Šogad arī startēju virknē sacensību - vairāki šosejas skrējieni, kādi četri Stirnubuki pa meža takām, arī kāda saujiņa orientēšanās sacensību.
Bet arvien vairāk esmu pārgājis tajā fāzē, ka skrienu tāpēc, ka man patīk un skrienu tad, kad man gribas (piemēram, šajā decembrī esmu skrējis tikai trīs reizes). Ik pa laikam parādās kāds mazais skriešanas mērķis, kas liek biežāk uzvilkt kājās skriešanas botas, bet brīžiem arī skrienu krietni mazāk, jo vienkārši nav vēlmes.
Kopumā viss gads ir bijis diezgan viļņveidīgs - gan ar slimošanas pārtraukumiem, kas gada pirmajos mēnešos ievilka robu uz vismaz nedēļu gandrīz katru mēnesi, gan ar lielāku skriešanas azartu vasaras vidū, kad vienā no atvaļinājuma nedēļām pamanījos pa nedēļu kopā noskriet nedaudz virs 160 kilometriem (100 jūdzēm), kas pēdējo reizi bija padevies 2018.gadā. Un tad atkal gada pēdējie mēneši nāca ar rudens slimošanām, aukstāku laiku, mazāku gribēšanu un atkal skrēju mazāk.
Nevar noliegt, ka zināmu stimulu skriešanai piedeva tas, ka šogad biju iekļauts mySport Ogre skriešanas komandas sastāvā, kas tad lika vairāk pagatavoties uz Stirnubukiem, kur bija jāpārstāv komanda. Savukārt pavasara sākumā papildus stimuls bija, nu jau par tradīciju kļuvušais, JRK maratons, ko tepat pa Ogres apkārtni nelielā lokālo skrējēju pulkā skrējām jau trešo reizi.
Kā ierasts, nedaudz vairāk par atsevišķiem notikumiem esmu apkopojis ikgadējās nominācijās:
- Gada maratons - 2h49'55" - ikgadējais JRK maratons. No trim reizēm, kad šo esam skrējuši - šis ir bija līdz šim ātrākais. Katru gadu skrienot, gan iekšā ir sajūta, ka vajag ne lēnāk kā iepriekšējā gadā - tā kā, kas zina, varbūt nākamgad sanāks vēl ātrāk. Starp citu, šogad maratons gandrīz bija vēl viens - ja nebūtu pēdējā brīdī saslimis, būtu skrējis arī Ventspils maratonā.
- Gada uzvara - Stirnubuka distancē gada pēdējā posmā Lielaisciemā. Šogad skrēju četros Stirnubukos - divreiz Zaķa distanci, divreiz Stirnubuka distanci. Bet tieši pēdējais posms laikam bija man visparocīgākais - lielāko daļu varēja skriet un skriet ātri, nebija trepes, nebija (gandrīz) slalomkalni vai citi stāvi pauguri, kuros jākāpj nevis jāskrien, nebija bezceļu (gandrīz), lielāko daļu bija stingrs ciets segums zem kājām. Ja tādas trases Stirnubukā būtu vairāk, arī mani tur noteikti varētu sastapt biežāk.
- Gada otrā vieta - orientēšanās trīsdienās Kāpa - otrā vieta katrā no dienām atsevišķi un arī otrā vieta kopvērtējumā. Kāpas meži šogad bija patiešām forši - piejūras reljefs Irbenes apkārtnē. Varēja paskriet, bija arī jāorientējas. Pirmajā dienā bija daudz jāskrien/jābrien pa purviem, kas bija patiešām neparasta pieredze. Ja kādu no atsevišķajām dienām pie veiksmes varēju vinnēt arī es, tad kopvērtējumā Anatolijs pilnīgi noteikti bija pelnījis uzvaru. Bet visas dienas noskrēju labi, tehniski kļūdu bija maz, kas pārsteidza, jo ar karti mežā nebiju skrējis gandrīz deviņus mēnešus.
- Gada rezultāts - 15'49" 5km šosejā Mārupes skrējienā. Kaut arī iekšēji noteikti vēl bija vēlme kādreiz izskriet no 16 minūtēm, tomēr lielas cerības par to vairs neloloju. Bet Mārupē bija lieliska konkurence, pilnīgi gluda trase. Vien ceturtajā kilometrā nebūtu sākusi traucēt pēdējo gadu ierastā problēma, kad kreisā kāja atsakās normāli funkcionēt. Kāja ir bijis lielāks vai mazāks traucēklis praktiski visos šī gada šosejas skrējienos (un nedaudz pat jutu to arī pēdējā "ātrajā" Stirnubukā).
Nākamgad noteikti skriešu vēl. Cik bieži - ej nu sazini. Pagaidām ziemā lielas vēlmes ik dienu skriet nav. Vasarā šortos tomēr skriet ir krietni patīkamāk (šogad gan šortos varēja skriet līdz pat novembra vidum un varēja baigi netuntulēties). Siltā laikā arī mazāk iespēja saķert kaut kādas elpošanas problēmas, kas arī šogad vēsā un mitrā laikā diezgan regulāri parādījās (varbūt tomēr joprojām Covid slimošanas sekas?). Bet kustēties noteikti vajag - biežāk vai retāk, bet vajag! Tāpēc novēlu to 2023.gadā arī visiem pārējiem - nesēdēt mierā un būt aktīviem!
