Ceļi un neceļi Bulgārijā jeb pārdomas pēc čempionāta

Šodien bija pirmā reize pēdējo četru dienu laikā, kad atkal skrēju. Vakar vakarā, atlidojot no Bulgārijas, devos mājās un tad taisnā ceļā pie fizioterapeita, pie kura pavadīju vairāk kā stundu, lai tiktu skaidrībā, kas beidzamajās čempionāta dienās bija noticis ar manu kāju, un kopīgi centāmies ko darīt lietas labā, lai no problēmas tiktu vaļā. Čempionāta laikā ļāvos atpūsties no interneta un datoriem, tāpēc ierakstu par manām gaitām blociņā nebija (dažus manus komentārus varēja izlasīt vien izlases blogā. Taču nu ir vērts ko uzrakstīt pēc neizteiksmīgā snieguma Bulgāru mežos.

Kopumā čempionāts neizdevās ne jau tāpēc, ka pēc stafetes un jo vairāk pēc brīvās dienas treniņa mana labā kāja ceļa rajonā locījās ar lielām sāpēm Jā, tā dēļ izlēmu, ka B finālos vidējā un garajā distancē labāk tomēr nestartēšu, taču kopumā čempionātam nebiju gatavs ne līdz galam fiziski, bet galvenokārt pie vainas bija mana orientēšanās.

Gan sprintā, gan vidējā distancē, gan stafetē ātrums distances sākumā bija pietiekams - ne jau priekš medaļām vai pirmā divdesmitnieka, bet pietiekams tikšanai finālos individuālajās distancēs un finišēšanai līderu grupas tuvumā stafetē jau nu noteikti. Tomēr daudzās/lielās kļūdas distancē bija tieši tās, kas visus labi iesāktos skrējienus izjauca pēc pilnas programmas.

Izņēmums savā ziņā bija garā distance, kur vismaz manās sajūtās atkārtojās garās distances scenārijs 2005.gada Pasaules junioru čempionātā Šveicē. Arī toreiz bija nevaldāms karstums (te Bulgārijā pirms starta ēnā bija +30 grādi), un arī toreiz tieši karstuma dēļ mana organisma iekšējās ūdens rezerves beidzās vēl krietni pirms pirmā dzirdināšanas punkta. Arī garajā distancē bija visai labs sākums, un arī sekojošā palielā kļūda uz ceturto kontrolpunktu, tomēr vēl pēc diviem punktiem organisms pamazām sāka atteikties un drīz vien sāku just pilnīgu bezspēku un aukstus sviedrus uz pieres, kā arī pirmo reizi, šķiet, visā manā orientēšanās sporta karjerā parādījās doma par izstāšanos no distances. Soļiem ticis līdz dzirdināšanas punktam tur pavadīju krietnu laiciņu, tukšodams cienu glāzi pēc otras, jau spēru soli māju virzienā, tomēr galu galā izlēmu, ka man būs pa spēkam tikt līdz galam un tā nu atlikušo distanci, vietām pasoļojot, bet pārsvarā vieglā riksītī skrienot, arī pieveicu.

Vakarā pēc stafetes sajutu, ka kāja sākusi sāpēt tā, ka pārvietošanās ir ar grūtībām, un lai arī brīvās dienas rītā tā vairs praktiski nesāpēja, tomēr pēc treniņa kartē, sāpes atgriezās ar uzviju, tāpēc nolēmu, ka atlikušās dienas nāksies iztikt bez skriešanas. Toties centos piepalīdzēt pārējiem startētājiem, galvenokārt ar atbalstīšanu finišā un stūrēšanu uz startu.

Galveno secinājumu, kāds ir šobrīd pēc čempionāta, jau droši vien būtu varējis nosaukt pirms braucu uz turieni - lai spētu veiksmīgi startēt orientēšanās sportā ir jāstrādā pie orientēšanās un skriešanas apvidū. Ja mana pēdējo laiku orientēšanās prasmju pilnveidošana/pielietošana notiek tikai sacensībās, tad daudzo kļūdu esamība ir tikai likumsakarīga (pirms čempionāta, šķiet, šogad startēju septiņās orientēšanās sacensībās, plus vēl ar karti apvidū esmu skrējis divos vai trīs treniņos, nu jā, un marta beigās nedēļu vēl biju nometnē Spānijā, kur nedaudz sanāca skriet kartēs). Ja Latvijā vēl kļūdas reizēm varu daļēji kompensēt ar skriešanas ātrumu, tad lielajos mačos ārzemēs neviens lēnu neskrien, un tur vien ar skriešanu nepietiek - jāskrien ir ātrāk un jāorientējas bez kļūdām. Un, ja arī tīri no tehniskā viedokļa manas orientēšanās prasmju zināšanas ir gluži labas (galu galā, pie galda sēžot, izdomāt labākos variantus var gandrīz katrs), taču tieši to pielietošana lielā ātrumā ir tas, kas būtiski pietrūkst. Tāpat arī pietrūkst treniņu skriešanai pa apvidu, nu jā un arī bulgāru kalni, protams, ir krietni lielāki kā Zilie Kalni Ogrē. Taču, vai esmu gatavs vairāk laika veltīt orientēšanās pilnveidošanai, lai upurētu kādu no vienkāršas skriešanas treniņiem, tas jau ir pavisam cits jautājums, uz kuru pilnīgi skaidras atbildes man vēl šobrīd nav...