piektdiena, 2017. gada 10. februāris

Kad ziema jau pusē

Kaut arī astronomiski vidusceļš starp ziemas sākumu un ziemas beigām bija tieši pirms nedēļas un līdz brīdim, kad diena un nakts būs vienāda garuma vēl jāgaida nepilnas sešas nedēļas – tomēr pavasara tuvošanos iekšēji jau sāku just. No rītiem ārā jau ir gana gaišs, lai nebūtu jāskrien tikai vietās, kur ir ielu apgaismojums. Un arī tas, ka pirmais sezonas starts jau ir paredzēts pēc sešām nedēļām, liecina par skriešanas sezonas un pavasara tuvumu.
Novembra ierakstā rakstīju par motivācijas meklējumiem, lai atsāktu skriet pēc piespiedu pārtraukuma, un arī decembris šajā ziņā nebija daudz labāks. Ik pa laikam aizdomājos par to, kamdēļ vispār skriet, zinot, cik daudz tas prasa – iziet vienkārši reizēm tāpat paskriet man īsti neder, ja daru, tad daru tā kārtīgi, un tad ir vajadzīgs mērķis. Bet ar to mērķu atrašanu arī nav tik vienkārši, it sevišķi, kad līdz lielajam mērķim par Olimpiādi (nu jau Tokijas) atkal jāgaida gandrīz četri gadi.
Ar visām motivācijas pārdomām, tomēr turpināju decembrī kustēties. Biju nospraudis, ka vismaz 10 stundas katru nedēļu treniņos ir jāsavāc, motivējot sevi vismaz ar šādu mazo mērķi. Ziemas uzrašanās un atkal pazušana decembrī, ar visām no tā izrietošajām laikapstākļu un skriešanas seguma maiņām, arī nekādi neļāva ieiet kārtīgā ritmā un režīmā, kas ir viena no lietām, kas man ir nepieciešama, lai trenēšanās dotu prieku.
Decembra sākumā, iespējams pārāk aktīvu stiepšanās vingrojumu rezultātā, parādījās kaut kāda sāpe labās kājas augšējā aizmugurējā muskuļa piestiprināšanās vietā, kas par sevi regulāri lika manīt. Un jau tā ne pārāk stabilo kāju satraumēju vēl vairāk, kad decembra vidū kādā treniņā paslīdēju un pusšpagatā kārtīgi pastiepu tās pašas kājas cirksni tā, ka nākamajā dienā pat nācās ņemt brīvu no skriešanas.
Ar vienu brīvu dienu gan laikam nebija gana, jo, turpinot skriet, kaut arī ar noteipotu kāju, tomēr sāpes bija neatņemama skrējiena sastāvdaļa katru reizi – gan aizmugurējā daļā, gan cirksnī. Līdz beidzot, vēl pēc trim nedēļām sapratu, ka ar tādu kāju ilgi nepaskriešu, un tā janvāra sākumā atkal bija īsa pauze treniņprocesā. Kaut vēl decembrī aktīvi domāju par to, ka februārī vai marta sākumā varētu aizbraukt uz kādu treniņnometni kaut kur Eiropas dienvidos, tomēr, redzot, ka kājai uzlabojumi ir minimāli sapratu, ka negribu plānot nometni, nezinot vai vispār spēšu tad normāli paskriet. Tā nu izskatās, ka šoziem līdzīgi kā pērn garāka nometne atkal ies secen.
Lai kāju atslogotu no skriešanas, bet tomēr organismam saglabātu kaut kādu treniņu, nolēmu pēc četru gadu pārtraukuma atkal kāpt uz slēpēm. Kopš pērnā rudens Ogrē Zilajos Kalnos nu ir apgaismota distanču slēpošanas trase, līdz ar to iepriekšējo gadu atruna, ka vakaros jau ir tumšs un tāpēc mežā nevar paslēpot, nu galīgi vairs nebija arguments, lai atturētu sevi no slēpošanas. Tā nu kopš janvāra vidus vairākas reizes nedēļā vakaros, ja tajā dienā neskrienu, esmu sastopams slēpošanas trasē.
Kaut slēpoju tagad diezgan regulāri (uz slēpēm treniņu stundas arī vācas vieglāk nekā skrienot), tomēr apjoma ziņā skriešana joprojām ir pārsvarā. Pēdējās trīs nedēļas esmu pamanījies, slēpojot un skrienot, savākt pa 13-14 stundām nedēļā, kas nebūt nav slikti priekš bāzes perioda. Protams, lai ātri skrietu, ir jāskrien, un citas nodarbes var būt tikai kā piedeva. Taču, ja šobrīd šī slēpošana, kas varbūt ir vairāk nekā piedeva, ļauj kājai ātrāk sadzīt, tad tas noteikti ir tikai uz labu.
Slēpošanu gan cenšos iekļaut tajās dienās, kad tāpat būtu paredzēts mierīgs skrējiens, un “kvalitatīvās” dienas tomēr atstāt skriešanai. “Kvalitāte” šobrīd gan vairāk nozīmē aktīvāku skriešanu pa kalniem, kur kāja īpaši nesāp, nevis regulāru ātru skriešanu manēžā, kā tas bija pirms gada, kad Ogrē manēžā biju sastopams reizēm pat trīs vakarus nedēļā (šogad manēžā pabiju divreiz, bet visai ātri sapratu, ka kāja asajiem manēžas līkumiem nav gatava). Taču, tā kā līdz sezonas sākumam vēl pāris nedēļas ir, un arī pēc tam vēl būs laiks ieskrieties, tad pagaidām daudz nepārdzīvoju, ka mača ātrumā treniņos īpaši uzskriet nesanāk.
Katrā ziņā pēdējo nedēļu skriešana un slēpošana kaut kādu treniņu ritmu ir ieviesusi. Un kamēr tā īsti par skriešanas sezonu un tās mērķiem domāt vēl negribas, tikmēr atkal esmu sācis izbaudīt treniņu procesu, un tā dēļ vien ir parādījusies gana liela motivācija, lai iziešanai uz treniņu nevajadzētu pārāk lielu piespiešanos.

