Jūnijs ar karti

Pēc Rīgas maratona atjaunošanās ievilkās ilgāk kā biju cerējis (neesmu patiesībā drošs, ka pat šobrīd tā ir galā). Acīmredzot, karstie laikapstākļi maratona dienā bija izsūkuši no ķermeņa vairāk kā citās maratona reizēs, jo vispārējs apgurums vilkās līdzi visu jūniju. 

Uzreiz pēc maratona arī augšstilbi bija diezgan nelietojami - un, lai ar to nebūtu gana, pēcmaratona nedēļas nogalē Olaines svētkos noskrēju 5km, kas jau tā ne pārāk izmantojamos augšstilbu muskuļus nobeidza pavisam. Dienu vēlāk, diezgan neapdomīgi vēl pirms maratona, biju piekritis skriet OK Ogre komandā orientēšanās stafetē kaut kur netālu no Tukuma, kur nācās būtībā skriet ar vienu kāju, otru velkot vairāk iepakaļus.

Kā es Kāpā kāpu kāpās

Pagājušā gada rudenī pēc četru gadu pārtraukuma atkal orientējos pa mežu. Atgriešanās gan nesanāca tik veiksmīga kā cerēts. Gan rezultāta ziņā, gan arī apvidus ziņā Līgatnes meži mani pērn nepavisam neuzrunāja. Pēc tam vēl oktobrī noskrēju orientēšanās maratona distanci, kur apvidus jau bija skrienamāks, taču tai distancei nebiju fiziski gatavs, un arī laikapstākļi nepavisam nelutināja. Šogad biju apņēmies tomēr nostartēt tādās orientēšanās sacensībās, kur par to man pašam ir prieks. Un tas visnotaļ izdevās, nedēļu atpakaļ trīs dienas orientējoties pa Pāvilostas un Ventspils piejūras mežiem Baltijas lielākajās orientēšanās sacensībās - "KĀPA".

Baltijas čempionāts Kuršu kāpā

Ceļā uz karšu maiņu

Pērn Baltijas čempionātu orientēšanās sportā (BČ) izlaidu tā iemesla dēļ, ka doties uz Igauniju un skriet pa pilnīgi zaļu karti, man nebija ne mazākās vēlmes. Šogad vienu brīdi arī apsvēru domu, ka nez vai uz BČ braukšu, jo Lietuvā šis čempionāts vienmēr ir izcēlies ar visai neskrienamiem apvidiem. Taču uzzinājis, ka šogad čempionāts notiks Kuršu kāpā sapratu, ka Baltijas čempionātā labprāt uzskrietu. Kuršu kāpā un tieši Juodkrantē, kur tika plānota garā distance, biju skrējis tālajā 2001.gadā, un atmiņas kā arī tā apvidus kartes liecināja, ka, lai arī kalni tur nav mazi, tomēr mežs ir skrienams (kā jau pie jūras), kas nozīmēja to, ka man tur varētu patikt, jo pa zaļiem mežu biezokņiem jāblandās nebūtu un sanāktu arī paskriet nedaudz ātrākā tempā. Kad tapa skaidrs, ka maija sākumā skriešu maratonu, kā arī parādījās iespēja izbaudīt tempa turēšanu un skrējēju atbalstīšanu Rīgas maratonā - dienā, kad BČ notika stafete, tad pieņēmu lēmumu, ka startēšu tikai BČ garajā distancē. Jāpiemin, ka šāds lēmums visticamāk bija pareizs, jo organisms pēc Diseldorfas maratona nepavisam neatjaunojas kā varētu vēlēties - ja kājās maratona paliekas varēja just vien 4-5 dienas pēc maratona, tad pulsa novērojumi liecina, ka pārējam organismam vēl kāds laiks atelpai ir vajadzīgs, un noteikti, ka divu dienu skriešana sacensību režīmā par labu nākusi nebūtu.
Praktiski visa latvijas izlase uz Kuršu kāpu devās jau piektdien pa dienu ar kopējo autobusu, savukārt es ceļā Lietuvu devos piektidenas vakarā pēc darba, pārnakšņojot Kurzemē, un no rīta dodoties ar auto tālāk jau uz Kuršu kāpu. Tā kā līdzi braucošie līdzjutēji pildīja arī šofera funkcijas, tad braukšana īpaši nenogurdināja un skriet biju gatavs. Kā jau iepriekš biju prognozējis, tad izšķirošā nozīme uz gala rezultātu bija skriešanas ātrumam, ne tik daudz orientēšanās prasmēm, kaut arī neskatoties uz to, bez kļūdām neiztika, kas pāris pozīcijas rezultātu tabulā prasīja tik un tā.
Pētot etapa laikus, šķiet, ka sācis biju diezgan prātīgi, jo, lai arī uz pirmo punktu kļūdu īsti nebija, vien nedaudz sabremzēja skriešana cauri "zaļajam" etapa vidū, bet labākajam splitam zaudēju vairāk kā minūti. Etapu uz otro punktu šķērsām milzīgajai nogāzei biju jau paredzējis, pētot veco kati, un izšķiros iet gravai apkārt, kas lai arī bija varbūt 10-15 skeundes lēnāks variants, tomēr domāju, ka nogāzes pievarēšana būtu atstājusi daudz jūtamākas sekas turpmākajā distances daļā. Turpmākajā distances daļā kļūdu ziņā bija neliela neprecizitāte uz 4.KP, izskrienot uz elektrolīnijas; saminstināšanās pirms sestā KP; neliela kļūda 7.KP rajonā; neveiksmīgi realizēts variants uz 8.KP, kur, lai arī biju izplānojis izskriet vairāk pa kreiso pusi, tomēr sanāca pārāk daudz pa kreisi, ieskrienot apdzīvotajā teritorijā, un uz brīdi pat neizprotot karti, pazaudēju savu atrašanās vietu. Uz 10.KP arī sanāca diezgan nepārliecināts skrējiens, jo punktu gribēju meklēt krietni agrāk un vairākas reizes sabremzējos. Labi, ka priekšā redzēju Kristu, kura arī devās uz to pašu punktu un radīja pārliecību, ka punkts tomēr ir vēl uz priekšu.

Karte - 1.aplis

Karte - 2.aplis

Uz 12.KP pēc paviesošanās skatītāju punktā atkal bija pagarš etaps pret kalnu, taču etaps šķērsoja apvidus daļu, kur bija jāšķērso vairākas nogāzes un kāpumi, kurus man bija kartē grūti izšķirt vienu no otra, un līdz ar to ar varianta izvēlēšanos viegli nevedās. Sākumā gribēju skriet kalnā pirms 20.KP pa taku, tad izlēmu, ka tomēr iešu kalnam gar malu, bet tad, uzskrienot vienā no kāpumiem un izskrienot uz viena no ceļiem, pazaudēju savu atrašanās vietu, jo nevarēju saprast, uz kura ceļa īsti esmu. Nometot tempu turpināju skriet punkta virzienā, un uzvedoties ļoti nepārliecināti, beigu beigās nonācu uz vajadzīgās takas un punktu paņēmu. Patiesībā, ja etapu būtu sākotnēji izplānojis, kā to veicu, tad darot to pilnā ātrumā un ar pārliecību, variants būti ļoti labs, taču mana nesaprašanās ar karti prasīja krietni ilgāku laiku, lai šo etapu veiktu.
Tālāk jau no 13.KP sākās puķīte, kur nedaudz par daudz pa labi uzgāju kalnā uz 15.KP. Atlikušā distance līdz kartes maiņai pēc 21.KP tika vairāk vai mazāk veikta bez kļūdām, vien uz 21.KP nedaudz par daudz pa kreisi izgāju. Kartes maiņā dzirdēju, ka man uzsauc, ka esot nedaudz jāuzspiež, un tad nu kalnu uz 22.KP atstrādāju diezgan kārtīgi, bet kādas 10-15 sekundes pazaudēju punkt arajonā, ielienot pa labi no punkta esošajās eglēs un punktu tur neatrodot. Garais etaps uz 24.KP solīja kārtīgu skriešanu pa ceļiem, un to arī diezgan labi realizēju - vismaz etapa vidus daļā, jo izejot no 23.KP atkal uzdūros aizliegtajai teritorijai, kurai nācās apskriet pa malu, savukārt īsi pirms paša punkta uzreiz aiz elektrolīnijas izdomāju, ka jānogriež stūris un nācās paņemt vienu lieku kāpumu. Ceļā uz šo satiku pretī skrienošo Andri Jubeli, kurš startēja 6 minūtes pirms manis, un šķita, ka nedaudz esmu tuvāk kā 6 minūšu attālumā (reāli bija ap piecarpus minūtēm), bet uz pēdējiem trīs punktiem kopumā pazaudēju vēl ap 50 sekundēm - par ātru nogāju no takas uz 27.KP, par zemu iznācu pie 28.KP, un izskraidījos pa smiltīm uz otru pusi no punkta pie pirmspēdējā punkta), kā rezultātā finišēju 15.sekundes aiz Andra Kivlenieka, un 5 sekundes aiz Andra Jubeļa kopumā 17.vietā ar rezultātu 1:34:07 (1.vieta Olle Karner - 1:26:15), kas man deva sesto rezultāu no Latvijas sportistiem.
Kopumā ar rezultātu esmu vairāk vai mazāk apmierināts, kaut arī daudzās "bakstīšanās" un "raustīšanās" distances laikā, domāju, prasīja diezgan daudz laika un kļūdās savācas vismaz četras minūtes. Distances beigās gan jutu, ka varētu vēl skriet, kas nozīmē, ka izturība ir, bet ātruma tomēr nedaudz pietrūkst. Bet prieks, ka rezultātu blīvums liecina, ka augstā līmenīir gatavi skriet daudzi, un prieks arī, ka otrajā dienā stafetē divas Latviajs vīru komandas spēja ieskriet pirmajā trijniekā. No orientēšanās atpūta tagad visticamāk līdz Latvijas čempionātam, kur vismaz sprinta distancē startēšu noteikti.

Karšu kolekcionārs

Kopš pašiem saviem orientēšanās sporta pirmsākumiem tālajā 1995.gadā esmu centies saglabāt visas orientēšanās kartes no sacensībām, kurās esmu startējis (patiesībā no gandrīz visām sacensībām esmu saglabājis arī numurus). Kolekcijā gan iztrūkst pāris kartes, kas ir kaut kur tikušas aizmirstas, tikušas pārāk sabojātas mača laikā, vai vienkārši kaut kur nozudušas jau pēc tam mājās.

Glabāt vecās kartes ir interesanti, jo:

1. Tās ir kaut kādas konkrētas atmiņas par konkrēto distanci - ir pat dažas, uz kurām ir sarakstītas konkrētās distances emocijas (ir gan arī tādas kartes, kurās nu nekādīgi neatminos, ka būtu tur skrējis);
2. Ir interesanti paanalizēt vecos ceļa variantus un salīdzināt ar to, kā skrietu tur tagad;
3. Nereti šajās pašās kartēs atkārtoti notiek sacensības, līdz ar to ir iespējams nedaudz labāk sagatavoties mačam - zināt ko tur sagaidīt;
4. Sarežģītāko apvidu kartes šad un tad ņemu līdzi skriešanas treniņos, lai trenētu kartes lasīšanu skrienot;
5. Ik pa laikam kādu veco karti var izmantot individuālajiem treniņiem, kādreiz esot tuvumā konkrētajai kartei (šis gan pagaidām ir sanācis ļoti reti);
6. Galu galā vispār ir forši, ka Tev mājās ir karšu kolekcija.

Tomēr īstai kolekcijai piedienētos būt skaisti saformētai, taču manā gadījumā visas vecās kartes stāv vienā lielā kartona kastē. Un, ja nu man kādu karti pēkšņi ievajagas atrast, tad parasti tas izvēršas par visai ilgu pasākumu, jo katra karte tiek pārcilāta līdz tiek atrasta vajadzīgā. Piedevām parasti šajā procesā pusi laika aizņem "interesanto" distanču pētīšana un gremdēšanās atmiņās. Katru reizi pēc šādas visu karšu pārcilāšanas man rodas vēlme visas kartes kau kā nebūt uzskaitīt, taču līdz šim tas nekādās tālākās darbībās nav realizējies.

