pirmdiena, 2024. gada 11. marts

Nesportiskās traumas

Pirms apmēram nedēļas treniņā piedzīvoju pamatīgu kritienu. Gandrīz uz līdzenas vietas spēcīgi pagriezu potīti, zaudēju līdzsvaru un aizlidoju pa asfaltu. Potīte gandrīz dubultresnumā, nobrāzts un spēcīgi atsists celis un gurns, kā arī caurums elkonī, kuru gan jau kāds ķirurgs labprāt būtu sašuvis. Un, protams, nedaudz pabojāts treniņu plāns.

Pēc šī negadījuma aizdomājos, ka katram sporta veidam ir savas tipiskās traumas. Basketbolā bieži var dzirdēt par sarautām krusteniskajām saitēm, boksā lauž degunus, regbijā ribas. Sprinteri mēdz saraut kādu muskuli, savukārt garo distanču skriešanā, līdzīgi kā citos izturības sporta veidos, tipiskākās traumas ir saistītas ar muskuļu un saišu ilgstošu pārpūli, kas bieži pārtop iekaisumā.

Izmežģīta potīte, noteikti ir tipiska trauma orientēšanās sportā, kur nelīdzenā apvidū pagriezt potīti ir visai vienkārši. Taču "gludajā" skriešanā tā vairumā gadījumu ir trauma neuzmanības rezultātā, kā šoreiz gadījās arī man. Patiesībā jau arī minētās tipiskās skriešanas traumas lielākoties ir, ja ne gluži neuzmanības, tad neapdomības rezultāts, jo vairums pārslodzes radītās problēmas var preventīvi novērst ar mazāku treniņu apjomu, biežāku atpūtu vai nostiprinošiem vingrinājumiem.

Lai arī manis pieminētā izmežģītā potīte bija neuzmanības rezultāts, tomēr savās pārdomās par traumām nonācu līdz tam, ko virsrakstā esmu nosaucis par "nesportiskajām traumām" - proti, tādas, pie kurām, nodarbojoties ar konkrētu sporta veidu, nevajadzētu tikt un pie kurām var tikt tikai vairāku apstākļu sakritības rezultātā. Pagriezta potīte skriešanā ir sagaidāma, taču pārsists elkonis izmežģītas potītes dēļ nez vai būtu norma.

Skriešanā biežāk šādas "nesportiskās traumas" man ir bijušas tieši kritienu rezultātā, taču ne tikai. Ir bijušas kritiena rezultātā lauztas ribas, pret asfaltu atsista galva. Reiz pret gājēju ceļa norobežoto stabu pārplēsu roku, jo laikus nepaspēju pacelt to augšup. Orientēšanās sportā man laikam vislabāk atmiņā palicis gadījums ar zaru ausī un pārdurtu bungādiņu. Arī skrienot gūtie suņu kodumi noteikti ir nesportiskās traumas.

Arī internetā var atrast dažādas savādas traumas, ko ir guvuši sportisti (kaut ne vienmēr tās ir gūtas sportojot). Lūk viens no tādiem traumu uzskaitījumiem - The 50 Most Bizarre Injuries in Sports History | Complex, kur sarakstā ir atrodama arī bļaušana uz saviem komandas biedriem spēles laikā, tādējādi izmežģot žokli.

Un kā ir ar Tevi, dārgo lasītāj? Vai arī Tev ir sanācis piedzīvot kādu traumu, kas nepavisam nešķiet savietojama ar konkrēto sporta veidu?



trešdiena, 2024. gada 28. februāris

Divdesmit devītais februāris

 

Iespējams, ka 29. februāris ir kā tā papildus stunda diennaktī, ko reizēm aizņemtībā piesauc, lai paspētu padarīt darbus, kam citādi neatliek laika.

Kaut arī februāris katru gadu ir īsākais mēnesis bieži vien ikdienā piemirstas, ka dienu tajā ir mazāk un tāpēc arī paveikt var mazāk nekā citos mēnešos. Protams, ja vien februārī nestrādā ar lielāku atdevi, lai sasniegtu tikpat cik garajos mēnešos.

