Ravennas maratons

Pēc starta pavasarī Kopenhāgenas maratonā, kura gatavošanās procesā pamatīgas pārmaiņas ieviesa kājas trauma, kas neļāva maratonam sagatavoties kā nākas, biju apņēmības pilns rudenī maratonu tomēr noskriet vismaz atkal tajā līmenī, kā to biju spējis iepriekšējās trīs reizes, kad maratona rezultāti bija 2h21'-2h22' robežās. Sezonas laikā uzlabotie personiskie rekordi gan desmit kilometros, gan pusmaratonā liecināja, ka fiziskā forma uzlabojas, un šo rekordu uzlabošanu biju cerējis turpināt arī maratona distancē. Par rudens maratona vietu biju izvēlējies Itālijas pilsētu Ravennu, un, lai arī šajā maratonā finišēju līdz šim savā maratonista karjerā augstākajā, t.i., otrajā vietā, kas, iespējams, pat varēja būt pirmā, ja ne tas liekais kilometrs, tomēr pat bez liekā kilometra liekajām minūtēm finiša rezultāts nebūt nebija tāds, uz kuru biju gatavojies un biju cerējis braucot uz maratonu.

Trīs dienu maratons Sāremā

Ar uzvaru Siguldas pusmaratonā (1h08'20"), kur, praktiski visu distanci skrienot vienatnē, vien nieka 10 sekundes atpaliku no sava personīgā rekorda, visticamāk noslēdzu savu šī gada sacensību sezonu Latvijā. Taču ar šo skrējienu nebūt netika likts punkts sacensību sezonai kopumā, jo pēc pavisam nelielas atelpas no Siguldas skrējiena, devos uz Igaunijas lielāko salu Sāremā, lai piedalītos tur jau 40.reizi notiekošajā trīs dienu skrējienā - "Saaremaa kolme päeva jooks".
Sāremā skrējienā trīs dienu laikā tiek pieveikta maratona distance jeb 42.195 km - pirmajā dienā jāveic 10 kilometri, otrajā - 16.195 km, bet pēdējā 16 km. Šajā skrējienā piedalījos jau otro reizi. Iepriekšējā reize bija pirms trim gadiem, kad trīs dienu laikā maratonu pieveicu 2:22:08, izcīnot 6.vietu, bet šogad biju apņēmības pilns noskriet vismaz pāris minūtes ātrāk. Uz Sāremā gan braucu arī ar domu šo skrējienu izmantot kā labu treniņu maratonam, taču neskatoties uz šo sacensības tomēr paliek sacensības.

VAIRĀK KĀ CITI - RENĀRS ROZE (maratonists)

Septembra beigās gluži negaidīti saņēmu piedāvājumu tapt filmētam Ogres TV veidotajam raidījumam "Vairāk kā citi". Īpaši nedomājot, piedāvājumam piekritu, un varu teikt lielu paldies Tomam par uzaicinājumu filmēties, jo tā bija lieliska iespēja ne tikai būt par galveno varoni raidījumā - tapt intervētam un filmētam gan treniņos, gan sacensībās, bet arī redzēt no iekšpuses, kā notiek raidījuma filmēšana - kameras, kompozīcijas meklējumi, pārfilmēšana un citas lietas. Tiem, kas raidījumu 1.oktobrī neredzēja LTV7, nu ir iespēja to noskatīties arī šeit.

