piektdiena, 2019. gada 22. marts

Kad pavasaris klāt, tad laiks ir atkal uz starta stāt

Ar katru dienu arvien skaidrāks top tas, ka šai ziemai ir pienācis gals. Un līdz ar pavasara atnākšanu jūtu, ka mana kāre pēc skriešanas, kas ziemā bija krietni mazinājusies, nu atgriežas arvien straujāk. Skrietgribēšanu noteikti sekmē gan gaišāki vakari, spožāka saule, ko galvenokārt var izbaudīt brīvdienās,  mazāks sniega daudzums un līdz ar to stabilāka saķere un arī sacensību sezonas tuvošanās.
Ziemā ar skriešanu gāja un negāja visādi. Iepriekšējā ierakstā jau rakstīju par to, ka skriešana bija pārgājusi statusā, kad nekādi konkrēti plāni nākotnei netiek nolikti, un arī skriešanas apjoms bija kļuvis pavisam pieticīgs. Kopš tā laika ziema ir gājusi mazumā, bet nevar teikt, ka treniņapjomi būtu īpaši gājuši vairumā.

svētdiena, 2019. gada 13. janvāris

Bez plāna, bez mērķiem

Ziemas periods ierasti ir laiks, kad tiek ielikti pamati vasaras sacensību sezonai. Taču pretstatā citiem gadiem, kad ziemā ne tikai krāju daudzus treniņkilometrus, bet tos skrēju ar diezgan konkrētu mērķi par pavasara maratonu, šajā ziemā skrienu bez jebkādiem mērķiem, bez konkrēta treniņplāna un arī sev neierasti maz. Ja iepriekšējās ziemas ierasti skrēju padsmit stundas nedēļā, pārsvarā divreiz dienā, tad pēdējā laikā sportoju reizes trīs mazāk vismaz.
Iemesli laikam ir vairāki. Viens no tiem pilnīgi noteikti ir tas, ka pa pagājušo gadu tā arī neizdevās tikt skaidrībā, kas ir tas iemesls, kāpēc man pie intensīvas slodzes sāk zust kontrole pār manu kreiso kāju. Mierīgā tempā varu skriet bez problēmām, taču tikko kā treniņš ir intensīvāks, tā kājā sāk parādīties dīvainas sajūtas. Pēdējo mēnesi gan neko ātru neesmu skrējis, ja neskaita dažus kāpinājumus vienā no treniņiem, taču pirms tam vienā treniņā pamēģināju 2-3km uzskriet nedaudz ātrāk (tā ap 3'40"), un jau pēc 2km parādījās pazīstamās sajūtas.
Kaut arī pēc šāda scenārija - tikko kā ātrāks treniņš vai sacensības, tā pār kāju zūd kontrole - skrēju visu pagājušo gadu, tomēr neredzu jēgu šādi ilgtermiņā plānot un gatavoties kaut kādiem garākiem sacensību skrējieniem, ar kuriem sevi pēdējos gadus esmu vairāk saistījis - treniņi nav pilnvērtīgi un arī sacensībās viss ir labi tikai līdz brīdim, kad kāja sāk protestēt.
Otrs iemesls ir tas, ka pēdējā laikā īsti vairs nevaru sev rast atbildi uz jautājumu "kāpēc skriet?". Nav runa par to, ka ir regulāri jākustas, taču, vai ir vērts no sevis tik daudz atdot skriešanai un turpināt trenēties gandrīz profesionāļa režīmā, darot to no darba brīvajā laikā un atņemot laiku citām ikdienas lietām. Šobrīd vairāk sāk likties, ka nē.
Pēdējos gadus arī neesmu sajutis vairs nekādu progresu savos rezultātos. Daļēji traucējušas ir arī diezgan daudzās traumas. Iespējams, ir bijušas kļūdas treniņprocesā. Varbūt ir sasniegti manu sportisko spēju griesti. Katrā ziņā kaut kāda stagnācija bija jūtama.
Varbūt, ka arī vienkārši ir uznācis kaut kāds skriešanas apnikums. Vismaz tagad ziemas periodā man reti, kad ir vēlēšanās iet skriet vairāk kā stundu. Protams, ka vienmēr, grūtākais ir iziet no mājas, taču skriešanas priekam man šobrīd pietiek arī tikai ar 30 minūtēm. Bet skaidrs, ka ar trīsdesmit  četrdesmit minūtēm piecas reizes nedēļā būtu muļķīgi domāt par lieliem mērķiem.
Šis viss varbūt izklausās, ka skriešanai gribu vispār likt punktu, taču tā gluži nav. Joprojām ir plāns, ka šogad skriešanās sacensībās startēšu. Jau tagad domāju, ka tās nebūs garās distances, taču, kas to lai zina. Varbūt, kad rīti un vakari atkal paliks gaišāki skrietgribēšana atkal kļūs lielāka. Varbūt šī brīža režīmā, kad skrienu un slēpoju, cik daudz un cik bieži ienāk prātā, brīnumainā kārtā mana sajūtas zaudējošā kāja arī būs atpūtusies un pēc kāda laika uzvedīsies daudz labāk, un spēšu trenēties pilnvērtīgāk. Patiesībā jau tagad jūtu, ka, skrienot daudz mazāk, vairs ikdienā nejūtu visādas vecās vainas, sāpošos muskuļus un citas kaites, kas visu sportošanu pēdējā laikā arī padarīja mazāk patīkamu.
Katrā ziņā šobrīd manos plānos ir kustēties pietiekami regulāri. Taču darīt to tādā uzturošā režīmā, lai brīdī, kad atkal izdomāšu, ka varētu skriet nopietnāk, mēneša vai divu laikā varētu atkal atgriezties puslīdz ciešamā sportiskajā formā. Galu galā daudzo gadu sportiskā bāze jau tik ātri nepazūd.