Matemātiski februārī ir par 6.7% dienu mazāk kā 30 dienu mēnešos un par 10.7% mazāk kā 31 dienu mēnešos. Ja kāds to savā plānotajā darbu sarakstā, plānotajā budžetā vai treniņplānā nav ņēmis vērā, tad mēneša beigās var sanākt robs plānotā izpildē.

svētdiena, 2023. gada 31. decembris

Gada rezumē 2023

Ja kāds man gada sākumā būtu teicis, ka šogad noskriešu vairākus maratonus un gada beigās mani varēs atrast Latvijas sezonas ātrāko maratonistu saraksta otrajā vietā, tad visticamāk viņam būtu atbildējis, ka "tā jau nu noteikti nebūs". Galu galā pēdējos gadus dzīvoju ar pārliecību, ka sacensību režīmā skriet maratonu vairs īsti nevaru, jo kreisā kāja, kas pie intensīvas slodzes mēdz atteikties klausīt, noteikti neļautu noskriet maratonu pilnvērtīgā sacensību režīmā. Taču izrādījās, ka teiciens "viss ir tikai galvā" joprojām ir spēkā. Lai arī maratonos ar kāju viss izcili nebija, tagad zinu, ka maratonu tomēr joprojām gana ātri noskriet varu.
Tā nu var teikt, ka 2023.gads pavisam negaidīti ir pagājis maratona zīmē, jo, atskatoties uz sezonu, maratoni Rīgā un Ventspilī noteikti bija sezonas spilgtākie skrējieni (bez šiem diviem maratoniem vēl viens tika noskriets arī treniņā aprīļa sākumā). Taču bez maratoniem  šogad arī bija vēl diezgan daudz sacensību - paguvu paorientēties gan Zviedrijā, gan Somijā, gan Rīgā, gan Kuldīgā, gan Rojas mežos, noskriet sešus Stirnubuka posmus, noskriet pusmaratonu Salaspilī (pēdējais pusmaratons pirms tam bija 2017.gadā), noskriet divus gana ātrus 5km skrējienus šosejā (Jaunmārupē un Ogrē), 10km šosejā Cēsīs un vēl trīs ne gluži šosejas skrējienus (Cēsīs, Vaidavā un Rembatē).
Prieks, ka arī šogad izdevās neļaut, ka skriešana un sacensības kļūst par lietu, kas pārāk iegrožo mani, bet vairāk ļāvos gan paeksperimentēt ar treniņiem, gan arī spontānāk izvēlēties sacensības kad un kur skriet. Ja pirms desmit gadiem katrs maratons bija kā liels mērķis, kam gatavoties, un gatavošanās process bija gandrīz vai kā iešana uz darbu, kad skrēju arī tad kad īsti negribās vai reizēm pat nevajadzētu (traumas, slimības un tamlīdzīgi), tad šobrīd skriešanai pieeju daudz brīvāk - arī šogad bija virkne brīžu, kad skriet īsti negribējās un tad arī neskrēju.
Laika posmā kopš pagājušā gada decembra līdz šī gada novembrim - šāds 12 mēnešu perioda aptvērums radies vēsturiski, kad gada kopsavilkumu mēdzu rakstīt jau decembra sākumā un arī decembrī jau parasti sākās gatavošanās nākamajai sezonai - esmu noskrējis 3527 kilometrus (257 stundas) un vēl 16 kilometrus noslēpojis (2.5 stundas). No iepriekšējo gadu gada kopsavilkumiem pacentos apkopot iepriekšējo gadu veikumu (pirms 2014.gada saskrietais jāmeklē citos arhīvos), un var redzēt, ka šogad esmu skrējis mazāk kā pirms gada, bet tomēr nedaudz vairāk kā iepriekšējos trīs gados pirms tam (protams, šo gadu nevar salīdzināt ar laiku pirms 2018.gada traumas parādīšanās, kad skriešanai piegāju pavisam nopietni).
Gads 2014 2015 2016 2017 2018 2019 2020 2021 2022 2023
Kilometri 7450 7966 8600 7382 5470 2788 3020 3300 4355 3527
Stundas 520 553 610 546 386 205 235 254 330 257
Kā ierasts gada kopsavilkumos, šogad ir bijušas vairākas lietas, kas ir pelnījušas tikt papildus pieminētas gada nominācijās:
  • Gada atklāsme - "es varu skriet maratonu": jau vairākus gadus biju atmetis domu par maratona skriešanu - gan tāpēc, ka īstas vēlmes to darīt nebija, bet galvenokārt tāpēc, ka likās, ka fiziski kāja neļaus to cienīgi noskriet. Taču šī pavasara lēmums pieteikties Rīgas maratonam un tam sekojošais relatīvi īsais gatavošanās posms parādīja, ka maratonu vēl tīri pieklājīgā tempā spēju noskriet.
  • Gada maratons - otrā vieta Rīgas maratonā: šis ļoti sasaucas ar iepriekšējo punktu, kas parādīja, ka varu atkal skriet maratonu, bet visādi citādi Rīgas maratons bija lielākais šī gada notikums. Arī tas, ka šogad Rīgas maratona distancē nebija ātro Āfrikas atlētu, un visa uzmanība bija uz pašmāju skrējējiem, ļāva gan noteikti būt augstāk rezultātu sarakstā, gan arī rezultātam būt vairāk pamanām dažādos medijos.
  • Gada uzvara - uzvara Ventspils maratonā: dalība Ventspils maratonā bija vēl spontānāka nekā Rīgā, un, lai arī pirms starta Ventspilī jau man bija lielāka pārliecība par to, ka maratonu noskriet varu, uzvara tajā, uzlabots Rīgas maratonā sasniegtais rezultāts un uzlabots paša sasniegtais rezultāts pirms 7 gadiem, kad uzvarēju pirmajā Ventspils maratonā bija visai negaidīts notikums.
  • Gada medaļa - sudraba medaļa Latvijas čempionātā maratonā: Latvijas čempionātā maratonā startēju otro reizi (iepriekš tas bija 2016.gadā) un otro reizi tiku pie sudraba medaļas. Tā kā sportisko virsotņu gadi man jau ir aiz muguras, tad medaļa Latvijas čempionātā tomēr ir gana labs panākums.
  • Gada atgriešanās - dalība Zviedrijas orientēšanās stafetē 10MILA pēc 13 gadu pārtraukuma: patiesībā šogad atgriešanās bija vairākas - pēdējais maratons sacensībās bija bijis pirms 7 gadiem, pusmaratons pēdējais pirms 6 gadiem, bet atgriešanās 10MILĀ bija ar vislielāko pauzi. Paldies OK Saldus klubam, kas mani uzaicināja startēt viņu komandā un ļaut izbaudīt gandrīz polāro dienu un orientēšanos Zviedrijas ziemeļos.
  • Gada rekords - 15'45" 5km šosejā: 5km šosejā šogad skrēju divas reizes un ar otro piegājienu par vienu sekundi izdevās uzlabot pirms gada sasniegto rekordu. Stadionā gan joprojām esmu skrējis ātrāk (15'25" - 2016.gadā).
Kāds būs sportiskais 2024.gads to, protams, nevar zināt, bet skaidrs, ka skriešanai ir jāturpina nest prieku, un tā noteikti tāpat kā līdz šim būs veids kā sevi uzturēt fiziskajā formā, kā brīdis, lai "izvēdinātu galvu" un kā laiks, kad padomāt lielākas un mazākas domas.