Kalniem pāri

Aizvadītā nedēļas nogale sportiskā ziņā tika pavadīta krietni citādāk, kā ierasts lasīt manos pēdējā laika sacensību aprakstos. Vispirms sestdien piedalījos Latvijas čempionātā orientēšanās sportā maratona distancē - ar karti mežā orientējies pēdējo reizi biju pirms vairāk kā diviem gadiem. Savukārt svētdien, par spīti sestdienas meža nogurdinātajām kājām, startēju Lazdukalnu krosā - arī apzīmējums "kross" manos sacensību aprakstos parādījies ir gaužām reti.
Tas, ka pēdējos divus gadus vispār nebūtu orientējies, ir varbūt nedaudz pārspīlēts, taču pa mežu ar karti sacensībās patiesi kopš 2011.gada Kāpas jūlija sākumā skrējis nebiju. Kopš tās reizes orientējies biju Telpu orientēšanās pasākumā tā paša 2011.gada nogalē, pērn Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā Dobeles ielās, kā arī šogad 1.aprīlī Rīgā Viestura dārza apkaimē vēl vienā orientēšanās sprintā. Taču, tā kā klasiskā orientēšanās tomēr ir pa kārtīgu mežu, tad, sekojot Latvijas orientieristu gaitām gan vietējos, gan starptautiskos mačos, ik pa laikam arī manī ir iezagusies vēlme atkal pamēģināt paskriet ar karti rokā un izbaudīt punktu meklēšanu "dzīvajā" nevis tikai pētot citu izskrietos ceļus internetā ievietotajās kartēs.

Septembra pusmaratoni

Septembris šogad ir sanācis diezgan aktīvs sacensību ziņā - pirmajā septembrī skrēju Vecāķos pa smiltīm, šīs nedēļas nogalē plānot vēl divi starti sacensībās, bet pa vidu vēl esmu paspējis noskriet divus pusmaratonus. Kaut Valmierā vienu brīdi biju domājis skriet maratonu, bet Jūrmalā 10 kilometrus, tomēr beigu beigās gan Valmierā, gan Jūrmalā startēju 21.0975 km jeb pusmaratona distancē ar visnotaļ labām sekmēm.
Valmieras maratons, kā jau pēdējos gadus ierasts, bija reizē arī Latvijas čempionāts maratonā. Daļēji dēļ šī iemesla, daļēji arī dēļ tā, ka tas būtu kā labs treniņš pirms kārtīga maratona, pirms Valmieras apsvēru tur startēt maratona distancē, un skriet tādā kā treniņa režīmā. Taču tā kā pēdējo nedēļu pirms Valmieras līdz ar strauji atnākušajiem vēsajiem rudens rītiem biju kārtīgi apaukstējies, tad nebiju pārliecināts kāds vispār no manis Valmierā būs skrējējs. Tā kā sacensību starta sarakstā arī manīju, ka maratonam bija pieteikušies gan Kristaps Bērziņš, gan Mindaugas Viršilas, ar kuriem dēļ izlaistā sezonas sākuma man ir visai sīva cīņa Skrien Latvija kopvērtējumā, kas nozīmētu, ka nekādā pārāk mierīgā treniņu režīmā skriet nedrīkstētu, lai viņiem nezaudētu pārāk daudz, tad nolēmu tomēr skriet pusmaratonu.

Sudraba un smilšu desmitnieki

Pēc veiksmīgā starta Kuldīgā ilgs laiks pienācīgai atpūtai nebija, jo jau nākamajā nedēļas nogalē bija plānots starts NIKE Riga run skrējienā Mežaparkā, kas reizē bija arī Latvijas čempionāts 10 kilometru šosejas skrējienā. Skrējiens Kuldīgā apliecināja, ka fiziskā forma nav pavisam peļama, tāpēc cerēju arī uz veiksmīgu skrējienu Mežaparkā.

Rekorda skrējiens Kuldīgas pusmaratonā

Kuldīgas pusmaratons šogad bija pavisam citādāks kā citus gadus - jauna trase, ierastajam Kuldīgas karstumam pilnīgi pretēji laikapstākļi, kas sekmēja jauna personīgā rekorda sasniegšanu (1h08'10"), kam kā patīkama piedeva nāca klāt trešā vieta kopvērtējumā un vienlaikus arī bronzas medaļa Latvijas čempionāta vērtējumā. Rezultāts gan nemaz nenāca viegli, bet laikam jau tāpēc gandarījums par to ir divtik liels.