Galu galā esmu nonācis līdz problēmai - kādā veidā un pēc kāda principa uzskaitīt un uzglabāt vecās orientēšanās kartes, lai karšu datubāze sniegtu iespēju uzzināt noderīgu informāciju par karti (spētu pilnībā izmantot augšminēto veco karšu glabāšanas interesantuma pazīmes), un pēc tam spētu arī pašu karti pietiekami ātri atrast.

Kaut kad baigi sen biju uztaisījis divus maisiņus - vienu ārzemju kartēm, otru - vecajām reljefa un Magnēta kartēm, kas vēl drukātas senajos laikos uz štruntīgā papīra (šīs kartes pārsvarā arī bija vairāk kā vienā eksemplārā), pārējās kartes vienkārši krāvu pa virsu visas kopā. Tad bija vēl kāda reize (arī briesmīgi sen), kad pats biju izdomājis, kuras ir labākās kartes un tās saliku lielā mapē katru savā kabatiņā. Šķiet 2 vai 3 gadus atpakaļ biju pasācis kārtot elektronisko maču uzskaiti Excel tabulā, un tad visas kartes no tā gada sacensībām liku jaunā mapē (arī ar kabatiņām), plus gada beigās pa virsu bija sacensību uzskaites tabula. Tajā mapē turpināju likt arī nākamā gada kartes, taču tā kā mapei kabatiņas bija limitētā skaitā, tad brīdī, kad vieta mapē beidzās, beidzās arī mana karšu glītā ievietošana mapē.

Principā šis pēdējais variants karšu uzskaitei bija diezgan labs, taču tā kopsavilkuma tabula bija vairāk orientēta uz mača nevis kartes aprakstīšanu (un šobrīd rezultātu, uzvarētāju un tamlīdzīgas lietas, zīmējot ceļu, cenšos uz kartes tik un tā piefiksēt). Taču arī mapēs tā likšana diez ko ērta nebija, lai gan protams, tas ir daudz ērtāk nekā turēt visas kartes milzīgā kastē.

Galu galā domāju, ka karšu datubāze sevī varētu ietvert tādus laukus:

• Karšu datubāzes iekšējo numuru
• Kartes nosaukumu un numuru, ja tāds ir
• Tuvākās apdzīvotās vietas vai pagasta/novada nosakumu
• Valsti, kurā karte atrodas
• Mērogu
• Pilsētas vai meža karte, vēl laikam atsevišķi arī ziemas kartes (lai gan tās man ir baigi maz)
• Augstumlīknes ik pēc cik metriem
• Kas un kādas sacensības tur ir notikušas
• Kartes uzzīmēšanas gadu
• Kartes autoru
• Atzīmi par kartes tehnisko sarežģītību - vai vērts izmantot treniņiem
• Atzīmi vai tajā kartē ir vērts vispār skriet - varbūt pārāk zaļš, pārāk daudz nātres vai kas tamlīdzīgs
• Iespējams, vēl kaut ko

Vēl ideāli būtu izveidot arī elektronisku karti (Latvijas), kurā salikt atzīmes, kur katra karte atrodas. Pēc tam varētu visām kartēm sarakstīt virsū numuriņus un laikam jau salikt pa mapēm. Vienīgi jautājums ir kādā kārtībā tās kartes kārtot - pēc gada, kad zīmēta; pēc skriešanas gada (šo visām noteikti nezinu); pēc alfabēta (nez vai kartes nosaukums baigi kaut ko dod, bieži vien tas tāpat neko daudz neizsaka) vai varbūt vienkārši nejaušā secībā. Katrā ziņā vēl dažas neskaidrības paliek un visas kartes sakārtot prasīs krietni daudz laika (varētu uzrīkot karšu kārtošanas talku), un šo visu parasti atvēl darīt pensijā (kad it kā esot vairāk brīvā laika), taču visticamāk, līdz pensijai karšu skaits būs krietni lielāks, tāpēc jāķeras tam visam klāt laicīgi.

Nobeigumā jāsaka, ka patiesībā šis savā ziņā ir ieraksts, cerībā uzklausīt dažādus padomus un ieteikumus, ko droši varat publicēt komentāros. Tā ka, ja dalīsies savā karšu kolekcionēšanas vai tieši otrādi nekolekcionēšanas pieredzē, priecāšos par to.

Īsā nometne Somijā

Aizvadītajā nedēļas nogalē, kamēr liela daļa orientieristu startēja Rīgas čempionātā un Latvijas Universiādē, es devos uz Somiju, lai iepazītos ar šī gada Jukolas apvidu. Tā kā pavisam netālu no Jukolas sacensību centra norisinājās divu dienu sacensības Uudenmaan Rastipäivät 2010, tad patiesībā nometne, ja šo divu dienu izbraucienu tā var nosaukt, izvērtās par piedalīšanos sacensībās.

Sestdien no paša rīta vēl pirms pulksten septiņiem jau atrados lidmašīnā, lai dotos uz Helsinkiem. Tālāk jau izmantojot somu sabiedrisko transportu (autobusu un vilcienu) pulksten deviņos jau biju Hyvinkää pilsētiņā, kas atrodas vien ~5km attālumā no šī gada Jukolas sacensību centra. Hyvinkää sastapu Lapuan Virkiä kluba biedrus un tad jau drīz vien devāmies uz mūsu sacensību centru.

Jāsaka, ka Somija šajā nedēļas nogalē bija pārņemta ar karstumu, jo, tā vien šķiet, ka dienas vidū temperatūra ārā bija tuvu +30 grādiem, un pie debesīm mākoņus pat nemanīja. Nepierastais karstums, protams, skriešanu mežā padarīja jo grūtāku. Taču patiesībā lielākās pārvietošanās grūtības radīja tas, ka lielākajā daļā sacensību apvidus zemi klāja meža tīrīšanas darbos atstātie sausie egļu zari, kā arī bija ļoti daudz mežistrādes laikā radušies traktoru iebrauktie ceļi, (lai arī tie tāpat bija klāti ar zariem, tomēr vietām tie skriešanu nedaudz atviegloja). Taču kartes autors šos ceļus kartē nebija centies īpaši attēlot līdz ar to brīžiem tā sanāca kā laimes spēle - trāpīt uz kāda tāda ceļa, kas aizvedīs tuvu punktam.

Pretēji tam, ka skriešanai pa šādu apvidu vajadzēja gan daudz fiziska spēka, lai izlēkātu pār visiem zariem, no orientēšanās viedokļa distances īpaši sarežģītas nebija. Katrā ziņā apvidū pārsvarā bija salīdzinoši lielas reljefa formas, līdz ar to orientēties mikroreljefā nenācās. Te gan jāsaka, ka lai arī pa lielam orientēšanās īpaši sarežģīta nebija, tomēr it sevišķi pirmajā dienā man problēmas sagādāja 5m horizontāles, kuras Latvijā praktiski nekur netiek izmantotas, taču pielietojot tās apvidus ir krietni vairāk ģeneralizēts. Šī iemesla dēļ pirmajā dienā vismaz trīs vietās punktus uz nogāzēm, pie klintiņām meklēju krietni zemāk nekā tie patiesībā bija atrodami.

Tā kā sacensībām bija pieteikts visai liels dalībnieku skaits, tad H21 grupa bija sadalīta divās daļās H21A1 un H21A2. Tas dalījums gan bija tāds visai dīvains, jo abās no šīm grupām abas dienas startēja tikai apmēram ceturtā daļa grupas dalībniekiem dalībniekiem - daļa startēja tikai pirmajā dienā vidējā distancē (5,7km), bet daļa tikai otrajā dienā (9,8km), tā rezultātā pie kopvērtējuma tika vien ~25 sportisti katrā no grupām.

Pirmajā dienā lielākās kļūdas pieļāvu uz trešo, ceturto, desmito un vienpadsmito punktu, taču jāatzīst, ka uz visiem 100% distancē neskrēju. Gala rezultātā pirmajā dienā finišēju 21.vietā ar rezultātu 40:50 (4:42) aiz uzvarētāja. Jāpiebilst, ka nometne šajā nedēļas nogalē bija arī Turun Metsänkävijat komandai, un no latviešiem šajos mačos startēja arī Kalvis, Mārtiņš un Jānis. Kalvis bija ielozēts manā grupā, pirmajā dienā viņš finišēja ar devīto laiku.

Karte - 1.diena

Pēc dienas skrējiena, kārtīgām pusdienām un vismaz 3 stundu ilga miega (kā nekā cēlos no rīta jau pussešos) vakarā uz iepriekš plānoto nakts treniņu Jukolas treniņkartē tomēr neaizbraucu, jo pēc gulēšanas vairs īpašas vēlmes kaut kur doties nebija. Tā vietā iegājām nedaudz pasildīties saunā un nedaudz paplunčājāmies baseinā.

Otrajā dienā kopumā izdevās noskriet labāk, arī kājas jau bija daudz labāk apradušas ar pamatu zem kājām. Runājot par kļūdām, jau sākumā uz otro punktu pārāk šķībi izgāju uz ceļa, tad kļūda uz sesto punktu, kur pirms punkta pārskrēju kaut kādam purviņam, kas laikam kartē nebija zīmēts un jau sāku lūkoties pēc punkta par ātru, tur par laimi bija vēl divi manas grupas skrējēji, līdz ar to punktu visai ātri atradu. Tad visai muļķīga kļūda uz 7.KP, kur ļoti labi un ātri veicu praktiski visu etapu, taču pašās beigās, domāju, ka no izcirtuma iegriežos biezoknītī no dzeltenā stūra, taču patiesībā iegāju no "zaļā" stūra, kas dabā gan īpaši viens no otra neatšķīrās. Tā rezultātā punkta rajonā biju par zemu un izmetot līkumu gar vairākiem mazajiem grāvīšiem beigās punktu tomēr atradu. Tālāk būtiska kļūda bija uz 10.KP, kur, lai arī sākumā biju domājis iet pa leju pa ceļu, tomēr no punkta izgāju par daudz pa kreisi un beigās nācās iet pa taisno. Lai arī izgāju diezgan taisni, taču tur pamats zem kājām bija visai štruntīgs, kā rezultātā Kalvis, ejot pa ceļu, ievinnēja man tajā etapā ap 40 sekundēm. Atlikušajā distances daļā nelielu vēl līkumu uzmetu pie punkta pirms dzirdināšanas, jo izcirtumā esošo klinti noturēju par melno kvadrātiņu pa labi no sarkanās līnijas un aizgāju par daudz pa kreisi, kā arī uz pirmspēdējo punktu noskrēju par zemu, un biju pārsteigts, ka punkts, kur leģenda bija ieloks, patiesībā atradās starp divām klintiņām. Galu galā vēl aizķeršanās bija pēdējā punktā, kur ~5m pirms punkta, bija pēdējais punkts kaut kādai marķētajai distancei, un pieskrienot pie tā, nedaudz pajuku uzreiz neredzot, kur tad ir mans 100.punkts. Šur un tur pēc splitiem esmu pazaudējis vēl, bet tajās vietās tas vairāk ir bijis ne tik daudz uz kļūdu, cik uz sliktāka pamata rēķina, kas vietām 3 metrus uz vienu vai otru pusi būtiski atšķīrās.

Karte - 2.diena

Savus 9,8km pieveicu 1:08:57, dienā ieņemot 7.vietu, dienas uzvarētājam Kalvim zaudējot 3 minūtes 19 sekundes. Kopvērtējumā ieņēmu 6.vietu, vien 10 sekundes aiz 5.vietas, par kuru jau būtu pienākusies balva - dāvanu karte 40 eiro vērtībā. Bet gan jau pie tās tikšu kādu citu reizi.

Mājup lidoju kopā ar TuMes latviešiem, un lidostā, gaidot aizkavējušos lidmašīnu, vēl paspējām izdiskutēt Latvijas atlašu sistēmu. Pie vienota viedokļa gan nenonācām, taču kopsaucējs gan bija tas, ka ir lietas, kas būtu maināmas, kā to izdarīt, gan pagaidām skaidrs nav.

Nu un tagad jau atlikušas vairs nepilnas divas nedēļas līdz Eiropas čempionātam Bulgārijā, kas visticamāk arī būs nākamās orientēšanās sacensības, jo šonedēļ uz Baltijas čempionātu nebraucu. Vismaz pozitīvā lieta, ka divu dienu skriešana teju +30 grādos būs atsvaidzinājusi sajūtas kādas tās visticamāk arī būs Bulgārijā. maz ticams, ka tur pie Melnās jūras būs daudz vēsāks.