pirmdiena, 2023. gada 2. oktobris

Ventspils maratons 2023

Pavasarī pēc otrās vietas Rīgas maratonā rakstīju - "man joprojām nav atbildes, vai maratonu es vēl gribu kaut kad skriet". Taču, šķiet, ka līdz skaidrībai par maratona skriešanu nonācu diezgan ātri, jo pirms divām nedēļām Ventspilī atkal noskrēju visnotaļ veiksmīgu maratonu.

trešdiena, 2023. gada 7. jūnijs

Rīgas maratons 2023 jeb kā sagatavoties maratonam desmit nedēļās

Kad septiņus gadus sacensību režīmā maratons nav skriets, tad nedaudz ir piemirsies, kā tas ir - trenēties maratonam, skriet maratonu un justies pēc maratona (un jā arī to, ka aprakstu pēc maratona var uzrakstīt nedēļas nevis mēneša laikā). Pēdējais oficiālais maratons bija 2016.gada rudenī Valmierā, un kopš 2018.gada, kad parādījās problēmas ar kreisās kājas nervu, domas par nopietna maratona skriešanu biju atmetis.

trešdiena, 2023. gada 26. aprīlis

Divi Stirnubuki

Pagājušā gada pirmie mēneši pagāja kā pa viļņiem - it kā visu ziemu skrēju, tomēr reāli tas bija apmēram tā - pāris nedēļas skrēju, tad nedēļu slimoju, atkal pāris nedēļas skrēju, atkal slimoju - un tā vēl vairākas reizes. Līdz ar to nekāds dižais progress sportiskajā formā īsti nebija, un pavasarī tā arī nekādu īpašu sportisko formu un sportisko pašsajūtu nesagaidīju.

