10+16.195+16

Pēc pirmās dienas finiša pie manis pienāca galvenais organizators un jautāja, vai esmu pirmo reizi pie viņiem - neizskatoties pazīstama seja. Patiesībā šī bija jau ceturtā reize, kad startēju Sāremā trīs dienu skrējienā, kur trīs dienās trīs startos kopā jānoskrien maratona distance.

Pēdējā reize gan bija jau pirms astoņiem gadiem (matu tad patiesi uz galvas bija vairāk - varbūt tāpēc neizskatījos pazīstams). Bet pirmo reizi Sāremā skrēju tālajā 2010.gadā (un pēc tam vēl arī 2013-ajā). Pašam skrējienam gan šī jau bija 53. reize. Pa gadiem tas ir paaudzies un šogad startēja jau vairāk nekā 900 skrējēji lielajā skrējienā, un vairāk nekā 300 bērni

Vasaras sportiskais pagrimums

Pēdējos pāris gados pavasara-vasaras periods sportiskajā ziņā ir bijis diezgan līdzīgs. Līdz maijam gatavojos Rīgas maratonam, vairāk vai mazāk labi noskrienu maratonu, un pēc tam skriešanas vēlme un arī reālā skriešana strauji iet mazumā.

Jūnijā bija paredzēti vairāki orientēšanās starti, tāpēc pēc vienas pilnīgi brīvas pēcmaratona nedēļas centos atsākt kaut ko darīt. Taču skriešana lielākoties bija ar lielu piespiešanos. Skaidrs, ka maratons paņem diezgan daudz no organisma, bet arī pēc ziemas ļoti daudzajiem kilometriem ķermenis laikam prasīja kaut kādu lielāku atelpu. Arī tas, ka diezgan strauji uzēdu 4 kilogramus, ar kuriem vairāk vai mazāk dzīvoju visu vasaru, liecināja, ka iztērētās rezerves ķermenis ļoti ātri bija gatavs uzņemt sevī.

Rīgas maratons 2026

Vienmēr esmu domājis, ka, cepot kūkas, gatavošanas process ir nesamērīgi ilgs, salīdzinot ar to, cik prasa kūku notiesāt. Bet vienlaicīgi process bieži vien ir aizraujošāks par pašu ēšanu.

Tā arī šogad bija ar maratonu - process, lai tiktu līdz maratona starta līnijai bija daudz "krāsaināks" par pašu maratonu. 

Pēc pagājušā gada pavasara abiem maratoniem (Briselē un Rīgā), bija palikusi tāda nepadarīta darba sajūta, jo bija sajūta, ka biju gatavs labākam rezultātam nekā Briselē izdevās noskriet.

Vienlaicīgi, domājot par šī gada Rīgas maratonu, biju izdomājis, ka Rīgas maratons būtu ļoti laba vieta, kur izskriet veterānu rekordu. Maijā pāris dienas pirms maratonu man ir dzimšanas diena, un tā kā šogad līdz ar dzimšanas dienu iesoļoju (ieskrienu?) jaunā gadu desmitā, tad izskriet  Latvijas veterānu rekordu M40+ grupā šķita tīri labs mērķis. 

Muti ciet, elpo caur degunu!

Viens no biežākajiem jautājumiem, ko esmu saņēmis no skriešanas uzsācējiem ir - "Kā pareizi jāelpo skrienot?". Uz ko parasti atbildu - "Kad mēs ejam, tad taču nedomājam, vai ieelpot uz katru otro vai katru piekto soli. Un tā nav arī lieta, uz ko pārmērīgi fiksēt uzmanību skrienot.". Vismaz man allaž ir bijusi pārliecība, ka elpošana dabiski pielāgojas skriešanai (nevis otrādi). Skriesi ātrāk - elposi biežāk, skriesi lēnāk - elposi mierīgāk.

Taču apmēram pirms gada - iepriekšējā ziemā, sapratu, ka ziema, iespējams, ir brīdis, kad tomēr piedomāšana pie elpošanas var dot arī kādu labumu.