Nedēļas nogale Kurzemē - Latvijas čempionāts

Šī gada pirmās divas Latvijas čempionāta orientēšanās sportā distances - sprints un garā - ir aizvadītas. Ne gluži tā kā būtu gribējis, ne gluži tā kā biju spējīgs, bet nu tur jau neko nepadarīsi.

Sprints
Sprintā (karte zemāk), visai neraksturīgi man, divās vietās iegāza variantu izvēle, kā arī, protams, nepareizā punkta paņemšana. Sāku, kā man likās, diezgan lēni, un, pirmo punktu paņemot, vēl nospriedu, ka jāsāk skriet ātrāk. Uz otro punktu, iespējams, kreisais variants bija ātrāks, jo tur nebūtu jāpievar tik liels kāpums, bet tur neko nezaudēju. Uz trešo punktu, kā izrādās, praktiski visi, tai skaitā arī es, bija šķērsojuši pirms punkta esošo kartē zīmēto melno sienu, kuru pēc noteikumiem šķērsot nedrīkst, bet nu dabā gan īsti nekas par to neliecināja.

Līdz 6.KP biju pamanījies jau būt līderis distancē, taču tad sekoja septītais punkts. Nogriežoties no pļavas mežā, pa gabalu jau pamanīju punktu, un lai arī sākumā šķita, ka nez vai tas ir mans, tomēr nez kāpēc izlēmu, ka tas ir īstais, atzīmējos un tad sāku pētīt, ka nav mans numurs. Ar pirkstu izbraucu cauri visām leģendām, lai pārliecinātos vēlreiz, taču mans punkts tas nebija. Tad vēl nedaudz pagāja, kamēr novērtēju apkārtni un galu galā ieraudzīju savu punktu, bet līdz ar to vairāk kā 20 sekundes bija zaudētas. Uz 9.KP skrienot, iedomājos, ka tā vieta ir ļoti līdzīga tiem apstākļiem, kādi bija pirms diviem gadiem sprintā Raganā. Tad uz 10.KP sekoja varianta kļūda, jo izlēmu, ka ejot taisni būs jākāpj baigā kalnā un labāk iešu pa augšu pa labo pusi. Galu galā arī tur paņēmu dažas liekas horizontāles, bet etapā atkal pazaudēju 20 sekundes tiem, kas bija gājuši pa taisno. Uz 11.KP pa nogāzi kārtīgi paslidinājos, droši vien "piepalīdzēja" tas, ka naglu man bučos ir palikušas pavisam maz, lai gan grūti iedomāties, ko darīja tie, kas skrēja ar botām.

Pēc tam uz 12.KP  vispirms jau problēma bija tā, ka nepamanīju kreiso variantu, kas bija ātrāks, taču, ejot pa savu variantu un šķērsojot upi, iekāpu kaut kādā bedrē kā rezultātā pilnā augumā ieplanēju upē - rezultātā slapja karte, sasista roka un neliels apjukums pieceļoties līdz brīdim, kad kartē atkal atradu vajadzīgo etapu. Uz kritienu gan droši vien zaudēju mazāk par 10 sekundēm, bet vēl ja pieskaita nepareizo variantu, tad atkal padsmit sekundes zaudētas. Atlikušo daļu līdz finišam veicu bez īpašas aizķeršanās, ja neskaita, ka padaudz zaudēju uz 14.KP, skrienot lejup pa nogāzi, kā arī uz 17.KP nevarēju izšķirties par variantu - pēc nelielas minstināšanās izvēlējos iet pa leju, lai gan pa augšu pa pļavu laikam tomēr bijis ātrāk.

Rezultātā 6.vieta, +1:13 aiz pirmās vietas, 36 sekundes aiz sudraba medaļas. Paskriet it kā varēju, tomēr īsti kur ieskrieties jau nebija, kalni gan man nepatika - laikam tāpēc ka tik stāvi, un tur jau tā skriešana tad nosacīta.

Karte - 1.aplis

Garā distance
Pēc sprinta ļoti gaidīju garo distanci. Gan tāpēc, ka garā distance man vairāk piedienas, jo tur lielāka loma izturībai, gan arī tāpēc, ka gribējās revanšēties par sprinta vājo sniegumu. Ierodoties sacensību centrā, gan biju  nedaudz pārsteigts par vēso laiku, taču, skrienot gan tas patiesībā netraucēja.

Pirmos trīs punktus diezgan labi, vien uz otro sanāca ar nelielu līkumu, uz pirmo punktu skrienot arī paspēju ātrumā apskatīt pirmā apļa distanci un pa lielam izlemt variantus garajiem etapiem. Tāpēc arī uz 4.punktu devos pa iepriekš izvēlēto variantu pa stigu, tomēr etapa beigu daļā izlēmu "nogriezt stūri" un lai arī sākumā mežs bija balts, tomēr pēc tam sākās egles un pa vidam nedaudz pazaudēju savu atrašanās vietu, kā rezultātā izskrēju par daudz pa kreisi izcirtuma galā. Skrienot kļūda likās mazāka, tomēr kartē tomēr redzu, ka kļūda ir paliela un Kalvim zaudētā minūte šajā etapā arī gandrīz tika pazaudēta šajā kļūdā etapa beigu daļā.

Nākamā kļūda bija atkal nosacīti garajā etapā uz 7.KP. Sākumā tiku uz mazās taciņas, taču biju izlēmis iet pa zaļajiem kalniņiem, un no taciņas nogriezos, taču tad īsti pat nevaru kartē saprast kā esmu skrējis, jo lai arī nemanīju, ka stigai pārskrēju pāri, tomēr laikam biju skrējis gar kalna malu pa nelielu izcirtumu (vai vējgāzes rezultātā radušos klajāku vietu) un tad pēc kāda laika atkal tiku uz stigas. Galu galā atkal nonācu uz izcirtuma galā pie kura biju, jau skrienot uz 4.KP. Daļu laika biju pazaudējis līdz tam, taču tā kā iepriekš biju izlēmis, ka skriešu pa mazo taciņu cauri purvam, tad no izcirtuma gala arī devos uz to, lai gan patiesībā vajadzēja gar izcirtumu iet pa labi, jo pa turieni līdz punktam bija tuvāk. Etapa beigās vēl nopētīju, kur man būs jāskrien "puķītē" taču pa ceļu centos skriet gana ātri, taču ar visām nebūšanām atkal minūte labākajam laikam etapā zaudēta.

Nelielu līkumu uzmetu uz pirmo punktu puķītē, sākumā ejot nedaudz par daudz pa labi, atrodot nepareizo bedri un punktu pamanot tikai pēc neliela brītiņa. Laikam kādas 20 sekundes uz to pazaudēju. Atlikušie "puķītes" punkti tika paņemti bez problēmām. Kad visu "puķīti" biju izskrējis beidzot arī atļāvos padzerties dzirdināšanas punktā. 14.KP paņēmu pavisam labi, lai arī vienu brīdi likās, ka ar šo punktu varētu būt problēmas. Tālāk atkal bija pagarš etaps uz 15.KP, un kā izrādās, tad šeit esmu zaudējis uz nepareizu variantu. Pa taisno esot bijis ļoti labi skrienams, neskatoties uz to, ka kartē vietām zīmēts "zaļais". Es gan bez domāšanas izvēlējos ceļa variantu pa labi un pa ceļu arī pieklājīgā ātrumā centos tikt uz priekšu. Uzņemto ātrumu gan strauji samazināja aizaugušā ezera gala šķērsošana, jo tur aptuveni 150 metrus nācās skriet/brist pa ūdeni, brīžiem līdz pat celim. Punkta vieta kartē izskatījās tāda viltīga, taču patiesībā punkts spīdēja jau pa lielu gabalu un tāpēc punktu paņemt nebija problēmas. Atceļā atkal nācās šķērsot ūdens lauku, bet pie paša 16.KP biju aizskrējis nedaudz par daudz pa labi, taču punktu par laimi pamanīju. Un tad jau sekoja kartes maiņa, ūdens dzirdināšanas punktā un līdzjutēju saucieni un devos otrajā aplī.

Lai arī otrā apļa pirmo punktu paņēmu ar nelielu līkumiņu, tomēr, kā par brīnumu, šajā etapā esmu ticis pie pirmā laika. Uz 19.KP sākumā domāju skriet pēc iespējas tālāk pa stigu un tad pa valni gar grāvi līdz punktam. Taču nolēmu nogriezt stūri un iet taisnāk, taču pirms punkta pamanīju pirmo mikropauguru, pie kura, protams, punkta nebija. Līdz ar to aizskrēju līdz tam grāvim, gar kuru biju plānojis skriet sākumā un atkal sanāca uzmest līkumu pirms paņēmu punktu.
Uz 21.KP bija otrā apļa galvenā kļūda. Patiesībā no punkta gandrīz vai vajadzēja uzreiz iet pa labi pa taku, taču gāju pa taisno, bet laikam dēļ vietām pabiezā meža nenoturēju virzienu un aizvilku pa labi Izskrienot uz takas, domāju, kas esmu uz mazās taciņas un pa to tad tik jāskrien punkta virzienā, taču kā izrādās mazo taciņu nebiju manījis un attapos, kad pa gabalu sāka spīdēt jaunaudze pašā kartes malā. Tā nu 21.KP paņēmu ar lielu līkumu, uz ko zaudēju nepilnu minūti.

Uz 22.KP sekoja kross pa ceļu gandrīz līdz pašam punktam. Atlikušie punkti patiesībā nāca praktiski bez problēmām. Uz 25.KP nedaudz saminstinājos pie blakus bedres, un uz 27.KP apskrēju pavisam riņķī pa ceļu, lai gan tur varbūt varēja nogriezt stūri, kā arī uz 28.KP, iespējams, vajadzēja ilgāk paskriet pa leju un kalnā kāpt tikai pirms paša punkta izcirtumā.
Brīdī, kad tuvojos pēdējam punktam, man šķita, ka esmu noskrējis ļoti labi (tad vēl šitādu analīzi nebiju taisījis) un domāju, ka, iespējams, pat varētu vinnēt maču. Finišā Vilnis no Alūksnes man vēl uzbļāva, ka, ja man ir stunda un deviņpadsmit minūtes tad būšu vinnējis, taču, finiša pulkstenī ieraugot, ka mans laiks ir stunda divdesmit piecas, pirmajā mirklī biju nedaudz pārsteigts, ka tik daudz zaudēju.

Kalvis šodien bija patiesi ātrs, taču otrā vieta, tāpat kā vakar, bija gluži reāla. Paskatījos, ka otrā apļa laiks man ir otrs labākais (aiz Kalvja) un patiesībā patiešām būtu gribējies, ka distance bija garāka, jo spēka vēl bija diezgan daudz (pēc splitiem izskatās, ka citiem gan ir kļuvis grūtāk, jo beigās esmu ticis pie vairākiem labākajiem etapa laikiem). Vienīgais mīnuss, ka uz distance beigām atsvaidzināju savu cirkšņa traumu, ko ieguvu pirms aptuveni pusotras nedēļas un ik pa laikam treniņos tā lika par sevi manīt. Jācer, ka šis "atsvaidzinājums" nav uz ilgu laiku.

Starp citu, šodien skrienot, galvā visu laiku skanēja Reiganu jaunā dziesma "Laura". Vēl man patika, ka uz kartes minēts - "Informatīvais atbalsts Zaldus zeme". Laikam esam bijuši Zaldū. Un patiesībā man liekas, ka arī garās distances kartes nosaukums ir nevis "Skrundas nov.", bet gan "Skr un das nov.", bet te varbūt man vienkārši acis mežģās.

Karte - 1.aplis

Karte - 2.aplis

Tā kā šīs divas dienas bija arī atlases uz Pasaules čempionātu, kas augustā notiks Norvēģijā (vēl atlikusi viena atlase Kāpas otrajā dienā), un uz kuru brauks vien 4 sportisti, tad pacentos sarēķināt arī punktus, tiem, kas reāli varētu pacīnīties par vietu izlasē uz šo maču. Un pagaidām rezultāti izskatās šādi:

Sprints             Garā          Kopā
AP 00:15:16 100.00 01:24:16 96.08 196.08
KM 00:16:34 92.15 01:20:58 100.00 192.15
JK 00:15:53 96.12 01:24:30 95.82 191.94
RR 00:16:29 92.62 01:25:00 95.25 187.87
EB 00:15:55 95.92 01:28:15 91.75 187.66
AJ 00:16:12 94.24 01:28:42 91.28 185.52

Izskatās, ka vienīgais, kurš var būt drošs par savu vietu komandā ir Artūrs Pauliņš, bet par pārējiem skaidrs, ka te visu izšķirs Kāpa, lai gan vēl jau noteikumos stāv ierakstīts komisijas lēmums, lai gan šķiet, ka pie šādas sīvas cīņas, nez vai tā pielietojums būtu lietderīgs.