Savukārt šogad pēc praktiski pilnīgi brīva decembra (bet vairāk tāpēc, ka negribējās nevis nevarēju) un arī no skriešanas brīvajanvāra sākuma, janvāra otrajā pusē pamazām sāku kustēties. Bet tā skriešana arī bija pakārtota laikapastākļiem - ja bija pārāk auksts, tad neskrēju, ja pārāk negribējās, tad neskrēju. 

Taču uz februāra beigām skriešana sāka kļūt diezgan regulāra ("regulāra" man nozīmē katru dienu), un arī vēlme skriet kļuva arvien lielāka. Ja pagājušajā gadā diezgan bieži bija jāpiespiežas iziet paskriet, tad šogad patiesi gribas skriet - varbūt par labu nākusi tieši tā garā pauze decembrī un janvārī.

Katrā ziņā pamazām kustējos arvien vairāk, un, ja pērn Stirnubukā piekritu pirmajos posmos skriet tikai tāpēc, ka tie bija salīdzinoši netālu, zinot, ka tāpat nekādi prātīgi rezultāti nebūs, tad šogad Stirnubukā jau visai apzināti izvēlējos pirmajos posmos startēt Stirnubuka distancē (ap divdesmit kilometriem). Līdz labai formai arī šogad vēl kāds ceļš ejams, bet ir sajūta, ka sacensību režīmā varu noskriet vairāk.

Tāpat kā pagājušā gada nogalē arī šogad Stirnubukā esmu "mySport Ogre" komandā. Pērn bija viena komanda - šogad jau esam izauguši līdz divām. Abas komandas spēkos diezgan līdzīgas, tāpēc varam sacensties ne tikai ar citām komandām, bet arī paši ar sevi. 

Komanda

Komandas bonuss ir arī tas, ka šogad esmu ticis pirmo reizi pie īsteniem taku skriešanas apaviem. Iepriekš Stirnubukā skrēju vai nu ar saviem supervecajiem Adidas xtrail apaviem, ar kuriem arī skrienu orientēšanās distances, vai arī ar kādiem no šosejas apaviem, tad šogad startēju ar Hoka Tecton X botām. Un jāsaka, ka ar kārtīgiem taku apaviem patiešām atšķirība ir jūtama. Lielākais bonuss ir saķere tieši meža takās un kāpumos, ko nevar salīdzināt ar šosejas apaviem, kas noteikti ir vairāk tomēr piemēroti gludām virsmām. Tā ka ekipējuma ziņā, noteikti esmu kļuvis labāks, bet jācer, ka šogad to pašu varēšu teikt arī par fizisko formu.

Divi Stirnubuka posmi šogad jau garām, un kā tad man ir veicies?

Stirnubuks 333 trasē Zaķumuižā

Marta beigās ar sacensību rīkošanu var sanāk visādi. Nevar zināt, vai būs vēl ziema, vai jau pavasaris. Vai sniegs jau būs nokusis, vai būs jāskrien pa kupenām. Šogad skrējējiem paveicās, jo Pierīgas priežu mežos pavasara saule sniegu bija nokausējusi un mežā nekas par ziemu īsti vairs neliecināja. Arī laiks sacensību rītā bija vinotaļ pavasarīgi saulains (pēcpusdienā gan lija ne pa jokam, bet pirmspusdiena skriešanai bija izcila, ja neskaita, gan bez cepures skrienot sala galva). Organizatoriem gan paveicās mazāk, jo nācās mainīt sacensību datumu un pavasara plūdu ietekmē pēdējā brīdī mainīt arī distanču trases. Bet nu visiem jau nevar paveikties.

