Kad gribēšana ir lielāka par varēšanu

Turpinot Vecāķos aizsākto ceļu uz atgriešanos skriešanas pasaulē, joprojām sacensībās pārāk garas distances neskrienu. Lai arī vēl pagājušajā nedēļā domāju, ka Valmieras maratonā skriešu pusmaratonu, tomēr nedēļas sākumā sapratu, ka, lai arī vēlme skriet pusmaratonu ir gana liela, tomēr nebija īstas pārliecības, ka tas tomēr būs pa spēkam - joprojām garākos skrējienos kājas netur ilgāku slodzi, un arī mans sāpošais reģions par sevi diezgan bieži atgādina.
Ja tā padomā, tad, lai vispār būtu progress, gribēšanai regulāri būtu jābūt lielākai par varēšanu - citādi jau nespēsim piespiesties izdarīt vēl nedaudz vairāk un izkāpt no komforta zonas. Taču laikam jau reizēs, kad varēšanu ierobežo veselības likstas, tad ar to piespiešanos izdarīt vairāk jābūt visai uzmanīgam. Tā nu šoreiz cīņā starp gribēšanu un reālistisko varēšanu uzvarēja varēšana, un Valmierā skrēju vien 10.5 kilometru distanci. Tagad, apskatot pusmaratona rezultātus, gan šķiet, ka, iespējams, pusmaratonā pat finišētu augstāk par 4.vietu, ko izcīnīju 10.5 kilometru distancē, bet veselības labā lēmumu laikam tomēr biju pieņēmis pareizu.

Starta burzmā tāds mazs un zils kreisajā malā esmu atrodams arī es

Protams, īsāks skrējiens nozīmē arī to, ka jāskrien būs ātrāk, un arī tad nevar jau īsti zināt kā ķermenis reaģēs uz krietni augstāku intensitāti, taču šajā ziņā šoreiz nepatīkamu pārsteigumu nebija, un vismaz distancē veselības likstas nelika par sevi manīt un skrēju, cik nu mans šī brīža gatavības līmenis atļauj. Pirms starta sev biju nolicis, ka nebūtu slikti izskriet rezultātu ap 34'30", un arī zem 35' minūtēm būtu apmierināts. Gala rezultāts 34'41" ar vidējo tempu 3'16"/km bija domājams gluži atbilstošs manām šī brīža spējām - viegli noteikti nebija, bet kopumā skrējiens izdevās visnotaļ vienmērīgā tempā. Un spriežot pēc vidējā tempa patiesībā jau progress šajā salīdzinoši īsajā skriešanas atsākšanas periodā šķiet visnotaļ labs - nu kaut vai salīdzinot ar sajūtām, kas pavadīja pirms trim nedēļām Vecāķos.

Te joprojām zils, bet jau nedaudz lieāks

Un vēl par Valmieru noteikti ir vērts pieminēt, ka viens no iemesliem kāpēc vispār biju gatavs uz turieni braukt, bija palīdzēšana mūsu "Adidas & VSK Noskrien" komandai Skrien Latvija komandu cīņā - tā kā cīņa par individuālo kopvērtējumu man šogad izpaliek dēļ izlaistā sezonas vidus, tad varu būt vismaz noderīgs komandai. Un šoreiz Valmierā palīdzēšana komandai izdevās par visiem 100% - ar savu rezultātu komandai punktus iedevu, komanda izcīnīja pirmo vietu komandu ieskaitē un arī nodrošināja uzvaru komandu cīņā arī sezonas kopvērtējumā. Vismaz šajā ziņā - labs darbiņš, kas padarīts!

Komanda ar Spēka pienu rokās un prieku sejās