Bulgārijai būt!

Šodienas galvenā ziņa ir tā, ka atlasē uz Eiropas čempionātu tomēr esmu ticis izlasē, kā Nr.1 pēc atlasēm, neskatoties pat uz šodienas 6.vietu Aronas kausā.
Šī nedēļa treniņu ziņā ir vērtējama kā sekmīgi pavadīta tikai līdz otrdienai, jo dažādu iemeslu dēļ trešdien, ceturtdien un piektdien treniņos kopā pavadītais laiks pat īsti nesasniedz stundu, ko jutu arī šodien, jo kājas mistiskā kārtā sāpēja tā it kā nebūtu skrējušas pa mīkstu pamatu nez cik sen, un līdz ar to skrienot bija sajūta, ka paskriet nevaru vispār. Pat likās brīžiem ka arī Atis Rešķis, ko pie 14.KP pamanīju aiz sevis (startēja gan 2 minūtes man priekšā) un it kā biju noķēris, patiesībā skrēja ātrāk nekā es - un laikam ne par velti arī finišēja viņš man pa priekšu.
Par Kusas mežu man jau no bērnības nav tās patīkamākās atmiņas, jo allaž mežs te ir bijis ļoti zaļš, un šogad nedaudz labāk varbūt bija vien tas, ka lapas vēl saplaukušas nebija. Citādi gan - brikšņi, izgāzti koki, vējgāzes - pa tādu apvidu, pat izejot etapu it kā bez kļūdas, vari zaudēt padsmit sekundes etapā vien dēļ tā, ka šie dabiskie šķēršļi bieži vien pārvietošanās ātrumu samazina līdz minimumam, un veiksmīgāks ir tas, kurš ir atradis labāko vietu, kur izložņāt starp sagāztajiem kokiem. Nu nepatīk skriet man pa tādiem mežiem, kur nav iespējams normāli paskriet. Piedevām, protams, šāds mežs dāvā saskrāpētas rokas, kājas un arī seju.
Kā man gāja tieši orientēšanās? - Nu tā, varēja labāk. (Karti skatīt zemāk) Vietām gan man arī likās, ka kartē zīmētais 100% neatbilda tam, kā tas izskatījās dabā, bet ja arī tā bija, tad tas jau visiem bija vienādi. Startā biju pārsteigts par negaidīti lielajiem kontrolpunkta rimbuļiem uz kartes. Vai nu iepriekšējos mačos tie bija par mazu, vai arī šeit par lielu vai arī pārāk spilgi, tomēr sākumā tas likās visai savādi.
Uz 1. varbūt arī vajadzēja iet pa ceļu, taču izlēmu tomēr riskēt un pirmo punktu detaļām pilnā rajonā tomēr ņemt pa taisno. Pirms punkta, vēl kalnā esot, neizlasīju punkta atrašanās vietu kartē, un, noskrienot no kalna ieplakā, nevarēju saprast, kāpēc punktu neredzu, tikai pēc brīža sapratu, ka punkts ir no manis pa kreisi. Ceļā uz 3. uz brīdi "iesprūdu" starp sagāztajiem kokiem, pašu punktu gan paņēmu labi. Uz 5. pirmā kļūda bija aplama izeja no 4., izejot pa kreisi, nevis taisni pa taku. Pie paša punkta neizlasīju punkta vietu, un tikai nonācis pie strautiņa sapratu, ka punkts patiesībā ir divas horizontāles augstāk. Uz 6. atkal kļūda tāpēc, ka atkal neizlasīju punkta rajonu kartē (laikam skriešana cauri brikšņiem un tajā pat laikā skatīšanās kartē nav paveicama aktivitāte priekš manis). Ceļā uz 8. atkal pa ceļam krietni mani sabremzēja kritušie koki un brikšņi zaļajā. Lai arī sākotnēji nebiju plānojis, tomēr jau diezgan laicīgi uzskrēju kalnā, galvenokārt, lai apskrietu kritušos kokus, taču tālāk purvā ejot gar grāvi virzienā uz punktu, nonācu praktiski tieši pretī blakus ielokam (šī arī bija viena no vietām, kur man likās nedaudz savādi uzzīmēta karte), un galu galā atkal tika zaudēts laiks. Tālāk vien nedaudz pārsteidza tas, ka 11. bija baigi pa labi no tās vietas, kur pārgāju pār strautiņu, taču citādi līdz pat 13. problēmu ar orientēšanos nebija, uz ceļa vien jutu, ka galīgi šodien "neripo".
14. tā fakta dēļ, ka tam visapkārt kartē bija zaļā krāsa vien darīja mani bažīgu, un, lai arī brīdi domāju, ka varbūt uz punktu ir kāds cits variants, tomēr devos vien taisno. Te nu etapa pēdējā trešdaļa atkal bija tīra laušanās pa brikšņiem un tā rezultātā, gandrīz paskrēju garām punktam. Paņemot punktu, aiz sevis ieraudzīju Ati Rešķi, kurš startēja 2 minūtes aiz manis, un atlikušo distances daļu veicām kopā. Neliela aizķeršanās sanāca pie 17., kur SportIdent stacija bija norauta no statīva un gulēja zemē, līdz ar to pirmajā mirklī likās, ka būs jāatzīmējas ar kompostieri, tomēr pamanīju to pie zemes un atzīmējos kā nākas, vēl piemetot to nedaudz tuvāk pašam punktam, lai arī citi redz. Uz 18., līdzīgi kā sākumā, iespējams, tomēr vajadzēja skriet pa ceļu, jo, lai arī kontūra gar "zaļo" bija gluži labs orientieris tomēr, tur visu laiku sanāca skriet augšā-lejā. Uz 19. aiz zara aizķērās sviedru lente un nolidoja no galvas, par laimi aizmugurē esošais Atis to uzreiz pamanīja un pameta man to atpakaļ. Uz 20. etapa pirmo daļu skrēju nekādī nevarot sagaidīt ceļu, bet, galu galā pārskrienot to uzreiz blakus purvam, cauri zaļajam gāja taciņa, kas kartē atzīmēta nebija un tāpēc vienu brīdi punktu gribēju meklēt ātrāk, un biju nedaudz pārsteigts ieraugot īsto stidziņu pirms punkta, un pirmajā brīdī apjūkot, kur tad īsti esmu, jo it kā vienai takai pāri jau pārskrēju. Par laimi te Atis pamanīja punktu un tad jau skrienot uz nākamo biju pārsteigts, ka esam jau tikuši līdz distances beigām.
Protams, galu galā 6.vieta nav nekas īpašs 9kopvērtējums Aronas kausam jau gan arī man nesanāk, jo skrēju vien tikai šodien), taču galvenais uzdevums šajā mačā par tikšanu uz Eiropas čempionātu Bulgārijā tika izpildīts. Tāpēc maija beigas un jūnija sākums izskatās, ka tiks pavadīts pie Melnās jūras. Latvijā tā vien šķiet, ka nākamie orientēšanās mači būs Latvijas čempionāts Saldū, kas nu jau būs atlase uz Pasaules čempionātu.
Nākamsestdien būšu sastopams Cēsīs skrējienā "Cēsu pavasaris", un, lai arī sestdien un svētdien notiks arī Rīgas kausi, kas ir arī atlase uz Pasaules Studentu čempionātu un teorētiski domāju, ka komandā droši vien arī tiktu, taču šos mačus izlaidīšu. Galvenokārt tāpēc, ka jau sezonas sākumā biju nolēmis, ka tieši tāpēc, ka atlases uz studentu čempionātu nez kāpēc nesakrīt ne ar EČ vai PČ atlasēm, kas, manuprāt, liecina par pilnīgi aplamu atlašu plānošanu (nevar taču katru nedēļas nogali startēt kādā atlases mačā), un galu galā studentu izlases veidotāju mērķis laikam ir aizvest uz čempionātu nevis spēcīgāko, bet gan maksimāli nogurdināto izlasi, kas ar startēšanu visos mačos pēc kārtas, iespējams, būs izsmēluši sevi jau sezonas sākumā.

Visu karšu karte

Šodien iekš atradu saiti par kādu jaunu projektu, kurā ir mēģināts aerofoto automātiski pārvērst ielu kartē un tālāk arī vienkāršotā orientēšanās kartē. Neesmu gan visu tā ļoti pētījis, taču, lai arī visumā šķiet, ka līdz pilnībai vēl ir tālu, kā raksta pats veidotājs, kādiem vienkāršākiem pilsētorientēšanās pasākumiem šāds materiāls varētu noderēt. Katrā ziņā ideja ir visai ģeniāla un, ja internetā pieejamās aerofoto būs ar vēl lielāku izšķirtspēju, tad sprinta karšu zīmēšana varētu atviegloties visai ievērojami.

Ogres karte automātiski ģenerēta o-kartes veidā izskatās šādi:

Un te arī saite uz šo karti - Ogres karte. Interesanti, ka Rīgā detalizācija ir krietni vien sliktāka, lai gan Ogrē, veicot nelielas korekcijas, jau varētu taisīt pavisam vienkāršu orientēšanos arī, balstoties uz šādu karti.

Par pašu projektu apraksts ir sniegts -
http://blog.oobrien.com/oom/

Sākotnējā info no - http://okansas.blogspot.com/2010/01/big-really-big-orienteering-map.html

LČ o-maratonā karte

Visas cerības uz sprintu

Ja būtu ticis finālā, tad pelnījis to nebūtu. Pirmajā distances daļā atstātais laiks kļūdās bija pārāk liels un tāpēc 20.vieta un palikšana ārpus fināla galu galā ir tikai pelnīta. Līdz skatītāju punktam, kad biju skrējis 40 minūtes, Thierry, kurš mūsu skrējienu uzvarēja, jau zaudēju 7 minūtes un 20 sekundes, bet atlikušajās 27 minūtēs piezaudēju vien 1:45. Bet nu prieks vismaz, ka paskriet, it sevišķi beigu daļā, varēju pietiekami ātri, tāpēc jācer, ka sprintā ar karti izdosies labāk tikt galā un tur finālā ieskriet izdosies.

Par pašu distanci jāsaka, ka startā jau nedaudz pārsteidza garais pirmais etaps, kur uzreiz bija redzami 2 varianti, vai nu vairāk pa labi, pa ceļu cauri zaļajam, vai arī vairāk pa kalna kori. Izvēlējos otro variantu, un tik tālu jau viss bija labi, taču no ceļa pirms punkta nogriezos nedaudz par ātru, jau ieraugot dzelteno klajumiņu un nesagaidot takas līkumu. Tad arī nolaidos pārāk zemu un īsti kartē iezīmēt savu ceļu tajā vietā nevaru, bet nu domāju, ka 1:30 vismaz tur atstāju, beigās punktu paņēmu no apakšas. Uz otro punktu noskrienot no kalna, pagriezu diezgan asi potīti, taču centos nesamazināt ātrumu un ar laiku vairs īpaši sāpes nejutu (pēc finiša gan tagad sāp). Nedaudz arī uzbakstīju 3.KP, jo pārpratu, ka punkts ir kalniņa nevis ieplakas malā, bet tur ātri attapos.

Uz 4.KP sapratu, ka kalnam jācenšas apliekt apkārt. Īsi pirms punkta no kalna augšas pieskrēja klāt čehs, kurš startēja 2min aiz manis (etapu laikam bija gājis pa taisno). Uz 5.KP centos turēt viņam līdzi, taču punkta rajonā viņš sāka "staigāt" un arī es apjuku, jo patiesībā bijām uzkāpuši par augstu. Arī te vismaz minūte tika atstāta, varbūt pat vairāk. Uz 6.KP man pa ceļam patrāpījās priekšā soms, kurš smuki aizveda līdz punktam, taču pie paša punkta nedaudz aizgāju par daudz pa kreisi, viņš paņēma punktu, es pēc kādām 10 sekundēm, un uz nākamo jau nācās ķert viņu rokā. Pirms 7. punkta redzēju, ka viņš aiziet pārāk tālu un sapratu, ka laikam viņam nav mans punkts, taču savējo sāku meklēt pārāk zemu, un arī te kādas 30-40 sekundes atstāju.