Sezonas pirmajam startam deviņpadsmit kilometri pa priežu mežu bija visnotaļ piemērota distance. Labi pārredzamas takas, relatīvi maz kāpumu, maz līkumošanas pa sīkām taciņām, daudz pagari posmi pa lielākiem meža un grants ceļiem. Bija arī skaisti skati gar Lielās Julas krastiem, kur nekad iepriekš nebiju bijis. Daži sūdzējās, ka bija daudz skriešanas pa apvidu - bet tā kā liela daļa no maniem orientēšanās pirmsākumiem pagājuši tieši Pierīgas priežu mežos, tad šie posmi pa apvidu man pat likās ļoti forši. Vienīgais, ka skrienot nodomāju - žēl, ka nav tādas fiziskās formas, lai kā nākas varētu skriet pa šādu ātru trasi.

Startā izvēlējos taktiku uzreiz skriet ātri - pamanījos pat izskriet no dažām starta bildēm. Pirmā kalna augšu gan vēl sansiedzu kā pirmais - kopā ar tās dienas uzvarētāju Kenny Kivikas no Igaunijas, bet tālāk jau man garām paskrēja virkne sportistu, gan no manas Stirnubuka distances, gan no garākās (~25km) Lūša distances.

Gandrīz izskrēju no bildes

Kaut kur ap trešo kilometru Lūša skrējēji nodalījās savā trasē un uz to brīdi rēķināju, ka esmu ap piekto vietu. Ilgu laiku tā arī viens skrēju, ik pa laikam priekšā pa gabalu redzot Pēteri Grīviņu, kas bija vienu vietu augstāk, taču īsti klāt netiku. Lielākā atstarpe, ko saskaitīju, bija, šķiet, ap 30 sekundēm. Taču kaut kur ap astoto kilometru sāku manīt, ka distance līdz viņam vairs nepieaug un ar katru kilometru sāku pa pāris sekundēm tuvoties. Tā bija laba motivācija turpināt censties, jo citādi vienam mežā tempu noturēt nav tik vienkārši - šeit vismaz bija uz ko tiekties. 

Un aptuveni ap 13.kilometru Pēteri beidzot izdevās noķert. Īsu brīdi paskrējām kopā, bet tad viņu apdzinu. Šķiet, vēl apmēram kilometru Pēteris turējās diezan cieši aiz muguras, bet tad palēnām sāka iepalikt. Ap to brīdi arī sākās pagari posmi pa apvidu, pa sūnām un ķērpjiem, un tajā posmā diezgan īsā brīdī biju jau aizmucis diezgan lielu gabalu. 

Te vēl Pēterim biju aiz muguras

Atlika vien cienīgi noskriet pāris atlikušos kilometrus līdz finišam, kur beigu Kaln karaļa posmu uzkrēju gan augšup, gan lejup ļoti mierīgi, redzot, ka no aizmugures mani vairs noķert neviens nevar. Tā nu pirmais Stirnubuks bija beidzies ar ceturto vietu. Līdz trijniekam pusotra minūte. Bet šoreiz tā pusotra minūte bija nesasniedzama.

Stirnubuks Valmierā

Pa četrām nedēļām kopš iepriekšējā Stirnubuka forma noteikti bija kļuvusi labāka. Bet Valmierā arī jāskrien bija vairāk - 24.5 kilometri, un ne vairs pa skaistu priežu mežu - līkloči gar upi, kur īsti nevar ieskrieties, krietni vairāk šauru taciņu, kur īsti uz priekšu neko neredzi, divreiz jāuzskrien Baiļu slēpošanas kalnā. Jāatzīst, ka bija gan arī tīri daudz visnotaļ labi skrienami posmi. Sākums pat pa asfaltu.

Un sākumā arī šoreiz aizskrēju visiem pa priekšu. Ja pirmajā posmā pēc 400 metriem vairs nebiju viens, tad šoreiz tiku noķerts vien gandrīz pēc diviem kilometriem, un arī tad līdz pat sestajam kilometram Baiļu kalna pakājē noskējām trijatā līderu grupā. 

Vēl skrienu pa priekšu un ķērāji aiz muguras. Bet daži vēl otrā Gaujas krastā

Baiļu kalnā gan nejutu ne mazāko vēlmi cīnīties par Kalnu karaļa punktiem un censties skriet ātri, zinot, ka priekšā vēl astoņpadsmit kilometri. Līdz ar to kalnā augšup-lejup-un-atkal-augšup prom aizskrēja gan mani tā brīža līdzskrējēji, gan mani apdzina vēl vairāki skrējēji, kas iepriekš bija gabalu aiz muguras. Taču Kalnu posma beigās daļu no viņiem atkal apdzinu, kamēr viņi centās atgūt elpu dzirdināšanas punktā - punkti kopvērtējumam no tā Kalnu karaļa, protams, nāk, bet ietekme uz atlikušās distances vaikstpēju nez vai ir pozitīva.