ceturtdiena, 2016. gada 1. decembris

Gada kopā savilkšana

Decembrī parasti jau sākas gatavošanās nākamajai sezonai. Un tā kā nākamgad Latvijā sacensību sezona sāksies jau marta vidū ar Liepājas pusmaratonu Skrien Latvija ietvaros, tad sanāk, ka līdz sezonas sākumam atlikušas vien piecpadsmit nedēļas. Bet, pirms mesties jaunajos treniņciklos un domās par nākamo sezonu, jānovērtē, kas ir paveikts šajā sezonā.
Divpadsmit mēnešos kopš pērnā gada 1.decembra sacensībās un treniņos kopā noskrieti nepilni 8600 kilometri un skrienot pavadītas gandrīz 610 stundas. Šajā laikā esmu startējis 20 sacensībās – 1 reizi manēžā, 6 reizes stadionā, 10 reizes šosejā un 3 reizes ne-asfalta skrējienos. Sacensībās kopumā noskrieti 333 kilometri un garākās distances sacensībās bija 3 maratoni un 6 pusmaratoni.

otrdiena, 2016. gada 22. novembris

Neplānotais sezonas nobeigums

Novembrī biju ieplānojis startu Valensijas maratonā - tajā pašā, kurā skrēju pirms gada, un tajā pašā, kur Jānis Girgensons pirms pāris dienām izskrēja šīs sezonas ātrāko maratonu starp Latvijas sportistiem (2:19:08). Taču tā vietā, lai skrietu maratonu Spānijā, svētdien riņķoju Ogres ielās.
Par to, ka novembrī varētu atkal skriet Valensijas maratonā domas bija jau augustā. Līdz šim gan divreiz vienu un to pašu maratonu skrējis neesmu.Taču tā kā pērn Valensijā rezultāts (2:26:30) neiznāca tāds kā cerēts, un arī tāpēc, ka šogad maratona rīkotāji atkal piedāvāja gana izdevīgus nosacījumus ar bonusu par jaunu personīgo rekordu, tad izlēmu uz Valensiju tomēr atkal braukt. Un līdz ar to visi starti rudenī jau tika skrieti ar domu par gatavošanos Valensijas maratonam (tajā skaitā arī starts Valmieras maratonā).

