Tumsā pa Ērgļu klintīm

Lai arī sākumā par to nedomāju, tomēr LČ nakts orientēšanās patiesi izvērtās vairāk kā piedzīvojums nevis nopietnas sacensības. Nu ko gan citu var gribēt no mača, kur tika pieļauta gada lielākā kļūda, kas tā vien šķiet maksāja apmēram 7 minūtes.

Vis sākās ar to, ka nokavēju startu. Tās bija vien 50 sekundes un tomēr. Te gan jāatzīst, ka darīju, ko varēju, jo no Rīgas izbraucu vien 18os, un atbraucot tik vien bija laika kā pārģērbties un uzreiz uz startu, pat neiesildoties īsti. Tā starta nokavēšana uzdeva nelielu stresu un tāpēc jau sākumā centos skriet maksimāli ātri, lai kaut cik atgūtu iekavēto.

Ņemot vērā, ka ar lampu mežā pēdējoreiz biju skrējis īsi pirms Jukolas, tad jau pašā sākumā tik viegli ar orientēšanos negāja. Ja pirmo punktu paņēmu vēl kaut cik labi, tad uz otro jau bija pirmā lielākā kļūda, savukārt trešo punktu sāku meklēt jau pusceļā. Uz stāvās nogāzes diži daudz neko nevarēja saprast, un, ieraugot klintiņu, nospriedu, ka balkus ir arī manējā un sāku skriet atpakaļ. Tad kad kļūdu aptvēru un devos uz punktu pa leju, sapratu, ka vajadzēja īstenot sākotnējo plānu un uzreiz skriet pa leju, šo tad arī centos atcerēties pārējā distancē.

Tālāk viss sāka iet daudz gludāk un, ja neskaita ne pārāk pārliecināto sestā punkta paņemšanu, jau sāku iejusties ritmā. Pie 7.KP satiku Mārtiņu Vabuli, kurš sūdzējās par pastiepto potīti, kurš vēl noteica, ka es arī laikam esmu sākumu ne pārāk labi izgājis. Pašam gan nelikās, ka ir bijis tik ļoti traki, bet nu daud znedomājot devos garajā etapā. Izskrienot uz pirmā ceļa īsti nevarēju aptvert, kur esmu un sanāca uztaisīt nelielu "āķi", pēc tam izskrienot jau uz pļavas ieraudzīju lampu sev aiz muguras kādu gabalu. Tā kā skrēju visnotaļ ātri, tad pabrīnījos, ka lampa īpaši neatpaliek un vēl nodomāju, ka Mārtiņam ar kāju laikam nemaz nav tik slikti. Kā vēlāk izrādījās tad tas bija bijis Kalvis. Pie paša punkta nedaudz saminstinājos, bet punktu paņēmu diezgan ātri un arī nevinu lampu vairs nemanīju.

Uz devīto punktu atkal sākās problēmas, jo jutu, ka, lai arī virziens ir puslīdz pareizs, tomēr, kur īsti skrienu nebija īsti skaidrs. Palauzos cauri zaļajam, sāku skriet pa kalnu uz leju un ieraudzīju taku, taču arī tas daudz ko nelīdzēja, jo uz takas varēju būt jebkurā vietā. Nolēmu, ka jāskrien vēl zemāk un arī tur gar purvu gāja taka. Šķita, ka esmu uz mazās izzūdošās takas un sāku skriet gar purvu, tomēr ilgi nevarēju sagaidīt krustojumu ar ceļu, kas iet pāri purvam, tā nu izlēmu, ka varbūt tomēr esmu par tālu un jāiet pāri purvam. Tas laikam nebija pats pareizākais, jo gaidītais krustojums, izrādās, bija vien pārdesmit metrus tālāk, savukārt purvā iegrimu gandrīz līdz viduklim, piedevām, cenšoties tikt laukā, būtībā kļuvu slapjš no galvas līdz kājām. Ne pārāk siltajā naktī tas nebija diez cik patīkami. Pārskrienot purvu jau tapa skaidrs, kur esmu un punktu paņēmu. Pirms manis īsi atzīmējās Artis Ločmelis un Kalvis. Sapratu, ka viņi ir mani noķēruši, jo, kad devos startā Artis vēl gaidīja savu minūti. 

Nākamo punktu paņēmu pirmais, taču Kalvis uzreiz lielā ātrumā devās uz nākamo puntku un centos neatpalikt. Pirms pļavas izšķirāmies un, lai arī katrs nācām no citas puses, tomēr vienpadsmito punktu paņēmu vien pāris sekundes pirms Kalvja. Izejot no punkta aizgāju nedauzd par daudz pa labi un Kalvis atkal bija priekšā. Izskrējām uz pirmās pļavas un Kalvis vēl skrēja pa priekšu, tomēr, kad tikām uz lielā lauka, pilnā ātrumā paskrēju Kalvim garām un pa vagu skrēju cik ātri varēju, jutu arī ka tādā ātrumā aŗi kādu laiku varētu skriet. Pa lauku Artis, šķiet bija nedaudz iepalicis, taču Kalvis bija gandrīz aiz muguras un, noskrienot no pļavas, sākās mača lielālākā kļūda, jo pārskatījos, ka man jāskrien nevis uz 12to, bet gan 7to punktu. Tā nu attapos vien pārdesmit metrus pirms lielā ceļa, kas ir pirms 7tā punkta. Uzkliedzu Kalvim, ka esam pavisam nepareizi un griezām riņķī. Taču atpakaļ neaizskrējām pa īsto taku, bet gan aizskrējām uz nākamo ieloku, kur sākumā neko nevarēju saprast. Paspēju Kalvim atvainoties, ka esmu atņēmis viņam uzvaru mačā, jo sapratu, ka esam pazaudējuši daudz laika. Kad it kā sapratām, ka esam ne tur, uzskrējām kalnā un atkal bijām uz lauka. Otro reizi gājām mežā tai pat vietā un šoreiz atradām īsto punktu. Tad jau bija skaidrs, ka nekāds labais rezultāts nebūs un beigas izskrējām bez lielām kļūdām (13.KP uzgājām nedaudz par augstu un Kalvis paņēma to pirms manis tāpēc uz nākmao nācās viņu ķert rokā, savukārt uz 15.KP uzgājām kalnā daudz pa rlabu un pie ūdensbedres ieraugot punktu ātri attapāmies). Pirms 17.KP skrienot lejā pa stāvo nogāzi sanāca, ka esam praktiski noskrēuši (nošļūkuši) uz leju pa klinti, noteicu vēl Kalvim, lai apskata Ērgļu klintis. 

PIrmspēdējo punktu paņēmu pirms Kalvja, tomēr uzreiz ieskrēju kaut kādās eglītēs un Kalvis aizskrēja labu gabalu priekšā. Tālāk gan centos pa nogāzi skriet lejā slīpāk kā viņš un uz ceļa jau biju viņam atkal priekšā. Paņēmu pēdējo punktu un tad jau tikai finisā sprints pret kalnu, jo biju cieši nolēmis Kalvi garām nepalaist.

Gala rezultātā 8.vieta nepilnas 8 minūtes aiz Ivara Žagara. Kļūdās gan atstātas vismaz 12 minūtes un vēl jau arī nokavētais starts. Taču piedzīvojums bija gana jauks, lai arī sezonu noslēgt varēja arī labāk. Iepriekš vēl biju plānojis, ka varētu aizbraukt 2.novembrī uz Siguldas kausu, tomēr, kā izrādās, svētdien Eurosport rāda Ņujorkas maratonu, un tas nozīmē, ka pēcpusdienā jābūt pie TV.