" ar rāvējslēdzējiem. Pat mūsu lielie komandas vadoņi ko tādu īsti nebija redzējuši iepriekš.
Rīt ir garā distance, kur tāpat kā šodien būs man ceturtā starta grupa, un būs jāpacenšas komandu vērtējumā pacelties uz 3.vietu, kurā summē kopā abu individuālo dienu 4 labākos rezultātus, jo vismaz pagaidām pēc maniem aprēķiniem esam ceturtie:

Russia 01:50:38
Switzerland 01:58:04
Norway 02:00:43
Latvia 02:02:30
Finland 02:03:33
France 02:06:19
Poland 02:06:48
Estonia 02:07:10
Lithuania 02:07:36

Aukstums un šaurība

Šie divi vārdi raksturo mūsu pirmo iepazīšanos ar militāro čempionātu Lietuvā. Istabiņa uz 8 cilvēkiem ap 20 kvadrātmetriem, iekšā 4 divstāvu gultas. Šodien gan, kad atbrauca pārējā komandas daļa, aizņēmamm vēl vienu istabu un nu jua ir daudz ērtāk.
Ar to aukstumu gan ir nedaudz sliktāk, jo vakar arī bija diezgan dregns laiks un tāpat arī šodienas modelī. Pa nakti ar silto veļu un vilnas zeķēm ir tīri silts. Karstais ūdens arī šodien pēc treniņa bija beidzies.
Labā lieta ir ēšana, jo baro gan kā armijā, tāpēc izsalkuši nēsam.
Šodienas modelis apstiprināja, ka orientēšanās būs gana interesanta, jo mežā vēl ir diezgan zaļš, lapas kokos turās. Vienīgi savādi, ka mērogs arī vidējā distancē, vismaz pēc pagaidu ziņām, plānojas 1:15000.
Šovakar plānota atklāšanas parāde. Atis kā debitants laikam nesīs karogu.

Sals un aukstums

Vakar dzirdētās ziņas par to, ka oktobra beigās gaidāmi mīnus grādi un pat sniegs nemaz nav iepriecinoši. Nulle grādos skriet maratonu, t.i., gandrīz 3 stundas dzīvoties pa mežu, noteikti nevarētu būtu pārāk patīkami, neskatoties pat uz to, ka maratona padarīšana pati par sevi ir gana laba.

Militārais PČ Lietuvā

Nu jau palikusi mazāk kā nedēļa līdz brīdim, kad kopā ar pārējiem komandas dalībniekiem došos uz Lietuvu uz Pasaules militāro orientēšanās čempionātu. Pagājušogad Horvātijā mans labākais sasniegums bija 57.vieta vidējā distancē, arī garajā distancē biju diezgan tuvu tam rezultātam, savukārt stafetes dienā muguras sāpes krietni mazināja manu pārvietošanās ātrumu.

Lai arī pagājušogad vidējo distanci veicu bez lielām kļūdām, tomēr pārāk mazais ātrums kā arī kalni liedza būt augstākā vietā. Tad nu šogad esmu apņēmies savu rezultātu uzlabot un pirmais 40nieks varētu būt gluži reāls mērķis, lai gan pie lielas veiksmes varbūt varētu pat iespraukties starp pirmajiem 30, jo nu vismaz fiziski noteikti esmu audzis kopš pagājušā gada.

Skaidrs, ka kalni šogad nebūs tādi kā Zagrebā, un Lietuvā jau arī ne vienu reizi vien ir skriets, un šo to par viņu mežiem zinu. Tomēr sacensību mājas lapā publicētās vecās kartes liecina, ka orientēšanās būs visai sarežģīta. Stafetes apvidus gan izskatās krietni skrienamāks ar lielāku ceļu tīklu, atšķirībā no vidējās un garās kartes. Taču jebkurā gadījumā treniņdienā noteikti būtu vērts ar karti pastrādāt.

Interesanti, ka tajā garās distances kartē (kartes augšdaļā) ir redzama "Velna dobe", kas ir Lietuvas dabas piemineklis. (Izmantojot Google piedāvātā tulkošanas iespējas var izlasīt info arī lauzītā angļu vai latviešu valodā) Jācer, ka tūristi punktus nenovāks :)