sestdiena, 2018. gada 29. decembris

Gada rezumē 2018

Divi tūkstoši astoņpadsmitais sportiskajā ziņā bijis krietni citādāks kā visi iepriekšējie. Gada sākumā parādījās kaite (par traumu to īsti nosaukt laikam nevar), kas izpaudās kā sajūtu un kontroles zušana kreisās kājas ikru muskulī un kreisajā pēdā. Kaut arī pirmos trīs gada mēnešus vēl centos trenēties pilnā apjomā, tomēr sacensībās un arī ātrajos treniņos regulāri protestēja, un pilnvērtīgi skriet nevarēju. Tam komplektā vēl nāca aprīļa sākumā Liepājas pusmaratona 10km distancē neatbilstoši pārslogotie muskuļi muguras lejasdaļā, kas vispār lika atteikties no skriešanas uz piecām nedēļām. Pēc šīs pauzes visi mēģinājumi atsākt normāli trenēties nebija pārāk sekmīgi, jo ātros treniņus kājas dēļ kvalitatīvi joprojām nespēju skriet, līdz ar to arī sacensībās startēju tāds pusgatavs,un tāpēc arī nekādi augstvērtīgi rezultāti šajā gadā nav sasniegti.

otrdiena, 2018. gada 20. novembris

Ar zilu kāju sarkanbaltsarkanos svētkos

Ir 11.novembris. Lāčplēša diena, kad Latvijā svin Latvijas Bruņoto spēku uzvaru Latvijas brīvības cīņās 1919.gadā. Kopš Sāremā skrējiena pagājušas jau trīs nedēļas, bet vien pēdējo nedēļu esmu atkal iegājis regulāras skriešanas režīmā. Arī treniņi beidzot ir kaut nedaudz strukturēti. Šodien plānā garāks skrējiens tā ap stundu četrdesmit. Neierasti vējš pūš no austrumu puses, līdz ar to izvēlos sākumā skriet pa vējam uz Ikšķili gar Daugavmalu un atpakaļ, vairoties no vēja, skriet pa mežu pa Zilajiem Kalniem.
Šajā nedēļas nogalē Zilajos Kalnos notiek kaut kādas lielas suņu pajūgu sacensības. To dēļ sestdien arī tika atcelts iepriekš ieplānotais kross, kurā biju nodomājis startēt. Pēc nedēļas 18.novembra Latvijas svētku tradīcija - starts skrējienā "Rembates aplis", un krosu biju nolēmis izmantot kā labu treniņskrējienu. Tā kā krosu atcēla, tad nācās domāt alternatīvu ātrāku treniņu, ko arī divas dienas iepriekš godam izpildīju.
Tieku līdz Zilajiem Kalniem un drīz vien arī nokļūstu līdz vietai, kur takas ir norobežotas ar sacensību lentām un tiesnešiem. Tā kā suņi vēl vai arī vairs neskrien, tad nolemju kādu gabalu paskriet, gar trases malu, lai kaut kā trasei tiktu pāri. Vienā vietā izvēlos nelielu taciņu paralēli trasei, lai nav jāskrien pavisam pa vietu, kur pretī varētu skriet suņi, aizskatos uz priekšā savilktajām lentām, un nemanot esmu uzkāpis uz saknes, ar krakšķošu skaņu pagriežu labo potīti un esmu gar zemi.