7.KP paņēmu kopā ar Scott Fraser no Lielbritānijas, taču uz skatītāju punktu pa kalnu uz leju viņš atrāvās, es vēl paguvu nošļūkt nedaudz uz vēdera, tāpēc skatītājā biju jau gabaliņu aiz viņa. Nākamie punkti aiz skatītāja bija diezgan vienkārši, un pie 15.KP atkal satiku Skotiju, kurš izskatījās gana pajucis, nevarot atrast punktu. Punktu paņēmu pirms viņa un uz nākamo arī skrēju pa priekšu. Te gan uztaisīju visai stulbu kļūdu, jo pirmajā brīdī jau sapratu, ka pirmā ieplaka, ko redzu, nav manējā, taču, kad ieraudzīju, ka tā ir tik ļoti akmeņaina, tad likās, ka varbūt tomēr ir īstā un ieskrēju iekšā jau pirmajā, taču punkta tur, protams, nebija. Bet līdz punktam Skotiju atkal praktiski noķēru.

Uz 17.KP pa gabalu ieraudzīju, ka uz punktu skrien šveicietis Baptiste Rollier. Punktu paņēmu labu gabaliņu aiz viņa, taču uz 18.KP nedaudz ātrāk uzskrēju un pie punkta bijām kopā gan ar Skotiju, gan Baptiste. Uz 19.KP smuki mūs aizveda Baptiste, bet, izejot no punkta, viņi abi ar Skotiju nedaudz sabremzējās, laikam sākumā gribēja iet lejā uz ceļu, šeit gan pats sapratu uzreiz, ka zaļais jāapliec pa labo pusi, un garām man pēc brīža paskrēja vien Baptiste. Uz 21.KP pa ceļu Baptiste sāka skriet krietni ātrāk, taču netaisījos atpalikt un punkta rajonā bijām kopā, vien viņam bija blakus farsta punkts, pie kura pieskrēju, bet ātri attapos. Skotijs gan paspēja tajā jau atzīmēties un, ja nebūtu es sācis skatīties leģendu, tad viņš droši vien tā arī būtu aizskrējis tālāk un galu galā būtu noņemts. Tad jau vien bija atlicis pēdējais punkts un finišs, kurā uzdevums bija noķert un apdzīt priekšā esošo somu, ko arī godam izdarīju, finišējot 20.vietā ar laiku 1:07:06, uzvarētājam zaudējot 9:05. Kopumā kļūdās ap 4-5 minūtēm noteikti savācas, ja ne pat vairāk.

Un te arī karte ar manu ceļu:

Rezultāti - (C kvalifikācijas skrējiens)

Šī gada pirmā pirmā

Šogad, lai arī diži daudz mačos startējis neesmu (šķiet, Rīgas čempionāts bija ceturtās šogad), tomēr visās reizēs paliku vai nu soli aiz pirmās vietas vai soli aiz pjedestāla. Beidzot Rīgas čempionātā šī tradīcija ir lauzta un pirmā 2009.gada uzvara gūta, kas piedevām uz papīra izskatās visai pārliecinoša ar 3 minūšu pārsvaru pār otro vietu, par ko jo īpašs prieks.

Jāuzteic VIGAs pārstāvji par labi sarīkoto maču, gan karte, gan distances bija ļoti labas, nu ja vienīgi neskaita manas pretenzijas par neizzīmēto strautiņu 9.KP rajonā, kas kartē zīmēts kā taisns grāvis, lai gan dabā tas bija visai līkumots. Taču distance patiesi bija laba, katrā ziņā variantu izvēles bija gana daudz. Un izskrieties varēja uz nebēdu. Arī 4 minūšu intervāli starta protokolā ļāva distancē nesatikt savas grupas sportistus, kas nozīmēja, ka pilnībā bija jāpaļaujas uz saviem spēkiem, un arī distancē it sevišķi uz ceļiem, bija pašam sevi jāspiež skriet pēc iespējas ātrāk - nebija neviens, kas palīdzētu uzturēt tempu. Par savu agro starta minūti gan nebiju kļūdījies - startēju kā ceturtais no savas grupas.

Startā paķēru karti un uzreiz sapratu, ka uz pirmo jāskrien pa ceļu, tikai uzreiz nevarēju saprast, vai etapa vidū iet pa stigu pāri purvam, vai arī tur arī iet riņķī pa ceļu. Beigās pa stigu sanāca gluži ātri. 2. un 3.KP paņēmu labi. Uz 4.KP, noskrienot no kalna purvā, īsti nebiju pārliecināts par savu atrašanās vietu, pēc tam gan it kā šķita, ka uzskrienu lielajā kalnā, bet pēcāk pārskrienot mazajam kalniņam un nonākot uz dzeltenā grāvja kārtīgi apstulbu jo biju pārliecināts, ka esmu krietni vairāk pa labi. Tur pāris sekundes pazaudēju, taču tālāk jau visu sapratu un pašu punktu paņēmu labi.

Uz 5.KP pirmā doma bija iet pa labi pa ceļu, ko laikam arī vajadzēja darīt, jo pa taisno neko diži ātri paskriet nevarēja. Pārskrienot strautiņu jau pamanīju, ka nav tas kārtīgi izzīmēts, jo, lai arī kartē ir taisna zila līnija, pārlecu strautam vismaz divreiz. Arī rajons pirms paša punkta bija tāds krietni savāds, tomēr punktu paņēmu ļoti veiksmīgi. 6. un 7.KP atkal bez problēmām, bet uz 8.KP sapratu, ka te var iekrist, tāpēc gāju ļoti uzmanīgi ar nelielu līkumu, visu laiku skatoties, vai nespīdēs punkts, ko tādā veidā arī pamanīju. Arī devīto gribēju iet vairāk pa labi, lai izietu uz strautiņa pirms punkta, taču patiesībā iznācu pāris metrus pa kreisi no punkta, ko uzreiz nesapratu, un sāku minstināties, izmetu nelielu loku, pastāvēju, kā rezultātā zaudēju apmēram minūti. Uz 11.KP bija diezgan labs skrējiens pār izcirtumu kalnā, un arī pats punkts bija salīdzinoši viltīgs, taču jāatzīst, ka visi punkti vairāk vai mazāk, bet bija pa gabalu ieraugāmi, līdz ar to punktu paņēmu labi. Līdzīgi bija arī ar 12.KP, kur gāju ļoti uzmanīgi pēdējo etapa daļu pa purvu, taču pirms paša punkta bija tāds kā atklātāks rajons un punkts jau spīdēja no attāluma kalniņa galā.

13.KP paņēmu labi, taču tālāk uz 14.KP bija vēl viena kļūda. Izejot no 13.KP un ieskrienot izcirtumā, priekšā pamanīju nelielu eglīšu biezokni, ko noturēju par balto puduri kartē pa labi no dzirdināšanas. Tā rezultātā aizgriezos pa kreisi un, ieskrienot mežā, uzskrēju uz grāvīša, ko sākumā noturēju par savu tērcīti. Taču aizskrējis līdz grāvju sazarojumam punktu neatradu un tad sapratu, ka esmu par daudz pa kreisi. Pēc tam jau punktu atradu ātri, taču domāju, ka tieši šī kļūda bija iemesls, kāpēc neapskatījos kā nākas variantu uz nākamo garo etapu, bet centos uzreiz ātri tikt prom no punkta sarkanās līnijas virzienā. Tiekot līdz lielajam kalnam un tajā uzkrienot, pamanīju, ka jau no punkta vajadzēja iet pa labi laukā uz ceļu, taču sapratu, ka mainīt laikam kaut ko jau ir par vēlu. Tad nu ne pārāk pārliecinoši veicot etapa sākumu, beigās tiku līdz ceļam un tālāk jau centos skriet cik ātri varu, lai uz savu sliktāko variantu ļoti daudz nezaudētu (kas patiesībā bija kā minimums minūte beigu beigās). Jau laikus redzēju, ka etapa beigu daļa cauri purvam būs visai grūta, jo īsti no kurienes paņemt punktu nav. Taču veiksmīgi pa labi no sevis redzēju izcirtumu un punktu paņēmu praktiski ideāli. Bet nu uz variantu tomēr zaudēju.

Uz 16.KP bija vēl viena dīvaini zīmēta vieta, jo kartē zīmētais baltais nemaz dabā tāds neizskatījās, taču punktu paņēmu bez problēmām un tāpat arī nākamo. Pēc 17.KP, izskrienot uz elektrolīnijas, pa gabalu pamanīju Mārtiņu Sirmo, kurš jau skrēja uz 19.KP, un sapratu, ka, lai arī viņu nepanākšu, tomēr nu jau starp mums ir mazāk kā 4 minūtes, kas bija starpā un šodien būšu viņu vinnējis. Pēdējie punkti ņēmās bez problēmām (nedaudz sabremzējos pirms 19.KP) un finišēju ar laiku 1:03:39. Vakar skrienot treniņā, domāju, ka varētu pacensties izskriet 12km distanci zem stundas, kas patiesībā pie ideāli veiktas distances bija gandrīz sasniedzams uzdevums.

Tad nu pēc finiša ar nepacietību gaidīju pārējo rezultātus, jo zināju, ka lai arī kļūdas nedaudz bija, tomēr īpaši daudz, kas mani varētu vinnēt šodien nez vai būs. Galu galā 1.vieta, un ļoti veiksmīgs starts 21E grupā bija arī citiem OK Ogre sportistiem. Starp pirmajiem četriem bijām trīs pārstāvji no OK Ogre. Es, Raivo kā otrais un Kristaps kā ceturtais. Stafetes komanda rīt sanāktu neslikta, bet nu rīt stafeti tomēr izlaižam.

Joprojām nedaudz pietrūkst

Lai arī plānojot savu pavasara mačus, biju pavisam piemirsis, ka būs jāstartē arī NBS čempionātā, tomēr nu jau pāris nedēļas par to biju informēts, un, ņemot vēl vērā visas nebūšanas ar pieteikumu kavēšanos no mūsu bataljona puses, par šo pasākumu beidzamās dienas pat sanāca domāt vairāk ka vajag. Un galu galā, lai arī ar nepilnu komandu (trešā dalībnieka trūkums visticamāk liedza mums ieņemt 2.vietu komandu vērtējumā), tomēr šodien Bādciema kartē sacensībās startēju.

Tā kā paralēli NBS čempionātam šī bija arī obligātā atlase uz Pasaules militāro čempionātu, tad dalībnieku manā V-1 grupā bija krietni daudz (šķiet, ap 70), lai gan droši vien kāda puse no tiem ar orientēšanos īpaši daudz saistīti nav. Izlozē biju dabūjis minūti nedaudz pāri pusei no visiem dalībniekiem un startēju arī minūti aiz Bertuka. Taču klausoties viņa vārdus pirms paša starta par to, ka skriets tiks kā treniņā ar ātrākiem un lēnākiem posmiem, tad sapratu, ka ja arī man izdosies viņu mežā redzēt, tad nez vai kopā paskriet sanāks.

Minūti pirms starta varējām jau apskatīt distanci, un izmantoju to, lai pirmajiem punktiem izpētītu punktu vietas un leģendu, jo uz lāzerprintera drukātajā kartē atsevišķas vietas būtu vēlējies skaidrāk redzamas. Taču kopumā ar karti īpašu problēmu nebija, ja neskaita 13.-15.KP rajonu.

Kad tik dots man starts, tad arī jau no paša sākuma pieklājīgā tempā devos distancē. Pirmie divi punkti pavisam normāli, uz trešo nedaudz pavilku pa labi, bet ieraudzījis kupicu pielaboju nedaudz savu virzienu. Nedaudz samisējās uz 4.KP, kur nolēmu skriet gar kalna malu, un labu gabaliņu pirms punkta šķita, ka to jau pa gabalu redzu, varbūt tā arī bija, taču galu galā izskrēju nedaudz par tuvu jūrai, un punktu pamanīju pa labi no sevis.