Trešais Liepājas pusmaratons

Uz Liepāju tāpat kā pirms mēneša uz Ventspili braucām pēc personīgajiem rekordiem. Ventspilī pietrūka nepilna minūte, un kaut arī Liepājā līdz rekordam pietrūka vien 18 sekundes, tomēr par savu veikumu distancē un arī otro vietu finišā esmu ļoti priecīgs.
Pēc Ventspils pusmaratona ilgāku laiku cīnījos ar spēcīgu saaukstēšanos, kas kaut arī ietekmē pašsajūtu, tomēr skriet īsti neliedz. Un tā nu, laiku pa laikam sadzīvojot ar zināmu neveseluma sajūtu, četras nedēļas starp Ventspils un Liepājas pusmaratoniem uzmanība tika veltīta tam, lai Ventspils rezultātu Liepājā izdotos uzlabot. Šis bija trešais Liepājas pusmaratons, un Liepājā biju skrējis arī abus iepriekšējos gadus - 2011.gadā biju otrais ar rezultātu 1h10'02", bet pērn biju trešais (1h10'40"). Taču tā kā šogad pusmaratonu galvenais mērķis laikam būs beidzot paskriet zem 1h09', tad nebija šaubu, ka šogad Liepājā jāskrien ātrāk kā iepriekšējos gadus.

Pusmaratons Līgo priekšvakarā

Ar Ventspils pusmaratonu šogad tā pa īstam atklāju savu skriešanas sezonu Latvijā, un kopumā jāsaka, ka, lai arī karstums nedaudz patraucēja sasniegt labāku rezultātu, tomēr kopumā ar skrējienu un izcīnīto ceturto vietu esmu visnotaļ apmierināts.
Pēc Kopenhāgenas maratona aptuveni nedēļu ļāvu organismam nedaudz atjēgties, un šī atslodzes nedēļa noteikti bija labs brīdis atpūsties ne tikai maratonā sagurušajiem muskuļiem, bet arī papildus lietderīgā atpūta manai aprīlī traumētajai kājai (šobrīd kāja jau jūtas pavisam labi). Pēc īsās atpūtas sākās atkal cītīgs treniņu darbs - pa vidu gan arī nostartēju Zelta Kedas skrējienā, kur, par spīti karstajam laikam, pašam par nelielu pārsteigumu izdevās 15 kilometrus noskriet ar rezultātu 50'03", taču pirmais īstais formas  atrādīšanas un notestēšanas brīdis bija paredzēts tieši Ventspilī.

Kopenhāgenas maratons

Janvārī, kad biju nometnē Spānijā, visai nopietni apsvēru domu šogad maratonu skriet Rīgā. Šī ideja gan regulāri mijās ar domu, ka pavasarī maratonu varbūt neskriet vispār. Taču par spīti šīm abām domām, februāra beigās visai ātri pieņēmu lēmumu par startu Kopenhāgenas maratonā. Protams, tajā brīdī vēl nezināju, ka svarīgākajā maratona sagatavošanās posmā treniņprocesā tiks iecirsts trīs nedēļu ilgs neskriešanas robs...
Kopenhāgenas maratons nav nekāds mazais - šogad maratona distancē finišēja 9480 skrējēji, taču līdz šim tajā īsti nebija startējuši top līmeņa maratonisti (pērn uzvarētāja laiks bija tikai 2:24, vēl pirms gada 2:21), un tieši tāpēc viens no iemesliem par labu skriešanai Kopenhāgenā bija iespēja pacīnīties par augstu vietu finišā. Saistībā ar to, ka skrējēju, kas skrietu mana personīgā rekorda robežās (2:21-2:22) tur parasti ir bijis gaužām maz, tad izlēmu, ka Kopenhāgena būtu arī ļoti laba vieta, kur pārbaudīt uz ko esmu spējīgs, skrienot maratonu vairāk vai mazāk vienatnē. Savos pēdējos trijos maratonos  lielāko maratona daļu sanāca skriet lielākā vai mazākā, bet tomēr grupā, un skriešanu vienatnē un cīņu tikai ar sevi izdevās izbaudīt tikai pēdējos piecpadsmit maratona kilometros. No rezultāta viedokļa tas, protams, ir lietderīgāk, taču, noskriet maratonu vienatnē vai arī 2/3 no maratona nosēdēt grupā, kur tempu tur kāds cits, ir divas dažādas lietas, un savs laiks ir izbaudīt katru no tām.