Pēdējos gados arvien vairāk ziemas skriešana man nepatīk ne tikai tāpēc, ka zem kājām ir slidens, bet arī tāpēc, ka gaiss ir pārāk auksts, un plaušām (manām) vēsais gaiss nepavisam nepatīk. Bronhīti un plaušukarsoņi ir bijuši regulāri viesi manās plaušās praktiski ik ziemu jau kopš agras bērnības, bet kopš COVID slimošanas, šķiet, ka plaušām kaites ķeras klāt vēl vieglāk.

Ikdienā skrienot, vairums parasti elpo caur muti. Tas nozīmē, ka aukstais gaiss pa tiešo nokļūst plaušās. Toties, elpojot caur degunu, ieelpotais gaiss tiek gan sasildīts, gan samitrināts. Tā nu pērnajā ziemā nolēmu, ka taisīšu eksperimentu un centīšos skrienot, vismaz ziemā, elpot caur degunu.

Gada rezumē 2025

Iepriekšējā gada kopsavilkumu nobeidzu ar katram pārdomājamu jautājumu - "Kāpēc es (vispār, vēl aizvien) skrienu?". Pie atbildes, ka skriet vairāk nevajag, šajā 2025.gadā vēl nenonācu, tāpēc joprojām skrēju gana daudz - brīžiem mazāk, brīžiem vairāk, gan ar kāpumiem, gan ar kritumiem.

Ziema un pavasaris pagāja galvenokārt maratonu zīmē. Ziemas treniņu galvenā motivācija bija starts Briselē Eiropas čempionātā šosejā maratona distancē. Treniņu apjoms brīžiem atgādināja laikus pirms desmit gadiem, bet ziemā ieliktā bāze pēc tam arī lieti noderēja atlikušajos gada mēnešos, kad pēc jūnijā gūtā muskuļa plīsuma divi mēneši pagāja vairāk tādā "tūrista" režīmā - ar neskriešanu, soļošanu un tikai nedaudz skriešanu.

Finita la sezona

Vēl septembra sākumā biju domājis, ka vienīgie atlikušie mači šajā rudenī būs Valmieras Stirnubuks un Izskrien Ogri skrējiens Ogrē.

Tā vietā, lai patiešām nekur daudz nestartētu, piedalījos gan šajos abos, gan orientēšanās sacensībās Siguldas rudens, gan Stirnubuka noslēdzošajā posmā, un pat Latvijas orientēšanās nakts 3h rogainingā.

Orientēšanās nakts pasākumu (šoreiz startēju Ķegumā) droši vien vairāk var uzskatīt par tādu garu treniņskrējienu ar orientēšanās elementiem. Mērķis bija nosprausts 3 stundās savākt pilnīgi visus kontrolpunktus. Un, iespējams, ja ne pārinieka trauma un nedaudz mazāk kļūdainu variantu, tad mērķi būtu arī izdevies izpildīt. Taču pieveiktie 33.4 kilometri nedaudz ātrāk nekā 2 stundās un 50 minūtēs tik un tā bija ļoti pieklājīgs veikums.

Stirnubuks Valmierā

Pēc pagājušā gada kopvērtējuma uzvaras šogad nevienā Stirnubukā līdz šim nebiju skrējis. Pavasarī bija maratoni, vasarā trauma. Un, lai arī būtu gluži mierā, ka arī atlikušajos Stirnubukos neskrietu, tomēr kaut kāds vilinājums braukt uz Valmieras Stirnubuku bija.

2023.gadā Stirnubuks Valmierā jau bija, un toreiz arī trase bija skrienama, kalnu bija relatīvi maz. Vienīgais, kas man toreiz nepatika bija līkumotās makšķernieku takas Gaujas un Abula krastos, kur īsti nevarēja ieskrieties. Un tā kā arī šogad distance pārsvarā vijās gar Gaujas abiem krastiem, tad bija skaidrs, ka lielu džungļu vai lielu kalnu tikpat kā nebūs.