5. un 6. KP atkal tīri, uz 7.KP pa gabalu ieraudzīju Bērci un nedaudz uzspiedu, kā rezultātā pie punkta bijām reizē. Par 8.KP pirms starta Kaspars Kārkliņš, kurš jau distanci bija beidzis, kaut ko minēja par ļoti slapjo purvu un apkārt iešanu. Taču laikam tie, kas purvā dabūja vairāk "papeldēt" bija gājuši punktā no labās puses (kas man gan neizskatās pēc drošākā un pareizākā vairanta). Lai vai kā arī es tapu slapjš gandrīz līdz viduklim, tomēr punktu paņēmu gluži ātri. Edgars gan laikam no ūdens nedaudz sabijās un, izskrienot jau no punkta un redzot viņu skrienam pretim, bija pēdējā reize, kad viņu distancē manīju.

Līdz 12.KP atkal diezgan gludi, bet tad nāca nelaimīgā punktu trijotne. Par ieplaciņu zaļajā jau sliktus vārdus arī no Kaspara biju dzirdējis, un, jau skrienot uz punktu, sapratu, ka īsti es tur tajā punkta apkārtnē neko nesaprotu, kas kartē zīmēts. dabā gan nebija labāk, jo redzamība dēļ mazajām priedītēm vietām bija tuvu nullei. Tā nu skrēju un drīz vien sapratu, ka esmu jau par zemu, ka esmu līdzenumā, pagriezos un tad aptvēru, ka jāskrien atpakaļ augšā un par laimi uztrāpīju uz tādas, kā taciņas, kas no lejas ieveda tieši punktā. Pazaudētas, pēc splitiem skatoties kādas 30 sekundes, lai gan šķita, ka bija varbūt arī vairāk. Uz 14.KP bija vienkārši ļoti lēns skrējiens, jo cauri zaļajam uz priekšu tikt nebija viegli, bet arī pie punkta iznācu nedaudz par kreisi, taču salīdzinoši ātri punktu pamanīju. Un tad nāca lielākā kļūda. Pieļauju, ka kļūda bija jau pašā sākumā, nenokontrolējot izeju precīzi virzienā no punkta. Taču tālāk skrienot cauri zaļajam, viss šķita pilnīgi vienāds un dzeltenpunktoto īsti nemaz neredzēju (nezinu kā tas bija domāts). Izskrēju cauri zaļajam un sākumā īsti nevarēju saprast, vai punkts ir uz priekšu vai atpakaļ, taču kad pamanīju gar zaļā malu uz priekšu skrienošus sportistus, sapratu, ka tie jau laikam dodas uz nākamo. Izmetu nelielu loku cauri zaļajam un skrēju atpakaļ, un biju visai pārsteigts, kad ieraudzīju, ka punkts atrodas salīdzinoši lielu koku pudurī, lai gan no kartē zīmētā zaļā biju pārliecināts, ka arī tās būs mazās priedes.

Uz nākamo nedaudz pieliku ātrumā, jo sapratu, ka nedaudz jāatgūst (šitāda pieeja gan ir pilnīgi garām), un līdz 20.KP viss atkal gāja gludi. Varbūt vienīgi uz 18.KP varēju skriet tuvāk sarkanajai līnijai, taču pa taciņu cauri zaļajam varēja paskriet ļoti labi, jo bija ciets pamats. Bet uz 21.KP atkal nāca kļūda. Īsi pirms kalna, ieskrienot zaļajā, līdz galam nebiju pārliecināts par savu atrašanās vietu, un līdz ar to tiekot dzeltenajā īsti vairs nevarēju saprast, vai punkts ir pa labi vai pa kreisi. Un lai arī sākumā šķita, ka jāskrien pa labi (kas arī būtu bijusi pareizā izvēle), tomēr izlēmu skriet pa kreisi, kur aizskrēju līdz dziļajam ielokam un sapratu, ka punkts patiesībā ir pa labi.

Uz 22.KP nedaudz sanāca pamīcīties pa smiltīm, un tad jau vairs divi punkti līdz beigām. Īsu gabaliņu pirms 23.KP pamanīju pa gabalu mūsu bijušo kluba prezidentu Jāni Nagli savā jaunajā Meridiāna neilonā un parādījās motivācija viņu noķert. Tad nu arī pēdējais kalns uz pēdējo punktu tika atstrādāts kā nākas. Toties no tā paša kalna skrienot lejup, un cenšoties Jāni apsteigt piedzīvoju pamatīgu krietienu. Vienā brīdī "lidojot" pa stāvumu uz leju jutu, ka pamats zem kājām pazūd un apmetu pamatīgu kūleni, par laimi netrāpot nevienam kokam (bez traumām gan neiztiku, jo pēc manām saskrāpētajām rokām nu vismaz var redzēt, ka patiesi esmu piederīgs mežu sportam). Punktu paņēmām ar Jāni praktiski reizē, bet finišā viņš bija pavisam nedaudz ātrāks. Galu galā uz to brīdi pirmais laiks un vēlāk vien Jānis Krūmiņš mani apsteidza par nieka 38 sekundēm. Līdz ar to joprojām šosezon palieku soli aiz uzvaras.

Secinājums no šodienas ir tāds, ka tā vien šķiet, ka paskriet varu pietiekami ātri, jo salīdzinot splitus, secināju, ka bez kļūdām būtu maču stabili vinnējis. Bet tur jau tās sāls, ka to "bez kļūdām" tik vienkārši izpildīt nevar. Katrā ziņā vēl viens apliecinājums tam, ka ar karti treniņos jāstrādā vairāk.

Otrajās Lieldienās pa parku, ielām un stadionu

Lai arī visas iepriekšējās reizes, startējot Lieldienu Balvā, biju pamanījies ieskriet pirmajā sešiniekā, tomēr allaž biju soli aiz pirmajiem trim. Un, lai arī minimālais uzdevums bija tikt vismaz sešiniekā, tomēr cerēju, ka, labi skrienot, arī trijnieks ir sasniedzams, neskatoties uz to, ka joprojām nejutos īsti vesels. Tas gan arī netraucēja, kā ierasts, Lieldienu Balvā skriet šortos :)

Kā jau iepriekš rakstīju, startēju pašā sākumā, tomēr sprintā tam patiesībā ir maza nozīme, ja nu vienīgi izdodas noķert kādu lēnāku priekšā skrienošo, kas nedaudz palīdz "pielikt soli" distancē. Tāpēc, protams, jo agrāka starta minūte, jo mazāk tādu priekšā skrienošo, ta''cu patiesībā par to īpaši nepiedomāju pirms starta.

Kopumā distance šogad bija saplānota salīdzinoši tehniski vienkārši, jo reāli ceļu izvēles vairanti bija vien tā pa lielam uz 5., 6., 12. un 13.KP. Un ja vien netaisīja stulbas kļūdas, tad pa lielam visu izšķīra skriešanas ātrums, pie kura gan garākajos etapos un etapos, kur nācās šķērsot kalnu, nācās cītīgāk piestrādāt, lai ātrumu saglabātu vienmērīgu.

Galu galā distanci veicu salīdzinoši tīri, tomēr dažu etapu veikšana varēja būt labāka. Nedaudz saministinājos pirms 5.KP, kad, uzskrienot kalnā, nogriezos gar mūriem ātrāk nekā sākumā biju domājis un līdz ar to nedaudz "pazaudēju" punkta vietu. Taču šeit laika zaudējums bija praktiski 0.

Uz 6.KP jau kļūda bija lielāka, jo, izejot no 5.KP, nevis devos augšā pa taciņu, bet mistiskā kārtā sāku skriet krietni pa kreisi, laikus gan attapos, taču šeit gan nedaudz zaudēju. 6. etapu vispār sākumā vienu brīdi biju domājis, skriet pa labo variantu, jo, ātrumā skrienot, nekādi nevarēju saprast, kāpēc tas cauruļvadu apzīmējums pāriet no nepārvaramā un pārvaramo un pēc tam atkal uz nepārvaramo. Interesantākais, ka arī bultiņu virziens uz cauruļvada apzīmējuma kartē ir pretējs pārvaramajam un nepārvaramajam posmam. Taču galu galā pašu punktu paņēmu labi.

Uz 7.KP bija kritiskais brīdis distancē, kad, šķita, ka pazaudēju visvairāk laika, jo, skrienot pa kalna nogāzi, un vēl fonā dzirdot saucam manu vārdu un uzmundrinājuma saucienus, pēkšņi attapos, ka vairs nesaprotu, kur esmu un kur ir punkts. Uzreiz nenojautu, ka esmu par augstu, jo, priekšā redzot lielo ielu, šķita, ka esmu jau par tālu. Punktu gan pēc neliela mirkļa pamanīju, lai gan tagad kartē skatoties, nez kāpēc šķiet, ka punkts bija pie koka nevis uz taciņas. Bet varētu būt, ka man tajā etapā vienkārši kaut kas aizvērās un tāpēc arī neko nevaru kā nākas atcerēties.

Nākamos punktus parkā paņēmu tīri, vien uz 11.KP nevarēju saprast, vai nevajag nogriezt stūri. Taču galu galā izlēmu skriet pa taku. Un tad jau nāca garais etaps, kurā nācās visvairāk piespiesties, lai to veiktu maksimālā ātrumā. Laikus jau biju izlēmis, ka skriešu variantu pa labi gar Pērnavas ielu, tāpēc orientēšanās ziņā etaps problēmas nesagādāja.

Un tad nu uz 13.KP, iespējams, pazaudēju pirmo vietu. Te gan jāsaka, ka te nu pie vainas bija karte, kurā iezīmētās ejas iekšā stadionā pirms paša punkta patiesībā bija ciet, un teritorijā varēja tikt iekšā tikai pa pēdējo eju, pa kuru staigāja arī dalībnieki uz/no savām automašīnām. No 12.KP izskrēju uzreiz aiz Daniila Ozoliņa, kurš bija startējis 2 minūtes pirms manis un drīz vien viņu apdzinu, taču tuvojoties stadiona vārtiem un izskrienot cauri biezi saliktajām mašīnām, atskārtu, ka priekšā vārti ir ciet, un tikai tad sapratu, ka jāskrien ir uz tālāko eju. Pie ejas, šķiet, ar Daniilu atkal jau bijām kopā.

Atlikušos punktus veicu gluži labi, vien nedaudz samulsu pie pirmspēdējā punkta, kurš bija ielikts tādā kā mājas "ielokā", kuru uzreiz, apskrienot māju, nemaz nevarēja redzēt. Uz pēdējo prieku, atkal pateicoties, līdzjutēju saucieniem (paldies visiem, kas distancē mani uzmundrināja) uzskrēju kā nākas, taču finiša etaps, gan man ir bezgala lēns. Patiesībā, ja noskrietu finišu dienas ātrākā finiša rezultāta līmenī, būtu maču vinnējis. Taču patiesībā par otro vietu biju pat ļoti apmierināts.

Beigu beigās vēl daži vārdi par etapu uz 4.KP, kur pirms paša punkta ir tumši zaļā līnija. To pamanīju, jau skrienot uz punktu, taču īsti man nav skaidrs, ko zīmētājs ar to bija gribējis pateikt, jo vienīgais, ko pirms punkta redzēju bija divi atstatus augoši ceriņkrūmi un nekāda "dzīvžoga" tur nebija. Pēc krāsas tas gan izskatās pēc šķērsot-aizliegts apzīmējuma, taču, tik precīza lineāla man nav, taču ļoti šaubos, vai, ja tas patiesi bija domāts kā aizliegtais apzīmējums, tas ir vajadzīgajā platumā.

Lai vai kā kopumā Lieldienu Balva izdevās gluži labi. Paldies Monas darboņiem par kārtējo Lieldienu sprintu, un nu jau jāgaida nākamā Lieldienu Balva un nākamās Lieldienas, kas arī šogad izdevās varen labas visos veidos.

Pasaku mežā

2009.gada orientēšanās sezona beidzot tika iesākta Tērvetē. Lai arī vēl piektdien Ogrē sniega bija gana daudz, un bija sajūta, ka kas līdzīgs būs arī Tērvetē, tomēr Tērvete sagaidīja ar varen lielu sauli, bezsniega mežu, uz nogāzēm ziedošām vizbulītēm, pilnu mežu ar pasaku tēliem un ideālu naktsmītni - ar skatu uz finišu. Un, lai arī viss varbūt līdz galam neizdevās kā iecerēts (nez vai kādreiz tā vispār notiek), tomēr pirms mača noliktie uzdevumi - kopvērtējumā iekļūt TOP6 un TOP3 starp latviešiem, tika izpildīti ar uzviju. Protams, beigu beigās, esot vien nieka 52 sekundes no trešās vietas, neliels rūgtums jau ir jūtams, taču tik un tā esmu gana apmierināts ar paveikto.

