svētdiena, 2020. gada 24. maijs

Vajag tikai vēlmi

Vai tu skrietu, ja tev par to nedotu medaļu?
Vai tu skrietu, ja nebūtu sacensību?
Vai tu skrietu, ja vairs nekad nebūtu sacensību?

Kad dzīve iegriežas neierastās sliedēs, tad bieži izrādās, ka vienu vai otru lietu esam darījuši tikai kaut kādu ārējo iemeslu vadīti.
Tagad, kad sacensību kalendārs ir kļuvis pilnīgi tukšs, izrādās, ka līdz ar sacensību datumu pazušanu pazūd arī vēlme skriet. Dažus pie skrietgribēšanas notur vēl cerība, ka drīz jau atkal būs sacensības, kur varēs sacensties ar sevi vai citiem, vai kārt kaklā finišētāja vai varbūt pat uzvarētāja medaļu. Bet, ja nu sacensību vairs nebūtu nekad? Vai skrietu arī tad? Tāpat vien?

sestdiena, 2019. gada 28. decembris

Kas sadarīts 2019...

Pērn, atskatoties uz 2018. gadu, rakstīju , ka plāni par šo gadu ir miglā tīti, jo nedienas ar manu kreiso kāju bija skriešanai uzlikušas lielu jautājuma zīmi. Ja iepriekšējā gadā centos meklēt gan iemeslu, kas kājai bija par vainu, gan arī brīžiem mazāk, brīžiem vairāk turpināt trenēties, ar domu, ka varētu atkal skriet garās distances, tad šogad centos pieņemt to kā faktu, kam vienkārši jāpielāgojas.
Šogad kopumā skrēju mazāk, bet centos arī izvairīties no skrējieniem, kas varētu provocēt kontroles zaudēšanu kājā. Un patiesībā tās dažas reizes, kad šogad tas notika (vai bija tuvu tam), bija garākajos sacensību startos Vaidavā un nedaudz arī Rembatē. Bet sajūta, ka problēma nekur īsti nav pazudusi, ik pa laikam par sevi atgādināja.

trešdiena, 2019. gada 20. novembris

Rudens (ne)skriešana

Rudens kā rudens. Paliek tumšāks. Vajadzētu arī būt, ka vēsāks, bet tā gan īsti vēl nav. Bet tik un tā kāre uz skriešanu ir gājusi mazumā.
Vakaros ik pa laikam sev atgādinu, ka neiziet paskriet ir vieglākais ko izdarīt. Bet tomēr vajag. Nevis sportiskajiem mērķiem, bet priekš sevis. Lai ir možums, lai iztīrītu galvu, lai labāks miegs. Cenšos sev arī atgādināt, ka, sagurums, ko vakarā, atbraucot no darba, mēdzu just, ir tikai galvā. Bet skrien jau kājas. Un tāpēc nav iemesla, lai neskrietu.

trešdiena, 2019. gada 23. oktobris

Sezonas izskaņa Siguldā

Uz Siguldu, šīs sezonas pēdējo Skrien Latvija posmu, braucu ar domu uzvarēt. Nevar teikt, ka bija simtprocentīga pārliecība, ka tas ir iespējams, bet mērķis tāds bija.
Zināju, ka Jānis Razgalis, kurš bija uzvarējis pēdējos piecos posmos, šoreiz nestartēs. Zināju arī to, ka, lai pakāptos uz otro vietu kopvērtējumā, uzvarētājam nedrīkstu šajā posmā zaudēt vairāk par pusminūti (kaut distances laikā nez kāpēc likās, ka tās var būt tikai divdesmit sekundes), un piedevām Arnis Ozoliņš jāapsteidz vismaz par vienpadsmit sekundēm. Pirmais arguments bija labs iemesls mērķim par uzvaru ar domu "kāpēc gan ne!?", savukārt otrais par to "kāpēc tā vajadzētu".

ceturtdiena, 2019. gada 19. septembris

Rudenim sākoties pa pludmali un Valmieras ielām

Pauze kopš sacensībām Kuldīgā bija sanākusi visai gara. Trīs pilnas nedēļas augustā un vēl divas nedēļas septembra sākumā. Nevarētu gan arī teikt, ka augusta otrajā pusē skrējienu, kuros būtu varējis startēt būtu bijuši diži daudz. Taču šogad vairs īsti nav arī tādas lielas vēlmes kaut kur baigi tālu braukt lai skrietu - ja vien neskaita Skrien Latvija posmus.

ceturtdiena, 2019. gada 15. augusts

4442

Pēc šogad nopelnītām jau septiņām ceturtajām vietām (piecas iepriekšējos Skrien Latvija posmos un divas Latvijas čempionātā) un no tā izrietošajiem jokiem, ka, ja ierodos uz startu, tad ceturtā vieta jau automātiski ir aizņemta, bija pienācis laiks lauzt šo tradīciju. Varbūt tieši tāpēc Kuldīgā man bija iedalīts dalībnieka numurs '4442', lai pēc daudziem četriniekiem beidzot būtu kas cits.

pirmdiena, 2019. gada 29. jūlijs

Nulle komats sešdesmit četras sekundes

Latvijas čempionāts vieglatlētikā šogad notika Ogrē. Divas dienas, divi starti. Vispirms 5000 metri jeb divpadsmit ar pusi stadiona apļi un nākamajā dienā 3000 metri jeb septiņi ar pusi apļi. Šoreiz tas viss aptuveni +30 grādu karstumā.
Šogad sacensībās esmu koncentrējies uz īsajām distancēm - šosejā galvenokārt ap pieciem kilometriem, un līdz ar to esmu centies treniņos daudz vairāk kā citus gadus piestrādāt pie ātruma. Stadionā sacensībās gan šogad līdz šim bija sanācis startēt tikai Rīgas čempionātā, kur skrēju 3000 metrus un 800 metrus. Rezultāti tur nebija izcili, bet tas bija pirms diviem mēnešiem, kuru laikā trenētība ir augusi, ko pierādīja arī pēdējie starti šosejā. Tāpēc uz Latvijas čempionātu skatījos ar cerībām, ka varētu pietuvoties vēl 2016.gadā uzstādītajiem personīgajiem rekordiem (5000m: 15:25.98, 3000m: 8:55.32).