Gandrīz sezonas beigas meža distancēs

Jau braucot uz Irbeni, kur šogad norisinājās Latvijas čempionāts orientēšanās sportā vidējā distancē un stafetē, zināju, ka visticamāk, neskaitot o-maratonu oktobra sākumā, šī būs šogad mana pēdējā parādīšanās meža takās ar karti rokās. Patiesībā jau varētu arī domāt, ka ar sudraba medaļu stafetē sezonu noslēgt nebūtu slikti, tomēr, lai cik dīvaini nebūtu, prieks par 2.vietu stafetē ir gaužām mazs, bet arī sāpe par 10.vietu vidējā distancē nav neko liela. Laikam kaut kas galvā nav tā.

Prieciņš no pirmās dienas ir tas, ka vismaz pirmo punktu esmu paņēmis ar labāko laiku, un arī pie otrā punkta vēl esmu bijis līderis (līdz tam patiesi likās, ka skriešana bija ok), taču tālāk jau sekoja mana vairākkārtēja nesaprašanās ar karti, pārsvarā nespējot savienot dabā atrodamos slapjumus ar kartē attēlotajiem, kā arī vairākkārtēja nepārliecība par uzņemto kursu, kas noveda pie saraustīta skrējiena ar vairākkārtējām apstāšanās reizēm. Kļūdās tika atstāts daudz, domājams, minūtes piecas kā minimums, un tāpēc 10.vieta pat gandrīz vai nepelnīti augsta, lai gan, ja tā parēķina, tad līdz sudraba medaļai pietrūka mazāk par divarpus minūtēm. Septiņiem citiem līdz sudrabam gan pietrūka vēl mazāk.

Stafetei teorētiski bija jābūt īpašai. Galvenokārt tāpēc, ka šādu stafetes sastāvu - Raivo, Andris un es, biju gaidījis jau vairākus gadus. Raivo dalība čempionātā gan bija ļoti neskaidra līdz pat pēdējam brīdim un tāpēc viņa vietā jau bija aizrunāts Vilnis, taču gandrīz pēdējā brīdī Raivo tomēr izlēma par labu dalībai čempionātā un līdz ar to viņam tika atdota vieta komandā (jāsaka gan, ka arī ar Vilni sastāvā, vismaz pie vakardienas etapu laikiem mēs tāpat būtu finišējuši 2.vietā). Pirms starta, izpētot citu komandu sastāvus, bija skaidrs, ka zemāk par trešo vietu mums būtu izgāšanās, taču arī augstāk tikt nebūs viegli. Pirmajā etapā gan brīnumus bija sastrādājis Kalvis, un tāpēc pēc Raivo un Andra ļoti labi veiktajiem pirmajiem diviem etapiem, startēju pirmajā pozīcijā vien četras sekundes priekšā Edgaram Bertukam, taču tālākie sekotāji bija aizmugurē vismaz minūtes septiņas.

Uz pirmo punktu bija doma skriet apkārt pa taku, kuru vakar uz starta ejošie bija ieminuši, taču stafetes skrējēji bija paspējuši samīt daudz jaunu taku, tāpēc uz pirmo punktu sekoju uzreiz aiz Edgara pa nedaudz taisnāku variantu. Pirmais punkts mūsu ceļā bija arī Edgara pirmais punkts, un vairāk arī viņu distancē neredzēju, jo mans punkts bija gabaliņu tālāk. Uz otro punktu skrienot, veiksmīgi izdevās izskriet cauri trešajam, taču kritiskais brīdis bija ceturtais punkts, kur man pilnīgi neizprotamā peldošā reljefā, kas klāts ar purviņiem savu punktu nevarēju atrast aptuveni trīs ar pusi minūtes. Pat neskatoties uz to, ka divreiz devos atpakaļ uz ceļa un centos trāpīt uz savu punktu, tas nekādīgi nedevās rokās (atradu gan vienu farsta punktu). Galu galā punktu jau tomēr atradu, taču sapratu, ka laiku esmu atstājis daudz uz sapratu, ka Mārtiņš noteikti man ir krietni pietuvojies, un arī otrā vieta vairs nemaz nav droša.