1.diena

Ņemot vērā, ka ar karti tā pa īstam skrējis šogad neesmu, ja vien neskaita punktu likšanu Reljefā, tad vakardiena šajā jomā bija uzskatāma par debiju. Līdz ar to nebija ne mazākās nojausmas, ko būšu spējīgs mežā izdarīt, cik ātri esmu pa mežu gatavs skriet.

Pirmais misēklis sanāca uz 4.KP (karte atrodama zemāk), kur pieskrēju pie svešā KP divus ielokus pirms mana punkta, pirmajā brīdī pat būdams pārliecināts, ka tas ir manējais, taču attapos diezgan ātri. Uz nākamo punktu skrienot, ieraudzīju Jāni Peilānu, un galvā uzreiz atausa atmiņas par pagājušā gada Ziemeļu 2dienu vidējo distanci, kad paskriet varēju pat ļoti labi, taču, kad satiku Jāni, kļūdas taisīju gandrīz uz katru punktu. Tad nu centos šoreiz prātīgi paņemt punktu un uz nākamo jau aizskrēju pa priekšu, vairāk arī Jāni neredzot.

Nākamos punktus paņēmu prātīgi, lai arī ar nelieliem "lēzeniem" lokiem, kas vairāk gan bija pārliecībai, ka punktu patiesi paņemšu kā nākas. Uz 9.KP atkal neliela kļūdiņa, jo domāju, ka vajadzēja tomēr iet uzreiz kalnam pa labo pusi un punktu paņemt no otras puses, taču nez vai tur ko īpaši daudz zaudēju. Uz 11.KP jau bija nedaudz lielāka kļūda, jo uzskrienot gandrīz pretī punktam, to uzreiz neieraudzīju (biju gan arī domājis, ka tas būs augstāk ielokā) un aizskrēju par daudz pa kreisi, taču laikus attapos.

Skrienot uz 13.KP krustām paskrēja Mārtiņš Sirmais, taču atkal sakoncentrējos, lai labi paņemtu punktu. Skrienot uz nākamo 14.KP, šķita, ka ļoti ilgi skrienu pa mežu līdz takai, un, uzskrienot uz takas, pirmajā mirklī apstājos, jo likās, ka esmu jau uz nākamās lielās takas. Tas arī nedaudz nojauca ritmu un, ieskrienot mežā, īsti vairs nevarēju aptvert uz kuru pusi ir punkts. Par laimi pa lielu gabalu ieraudzīju spīdam KP lukturi (vai karogu, kā dažam to labpatīk saukt), un līdz ar to no kļūdas izdevās izvairīties.

Nākamais bija īss etaps, un pēc tam jau garāks etaps uz 16.KP, kur pirmo reizi distancē bija nepieciešams pieņemt lēmumu par pareizo variantu. Sapratu, ka lielo ieloku ir jācenšas apliekt, un, lai arī sākumā domāju, ka varbūt jāskrien pa visam riņķi pa ceļu, tomēr izgāju nedaudz taisnāk pa mazo taciņu. Īsi pirms punkta gan nedaudz samulsināja no koku zariem saveidotais žogs, tāpēc prātīgi apskrēju pa taku tam riņķī un paņēmu punktu bez problēmām.

17.KP nāca ar lielāko kļūdu distancē, un kā vēlāk vakarā, staigājot pa parku, izrādījās, ka esmu noskrējis vien kādus 5 m no punkta bedres, to tā arī neieraugot. Kalnā sāku skriet pa mazu iemītu taku, taču īstajā brīdī no tās nenogriezos un uzskrēju par augstu līdz pat kartē zīmetajai taciņai. Sākotnēji domāju, ka šī taka nav kartē, jo nelikās, ka esmu jau ticis kalna augšā. Turpat uzradās vēl viens sportists, kas arī izskatījās meklējam to pašu punktu. Paskrēju pa taku nedaudz uz leju, kad sapratu, ka punkts tomēr ir atpakaļ un uzreiz to arī atradu. Šajā etapā labākajam laikam zaudēju 51 sekundi.

Uz 18.KP jau sāku sajust pirmās noguruma pazīmes, iespējams, arī dēļ pirmā lielā kāpuma uz iepriekšējo punktu. Punkta vietu atradu labi, taču pirms paša punkta neveiksmīgi starp kājām iepinās zars, kā rezultātā piedzīvoju kritienu, un, atzīmējoties un sperot nākamo soli, sapratu, ka esmu nedaudz pastiepis muskuli pacelē (lai kā arī tā vieta sauktos), un soli vairs nevaru spert tik garu kā iepriekš. Skrienot pa mazo taciņu sapratu, ka etapa beigas uz 19.KP nāksies veikt cauri zaļajam, lai arī, iespējams, vajadzēja uzreiz izvēlēties apkārt vairantu pa ceļu. Izlaužoties cauri krūmiem, nedaudz nolaidos pa nogāzi, un pēdējos 50m pirms sava ieloka sanāca skriet pa salīdzinoši stāvo nogāzi, mēģinot noturēt līdzsvaru uz salīdzinoši slidīgā pamata. Pie punkta Māris Bļodons mani izmantoja kā modeli savai kārtējai bildei, taču tam īpaši nepievērsu uzmanību un ātri devos virzienā uz nākamo punktu. Punkts bija "zaļajā" un ja ne vien kāda ZVOC pārstāve, kas punktu paņēma nedaudz pirms manis, tad, iespējams, būtu aizskrējis par tālu. Katrā ziņā vasaras sezonā, ka tur jau viss būs salapojis, to punktu atrast būtu pagrūti.

Pēc šī 20.KP uz distances beigām zudušās koncentrēšanās spējas atspēlējas pēc pilnas programmas, jo biju pilnīgi pārliecināts, ka nu jau jāskrien uz pēdējo punktu. Uzskrienot pa kalnu uz taciņas atkal tiku nobildēts no Dambju ģimenes fotoaparāta (nez kur visas tās bildes varēs apskatīt), un, kartē ieskatoties, aptvēru, ka vēl taču ir arī 21.KP, kurš ir vispaŗ uz otru pusi. Tā nu atkal laikus attapies devos pareizā virzienā, pavidu pamanīju gan arī vienu lieko punktu, taču, nedaudz saminstinoties, tomēr sapratu, ka mans punkts vēl ir uz priekšu. Punktu paņēmu, un tad jau pēdējo spēku sakopojums distances pēdējiem metriem, skrienot uz pēdējo punktu un finišu.

Finišā redzēju, ka mans laiks, ir zem 35 minūtēm, un sapratu, ka, lai arī kļūdās kāda pusotra minūte ir atstāta, tomēr vieta nebūs slikta. Tā nu beigās arī izrādījās, ka izcīnīta 5.vieta, Mārtiņam Sirmajam zaudējot vien 1:29.

Ņemot vērā, ka šīs dienas rezultāts deva arī ieskaiti Pasaules rangā, ieguvu arī gana labus punktus, un šodien uz īsi brīdi esmu pacēlies uz 138.vietu šajā ranga tabulā, lai gan rīt, dzēšoties pagājušā gada Kurzemes pavasara rezultātam, par kādām 10 vietām droši vien nokritīšu.

2.diena

Ņemot vērā, ka lielākie kalni/nogāzes Tērvetē, vismaz pēc pirmajiem iespaidiem mežā, ir atrodami Tērvetes upes krastos, tad bija skaidrs, ka šodien kalnu būs mazāk. Taču, ka būs tik liels kross gan negaidīju. Pirms starta gan nedaudz nācās saīsināt iesildīšanos, jo biju domājis, ka man jāstartē 3 minūtes vēlāk, taču tas gatavību startam īpaši neietekmēja.

Pirmos divus punktus paņēmu gana tīri, taču jau uz 3.KP uztaisīju stulbu kļūdu - skatoties kartē kā skriet garo etapu, pirmajā krustojumā nospriedu, ka esmu jau vienu krustojumu tālāk, un pagriezos pa taku uz otru pusi. Pārdesmit metrus paskrējis, sapratu, ka kaut kas nav īsti labi, un griezos riņķī, pēc tam vēl nedaudz par ātru nogriezos jau no tās pašas takas, mēģinot nogriezt stūri.

Tālāk 4.KP paņēmu pārsteidzoši labi, taču uz nākamo īsti nevarēju izlemt kā labāk skriet, jo etapa vidū līnija gāja cauri zaļajam, un tad nu varēja skriet vai nu vairāk pa mežu, pa kreiso pusi, vai arī ar šķietami lielāku līkumu pa pļavu, pa labo pusi. Tā kā, vairoties no brikšņiem, izskrēju pretim pļavai, tad izlēmu, ka jāskrien vien pa pļavu. Punktu paņēmu labi, taču, pēc splitiem spriežot, laikam tomēr uz variantu esmu zaudējis. Varbūt vispār vajadzēja iet zaļajam cauri.

Nākamais jau bija garais etaps uz 6.KP un tā kā jau laikus biju izlēmis, ka skriešu pa augšu uz šosejas pusi (vienu brīdi gan tika arī apskatīts variants par kreiso variantu), tad virziens, izejot no punkta bija skaidrs. Tiku līdz taciņai, krustojumā, gan nez kāpēc pagriezos pa kreisi, taču attapos un, nogriežot stūri, tiku atpakaļ uz vajadzīgās takas. Pēc tam tiku arī līdz lielā ieloka stūrim, un arī vajadzīgā lielā taka bija klāt. Te varēja redzēt, ka sniegs tomēr visur vēl nav nokusis, un takas vietām bija palicis pakusis ledus. No takas līkuma biju nolēmis tik uz šoseju, taču, nez ko domādams, izskrēju uz zemes ceļa pilnā pārliecībā, ka esmu uz šosejas. Kompasā nepaskatījos un tā nu pagriezos pa kreisi un sāku atkal skriet pretējā virzienā. Taču, ieraugot, ka ceļš ved pret kalnu, sapratu, ka kaut kas nav riktīgi, un sapratu kļūdu. Apgriezos, un atkal nācās apdzīt kādu igauni, kuru jau labu laiku iepriekš biju apdzinis vēl mežā uz takas. Tālāk jau pa taku, padzēros dzerampunktā, gar 8.KP, uz takas, un biju nospriedis, ka skriešu līdz ielokam īsi pirms krustojuma ar stigu, kad griezīšos uz punktu. Tagad kartē apskatoties, izrādās, ka manis domātais ieloks zīmēts ar trekno horizontāli, patiesībā ir deguns, un nav arī nekāds brīnums, ka tāpēc sekoja kļūda. Skrienot, pa neizteikto ieloku (kartē gan tas īsti nav laikam uzzīmējams) gaidīju punktu, taču neskaitot pāris bedres, neko līdzīgu savi ieplakai nemanīju. Tad pa gabalu ieraudzīju ieplaku, pieskrienot un redzot, ka tai cauri iet taka, kas laikam tomēr bija zvēru taka, šķita, ka punktam jābūt, taču tā tur nebija. Aizskrēju vēl līdz nākamajai ieplakai, un sapratu, ka esmu jau krietni par tālu. Griezos atpakaļ un punktu jau tad atradu bez grūtībām.

Skrienot uz 7.KP, novirzījos nedaudz par labi, un izskrienot uz takas, pirmajā mirklī apstājos, īsti nesaprazdams, uz kuru pusi ir punkts. Par laimi pamanīju kupicu un tad arī pašu punktu. Nākamais punkts tika paņemts bez problēmām, jāskrien vien pa ceļiem, taču etaps uz 9.KP šķita gana sarežģīts. Uzliku virzienu un, cenšoties to noturēt cauri brikšņiem, devos punkta virzienā. Šķērsoju stigu, un īsi pēc tam priekšā bija neliela taka, taču bija nojauta, ka jāskrien vēl uz priekšu, un tā nu šo zvēru taku šķērsoju, taču nākamā taka jau bija īstā, un ar nelielu līkumiņu punktu paņēmu gluži labi.

