Apkārt Cēsīm jeb gatavošanās Valmierai

Sestdien tika aizvadīts pēdējais pārbaudes skrējiens pirms starta pusmaratonā Valmierā, kas norisināsies šajā nedēļas nogalē. Piedalījos skrējienā "Apkārt Cēsīm", kas ik gadu septembrī tiek rīkots Cēsīs. Taču, lai arī skrējiens tur notiek jau nez cik gadus, tomēr pats piedalījos tajā tikai otro reizi (pirmā reize bija pirms diviem gadiem).

Pēc paša mērījumiem kartē, distance bija nolikta 8.2 km garumā (oficiālos nolikumos gan stāv rakstīts 8.4 km), un zinot Cēsu kāpumus un kritumus cerēju, ka būtu ļoti labi noskriet ar rezultātu zem 27 minūtēm. Tā kā pirms starta noskaidrojās, ka uz skrējienu ir atbraucis arī Jānis Višķers, tad bija arī skaidrs, ka uz pirmo vietu cerēt nav vērts, taču par otro pacīnīties nebūtu slikti, lai gan viegli izdarāms tas nebūs.

Startu visi uzsāka gaužām lēni, kas man galīgi nepatika, un tāpēc pēc pārdesmit metru čunčināšanas aiz priekšā skrienošajiem, kur visu laiku bija jāuzmanās lai neaizķertos aiz kādas kājas, izskrēju priekšā un tad jau arī ātrums pārējiem krietni pieauga un mačs varēja sākties. Kā jau biju gaidījis, vairāk problēmu radīja nevis pirmie kāpumi, bet gan pirmie kritumi, jo stāvā lejupskriešana pirmajos kilometros pamatīgi piedzina kājas, tāpēc turpmākajā distances daļā piedzīto kāju efekts nedaudz ātrumu droši vien ietekmēja. Taču galvenaiss, ka pēc noskriešanas no kalna, kas ved uz Gaujas tiltu, nebiju iepalicis no pārējiem, un, ja neskaita Višķeru, kurš jau bija gabaliņu atrāvies, tad tālāk jau trīs skrējēju grupiņā biju atrodams arī es, kas nozīmēja, ka cerības par otro vietu saglabājas.

Turpmāko divu trīs kilometru laikā ātrums bija pietiekoši liels un, lai arī pāris reizes mēģināju iziet priekšā, tomēr mani konkurenti spītīgi gribēja skriet pa priekšu, kas viņiem arī visticamāk atņēma pārāk daudz spēkus. Brīdī, kad līdz finišam bija palikuši nedaudz vairāk par trīs kilometriem, beidzot sajutu, ka uz manu, šķiet trešo pēc kārtas paātrinājumu, konkurenti vairs nespēj atbildēt kā nākas, un tajā brīdī jau sapratu, ka, lai arī esmu izvirzījies otrajā pozīcijā, tomēr īstā cīņa tikai sākas, jo patiesībā jau konkurenti turpat aizmugurē dzirdami bija, bet jāskrien vēl labs gabals. Tā nu neatskatīdamies skrēju cik spēki ļāva, un arī pēdējā pagriezienā pirms lielā finiša kāpuma vairāk kā kilometra garumā manīju, ka tuvākais sekotājs tepat netālu vien ir. Tā nu kalns tika atstrādāts no visas sirds, un arī pēdējie līdzenie distances metri pa Cēsu pils parku tika skrieti uz nebēdu, jo līdzjutēji kalna galotnē ziņoja, ka aiz muguras esošais ir pavisam tuvu (patiesībā gan laikam tik ļoti tuvu viņš nebija). Galu galā finišā ieskrēju otrais, Višķeram zaudējot 27 sekundes, bet trešo vietu apsteidzot par 10 sekundēm. Mans rezultāts - 26:40, par ko biju patiešām priecīgs, jo uz tādu rezultātu pat īsti necerēju.

Taču ar skrējienu Cēsīs gatavošanās Valmieras pusmaratonam vēl nebeidzās, jo pēc paviesošanās pie bijušā kluba prezidenta viņa Cēsu miteklī, devāmies uz Valmieru, kur kopā ar Kristapu bijām iecerējuši iepazīties ar Valmieras trasi. Bruņojušies ar Cēsu skrējienā dalītajiem bukletiņiem, kuros bija trases shēma, un izdruku no maratona mājas lapas, devāmies Valmieras ielās, un nepilnu piecdesmit minūšu garumā izskrējām apli, kuru pusmaratonisti svētdien skries divas reizes, bet maratonistiem to nāksies mērot pat četras reizes. Kopumā jāsaka, ka aplis relejfa ziņā daudz mainījies no pagājušā gada nav, jo kāpums pēc POLAR datiem sanāca 45 metri. Taču trase ir diezgan patīkama, un ir gana daudz taisno posmu, kur priekšā skrienošos varēs redzēt pa lielu gabalu. Pāris kāpumiņi trasē arī ir, taču tie mijas ar līdzīga apmēra kritumiem, tāpēc lielas problēmas tie noteikti nesagādās.

Vienīgā vieta, kur esam trasi izskrējuši nepareizi ir bijis pašās apļa beigās, jo vakar maratona lapā parādījusies koriģētā trases versija, kur beigu stāvais kāpums ir nedaudz apliekts (Laikam ar precīzu mērīšanu tik raiti nevedas, un ar pirmo reizi to izdarīt nevar. Lai gan nav jau nekāds brīnums, jo vakardienas 10 km NIKE skrējiens Mežaparkā, pēc komentāros lasītā, arī ir bijis pārsimts metrus par īsu...). Katrā ziņā kā izskatās tās beigu izmaiņas dabā to nu tagad nezinu, lai gan, ja kādam ir pieejama Valmieras centra orientēšanās karte elektroniskā versijā, varbūt var padalīties ar saiti -tur vismaz varētu jauno beigu kāpumu novērtēt ar orientierista aci.

Šonedēļ tad nu plānots nedaudz iekrāt spēkus svētdienas skrējienam Valmierā, un tad jau tālāk manīs, cik spēka un vēlmes būs palicis tālākiem treniņiem, jo oktobra sākumā būs o-maratons, kurā esmu tomēr nolēmis startēt un kurā, skatoties LK kopvērtējumu, atkal būs jāskrien līdera kreklā, kaut arī Irbenes mežos iepriekšējā nedēļas nogalē tas nekādus labos rezultātus neatnesa.