Sāpju teorija

Šodien ir divdesmitā diena kopš brīža, kad pārtrūka mans normālais treniņu process. Precīzāk gan būtu teikt normālais "skriešanas treniņu process", jo lai arī divas vai trīs brīvas dienas no fiziskām aktivitātēm pa šo laiku ir bijušas, tomēr pēdējās divas nedēļas skriešanas aizvietošanu ar peldēšanu (epizodiski) vai riteņbraukšanu (krietni vien biežāk) esmu centies piekopt visai cītīgi - bieži vien pat divas reizes dienā. Vai no šādām aktivitātēm gan ir liels labums, grūti teikt, jo, lai arī sirds tiek nodarbināta puslīdz līdzīgā režīmā kā skrienot, tomēr muskuļu grupas tās tomēr ir citas. Taču vismaz psiholoģiski ir vieglāk, jo ir sajūta, ka kaut ko daru.
Ar atgriešanos skriešanas gaitās arī kopumā ir šādi tādi uzlabojumi. Pirms nedēļas desmit minūšu skrējiens no rīta, un sāpes kājā visas turpmākās dienas garumā. Toties ceturtdien, kad Ogres stadionā vadīju koptreniņu tiem, kas tikai tagad uzsāk savu skriešanas sezonu, pavadīju veselu pusstundu dažādās kustīgās aktivitātēs, un kāja, lai arī pēc tam sāpēja, tomēr sāpes, šķiet, bija mazāk noturīgas. Savukārt vakar vienā piegājienā noskrēju pat divdesmit piecas minūtes, un lai arī skrējiena otrā pusē sāpes papēža/potītes rajonā kļūst jūtamākas, tomēr tās ir tīri ciešamas. Gandrīz vai grūtāk vakar bija sadzīvot ar to, ka kaut arī sirds noslodzes jomā esmu sevi centies turēt kaut kādā nebūt kondīcijā, tomēr skriešana patiešām ir cita lieta, jo vakar mērenā tempā tikšana kalnā lika teju pāriet soļos - vismaz sajūtas bija līdzīgas. Un arī pulss 10-15 sitienus virs agrākā treniņu pulsa, laikam jau ir tikai normāla parādība pēc vairāk kā divu nedēļu atturēšanās no skriešanas.
Sāpes kājā, lai arī iet mazumā, bet, protams, pazudušas vēl nekur nav. Piektdienas vizīte ultrasonogrāfijā apliecināja, ka kaut kur tur papēža apkaimē ir iekaisums, kaut kur ir pārāk daudz šķidruma. Saliekot ultrasonogrāfijas rezultātus kopā ar dažādiem interneta izziņu avotiem, arvien vairāk izskatās, ka sākotnējā diagnoze par sastieptām saitēm ir bijusi kļūdaina. Visticamāk saites netika sastieptas vispār (tad arī nebūtu jābrīnās, ka iztiku bez kājas pietūkuma), bet gan visa šī trauma ir ilgāka laika perioda rezultāts treniņiem, kam kāja acīmredzot vairs nebija spējīga turēties pretī. Šis viss gan ir manis paša izskaidrojums tām sekām, ko tagad izjūtu, bet, visu kopā saliekot, skaidrojums ieņem visai loģisku apveidu.
Šajā bezskriešanas periodā gan esmu sapratis arī to, ka iepriekš esmu kļūdaini domājis par traumām. Savulaik ierakstā par savām traumām rakstīju, ka traumas iedalās divās daļās - tās, kuras sāp vai citādi liek par sevi manīt, bet skriet netraucē, un tās kur fiziski nav iespējams paskriet (piemēram, salauzt kāja). Taču domājot par šī brīža traumu, kustību zuduma spējas ir bijušas minimālas, taču sāpes, ko šīs kustības rada ir tik lielas, ka skriešanu padara neiespējamu nevis nespēja veikt kustību, bet gan sāpes, ko tās izraisa. Tāpat atklāju, ka laikam pastāv arī tāda lieta kā sāpju atmiņa. Jo pat tad, kad lielo sāpju periods jau bija garām, un klibošana ejot vairs nebija īsti loģiska, tomēr joprojām neapzināti kāju liku uz ārmalas baidoties izjust sāpes (šīs nepareizās iešanas rezultātā gan laikam kaut ko nedaudz paspēju arī pastiept). Taču tas viss kopā tikai apliecina to, ka - viss ir tikai galvā.