Taču pēc Baiļu posma bija sanācis, ka atkal kopā skrējām ar Pēteri Grīviņu. Sākotnēji gan visai ņipri skrēju pa priekšu, taču ik pa laikam bija līkumaināki posmi, kur ieskrieties īsti nespēju un ap desmito kilometru Pēteris paskrēja man garām, īsi pēc tam arī piedzīvoju savu šī gada pirmo upītes šķērsošanu pa taisno nevis pa baļķi un brīdi bija jāskrien ar slapjām un vēsām kājām. 

Šeit vēl tiku pāri ar sausām kājām

Kādu brīdi vēl turējos viņam aiz muguras, taču uzreiz aiz posma, kur Lūša disance nodalījās no mūsu trases (ap 12.kilometru) un ieskrējām kaut kādā dubļu takā, Pēteris visai ātri nozuda priekšā līkumainajā takā. Īsi pirms tam viņš tieši bija vilcis no kabatas želeju - varbūt tā bija iedevusi tādu enerģijas lādiņu, kas ļāva tik ātri aizmukt.

Īsu brīdi pēc tam sākās skriešana gar Abula krastu, un vienā no pirmajiem līkumiem gar kraujas malu, gandrīz līkumu neizņēmu un būtu nošļūcis pa krastu uz leju. Skati uz pi, protams, skaisti, laiks tomēr arī bija ļoti pavasarīgs un saulains, bet pa līkumiano taku gar upi īsti ieskrieties nesanāca. Pēc dzeršanas punkta pēkšņi sadzirdēju, ka man strauji tuvojas kāds skrējējs, kurš arī tikpat ātri mani apdzina. Tas bija Artūrs Vadzis, kas iepriekšējā posmā bija finišējis trešajā vietā.

Palēnām arī viņš attālinājās no manis, taču visu laiku viņu redzēju un vietām šķita, ka viņš nav pārāk pārliecināts par to, vai ir joprojām uz trases. Galvā jau sāku samierināties ar atkal palikšanu ārpus trijnieka. Te pēkšņi, kad bija noskrieti ap piecpadsmit kilometriem priekšā ieraudzīju, ka Artūrs ir apstājies, un arī es sev priekšā ieraudzīju sarkano krustu uz koka, kas nozīmēja, ka esam nost no trases. Uzreiz griezos riņķī un nogriešanās vietai biju paskrējis garām vien varbūt pārdesmit metrus. Uzsaucu arī Artūram, bet turpmākos divus kilometrus viņu aiz muguras pat neddzirdēju. Līdz, pietuvojoties Baiļu kalnam, atkal tikpat strauji viņš mani noķēra - taču šoreiz viņš man garām vairs neskrēja.

Skats no augšas

Pa vidu galvā rēķināju, cik vēl ilgi jāskrien. Ja pirms starta šķita, ka trase tomēr būs gana ātra un varbūt iekļausimies 1h30'. Tomēr jo vairāk bija skriets, jo vairāk bija skaidrs, ka rezultāts būs tuvāk 1h40'. Kilometru temps gan līdz šim bija svārstījies no 3'40"/km skrienamākajos posmos līdz 4'30"/km līkumainākās un paugurainākās vietās. Taču zināju, ka beigas ir relatīvi līdzenas un tehniskākās vietas jau ir aiz muguras.

Tā nu divatā skrējām un centos turēt visnotaļ augstu tempu, bet Artūrs bija tupat aiz muguras. Bet joprojām bija sajūta, ka visticamāk viņš tikai nogaida īsto brīdi, kad atkal aizmukt. Kaut kur ap divdesmito kilometru vienā no upes līkumiem pa lielu gabalu pēc apmēram astoņu kilometru pārtraukuma priekšā sev ieraudzīju Pēteri, kas iesēja prātā domu, ka varbūt pa abiem viņu varētu noķert. Taču manīju viņu tikai īsu brīdi.

