Plīsums

Pēc Rīgas maratona pieteicos Latvijas čempionātam orientēšanās sportā garajā distancē, kas reizē bija arī Baltijas veterānu čempionāts orientēšanās sportā. Vismaz manā vecuma grupā (M35) apzīmējums "Baltijas" gan bija visai formāls, jo vienīgais sportists, kas nebija no Latvijas, bija kāds čehs, piedevām ne pārāk ātrs.

Muskuļi pēc maratona atjaunojās ne tik ātri, kā biju cerējis, un vēl ceturtdienā (divas dienas pirms došanās mežā) jau sāka šķist, ka tā nebija gluži laba doma pieteikties čempionātam, tomēr galu galā nebija tik traki. Pats lielākais svaigums kājās nebija, bet paskriet mežā varēju tīri labi, cik nu labi tas var būt, pārejot uz diezgan mazpierastu segumu.

Lielāka problēma pirmajā sacensību dienā bija mana negatavība laikapstākļiem. Ārā bija ap +7..+8 grādiem, visu laiku lija lietus, bet nez kāpēc nebiju pirms starta iedomājies, ka tāpēc varētu mežā būt auksti un varbūt ir jāuzvelk divas kārtas.

Rīgas maratons 2025

Vai vajag skriet maratonu, ja pirms pāris nedēļām viens jau noskriets? Vai vajag skriet maratonu, ja maratona nedēļas sākumā pamosties ar temperatūru? Kad maratons jau ir garām, tad atbilde droši vien ir - "jā, kāpēc gan ne", kaut arī pirms maratona pārliecības īsti nebija.

Pirmajā nedēļā pēc Eiropas čempionāta Briselē kopā noskrēju vien 25 kilometrus - patiešām centos ļaut muskuļiem atpūsties un būt prātīgs ar skriešanu. Jo ir diezgan skaidrs, ka līdzīgi kā pēdējā nedēļā pirms maratona ar pārlieku lielu skriešanu var sabojāt maratonu, tad pirmajā nedēļā pēc maratona pārcenšoties var sabojāt un paildzināt atgūšanās periodu.

Maratons Eiropas čempionātā šosejas skriešanā

Stāsts par šo maratonu noteikti jāsāk ar tālo 2014.gadu, kad pirmo reizi man parādījās iespēja startēt Eiropas čempionātā (EČ) vieglatlētikā. Toreiz martā Barselonas maratonā biju izskrējis savu ātrāko (joprojām tas ir 2:19:02) maratonu, ar ko nopelnīju arī iespēju startēt EČ, kas togad augustā notika Cīrihē (Šveicē). Sagatavošanās procesā toreiz iedzīvojos traumā, un tas čempionāts man gāja secen.

Pagājušajā novembrī saņēmu zvanu no Latvijas Vieglatlētikas savienības ar piedāvājumu startēt Eiropas čempionātā šosejā Briselē, jo sezonu biju noslēdzis ar otru ātrāko maratona rezultātu Latvijā. Pirmo reizi čempionāts notika šādā formātā ar trīs distancēm programmā - 10km, pusmaratons un maratons, kur sākotnēji bija plānots, ka startēs pa vienam vīrietim un sievietei no Latvijas katrā distancē.

Pēc aptuvenu nedēļu ilgām pārdomām sapratu, ka vēlreiz šāda izdevība var arī nebūt, un piedāvājumam piekritu. Skaidrs, ka manas spējas maratonā uz Eiropas atlētu fona ir visai pieticīgas, un arī kopš mana ātrākā maratona pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, tomēr tik un tā gribējās aizbraukt maksimāli gatavam. Tāpēc bija pašsaprotami, ka nākamos četrus mēnešus nāksies pavadīt cītīgos treniņos, lai patiešām varētu būt apmierināts par savu startu.

Kā gāja šogad jeb "Gada rezumē 2024"

2024.gadu iesāku ar visnotaļ plānotu gatavošanos Rīgas maratonam. Taču vairums pārējo startu šosezon bija diezgan neplānoti.