Uz 10.KP izcīnīju savu šai nedēļas nogalē vienīgo labāko etapa laiku. Īsi pirms punkta ieraudzīju RSP sportistu, kuru sākumā noturēju par Valteru, taču izrādījās, ka tas ir Marģers. Uz nākamo punktu viņu apdzinu, taču sapratu, ka jābūt uzmanīgam, jo, lai arī aiz punkta ir "bremzējoša" stiga, tomēr precīzi virzienā trāpīt punktā nebūs viegli. Pārskrienot taku, pa kresi manīju ieloku, taču arī pats pagriezos nedaudz par daudz pa kreisi, un izskrēju uz stigas, un nācās punktu ņemt no otras puses.

Etaps uz 13.KP atkal lika nedaudz padomāt, jo īsti nebija skaidrs, vai nevajadzētu iet pavisam pa taisno. Taču sapratu, ka pa ceļiem tomēr skriet var ātrāk, tāpēc sākumā centos tos izmantot. Etapa sākumā ceļu sazarojumā, gan atkal gandrīz aizskrēju pa nepareizo ceļu, taču laikus attapos un izlauzos cauri brikšņiem uz īsto ceļu. Paskrienot garām krustojumam ar stigu, griezos iekšā mežā, jo sarpatu, ka skriet pavisam riņķī būs ar pārāk lielu līkumu. Dzerampunktā padzēros, un devos virzienā uz punktu, kur veda neliela taciņa. Paskrēju garām kādai sievietei, kas prasīja vai skrienu uz 45.punktu, uzsaucu, ka jā, taču pats nodomāju, ka nez vai viņai no tā būs liela jēga, jo ātrums viņai bija vairāk kā mazs, un līdzi jau nu viņa man netiks. Te gan, kā teiktu Ērls no seriāla - karma atspēlējās, un, izskrienot cauri ielokam, uzskrēju kalnā, taču vairs nevarēju saprast, kur tad ir punkts, jo viss izskatījās pilnīgi vienāds. Arī no kartē zīmētā zaļā pudura, kurā bija jābūt punktam, nebija ne miņas. Paskrēju pa labi, taču sapratu, ka esmu jau ticis līdz ieloka galam un jāskrien tomēr uz otru pusi. Pārskrēju vispirms vienai takai, tad stigai, un tad jau ieraudzīju punktu. No šosejas puses punktā pieskrēja arī Jānis Krūmiņš un sapratu, ka esmu noķerts par 4 minūtēm, kas galīgi nelikās jauki.

Līdz 17.KP skrēju pa priekšu, taču jutu, ka skriet vairs nepavisam nav viegli. Pa vidu gan nedaudz savādi likās, ka no takas, ejot lejā pa ieloku uz 15.KP, nācās griezties pa labi, lai gan pēc kartes tā īsti neizskatījās. Uz 18.KP pārskrējām stigu, un, esot tāda kā plaukta, šķita, ka esam īstajā līmenī ar punktu, taču patiesībā punkts bija krietni zemāk, pie mikroieplakas, kas bija pilna ar ūdeni. Pie šī punkta arī pirmo reizi ieraudzīju Miku Žagatu, un nojautu, ka viņš ir startējis 2 minūtes aiz manis, 2 pirms Jāņa.

19.KP Jānis arī paņēma pirms mums un uz nākamo punktu viņš jūtami palielināja ātrumu. Abi ar Miku nedaudz iepalikām un, skrienot gar kalna malu, Jānis attālinājās, taču pārsteidzošā kārtā viņš pa nogāzi uzrāpās kalnā, lai gan es turpināju skriet gar kalna malu. Vienu brīdi parādījās doma iet laukā uz šoseju, tomēr izlēmu iet taisnāk, pāri strautam. Uz ceļa Mikus izskrēja nedaudz ātrāk un arī pielika ātrumam, pa gabalu redzēju vēl arī Jāni. Taču no Mikus centos neatpalikt un punktu pat beigās paņēmu pirms viņa.

21.KP paņēmu bez problēmām, uz nākam vienu brīdi bija doma iet riņķī kalnam, taču redzēju, ka Jānis uzrāpjas kalnā, un tāpat darīju arī es. Tālāk, jau noskrienot no kalna, nedaudz pārpratu karti, domājot, ka virsotnīte, uz kuras ir punkts, ir pa kalnu uz augšu. Kalnu gan īsti nemanīju, un sāku nedaudz sabremzēties, tad nokritu, un, uzreiz apskatoties kartē, pamanīju, ka patiesībā punkts ir tepats lejā, tikai vairāk pa kreisi. Mikus attapās ātrāk un punktu paņēma pirms manis. Pa ceļu viņš nedaudz atrāvās, jo pieskrēju dzerampunktā padzerties, kurš gan nebija tur, kur kartē zīmēts. Paņēmu 23.KP un uz 24.KP tiku atpakaļ uz ceļa, taču nolēmu, ka mēģināšu nogriezt stūri, aiz purva griežoties mežā iekšā. Tas arī palīdzēja tik tuvāk Mikum un punktu paņēmu uzreiz aiz viņa. Uz nākamo atkal bija skrējiens pa ceļu, un tā kā Mikus no stigas nogriezās nedaudz par ātru, tad punktu paņēmām reizē.

Uz 26.KP pirmajā mirklī likās, ka jāskrien pa kreiso pusi, jo vasarā tas zaļais kartē noteikti būtu neskrienams, taču izgājām tomēr taisni, taču pie paša punkta bedru bija vairāk kā kartē zīmēts, un, apskrienot vairākas no tām, punktu atradām ne uzreiz. Skrienot pāri asfaltam uz 27.KP gandrīz saskrējos ar mašīnu, taču par laimi bez starpgadījumiem, bez problēmām paņēmu punktu, un tad vēl centos nedaudz pielikt pēdējos spēkus skrējienam uz pēdējo punktu. Un tad jau arī finišs, ar dažu līdzjutēju saucieniem.

Iznākot no finiša zonas, pa skaļruni ziņoja, ka esmu otrais, un, lai arī Jānim zaudēju gandrīz 5 minūtes šodien, tomēr, ziņa par otro vietu pārsteidza, dzirdot, ka citiem šodien nebija veicies īpaši labāk. Vienu brīdi vēl bija cerības par tikšanu trijniekā, taču, kad nomazgājos un pārģērbos, uzzināju, ka esmu kopā ceturtais, šodien sasniedzot astoto labāko laiku. Kā jau sākumā minēju, neliela škrobe par to, ka līdz 3.vietai pietrūka pavisam maz, ir, bet nu ar tādu tehnisko izpildījumu ceturtā vieta patiesībā ir gluži labs sasniegums.

Rezultāti Kurzemes pavasara lapā

Rezumējot divu dienu laikā gūto pieredzi un atziņas, jāsaka, ka:

1. Acis ar kartes lasīšanu aprod pamazām, tāpēc pie pirmās iespējas, arī mājās treniņos ir jāskrien ar karti;
2. Tāpat jūtams ir arī tas, ka nav sanācis līdz šim treniņos skriet pa apvidu - tas tomēr ir nedaudz citādāk, kā skriet pa zemes ceļiem, vai vēl jo vairāk pa šoseju;
3. Pagaidām uz distances beigām vēl īsti neizdevās pilnībā saglabāt maksimālu koncentrēšanos, lai gan jāatzīst, ka par šo pirms sezonas domāju gana daudz, un prgress no pagājušā gada ir jūtams;
4. Fiziskā kondīcija nav slikta, tomēr gan skriešanas pa apvidu trūkums, gan arī vēl ne līdz galam pabeigtā gatavošanās sezonai, liek domāt, ka šajā jomā vēl ir kur pielikt;
5. Un visbeidzot, visai subjektīvs spriedums, taču šķiet, ka lielajam vairumam mūsu grupas dalībniekiem vēl nav izdevies pilnvērtīgi sagatavoties sezonai, kas visticamāk saistīts ar lielo sniega daudzumu, kas pēdējos mēnešos ir bijis visapkārt. Vismaz pa šādiem apstākļiem saņemties skriešanai ir daudz grūtāk. Jāatzīst, ka pagājušogad Kurzemes pavasarī visi bija daudz ātrāki, arī dēļ motivatora Eiropas čempionāta formā.

Pēdējais mēnesis

Šodien ir 14.maijs, un līdz Jukolas startam 14.jūnijā ir atlicis tieši mēnesis. Katru dienu apskatu pieteikto komandu sarakstu un tā vien šķiet, ka iepriekšējo gadu pieteikto komandu skaits tiks pārspēts ar uzviju, jo jau šobrīd mēnesi pirms mača ir pieteiktas 1319 komandas, kas ir tikai par 47 komandām mazāk kā iepriekš. Ja tā turpināsies, tad pieļauju, ka kopējais dalībnieku skaits sasniegs lielo 10 000 robežu, kam nepieciešamas 1429 komandas, jubilejas reizei tas noteikti būtu labs cipars.
Un pirmdien internetā uzgāju veco karti no 1986.gada Jukolas, kas norisinājās tai pat vietā, kur šogad. Kartes kreisajā malā var redzēt līkloču trasīti, kurai blakus sacensību centrs būs arī šogad.

Ceturtās vietas

Nez vai šis atkal būs ceturto vietu gads?! Šķiet, gadus trīs atpakaļ, regulāri sacensībās paliku ceturtais, un šogad atkal jau trīs sacensībās esmu bijis 4.vietā - Saulkrastu sprintā, Universiādē un arī šodien NBS čempionātā. Protams, ceturtā vieta nebūt nav slikta, taču, kad trijnieks ir tik tuvu, arī par ceturto vietu ir neliels rūgtums. Bet, lai no 4.vietām izvairītos, vispirms jau ir jāstrādā pašam ar sevi, jo kamēr vien tiks taisītas kaut kādas izcili muļķīgas kļūdas, tikmēr arī 4.vieta būs uzskatāma par lielu sasniegumu.

Te arī karte no šodienas NBS mača. Pirmais KP gan kaut kā nav ielīdis bildē, taču tas arī bez kļūdas tika paņemts:

Universiāde

Ja pagājušā gada universiādē karte bija uzzīmēt kā vajag, tikai izdrukāta galīgi garām, tad šoreiz bija otrādi - izdrukāta bija tīri tā nekas, bet nu uzzīmētais vairākās vietās īsti ar dabā redzamo nesakrita. Lai vai kā, mačs bija interesants un lai arī kļūdās tika atstātas, tā ātrumā skaitot, vismaz 8 minūtes, tomēr bija interesanti. It sevišķi jau tas, ka tieši brīdī, kad bija man jādodas uz starta līnijas, sākās ļoti stiprs lietus un krusa, kas pirmo divu punktu paņemšanu nedaudz apgrūtināja. Bet arī pēc tam slapjuma bija gana, jo zilā krāsa noteikti kartē dominēja. Gala rezultātā arī pārplēsta roka un sasista kāja, taču tik un tā piedzīvojumi bija labi.

VEF Pavasaris

Lai arī līdz pēdējam brīdim uz VEF Pavasari biju nolēmis nedoties, tomēr, paļaujoties uz solījumu, ka mežā līdz 6dienai sniegs jau būs nokusis, sestdienas pēcpusdienā devos uz Silakroga mežu. Protams, ka mežā sagaidīja ne pārāk patīkams pārsteigums, jo sniega mežā bija pietiekami daudz, un vienīgā cerība bija, ka atklātās vietas (izcirtumi, pļavas) varētu būt bez sniega arī tā īsti neattaisnojās.
Līdz ar sniegu orientēšanās vairāk pārvērtās par pareizās taciņas izvēli, jo pārsvarā tās bija iemītas taisnākajā variantā. Pāris etapus gan skrēju savus variantus un tad nu nācās mīt pašam taku, kas vienuviet pat nozīmēja brišanu pa sniegu gandrīz līdz celim.
Galvenokārt pateicoties sniegam no kļūdām praktiski izdevās izvairīties, lai gan vietām varētu vēlēties taisnākus variantus. Bet kopumā ar maču esmu apmierināts, jo sezona ir atklāta, izdevās arī izcīnīt uzvaru, un esmu nedaudz arī ticis skaidrībā par to, ko varu izdarīt un kas vēl treniņos ir darāms, lai sezonu varētu turpināt tikpat veiksmīgi.