Trase tuvojās atpakaļ Valmieras centram un gājēju tiltam. Uzskrienot uz tilta un sajūot zem kājām asfaltu, nedaudz pieliku tempu un tajā mirklī Atūrs uzreiz atkrita. Trases beigas kartē biju labi izpētījis un zināju, ka vēl ir apmēram trīs kilometri līdz finišam, kur vēl daudz kas var mainīties un tikpat labi arī mani spēki var beigties.

Sekoja atkal posms gar Gauju un te jau Pēteri priekšā varēju redzēt krietni labāk un uz pulksteņa sarēķināju, ka tās ir apmēram 25 sekundes. Uz trim ilometriem tas, protams, ir diezgan daudz. Tač turpināju censties un jutu, ka tieku viņam arvien tuvāk. Vēl viens posms cauri mežam, atkal gar Gauju. Atstarpe vairs kādas desmit sekundes, bet zinu, ka arī finišs ir pavisam tuvu, vēl līkums cauri Daliņa stadionam, un tad vairs kādi 300 metri līdz finišam vispirms lejup pa taciņu unrepītēm un pēc tam augšā īsā kalniņā.

Pirms iegriešanās stadionā līdz Pēterim vairs kādi divdesmit metri. Arī viņš beidzot laikam pa īstam mani ir pamanījis un stadionā jau uzņem krietni lielāku tempu, cenšos arī es. Taču līdz stadiona vārtiņiem viņam jau esmu garām un atliek tikai atstrādāt beigas. Finišā negaidīti otrā vieta, vidējais temps 3'58"/km. Kā izrādās, tad arī pirmajā vietā finišējušais Kristaps Vējš-Āboliņš priekšā beigās bijis vien 49 sekundes. Aiz manis padsmit sekundes finišē Pēteris. Kā izrādās, tad viņš bija pārpratis, ka finišs ir stadionā un tāpēc stadionā sācis kāpināt tempu. Kas zina, kā viss būtu beidzies, ja viņš būtu zinājis, ka līdz finišam ir nedaudz tālāk, bet šoreiz gala rezultāts bija tieši šāds.

Strinubuka TOP3

Tā nu pagāja pirmi divi Stirnubuka posmi. Diezgan droši, ka skriešu arī nākamajā, kas maija beigās būs Ogrē. Bet līdz tam vēl esmu ieplānojis pēc septiņu gadu pārtraukuma atkal oficiāli nostartēt maratonā.