Orientēšanās sporta sadaļā bija gan lielās stafetes 10-mila Zviedrijā, gan Jukola Somijā, lai gan gada sākumā ar diezgan lielu pārliecību būtu teicis, ka visticamāk nebraukšu uz nevienu no abām. Tāpat pavisam negaidīti piedalījos cīņā par dalību Latvijas izlasē Pasaules čempionātam o-sprintā. Savukārt Kāpā, kas gada vidū bija mans pēdējais šīs sezonas o-starts, visu trīs dienu laikā tehniski kļūdījos tik daudz, kā to nebiju darījis ļoti sen.

Skriešanā gada pirmie mēneši pagāja treniņos jau pieminētajam maratonam - otrā vieta LČ ieskaitē un trešā vieta kopvērtējumā, protams, neizklausās slikts rezultāts, taču kaut kā pēc šī gada maratona tā pēcgarša nebija tik laba. Arī atkopšanās fiziskajā ziņā prasīja neierasti ilgu laiku, un tā pavisam normāli sāku justies vien kaut kad jūlijā.

Negaidītākais notikums skriešanā noteikti bija uzvara Stirnubuka sezonas kopvērtējumā. Sezonas pirmie starti bija Stirnubukā bija kā daļa no maratona treniņplāna, par kopvērtējumu vispār nedomājot. Uz nākamajiem braucu ar domu, ka jāskrien komandas labā. Bet kad sapratu, ka varu tomēr savākt pilnu ieskaiti sezonai un varbūt pacīnīties par TOP3 vai pat par uzvaru, tad ieslēdzās jau arī pavisam cits mērķis. Slimošanas dēļ pēdējie divi posmi gan nesanāca tādi, kā būtu gribējis, taču tik un tā tiku pie uzvaras kopvērtējumā. Taču vismaz šobrīd šķiet, ka nākamgad Stirnubukā būšu (ja vispār) sastopams krietni retāk.

Treniņu kilometru ziņā šis gads bija apjomīgākais kopš 2018.gada, kas lielā mērā bija pateicoties lielākai kilometrāžai, gatavojoties maratonam. Ja vēl septembra sākumā šķita, ka līdz novembra beigām saskriešu tik, lai 12 mēnešos kopš pērnā gada novembra būtu saskrieti 5000 kilometri, tomēr slimošana rudens izskaņā sanāca krietni ilgāka, un novembrī pat viena nedēļa bija ar apaļiem 0 kilometriem un līdz 5000 gada kilometriem pietrūka diezgan daudz un kopā (2023.gada decembris-2024.gada novembris) noskrieti 4639.69 km, skrienot pavadot 331 stundu un 16 minūtes. Ņemot vērā, ka pērnais decembris bija vien ar 60 kilometriem un šī gada novembris nepilni 150 kilometri, tad rezerve noteikti vēl ir, bet tāds gan noteikti nav pašmērķis.

Salīdzinājumam pieliku klāt pagājušā gadā apkopotajai tabulai arī šī gada skaitļus. Interesanti, ka šogad stundu ziņā esmu skrējis tikpat kā divus gadus iepriekš, taču pieveikti gandrīz 300 kilometri vairāk, kas nozīmē, ka vidējais treniņu temps ir audzis un sācis tuvoties tam, kas bija "vecajos labajos" laikos līdz 2018.gadam.

Gads	2014	2015	2016	2017	2018	2019	2020	2021	2022	2023	2024
Kilometri	7450	7966	8600	7382	5470	2788	3020	3300	4355	3527	4640
Stundas	520	553	610	546	386	205	235	254	330	257	331

Un kas tad būtu gada rezumē bez gada nominācijām:

