Ziemas periods ierasti ir laiks, kad tiek ielikti pamati vasaras sacensību sezonai. Taču pretstatā citiem gadiem, kad ziemā ne tikai krāju daudzus treniņkilometrus, bet tos skrēju ar diezgan konkrētu mērķi par pavasara maratonu, šajā ziemā skrienu bez jebkādiem mērķiem, bez konkrēta treniņplāna un arī sev neierasti maz. Ja iepriekšējās ziemas ierasti skrēju padsmit stundas nedēļā, pārsvarā divreiz dienā, tad pēdējā laikā sportoju reizes trīs mazāk vismaz.
Iemesli laikam ir vairāki. Viens no tiem pilnīgi noteikti ir tas, ka pa pagājušo gadu tā arī neizdevās tikt skaidrībā, kas ir tas iemesls, kāpēc man pie intensīvas slodzes sāk zust kontrole pār manu kreiso kāju. Mierīgā tempā varu skriet bez problēmām, taču tikko kā treniņš ir intensīvāks, tā kājā sāk parādīties dīvainas sajūtas. Pēdējo mēnesi gan neko ātru neesmu skrējis, ja neskaita dažus kāpinājumus vienā no treniņiem, taču pirms tam vienā treniņā pamēģināju 2-3km uzskriet nedaudz ātrāk (tā ap 3'40"), un jau pēc 2km parādījās pazīstamās sajūtas.
Kaut arī pēc šāda scenārija - tikko kā ātrāks treniņš vai sacensības, tā pār kāju zūd kontrole - skrēju visu pagājušo gadu, tomēr neredzu jēgu šādi ilgtermiņā plānot un gatavoties kaut kādiem garākiem sacensību skrējieniem, ar kuriem sevi pēdējos gadus esmu vairāk saistījis - treniņi nav pilnvērtīgi un arī sacensībās viss ir labi tikai līdz brīdim, kad kāja sāk protestēt.
Otrs iemesls ir tas, ka pēdējā laikā īsti vairs nevaru sev rast atbildi uz jautājumu "kāpēc skriet?". Nav runa par to, ka ir regulāri jākustas, taču, vai ir vērts no sevis tik daudz atdot skriešanai un turpināt trenēties gandrīz profesionāļa režīmā, darot to no darba brīvajā laikā un atņemot laiku citām ikdienas lietām. Šobrīd vairāk sāk likties, ka nē.
Pēdējos gadus arī neesmu sajutis vairs nekādu progresu savos rezultātos. Daļēji traucējušas ir arī diezgan daudzās traumas. Iespējams, ir bijušas kļūdas treniņprocesā. Varbūt ir sasniegti manu sportisko spēju griesti. Katrā ziņā kaut kāda stagnācija bija jūtama.
Varbūt, ka arī vienkārši ir uznācis kaut kāds skriešanas apnikums. Vismaz tagad ziemas periodā man reti, kad ir vēlēšanās iet skriet vairāk kā stundu. Protams, ka vienmēr, grūtākais ir iziet no mājas, taču skriešanas priekam man šobrīd pietiek arī tikai ar 30 minūtēm. Bet skaidrs, ka ar trīsdesmit četrdesmit minūtēm piecas reizes nedēļā būtu muļķīgi domāt par lieliem mērķiem.
Šis viss varbūt izklausās, ka skriešanai gribu vispār likt punktu, taču tā gluži nav. Joprojām ir plāns, ka šogad skriešanās sacensībās startēšu. Jau tagad domāju, ka tās nebūs garās distances, taču, kas to lai zina. Varbūt, kad rīti un vakari atkal paliks gaišāki skrietgribēšana atkal kļūs lielāka. Varbūt šī brīža režīmā, kad skrienu un slēpoju, cik daudz un cik bieži ienāk prātā, brīnumainā kārtā mana sajūtas zaudējošā kāja arī būs atpūtusies un pēc kāda laika uzvedīsies daudz labāk, un spēšu trenēties pilnvērtīgāk. Patiesībā jau tagad jūtu, ka, skrienot daudz mazāk, vairs ikdienā nejūtu visādas vecās vainas, sāpošos muskuļus un citas kaites, kas visu sportošanu pēdējā laikā arī padarīja mazāk patīkamu.
Katrā ziņā šobrīd manos plānos ir kustēties pietiekami regulāri. Taču darīt to tādā uzturošā režīmā, lai brīdī, kad atkal izdomāšu, ka varētu skriet nopietnāk, mēneša vai divu laikā varētu atkal atgriezties puslīdz ciešamā sportiskajā formā. Galu galā daudzo gadu sportiskā bāze jau tik ātri nepazūd.
Uz Siguldu, šīs sezonas pēdējo Skrien Latvija posmu, braucu ar domu uzvarēt. Nevar teikt, ka bija simtprocentīga pārliecība, ka tas ir iespējams, bet mērķis tāds bija.
Latvijas titulētākajam svarcēlajam Viktoram Ščerbatiham kādā intervijā jautāja, kāds viņam ir mērķis. Uz to viņš atbildēja - "Pa vidu. Stāvēt. Uz pjedestāla.". Pēcāk viņš papildināja, ka katram normālam sportistam tieši šādam būtu jābūt mērķim.
Kopš skrējiena Rēzeknē sacensību pauze sanāca vien divas nedēļas. Tik vien kā atgūties no iepriekšējām sacensībām un pēc tam jau sākt atpūsties pirms nākamā starta īsākajā distancē Ventspils maratonā.
Ar katru dienu arvien skaidrāks top tas, ka šai ziemai ir pienācis gals. Un līdz ar pavasara atnākšanu jūtu, ka mana kāre pēc skriešanas, kas ziemā bija krietni mazinājusies, nu atgriežas arvien straujāk. Skrietgribēšanu noteikti sekmē gan gaišāki vakari, spožāka saule, ko galvenokārt var izbaudīt brīvdienās, mazāks sniega daudzums un līdz ar to stabilāka saķere un arī sacensību sezonas tuvošanās.