sestdiena, 2022. gada 31. decembris

Gada rezumē 2022

Kopš 2007.gada, kad blociņā tapa pats pirmais ieraksts, tā vēl nav bijis, ka gada laikā neko neesmu uzrakstījis. Taču šogad gada pēdējā dienā šis ir pirmais ieraksts. Un nebūt nebija tā, ka šogad nemaz nebūtu skrējis. Patiesībā (2021.decembris - 2022.novembris) noskrieti kopā 4355 km, gandrīz 330 stundas, tam papildus vēl apmēram 80 kilometri noslēpoti - tas ir par tūkstoš kilometriem vairāk kā iepriekšēja gadā. Apjoma ziņā ir sanācis lielākais veikums kopš 2018.gada
Šogad arī startēju virknē sacensību - vairāki šosejas skrējieni, kādi četri Stirnubuki pa meža takām, arī kāda saujiņa orientēšanās sacensību.
Bet arvien vairāk esmu pārgājis tajā fāzē, ka skrienu tāpēc, ka man patīk un skrienu tad, kad man gribas (piemēram, šajā decembrī esmu skrējis tikai trīs reizes). Ik pa laikam parādās kāds mazais skriešanas mērķis, kas liek biežāk uzvilkt kājās skriešanas botas, bet brīžiem arī skrienu krietni mazāk, jo vienkārši nav vēlmes. 
Kopumā  viss gads ir bijis diezgan viļņveidīgs - gan ar slimošanas pārtraukumiem, kas gada pirmajos mēnešos ievilka robu uz vismaz nedēļu gandrīz katru mēnesi, gan ar lielāku skriešanas azartu vasaras vidū, kad vienā no atvaļinājuma nedēļām pamanījos pa nedēļu kopā noskriet nedaudz virs 160 kilometriem (100 jūdzēm), kas pēdējo reizi bija padevies 2018.gadā. Un tad atkal gada pēdējie mēneši nāca ar rudens slimošanām, aukstāku laiku, mazāku gribēšanu un atkal skrēju mazāk.
Nevar noliegt, ka zināmu stimulu skriešanai piedeva tas, ka šogad biju iekļauts mySport Ogre skriešanas komandas sastāvā, kas tad lika vairāk pagatavoties uz Stirnubukiem, kur bija jāpārstāv komanda. Savukārt pavasara sākumā papildus stimuls bija, nu jau par tradīciju kļuvušais, JRK maratons, ko tepat pa Ogres apkārtni nelielā lokālo skrējēju pulkā skrējām jau trešo reizi.
Kā ierasts, nedaudz vairāk par atsevišķiem notikumiem esmu apkopojis ikgadējās nominācijās:
  • Gada maratons - 2h49'55" - ikgadējais JRK maratons. No trim reizēm, kad šo esam skrējuši - šis ir bija līdz šim ātrākais. Katru gadu skrienot, gan iekšā ir sajūta, ka vajag ne lēnāk kā iepriekšējā gadā - tā kā, kas zina, varbūt nākamgad sanāks vēl ātrāk. Starp citu, šogad maratons gandrīz bija vēl viens - ja nebūtu pēdējā brīdī saslimis, būtu skrējis arī Ventspils maratonā.
  • Gada uzvara - Stirnubuka distancē gada pēdējā posmā Lielaisciemā. Šogad skrēju četros Stirnubukos - divreiz Zaķa distanci, divreiz Stirnubuka distanci. Bet tieši pēdējais posms laikam bija man visparocīgākais - lielāko daļu varēja skriet un skriet ātri, nebija trepes, nebija (gandrīz) slalomkalni vai citi stāvi pauguri, kuros jākāpj nevis jāskrien, nebija bezceļu (gandrīz), lielāko daļu bija stingrs ciets segums zem kājām. Ja tādas trases Stirnubukā būtu vairāk, arī mani tur noteikti varētu sastapt biežāk.
  • Gada otrā vieta - orientēšanās trīsdienās Kāpa - otrā vieta katrā no dienām atsevišķi un arī otrā vieta kopvērtējumā. Kāpas meži šogad bija patiešām forši - piejūras reljefs Irbenes apkārtnē. Varēja paskriet, bija arī jāorientējas. Pirmajā dienā bija daudz jāskrien/jābrien pa purviem, kas bija patiešām neparasta pieredze. Ja kādu no atsevišķajām dienām pie veiksmes varēju vinnēt arī es, tad kopvērtējumā Anatolijs pilnīgi noteikti bija pelnījis uzvaru. Bet visas dienas noskrēju labi, tehniski kļūdu bija maz, kas pārsteidza, jo ar karti mežā nebiju skrējis gandrīz deviņus mēnešus.
  • Gada rezultāts - 15'49" 5km šosejā Mārupes skrējienā. Kaut arī iekšēji noteikti vēl bija vēlme kādreiz izskriet no 16 minūtēm, tomēr lielas cerības par to vairs neloloju. Bet Mārupē bija lieliska konkurence, pilnīgi gluda trase. Vien ceturtajā kilometrā nebūtu sākusi traucēt pēdējo gadu ierastā problēma, kad kreisā kāja atsakās normāli funkcionēt. Kāja ir bijis lielāks vai mazāks traucēklis praktiski visos šī gada šosejas skrējienos (un nedaudz pat jutu to arī pēdējā "ātrajā" Stirnubukā).
Nākamgad noteikti skriešu vēl. Cik bieži - ej nu sazini. Pagaidām ziemā lielas vēlmes ik dienu skriet nav. Vasarā šortos tomēr skriet ir krietni patīkamāk (šogad gan šortos varēja skriet līdz pat novembra vidum un varēja baigi netuntulēties). Siltā laikā arī mazāk iespēja saķert kaut kādas elpošanas problēmas, kas arī šogad vēsā un mitrā laikā diezgan regulāri parādījās (varbūt tomēr joprojām Covid slimošanas sekas?). Bet kustēties noteikti vajag - biežāk vai retāk, bet vajag! Tāpēc novēlu to 2023.gadā arī visiem pārējiem - nesēdēt mierā un būt aktīviem!