ceturtdiena, 2016. gada 13. oktobris

Vējainais un vēsais Siguldas pusmaratons

Pēc neveiksmīgā skrējiena Valmieras maratonā sapratu, ka veselība laikam nav bijusi ideālā stāvoklī, jau stājoties uz maratona starta, tāpēc nolēmu, ka jādod organismam iespēja nedaudz atgūt spēkus. Tāpēc nākamo nedēļu pēc Valmieras aizvadīju pavisam mierīgā režīmā, divas dienas  pēc maratona vispār neskrienot, un arī pārējās dienas skrienot salīdzinoši maz un ne pārāk ātri.
Pēc šīs atjaunošanās nedēļas skriešanas kāre atkal kļuva lielāka, to gan nedaudz mazināja nu jau atnākušais rudens vēsums un tumšie vakari, taču bez šim ārējiem apstākļiem arī zemapziņā saglabājās tā sajūta, ka Valmierā un pēdējos ātrajos treniņos pirms tam nespēju no sevis dabūt laukā to, ko vajadzētu. Tāpēc, atkal atgriežoties pie ātrajiem skrējieniem, nebija pārliecības, ka varēšu pienācīgā ātrumā skriet.

ceturtdiena, 2016. gada 22. septembris

Neizdevies Valmieras maratons

Viena no kūkām par katru Valmieras maratona desmitās jubilejas gadu
Valmieras maratonam pieteicos ar vienu vienīgu mērķi - uzvarēt un kļūt par Latvijas čempionu maratonā. Tieši tāpēc otrā vieta finišā priekš manis bija liela vilšanās. Pats gan vēl īsti nespēju saprast, vai lielāka sāpe ir par to, ka netika izcīnīta šī kārotā uzvara vai arī tas, ka fiziski nespēju dabūt no sevis laukā to, uz ko man bija jābūt spējīgam.

trešdiena, 2016. gada 31. augusts

Latvijas čempionāts 10 kilometros šosejā Piltenē

Skrējiens Piltenē šogad bija jaunpienācējs Latvijas skrējienu kalendārā. Un jau pirmajā gadā tam tika gods nest Latvijas čempionāta 10 kilometros šosejā nosaukumu. Latvijā jau to sacensību, kurās ir sertificēta 10 kilometru trase, ir pavisam maz, pēdējos gadus vairāk par diviem skrējieniem gadā, šķiet nav bijis.
Pērn LČ 10 km šosejā bija paralēli Rēzeknes pusmaratonam, taču tā kā galvenais skrējiens tur bija pusmaratons, tad paralēli notiekošo 10 kilometru distanci no ātrākajiem sportistiem tur skrēja pavisam maz. Vēl pirms tam vairākus gadus pēc kārtas LČ medaļas šajā distancē tika izcīnītas NIKE Riga Run skrējienā Mežaparkā (2013.gada NIKE Riga Run arī izskrēju līdz šim savu ātrāko 10 km rezultātu - 31:57).
Tā nu sanāk, ka, ja uzrīko sertificētā trasē 10 kilometru skrējienu, tad ir diezgan liela iespēja tikt pie papildus mārketinga elementa - Latvijas čempionāta nosaukuma. Un šoreiz šāda iespēja tika Piltenes skrējiena rīkotājiem.

otrdiena, 2016. gada 23. augusts

Latvijas čempionāts pusmaratonā Kuldīgā

Sezonas sākumā nospriedu, ka šogad Kuldīgas pusmaratonā (reizē arī Latvijas čempionāts pusmaratonā) gribētu noskriet patiešām labi. Nav jau tā, ka citos mačos negribētu noskriet labi, bet kaut kā šķita, ka par godu Latvijas čempionātam, tieši Kuldīgas pusmaratonā šogad varētu pacensties noskriet savu labāko pusmaratonu. Kuldīgā izdevās patiešām labs un čempionātam cienīgs sniegums, taču, vai tas bija sezonas labākais pusmaratons, to jau varēs spriest tikai sezonas beigās.
Dažas dienas pirms došanās uz Kuldīgu bija beidzies mans aptuveni nedēļu ilgais atvaļinājums. Un kā jau man tas ir ierasts, tad atvaļinājums ir laiks, lai arī reizēm varētu pabaudīt treniņnometnes režīmu, kad pa dienu var uztaisīt divus kārtīgākus treniņus, ir pietiekami laika, lai pēc treniņa mierīgi pavingrotu, kārtīgi paēstu, un pa dienu arī pagulētu. Tā nu arī šoreiz sanāca nepilnu desmit dienu posms ar diezgan lielu kilometrāžu un arī vairākiem labiem ātruma treniņiem.