Sezonas sākums, bet tomēr ne gluži

Šodien ir jau septītā diena pēc kārtas kā neesmu skrējis. Droši vien daudz nekļūdīšos, sakot, ka pagājušajā gada pa visu gadu nesavācās tik daudz brīvās dienas. Bet paskriet vienkārši neesmu spējīgs.
Man gribas domāt, ka cēlonis tam bija vairāku faktoru kopums - nelielas sāpju sajūtas potītes apkaimē jutu Pirmajās Lieldienās, kas, iespējams, bija kaut kāda reakcija no iepriekšējās dienas garā treniņa. Otrajās Lieldienās manis plānotajā "svētku izklaidē" orientēšanās sprinta sacensībās "Lieldienu Balvā" Rīgas ostas apkaimē, skrienot iekāpu bedrē, kā rezultātā stipri potīti pagriezu, taču turpināju skriet bez jebkādām problēmām. Jau mājās esot, jutu nelielas sāpes potītes apkaimē, taču ne tur kur parasti tās ir, sastiepjot potītes saites. Droši vien lielākā kļūda bija pietiekami intensīvs treniņš tajā pat vakarā, kura laikā velkošas sāpes jutu uz katru soli, bet piestājot pēc treniņa ātrās daļas, kad adrenalīna deva laikam bija beigusies, sapratu, ka sāpes ir tik lielas, ka nespēju vairs skriet - uzliekot svaru uz kājas, sāpes milzīgas. Atlikušos četrus kilometrus līdz mājām sākumā soļoju, bet kad man sāka salt, sapratu, ka jāmēģina kustēties ātrāk un ar imitētu skriešanu 2x lēnāk par ierasto tempu aizklumburēju līdz mājām. Pat galvenais, ka, arī nokļūstot mājās, joprojām kāja nebija ne pietūkusi, ne bija redzami kādi zilumi - vien sāpes un nespēja pārvietoties.
Saskaņā ar nākamajā dienā apmeklētā traumatologa slēdzienu diagnoze ir "Kreisās loc. mediālo sānu saišu sastiepums". Visi normāli cilvēki potītes izgriež uz āru un sastiepj vai sarauj saites potītes ārmalā - ar šādu traumu, gana labi notinot vai noteipojot, var turpināt skriet pat bez īpašām sāpēm. Taču man ir "paveicies" satraumēt saites kājas iekšpusē potītes/papēža kaula rajonā. Pirmās dienas pārvietojoties kliboju diezgan pamatīgi, un kaut arī ar katru dienu sāpes mazinās, tomēr, pat ejot, joprojām kāju uz pilnas pēdas varu nolikt tikai īpaši pie tā piedomājot, jo līdzi uzreiz nāk sāpes. Tā kā šajā gadījumā arī teipošana īsti nespēj līdzēt, tad atturēšanās no skriešanas man ir uz nenosakāmu laiku. Katru dienu ceru, ka "rīt noteikti varēšu nedaudz paskriet", bet, pat mēģinot spert skriešanas soli, sāpes ir pārāk lielas.
Skriešanas sezona Latvijā iesākās aizvakar ar Rēzeknes pusmaratonu. Biju uz Rēzekni aizbraucis un vēl piektdien klusībā cerēju, ka varbūt tomēr spēšu skriet. Taču pirms starta uzvelkot skriešanas drēbes, uzvelkot kājās botas un mēģinot skriet, sapratu, ka skriet nebūs lemts. Pat ja caur milzīgām sāpēm pāris kilometrus spētu noskriet, pēc tam droši vien neskriešanas periodu daudzkārt pagarinātu. No skriešanas Rēzeknē nācās atturēties, toties centos būt par labu līdzjutēju.
Protams, vietējo maču izlaišana - vēl jo vairāk tādu kā te Rēzeknē, kur reāli varētu cīnīties par uzvaru, ne tuvu nav patīkamākā lieta, taču jo vairāk nomāc tas, ka ar katru dienu, kurā nākas iztikt bez skriešanas attālinās cerība pilnvērtīgi būt gatavam maratonam, ko biju iecerējis skriet maija otrajā pusē. Kaut arī šobrīd vēl ceru, ka maratonu skriet varēšu, tomēr arvien skaidrāks top tas, ka cerēto maratona gatavību sasniegt nebūs iespējams.
No diviem treniņiem dienā pāriet uz pilnīgu aktivitāšu zudumu nemaz nenāk par labu organismam, kurš ir pieradis pie kārtīgas slodzes. Un kaut arī saņemties darīt kaut ko citu, lai vismaz aerobās spējas uzturētu kaut kādā nebūt kondīcijā, nav tik viegli kā gribētos, tomēr pagājušajā nedēļā droši vien biju viens no regulārākajiem baseina apmeklētājiem ar trim peldēšanas reizēm, un arī vakardienas maratons uz velosipēda pēc Parīzes maratona noskatīšanās, nedaudz par sevi atgādina caur sāpošiem dibena muskuļiem. Kamēr skriet vēl nevaru, ar šādām aktivitātēm būs jāturpina nodarboties regulāri, citādi brīdī, kad kāja atkal ļaus skriet, skriešanai gatava nebūs ne vien kāja, bet arī viss organisms.

