ceturtdiena, 2008. gada 7. februāris

Velo maldi 2

. . .

Šodien pēc ilgiem laikiem atkal biju uzkāpis uz riteņa. Galvenokārt tāpēc, ka atkal nedaudz sākusi sāpēt kāja. Bet plānotā mierīgā stundas brauciena vietā sanāca kārtīgs road trips.
Ogrē vietām uz zemes ceļiem vēl ir ledus, un jau pēc pirmajām 10 minūtēm piedzīvoju pirmo ledus kritienu ar sasistu celi un slapju pēcpusi. Jāatzīst gan, ka arī braukšana pa tā vietām, kur ledus nebija, nebija nemaz tik viegla, jo dubļi vietām bija visnotaļ lieli.
Lai braukšanu padarītu interesantāku, nolēmu pabraukt pa meža ceļiem uz augšu no briežu dārza. Ļoti bieži tur bijis neesmu, bet pāris reižu esmu skrējis tur. Tad nu pa kādu mazāku celiņu nogriezos un cerēju, ka kaut kur izbraukšu, taču tas beidzās ar to, ka meža ceļš pārtapa mazā taciņā, kas ieveda purvā, es gan spītīgi turpināju stumties uz priekšu un beigās tiku uz kaut kāda mežizstrādes ceļa, kas beigu beigās aizveda līdz lielākam ceļam un veiksmīgi tiku atpakaļ uz lielā meža ceļa.
Pēc tam nogriezos vēl vienā sānu ceļā, bet, kad tas beidzās purvā, un nedaudz pastūmies pa purvu sapratu, ka cauri tikt nav kur, griezos riņķī.
Kad laiks jau bija pamazām doties atpakaļ uz māju pusi, atceļā nogriezos vēl vienā sānu celiņā, ko biju ievērojis turpceļā. Sāka jau gan nedaudz satumst, bet šķita, ka šis ceļš varētu aizvest līdz šosejai. Kā beigās izrādījās, ar šo pieņēmumu biju kļūdījies. Smukais meža celiņš pēc kāda brīža pārtapa par traktoru izbraukātu nelīdzenu un dubļainu taku, un vienā brīdī ceļš ieveda tieši purvā, izskatījās gan, ka otrpus purvam tas turpinās, tāpēc pirmajā mirklī ar riteni iebraucu purvā un tajā brīdī atcerējos to reklāmu, ko šķiet rādīja vēlēšanu laikā, kad džeks ar riteni brauca purvā. Lai nu kā, sapratu, ka purvam cauri netikšu tāpēc pa malu apstūmos purvam apkārt un patiesi ceļš turpinājās, taču drīz vien tas beidzās purvā. Tā kā no lielā ceļa biju braucis jau labu laiciņu nolēmu, ka jāturpina tik kaut kā kulties uz priekšu. Tā nu riteni ņēmu uz pleciem un kādas 5 minūtes nesu to uz muguras pa purvu. Lieki piebilst, ka, ja uz lielajiem ceļiem ledus ir tikai dažās vietās, tad purvā tas ir vēl diezgan daudz un purva ūdens no tā nemaz nav kļuvis silts :) Pa gabalu kaut kur dzirdēju skaņas no šosejas taču purvam galu īsti neredzēju. Tad pamanīju kādu pusaizaugušu izcirtumu, kur pēc manām domām klāt bija jābūt kādam ceļam. Tā arī bija, lai gan no paša sākuma tas bija ļoti dubļains. Kad tiku uz šī ceļa sapratu, ka tas ved atpakaļ uz turieni no kurienes purvā biju iebraucis. Tā nu sanāca, ka, izmetot loku pa purvu, biju pēc kāda laika atgriezies atpakaļ uz lielā ceļa. Tālāk jau no purvainiem un ledainiem ceļiem centos izvairīties un pa diezgan lielu tumsu centos pēc iespējas ātrāk tikt mājās, lai sasildītu nosalušās un slapjās kājas.
Kopsavilkums ir tāds, ka ar riteni pa ledu braukt nevajag, pa purvu arī ne, un pa tumsu tāpat. Ar mani kopā kaut kur braukt ar riteņiem arī nav vēlams, jo visticamāk ievedīšu kaut kādos dubļos. Un treniņš plānotās stundas vietā aizņēma gandrīz pusotru stundu gan ar mīšanos, gan velo stumšanu, gan nešanu uz pleciem. Garlaicīgi nebija.

Nav komentāru :

Komentāra publicēšana

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...