svētdiena, 2021. gada 14. februāris

Pēcvīrusa periods

Pēdējās dienās esot slimnīcā, jutos patiešām labi, un šķita, ka atgriezīšos mājās un varēšu uzreiz kalnus gāzt. Taču atgriešanās pie normālas pašsajūtas un arī pie sportošanas ievilkās ilgāk, kā biju iztēlojies.

Pirmajā nedēļā patiesībā mājās jutos krietni sliktāk kā pēdējās dienas slimnīcā. Elpošana vakaros kļuva grūtāka, milzīgs nogurums, brīžiem sāpēja galva. Līdz ar to pirmās dienas pārsvarā pavadīju horizontāli. Ja braucot mājās no slimnīcas likās, ka vakarā jau iešu ārā pastaigāties, tad realitātē, tiekot mājās, tam vispār vairs nebija spēka.

ceturtdiena, 2020. gada 31. decembris

Gada rezumē 2020

Šogad sporta sacensībām vīrusa dēļ bija doti vien aptuveni četri mēneši, tāpēc pieminēšanas vērtu notikumu šogad ir bijis mazāk kā citus gadus. Sportiskās aktivitātes un pasākumi 2020.gadā bija tik maz, ka brīžiem man jau, atsaucot atmiņā kādus iepriekšējos startus sacensībās, sāk jukt, vai tas bijis šogad vai vēl gadu iepriekš. Bet šo to no padarītā gribu pieminēt, lai tie paliktu 2020.gada vēstures arhīvos.

pirmdiena, 2020. gada 30. novembris

Kad vīruss ieliek slimnīcā

Šodien desmitajā dienā tiku izrakstīts no slimnīcas.

Sākumā bija tikai neliels klepus, lai gan savādā kārtā skriešanu jau biju izlaidis vēl dienu pirms. Laikam organisms juta.

Pēc pāris dienām klepus palika arvien sausāks, biežāks un stiprāks un jāklepo bija krietni ilgāk katrā piegājienā, bet izklepoties tik un tā nevarēja. Nākamajā dienā darbā gan nebiju, bet uzzināju, ka vairākiem kolēģiem COVID-19 analīzes ir atnākušas pozitīvas. Kurš bija pirmais (varbūt arī es), to jau neviens neuzzinās.

Ņemot vērā, ka simptomi vismaz klepus veidā bija parādījušies, tad 17.novembra rītā pieteicos uz analīžu nodošanu nākamajā dienā, t.i., trešdienā. Klepus vakarā palika vēl stiprāks un iemigt, visu laiku klepojot, bija grūti.

trešdiena, 2020. gada 5. augusts

Divi Latvijas čempionāti ar karti

"Nesen apvidus centrālo daļu šķērsojis viesulis, tāpēc ir koku sagāzumi, kas grūti šķērsojami, (..) Zāle un papardes ļoti saaugušas un skrienamība ir pasliktinājusies..". Šādu apvidus raksturojumu man nācās lasīt divas dienas pirms plānotā starta Latvijas čempionātā orientēšanās sportā garajā distancē, kaut iepriekš, vēl piesakoties, apvidus tika raksturots ar vārdiem "Skrienamība no labas līdz vidējai".
Šopavasar vīrusa laikā e-LOF treniņos mežā ar karti bija sanācis skriet vairāk kā pēdējos piecos gados kopā - tie visi gan bija treniņi nevis sacensības, taču tā kā skriešanas starti šogad ir gājuši mazumā, tad šķita interesanti atkal izmēģināt spēkus orientēšanās sacensībās.

svētdiena, 2020. gada 24. maijs

Vajag tikai vēlmi

Vai tu skrietu, ja tev par to nedotu medaļu?
Vai tu skrietu, ja nebūtu sacensību?
Vai tu skrietu, ja vairs nekad nebūtu sacensību?

Kad dzīve iegriežas neierastās sliedēs, tad bieži izrādās, ka vienu vai otru lietu esam darījuši tikai kaut kādu ārējo iemeslu vadīti.
Tagad, kad sacensību kalendārs ir kļuvis pilnīgi tukšs, izrādās, ka līdz ar sacensību datumu pazušanu pazūd arī vēlme skriet. Dažus pie skrietgribēšanas notur vēl cerība, ka drīz jau atkal būs sacensības, kur varēs sacensties ar sevi vai citiem, vai kārt kaklā finišētāja vai varbūt pat uzvarētāja medaļu. Bet, ja nu sacensību vairs nebūtu nekad? Vai skrietu arī tad? Tāpat vien?

sestdiena, 2019. gada 28. decembris

Kas sadarīts 2019...

Pērn, atskatoties uz 2018. gadu, rakstīju , ka plāni par šo gadu ir miglā tīti, jo nedienas ar manu kreiso kāju bija skriešanai uzlikušas lielu jautājuma zīmi. Ja iepriekšējā gadā centos meklēt gan iemeslu, kas kājai bija par vainu, gan arī brīžiem mazāk, brīžiem vairāk turpināt trenēties, ar domu, ka varētu atkal skriet garās distances, tad šogad centos pieņemt to kā faktu, kam vienkārši jāpielāgojas.
Šogad kopumā skrēju mazāk, bet centos arī izvairīties no skrējieniem, kas varētu provocēt kontroles zaudēšanu kājā. Un patiesībā tās dažas reizes, kad šogad tas notika (vai bija tuvu tam), bija garākajos sacensību startos Vaidavā un nedaudz arī Rembatē. Bet sajūta, ka problēma nekur īsti nav pazudusi, ik pa laikam par sevi atgādināja.

trešdiena, 2019. gada 20. novembris

Rudens (ne)skriešana

Rudens kā rudens. Paliek tumšāks. Vajadzētu arī būt, ka vēsāks, bet tā gan īsti vēl nav. Bet tik un tā kāre uz skriešanu ir gājusi mazumā.
Vakaros ik pa laikam sev atgādinu, ka neiziet paskriet ir vieglākais ko izdarīt. Bet tomēr vajag. Nevis sportiskajiem mērķiem, bet priekš sevis. Lai ir možums, lai iztīrītu galvu, lai labāks miegs. Cenšos sev arī atgādināt, ka, sagurums, ko vakarā, atbraucot no darba, mēdzu just, ir tikai galvā. Bet skrien jau kājas. Un tāpēc nav iemesla, lai neskrietu.