Puse no Renča skaitļa jeb gatavība distancei

Tie, kas lasa Renča pierakstu blociņu, visticamāk ir kaut ko dzirdējuši arī par Renča skaitli. Īsumā atgādinot, Renča skaitlis n tiek iegūts vismaz n reizes noskrienot vismaz n kilometrus (plašāku aprakstu par Renča skaitli var palasīt šeit). Renča skaitļa paaugstināšana var būt kā papildus motivācija treniņiem (kā to, piemēram, izmanto noskrien.lv), taču jau reizē, kad tapa raksts par Renča skaitli, man bija doma, ka konkrētu Renča skaitļa lielumu būtu labi savilkt kopā ar konkrētu distanci, kas būtu kā palīgs treniņprocesā. Tā nu kādu laiku atpakaļ nonācu pie paņēmiena, kā Renča skaitli izmantot tam, lai novērtētu, vai esi gatavs noskriet savu vēlamo sacensību distanci.
Protams, nereti gadās dzirdēt par gadījumiem, kad kāds bez trenēšanās noskrien pusmaratonu vai pat maratonu bez trenēšanās, taču mana pārliecība ir tā, ka it sevišķi garās distances (pat sākot no desmit kilometriem) ir jāskrien sacensībās tikai tad, kad organisms šādu distanci ir gatavs pieveikt, un finišā esi spējīgs ieskriet ar smaidu. Kas būtībā nozīmē to, ka vēlamā distance nesagādā pārāk lielas grūtības, grūtības varētu būt vien dēļ nepiemērota ātruma.
Tad nu lūk, lai būtu drošs, ka vēlamo distanci, ko esi paredzējis noskriet sacensībās, būsi spējīgs noskriet, manuprāt, būtu vēlams noskriet vismaz x/2 reizes x kilometrus, kur x ir divas trešdaļas no vēlamās sacensību distances. Lai būtu vieglāk saprast, piedāvāšu piemēru ar 15 kilometru distanci: divas trešdaļas no distances ir 10 kilometri, bet puse no 10 ir 5. Tātad, lai noskrietu bez pārmērīgas piepūles 15 kilometrus būtu vismaz 5 reizes jānoskrien 10 kilometri (te gan jāatceras, ka, lai būtu gatavs noskriet 10 kilometrus, pēc šīs pašas formulas var aprēķināt, ka pirms tam ir jānoskrien vismaz 4 reizes vismaz 7 kilometri - tātad sākot no nulles, visu jādara pakāpeniski).
Lai šo saprast būtu vēl vieglāk, nebūtu jādomā par formulām, un jebkurš arī varētu sev vēlamajai distancei aprēķināt nepieciešamo treniņu apjomu, esmu izveidojis nelielu rīku, kurš pateiks priekšā cik daudz gatavošanās procesā ir jānoskrien.