piektdiena, 2018. gada 26. oktobris

Trīsdaļīgais Sāremā maratons

Pagājušajā nedēļas nogalē Igaunijā jau 45.reizi notika "Saaremaa kolme päeva jooks" jeb "Sāremā trīs dienu skrējiens". Trīs dienas, trīs starti un kopā pa visām dienām jāpieveic maratona distance - 10 kilometri pirmajā dienā, 16.195 kilometri otrajā un 16 kilometri trešajā. Piedevām, ja pēc divām dienām kopvērtējumā izdodas tikt starp desmit labākajiem, tad pēdējā dienā ir individuālais intervālu starts - pirmais startē divu dienu līderis un tad nākamie pēc tik ilga laika, cik zaudējuši pirmo divu dienu summā. Visi pārējie startē kopā ar desmitajā vietā esošo skrējēju.
Pasākums nav ļoti liels, tomēr pa gadiem tas  no pavisam maza skrējiena ar dažiem desmitiem dalībnieku ir izaudzis jau līdz tam, ka šogad, kas bijis visu laiku kuplākais dalībnieku ziņā, galvenajā distancē visas trīs dienas finišēja aptuveni 650 skrējēji, savukārt vēl apmēram 200 finišētāji bija jauniešu skrējienā, kam katru dienu bija jāskrien ap trim kilometriem.
Sāremā skrējienā līdz šim esmu piedalījies divas reizes - 2010.gadā, kad trīs dienu summā ieguvu 6.vietu ar kopējo laiku 2:22:08, un 2013.gadā, kad finišēju otrajā vietā (2:19:12). 2013.gadā pirmajā dienā kļūdaina pagrieziena dēļ gan noskrēju apmēram 300 liekus metrus, līdz ar to rezultāts triju dienu summā reāli būtu bijis par apmēram minūti ātrāks.

otrdiena, 2018. gada 16. oktobris

Kad sezona rit uz beigu pusi

Iepriekšējo ierakstu nobeidzu ar apņemšanos tikt lielākā skaidrībā par to, kas īsti vainas ir manai kājai, un arī atkal sākt skriet aktīvākā režīmā. Skriet vairāk un biežāk, kaut arī ar īslaicīgām atkāpēm, bet tomēr palēnām izdodas, turpretī tikt galā ar savu reizēm neklausošo kāju joprojām nav izdevies.
Pēc neirologa vizītes augusta beigās man tika nozīmēts rentgens un magnētiskā rezonanse. Uz pirmo tiku uzreiz, bet uz magnētisko rezonansi nācās kādu laiku pagaidīt. Lai cik arī tas nebūtu nepareizi, bet, gaidot magnētiskās rezonanses atbildi, cerēju, ka tur beidzot parādīs kaut kādu vainu un tad vismaz būs skaidrs gan problēmas cēlonis, gan arī potenciālie risinājumi. Taču atbilde daudz neatšķīrās no iepriekšējo izmeklējumu rezultātiem - "Skriemeļos, diskos, muguras smadzeņu distālā daļā, starpskriemeļu locītavās - izmaiņas nekonstatēju.".

ceturtdiena, 2018. gada 30. augusts

Solis uz priekšu, solis atpakaļ

Kopš orientēšanās piedzīvojumiem “Kāpā” Pāvilostas mežos jau pagājuši gandrīz divi mēneši, un pa šo laiku esmu paspējis nostartēt trīs šosejas skrējienos, divreiz startēt sacensībās stadionā (vienā no reizēm arī izskrienot jaunu pirmrekordu), paspējis saslimt, izveseļoties, komentēt Eiropas čempionāta maratona skrējienu televīzijā, un pa vidu tam visam turpināt sadzīvot ar ne pārāk paklausīgo kreiso kāju, kas joprojām sacensībās neļauj skriet tā kā gribētos. Bet par visu pēc kārtas.