• Gada maratons un gada medaļa - Rīgas maratons (3.v kopvērtējumā, 2.v LČ ieskaitē - 2h27'14"). Šis bija karsts un grūts maratons. Vajadzēja raksturu, lai tiktu līdz galam. Izpalika uzvara LČ vērtējumā, kas bija galvenā motivācija, kāpēc izlēmu skriet maratonu arī šogad. Un arī emocionālā ziņā tas bija zemāk kā starts gadu iepriekš. Tajā pat laikā tas nāca ar jaunām mācībām, trešo maratona sudrabu Latvijas čempionātos un, protams, gatavošanās šim maratonam ielika arī labu bāzi atlikušajai sezonai.
• Gada uzvara - 1.vieta Irbenes Stirnubuka posmā. Protams, uzvara sezonas kopvērtējumā no vienas puses ir kaut kas lielāks un sezonas uzvarētāju Stirnubukā ir krietni mazāk kā atsevišķo posmu līderi. Taču Irbenes skrējiens bija tas starts, kurā šogad jutos patiešām spēcīgs un kilometri paskrēja nemanot (nu varbūt izņemot pašas beigas). Vienlaicīgi šis bija arī, šķiet, vienīgais Stirnubuka posms šogad, kurā patiesi skrēju ar baudu.
• Gada ceturtā vieta - 4.vieta Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā. Trīs sekundes līdz Latvijas čempionāta medaļai nav daudz. Četras sekundes bija četrus gadus iepriekš. Jebkurā gadījumā šis iedeva pārliecību, ka trijniekā tikt vēl ir gluži reāli. Kas zina - varbūt jāmēģina to izdarīt 2025.gadā?!
• Gada rezultāts - 32'59" desmit kilometros šosejā skrējienā "Cēsu pavasaris". Tā kā šogad gandrīz vai vairāk startēju mežā (gan ar karti, gan Stirnubukā) nekā šosejā, tad tādu īstu rezultātu ar ko samērīties bija gaužām maz. Septembrī biju cerējis uzlabot savu šosejas PB 5km distancē, taču saslimu, un rekorda skrējiens izpalika. Aprīlī pāris nedēļas pirms maratona tāpat kā gadu iepriekš, piedalījos Cēsu pavasarī. Un, lai arī trase tur galīgi nav rekordiem piemērota, tomēr tas, ka joprojām spēju noskriet 10km ātrāk par 33 minūtēm, man pašam šķita kā visnotaļ labs sasniegums. Galu galā mans oficiālais PB šajā distancē ir tikai nepilnas 70 sekundes ātrāks, sasniegts astoņus gadus atpakaļ.
• Gada mācība - rūpīgi apdomāt startēšanu sacensībās nedēļu pēc maratona. Maratons šogad pamatīgi iedeva pa muskuļiem. Taču tā vietā, lai kārtīgi atjaunotos, biju apsolījis nedēļu pēc tā, startēt orientēšanās stafetē. Ja komandai esi apsolījis, tad ir jāskrien. Taču vēl vairāk - dienu iepriekš starts arī 5km šosejā, kur sacensību azarts pēdējā kilometrā burtiski savilka muskuļus akmenī. Nākamajā dienā pa mežu ar karti skrējiens bija ļoti sāpīgs un lieks. Ja neesi atjaunojies pēc maratona, tad mačos jāskrien nav!

Šogad turpināja nostiprināties pēdējo gadu sajūtas, ka sacensības man noteikti vairs nav motivācija, lai ikdienā skrietu. Skaidrs, ka nodoms kaut kur piedalīties liek vairāk piedomāt pie tā, ka kaut kas mērķtiecīgāk ir jāpadara, lai varētu startēt ar baudu. Taču ikdienā domas par sacensībām noteikti ir sekundārais iemesls kāpēc skrienu. 

Bet "kāpēc es skrienu?" patiesībā ir ļoti pamatīgs jautājums, un saprast to, kas ir īstā motivācija ne vienmēr ir tik vienkārši (un es domāju, ka arī es līdz atbildei līdz galam nonācis neesmu) - tāpēc 2025.gadam novēlu katram mēģināt atrast atbildi uz jautājumu "kāpēc es (vispār, vēl aizvien) skrienu?", un galvenais nenobīties no tā, ka arī atbilde "es varētu arī neskriet" ir gluži pieņemama.

"Kad vieglāk pāriet soļos" jeb sezonas pēdējais Stirnubuks

Pagājusi jau nedēļa kopš šī gada pēdējā Stirnubuka posma Madonā, un arī pēdējām šīs sezonas sacensībām (ja vien neskaita 18.novembra skrējienu Rembatē, kur, kā ierasts, droši vien arī skriešu). Nākamajās divās dienās pēc Stirnbuka bija sajūta, ka varētu vispār kādu laiku neskriet. Taču zinu, ka "ievelkot" neskriešanu, katru nākamo dienu arī neiziet paskriet kļūst arvien vieglāk. Un pēc tam atsākt ir daudz grūtāk.