Distance, ko vēlies noskriet: km

Marakešas pusmaratons

Gandrīz marokānis

Pēdējā ierakstā par nometni, kurā Spānijas dienvidos San Pedro de Alcantara pilsētiņā pavadīju divas siltuma pilnas nedēļas, pieminēju, ka nometnes beigās devāmies uz Marakešas pusmaratonu Marokā. Tā nu, turot savu solījumu, par Marakešas pusmaratonu un ceļojumu uz Āfriku ir sanācis vesels raksts.
Galvenā vaininiece, kāpēc vispār radās iespēja doties uz Maroku, bija Ilze, kuras aprūpētajā viesnīcā aizvadījām šīs divas nometnes nedēļas - tā nu bija sagadījies, ka tieši Marakešas maratonu viņa bija izvēlējusies par vietu, kur noskriet savu pirmo pusmaratonu. Un, ja reiz ir pieejams transports, lai nokļūtu Marokā un arī Āfrikā, kurā nekad iepriekš nav būts, tad ir skaidrs, ka šāda iespēja ir jāizmanto.

Nometne dienvidos. Par to daļu, kas Spānijā.

Ja ziemas aukstumā skrējējam tiek piedāvāts uz kādu laiku pārcelties uz krietni siltāku treniņu vietu, tad līdz piekrišanai nav ilgi jāgaida. Un tieši tāpat arī es novembra beigās, saņemot piedāvājumu no mūsu VSK Noskrien komandas menedžera Mareka janvārī doties uz divām nedēļām uz Spāniju, ilgi nedomāju, un bija pilnīgi skaidrs, ka ir jāņem atvaļinājums un jābrauc trenēties.
Tā nu četrpadsmitā janvāra rītā vēl noskrēju treniņu Ogrē pa sniegotajiem ceļiem, bet jau pēcpusdienā kopā ar Kristapu un arī mūsu aicinātāju Mareku sēdējām lidmašīnā ceļā uz Briseli, no kuras jau pašā vakarā lidojām tālāk uz Malagas lidostu Spānijā. Malagā biju bijis jau iepriekš, kad teju trīs gadus atpakaļ turp devos kopā ar somu kluba Lapuan Virkiä puišiem uz orientēšanās treniņnometni. Šoreiz mērķis bija skriešana nevis orientēšanās, un arī mūsu apmešanās vieta bija nevis neliels kalnu ciematiņš tālu no jūras, bet gan San Pedro de Alcantara pilsētiņa pašā Vidusjūras krastā, kur Hotel Alicia viesnīcā saimnieko Mareka sieva Ilze.