otrdiena, 2017. gada 7. novembris

Rakstīšanas jubileja

Tālajā 2007.gada 7.oktobrī tapa pats pirmais ieraksts Renča pierakstu blociņā. Un tā nu sanāk, ka tieši pirms mēneša, kad pats skrēju Siguldas pusmaratonā, blociņš svinēja savu desmito dzimšanas dienu.
Ja sākotnēji rakstīju ļoti bieži (ražīgākais mēnesis bija 2010. gada marts ar sešpadsmit ierakstiem vienā mēnesī, un patiesībā puse no visiem 499 ierakstiem, kas ir tapuši, ir publicēti pirmajos divos blociņa pastāvēšanas gados), tad, gadiem ejot, kaut ko uz rakstīt sanāk vien reizi mēnesī vai pat retāk. Toties  par šo laiku ierakstu garums gan ir audzis diezgan ievērojami.

piektdiena, 2017. gada 13. oktobris

No Siguldas asfalta uz Krustpils mežiem

Tā vien šķiet ka šī gada sacensību sezona būs jau galā, bet noslēgums tai sanāca varen iespaidīgs. Ar diviem startiem pēdējā nedēļas nogalē, vispirms startējot pēdējā Skrien Latvija posmā Siguldā ar kārtīgu cīņu trasē, savukārt svētdienā devos uz Latgales pusi, lai startētu Latvijas čempionātā orientēšanās maratonā, kas izvērtās par varen garu svētdienas dienu mežā.

trešdiena, 2017. gada 20. septembris

Divi vienā Valmierā

Pirms gada Valmieras maratonā skrēju savu pērnā gada trešo maratonu. Savukārt Kristaps Kaimiņš, ar kuru kopā treniņos esam noskrējuši ne mazums kilometrus, pērn Valmierā vispirms noskrēja pusmaratonu un pēc tam pēc dažām stundām arī tautas skrējiena 12 km distanci, abās distancēs finišējot 3.vietā. Šogad Valmierā viņš skrēja savu šī gada trešo maratonu, savukārt es izlēmu pamēģināt, kā tas ir skriet divas distances, un pieteicos gan pusmaratonam, gan 10.55 km distancei.

pirmdiena, 2017. gada 11. septembris

Atgriešanās

Ja iepriekšējā rakstā rakstīju, ka pēc trīs gadu pārtraukuma atgriezos Vecāķu skrējienā, tad šajā nedēļas nogalē bija vēl senāka atgriešanās - orientējies mežā ar karti un kompasu nebiju kopš 2013.gada rudens, un pēc četru gadu pārtraukuma Līgatnē piedalījos Latvijas čempionātā orientēšanās sportā vidējā distancē un stafetē.

trešdiena, 2017. gada 6. septembris

Desmit pa šoseju un desmit pa smiltīm

Pēc starta Kuldīgā arvien vairāk sāku just, ka visas velkošās un sāpošās vietas iegurņa apvidū jau sāk palikt pārāk nepatīkamas un tāpēc tomēr nolēmu aiziet pie fizioterapeita. Pēdējā laikā no dakteru vizītēm esmu vairījies, jo pēdējās pieredzes nav bijušas pārāk veiksmīgas ar muļķīgiem vai pat nekam nederīgiem padomiem, un tāpēc esmu pie dakterim gājis vien galējas nepieciešamības gadījumos. Laikam tāds brīdis atkal bija pienācis, ja jau šoreiz tomēr nolēmu palīdzību meklēt.
Pēc mana stāsta un fizioterapeita testiem, kā galvenā vaina tika konstatētas pērnajā ziemas sastieptais cirksnis, kur muskulis joprojām īsti nestrādā un līdz ar to nelāgi ietekmē visu pārējo iegurni. Tāpat būtiska problēma ir savilktais dziļais sēžas muskulis (piriformis), kas esot tik ciets kā akmens - ar šo gan cīnos jau vairāku gadu garumā. Tiku izmasēts, tā ka pēc tam trīs dienas vēl jutu, ka dibenā muskuļi ir mīcīti no visas sirds, noteipots un noinstruēts par vēlamajām aktivitātēm mājās, un nu varēju vien cerēt, ka skriešana taps mazāk sāpīga.

trešdiena, 2017. gada 23. augusts

Vasaras vidū

Kopš pēdējā ieraksta par startu Vaidavas triatlona pusmaratona posmā pagājis jau vairāk kā mēnesis. Pa šo laiku ir gājis kā pa celmiem, un ar cerēto trenēšanos, formas atgūšanu un plāniem par varbūtējo maratona skriešanu rudenī, ar ko nobeidzu iepriekšējo rakstu, nekas dižs nav sanācis. Ja, piemēram, šogad martā bija vien pāris dienas, kurās kāds no treniņiem nebija garāks par stundu, tad šomēnes, kad mēnesi jau iet uz beigām, tikai četri treniņi ir bijuši garāki par stundu. Ir gan bijušas dienas, kad divos treniņos kopā pavadīta vairāk kā stunda, bet bez regulāriem garākiem skrējieniem nekāda prātīga trenēšanās nesanāks.

pirmdiena, 2017. gada 10. jūlijs

Triatlonists (gandrīz)

Laikā, kamēr turpinu atgūšanos no kājas traumas, cenšos pamazām atkal palielināt treniņu apjomu. Pēdējās nedēļās ne vien noskrieto kilometru skaits ir atgriezies trīsciparu skaitļos, bet arī noskrietās stundas jau mērāmas ar diviem cipariem. Pavisam drīz jau būs sajūta, ka atkal esmu sācis trenēties pavisam kārtīgi.
Sāpes pēdas kaulā sāka izzust jūnija otrajā nedēļā, kas apmēram bija ap septīto astoto nedēļu kopš tās parādījās, kas arī saskan ar medicīnas literatūrā aprakstīto. Tas gan nenozīmē, ka pēda vairs nesāp. Savādas sajūtas ap traumas vietu jūtu joprojām - brīžiem tās pārvietojas pa visu pēdas virsu, brīžiem vairāk lokalizējās vairāk vienā vietā, bet vismaz viena konkrēta sāpīga vieta kaulā, kā tas bija iepriekš, vairs nav atrodama.