Diezgan līdzīgi ir ar citām lietām un kārdinājumiem dzīvē, ja ļaujies kaut kam vienreiz, otrreiz tad trešo reizi to izdarīt jau kļūst pavisam viegli. Un arī sportā jau nav diži citādāk. Ir, kas izlaiž vienu treniņu, otru treniņu, un tad attopas, ka nedēļu jau nav skriets. Ir sportisti, kas, vienreiz izstājoties no sacensībām, sāk to darīt arvien biežāk. Un nevis tāpēc, ka to liek darīt trauma, bet tāpēc, ka nebija īstā diena. Kaut patiesībā tieši grūtajās dienās var iemācīties pavisam jaunas lietas - nu kaut vai to, kā pārvarēt to, kad ir grūti.

Arī pēdējā Stirnubukā nebija tā vieglākā diena. Jā, iespējams, nebiju pavisam vesels, jo šajā nedēļā vairāk esmu pavadījis ar aizliktu degunu nekā brīvi elpojošu skatu uz dzīvi. Jā, iespējams, ka pirms starta pašam šķita, ka pēc iepriekšējās slimošanas (pēc iepriekšējā Stirnubuka), esmu jau nedaudz labākā fiziskajā kondīcijā, kas maldīgi nelika startā nedaudz vairāk piebremzēt. Bet tās jau vairāk tādas atrunas.

Izskrien Ogri jeb Latvijas čempionāts 5km šosejā

Startā biju nostājies trešajā vai ceturtajā rindā, un, atskanot starta signālam, man garām paskrēja vēl virkne skrējēju. Nedēļas vidū sava bronhīta/plaušu karsoņa dēļ biju atmetis domu startēt, taču tā kā pieteikts biju, tad beigās izlēmu, ka skriešu, bet prātīgi, jo līdz pilnai veselībai vēl ir patālu.

No paša rīta biju izdomājis, ka varētu mēģināt noskriet šos piecus kilometrus ap 18-19 minūtēm, kas būtu kādu pusminūti lēnāk kilometrā, nekā skrienot veselam un ar pilnu jaudu.

Aptuveni 200 metrus no starta bija 180 grādu apgrieziens, kur  ar ļoti lielu rādiusu, šoreiz baigi neuztraucoties par metru taupīšanu, bet gan vairāk par to, lai lielajā burzmā nepakristu. Taisnē, skrienot atpakaļ gar starta/finiša zonu, jau pamazām sāku citus skrējējus apdzīt, taču skriešana bija pārsteidzoši brīva. Ik pa laikam ieklepojos, taču droši vien arī uz adrenalīna rēķina skriet vispār nebija grūti.

Stirnubuks Tukumā jeb nevajag skriet slimam

Pirmdienā pirms Stirnubuka pamodos ar aizliktu kaklu un klepu. Nepavisam nejutos labi un sāku jau domāt, vai tik tas nav Covid vīruss, kas atkal diezgan bieži ir dzirdams klejojam apkārt. Temperatūras gan nebija, un trešdienā jau šķietami likās, ka paliek labāk. Tāpēc joprojām neatmetu cerības līdz sestdienai, kad it kā būtu jāstartē Stirnubukā, varētu izveseļoties.

Trešdiena gan laikam bija tikai mirkļa uzlabojums, jo jau ceturtdien deguns bija pilns ar iesnām un galva bija galīgi dulla. Arī klepus nekur nebija pazudis un pašsajūta bija tālu no izcilas. Tajā brīdī jau sāku apsvērt, ka Stirnubuks varētu būt jāizlaiž. Visvairāk bēdājos par to, ka iepriekšējo divas nedēļu treniņi bija rādījuši ļoti labus rezultātus un zināju, ka fiziski visticamāk biju pat labākā formā kā iepriekšējā Stirnubukā Irbenē.