otrdiena, 2018. gada 16. oktobris

Kad sezona rit uz beigu pusi

Iepriekšējo ierakstu nobeidzu ar apņemšanos tikt lielākā skaidrībā par to, kas īsti vainas ir manai kājai, un arī atkal sākt skriet aktīvākā režīmā. Skriet vairāk un biežāk, kaut arī ar īslaicīgām atkāpēm, bet tomēr palēnām izdodas, turpretī tikt galā ar savu reizēm neklausošo kāju joprojām nav izdevies.
Pēc neirologa vizītes augusta beigās man tika nozīmēts rentgens un magnētiskā rezonanse. Uz pirmo tiku uzreiz, bet uz magnētisko rezonansi nācās kādu laiku pagaidīt. Lai cik arī tas nebūtu nepareizi, bet, gaidot magnētiskās rezonanses atbildi, cerēju, ka tur beidzot parādīs kaut kādu vainu un tad vismaz būs skaidrs gan problēmas cēlonis, gan arī potenciālie risinājumi. Taču atbilde daudz neatšķīrās no iepriekšējo izmeklējumu rezultātiem - "Skriemeļos, diskos, muguras smadzeņu distālā daļā, starpskriemeļu locītavās - izmaiņas nekonstatēju.".

ceturtdiena, 2018. gada 30. augusts

Solis uz priekšu, solis atpakaļ

Kopš orientēšanās piedzīvojumiem “Kāpā” Pāvilostas mežos jau pagājuši gandrīz divi mēneši, un pa šo laiku esmu paspējis nostartēt trīs šosejas skrējienos, divreiz startēt sacensībās stadionā (vienā no reizēm arī izskrienot jaunu pirmrekordu), paspējis saslimt, izveseļoties, komentēt Eiropas čempionāta maratona skrējienu televīzijā, un pa vidu tam visam turpināt sadzīvot ar ne pārāk paklausīgo kreiso kāju, kas joprojām sacensībās neļauj skriet tā kā gribētos. Bet par visu pēc kārtas.

otrdiena, 2018. gada 10. jūlijs

Kā es Kāpā kāpu kāpās

Pagājušā gada rudenī pēc četru gadu pārtraukuma atkal orientējos pa mežu. Atgriešanās gan nesanāca tik veiksmīga kā cerēts. Gan rezultāta ziņā, gan arī apvidus ziņā Līgatnes meži mani pērn nepavisam neuzrunāja. Pēc tam vēl oktobrī noskrēju orientēšanās maratona distanci, kur apvidus jau bija skrienamāks, taču tai distancei nebiju fiziski gatavs, un arī laikapstākļi nepavisam nelutināja. Šogad biju apņēmies tomēr nostartēt tādās orientēšanās sacensībās, kur par to man pašam ir prieks. Un tas visnotaļ izdevās, nedēļu atpakaļ trīs dienas orientējoties pa Pāvilostas un Ventspils piejūras mežiem Baltijas lielākajās orientēšanās sacensībās - "KĀPA".

otrdiena, 2018. gada 26. jūnijs

Pilnīgs restarts. 3.daļa. Kad atkal var skriet.

Iepriekšējos divos ierakstos rakstīju par to, kā tiku līdz tam, ka vairs nevarēju paskriet, un arī par to, ko darīju piecu nedēļu laikā, kamēr nevarēju skriet. Nu bija pienācis laiks tomēr atkal sākt kustēties, un pēc piecu nedēļu prātīgas atgriešanās pie regulāras skriešanas atsākšanas periodu noslēdzu ar sacensībām Ventspilī.
Startu Ventspils maratona 10.5 kilometru distancē biju ieplānojis kā pārbaudi tam, cik tālu un veiksmīgi esmu ticis ar savu atveseļošanos. Nebija ne mazāko domu par to, ka varētu īstenoties līdzīgs scenārijs kā pirms nu jau desmit nedēļām Liepājas skrējienā, kad pēc finiša vairs nevarēju paiet. Tagad, uz to visu paskatoties atpakaļ, ir skaidrs, ka Liepājas iznākums bija vairāku neveiksmīgu faktoru sakritība, un, šķiet, ka vismaz kaut ko no tā esmu mācījies. Taču Ventspils skrējiens noteikti bija pārbaude tam, vai ir vērojami uzlabojumi manā problēmā ar sajūtu pazušanu kreisajā pēdā un apakšstilbā. Tāpat tā bija arī iespēja pārliecināties par to, vai piecu nedēļu laikā pēc piecu nedēļu sportošanas pauzes var atgūt puslīdz normālu fizisko formu.

ceturtdiena, 2018. gada 21. jūnijs

Pilnīgs restarts. 2. daļa. Kad skriešana nav prātā.