Tālāk gan ilgāku laiku izdevās iztikt bez vērā ņemamām kļūdām, toties īsi aiz "tuksneša" ļoti spēcīgi uz nogāzes pagriezu potīti, kas galvenās sāpes radīja traumas rašanās brīdī un tūlīt pēc finiša, un patiesībā arī šobrīd sāpes līdz galam vēl nav rimušās (bet gan jau pēc pāris dienām būs ok). Skriet tas gan netraucēja, taču brīdis visai nepatīkams. Trīs punktus vēlāk, kas bija punkts pirms skatītāju kontrolpunkta, atkal sastapos ar pilnīgu situācijas neizpratni un punktu izdevās paņemt tikai pēc pāris nevajadzīgu līkumu izmešanas. Klāt bija skatītāju punkts, kur man tika ziņots, ka esmu otrais un līdz Bertukam tālu (nebija jau arī nekāds brīnums), taču par to, kas notiek aizmugurē gan īsti drošs nebiju. Tā kā atlicis bija vien distances posms pa skrienamo balto mežu, tad tā, kā arī nākamajā kp pēc skatītāju vēl nedzirdēju skaļrunī nekādas ziņas par konkurentu tuvošanos, tad likās, ka vajadzētu pozīciju noturēt. Tomēr tas, ka atlikušajiem etapiem lielākajai daļai pastāvēja divi ceļu varianti - taisni pāri kalniem vai apkārt pa ceļu, tad pilnas pārliecības par pareizo ceļa izvēli nebija (uz 16. un 21.skrēju apkārt pa ceļu, uz 19. - pa taisno). Pie 18.KP vēl pieskrēju pie sveša punkta un tā nu iekšā stresiņš par iespējamo Mārtiņa tuvošanos saglabājās gandrīz līdz pēdējam brīdim. Tikai paņemot pirmspēdējo punktu sapratu, ka otrā vieta ir noturēta, un finišā varēju ieskriet mierīgi kopā ar Raivo un Andri. Galu galā otrā vieta it kā bija labāk kā gaidīts, tomēr prieks ir tāds pieticīgs - droši vien tāpēc, ka mans sniegums bija vairāk kā slikts.

Kopumā atmiņas no šīm divām dienām Irbenē un Ventspilī būs par daudzajiem sēņu pilnajiem groziem, ko orientieristi bariem nesa laukā no meža - skrienot laikam bija nolūkojuši labākās sēņu vietas. Nu arī zinu, ka Latvijas Kausa līdera krekls ļoti patīkami pieguļ ķermenim - laikam labs audums. Tāpat atmiņās paliks man iepriekš nezināmās pārveides Ventspils mazbānīša maršrutā, kurš nu ir pagarināts līdz pat Piedzīvojumu parkam, un gar to visā garumā nu ir glīti veloceliņi, kas vakaros laikam arī tiek apgaismoti - brīnišķīga vieta skriešanai, ko sestdienas vakarā arī iemēģināju.

Vēl beigās arī gribēju nelielu piezīmi izteikt par stafešu garumiem, kuri jau otro gadu pēc kārtas, vismaz V21 grupā, ir krietni par garu, un noteikumos minētajās 135 minūtēs nespēj iekļauties ne pirmā vieta, nemaz nerunājot par pirmo sešinieku, kam līdz 135 minūšu rezultātam šogad pietrūka vairāk kā 25 minūtes. Lai stafete kļūtu interesantāka arī skatītājiem, tad cīņai jābūt ne tikai pirmajā etapā, bet arī pārējos - un to pie mūsu apstākļiem var panākt vien ar īsākiem etapiem, kur vairāk sportistu ir konkurētspējīgi.