Pēdējo ierakstu nobeidzu ar to, ka pēc skrējiena Liepājas pusmaratonā milzīgo sāpju dēļ muguras lejasdaļā vairs īsti nebiju spējīgs normāli paiet, un traumas sadziedēšanai bija vajadzīgs laiks. Kā izrādījās tad tam bija vajadzīgas tieši piecas nedēļas, kuru laikā sportošanu biju nolicis malā.
Kad pirmā nedēļa, kuras laikā pārvietojos ar lielām sāpēm, bija garām, beidzot tiku pie ģimenes ārsta. Iepriekš jau biju plānojis pie ģimenes ārsta doties, lai tas palīdzētu rast risinājumu ar sajūtu zušanu manā kreisajā kājā. Bet nu sanāca, ka galvenā problēma bija pavisam cita - sāpes krustu locītavas apvidū. Ar ārstu izrunājot abas problēmas, sākotnējā teorija bija, ka abas vainas varētu būt saistītas, jo nervi, kas iet lejup pa kāju jau vijas gar mugurkaula skriemeļiem. Bet, lai taptu pilnā skaidrībā, kas ar mani ir noticis, ģimenes ārsts mani nosūtīja uz vairākiem izmeklējumiem un pie reizes arī pie citiem dakteriem.

otrdiena, 2018. gada 22. maijs

Pilnīgs restarts. 1.daļa. Kad vairs nevar paiet.

Trīspadsmitajā maijā bija pirmā reize piecu nedēļu laikā, kad atkal skrēju. Šo piecu nedēļu laikā pāris reizes gan skriešanai līdzīgas kustības veicu mēģinot paspēt uz vilcienu un divreiz apmēram 2-3 minūtes paskrēju, esot arī sporta drēbēs. Bet citādi šis bija lielākais nesportiskais pārtraukums manā nu jau vairāk kā divdesmit gadu ilgajā sportiskajā dzīves posmā.
Pirms nepilniem diviem mēnešiem Liepājā bija pusmaratons. Pusmaratonu gan tajā neskrēju, jo, turpinoties problēmām ar sajūtu zušanu kreisajā kājā, nešķita, ka vairāk par desmit kilometriem spēšu pilnvērtīgi noskriet. Tāpēc tiku pieteikts desmit kilometru distancei (patiesībā jau tur bija gandrīz vienpadsmit).

piektdiena, 2018. gada 23. marts

Ar pusotru kāju pa Saldu

Pagājušajā nedēļas nogalē devos uz Saldu, lai piedalītos Rozentāla skriešanas svētkos, startējot 10 kilometru distancē. Diezgan ilgi domāju, vai braukt vai nē - iepriekšējos divus gadus pēc līdzīgām pārdomām, tomēr nekur neaizbraucu, bet šogad tomēr pieņēmumu lēmumu Saldū skriet.
Viena no lietām, kas visvairāk mani kavēja pieņemt lēmumu bija neskaidrība par laikapstākļiem. Lai arī pavasaris diezgan jūtami jau stumj ziemu prom, un lielie sniegi ir daudzviet nokusuši, tomēr gaisa temperatūra vēl joprojām īpaši virs nulles kāpt negrib, un skriet ātri, pie tam sacensību ātrumā, mīnus grādos īsti nešķita labākā doma. Kā jau tam pieklātos, mēģinot izvairīties no skriešanas aukstumā, tad sacensību diena bija aukstākā un laikam vējainākā nedēļas diena, bet par spīti tam skriešanai aukstums netraucēja.