sestdiena, 2018. gada 29. decembris

Gada rezumē 2018

Divi tūkstoši astoņpadsmitais sportiskajā ziņā bijis krietni citādāks kā visi iepriekšējie. Gada sākumā parādījās kaite (par traumu to īsti nosaukt laikam nevar), kas izpaudās kā sajūtu un kontroles zušana kreisās kājas ikru muskulī un kreisajā pēdā. Kaut arī pirmos trīs gada mēnešus vēl centos trenēties pilnā apjomā, tomēr sacensībās un arī ātrajos treniņos regulāri protestēja, un pilnvērtīgi skriet nevarēju. Tam komplektā vēl nāca aprīļa sākumā Liepājas pusmaratona 10km distancē neatbilstoši pārslogotie muskuļi muguras lejasdaļā, kas vispār lika atteikties no skriešanas uz piecām nedēļām. Pēc šīs pauzes visi mēģinājumi atsākt normāli trenēties nebija pārāk sekmīgi, jo ātros treniņus kājas dēļ kvalitatīvi joprojām nespēju skriet, līdz ar to arī sacensībās startēju tāds pusgatavs,un tāpēc arī nekādi augstvērtīgi rezultāti šajā gadā nav sasniegti.

otrdiena, 2018. gada 20. novembris

Ar zilu kāju sarkanbaltsarkanos svētkos

Ir 11.novembris. Lāčplēša diena, kad Latvijā svin Latvijas Bruņoto spēku uzvaru Latvijas brīvības cīņās 1919.gadā. Kopš Sāremā skrējiena pagājušas jau trīs nedēļas, bet vien pēdējo nedēļu esmu atkal iegājis regulāras skriešanas režīmā. Arī treniņi beidzot ir kaut nedaudz strukturēti. Šodien plānā garāks skrējiens tā ap stundu četrdesmit. Neierasti vējš pūš no austrumu puses, līdz ar to izvēlos sākumā skriet pa vējam uz Ikšķili gar Daugavmalu un atpakaļ, vairoties no vēja, skriet pa mežu pa Zilajiem Kalniem.
Šajā nedēļas nogalē Zilajos Kalnos notiek kaut kādas lielas suņu pajūgu sacensības. To dēļ sestdien arī tika atcelts iepriekš ieplānotais kross, kurā biju nodomājis startēt. Pēc nedēļas 18.novembra Latvijas svētku tradīcija - starts skrējienā "Rembates aplis", un krosu biju nolēmis izmantot kā labu treniņskrējienu. Tā kā krosu atcēla, tad nācās domāt alternatīvu ātrāku treniņu, ko arī divas dienas iepriekš godam izpildīju.
Tieku līdz Zilajiem Kalniem un drīz vien arī nokļūstu līdz vietai, kur takas ir norobežotas ar sacensību lentām un tiesnešiem. Tā kā suņi vēl vai arī vairs neskrien, tad nolemju kādu gabalu paskriet, gar trases malu, lai kaut kā trasei tiktu pāri. Vienā vietā izvēlos nelielu taciņu paralēli trasei, lai nav jāskrien pavisam pa vietu, kur pretī varētu skriet suņi, aizskatos uz priekšā savilktajām lentām, un nemanot esmu uzkāpis uz saknes, ar krakšķošu skaņu pagriežu labo potīti un esmu gar zemi.

piektdiena, 2018. gada 26. oktobris

Trīsdaļīgais Sāremā maratons

Pagājušajā nedēļas nogalē Igaunijā jau 45.reizi notika "Saaremaa kolme päeva jooks" jeb "Sāremā trīs dienu skrējiens". Trīs dienas, trīs starti un kopā pa visām dienām jāpieveic maratona distance - 10 kilometri pirmajā dienā, 16.195 kilometri otrajā un 16 kilometri trešajā. Piedevām, ja pēc divām dienām kopvērtējumā izdodas tikt starp desmit labākajiem, tad pēdējā dienā ir individuālais intervālu starts - pirmais startē divu dienu līderis un tad nākamie pēc tik ilga laika, cik zaudējuši pirmo divu dienu summā. Visi pārējie startē kopā ar desmitajā vietā esošo skrējēju.
Pasākums nav ļoti liels, tomēr pa gadiem tas  no pavisam maza skrējiena ar dažiem desmitiem dalībnieku ir izaudzis jau līdz tam, ka šogad, kas bijis visu laiku kuplākais dalībnieku ziņā, galvenajā distancē visas trīs dienas finišēja aptuveni 650 skrējēji, savukārt vēl apmēram 200 finišētāji bija jauniešu skrējienā, kam katru dienu bija jāskrien ap trim kilometriem.
Sāremā skrējienā līdz šim esmu piedalījies divas reizes - 2010.gadā, kad trīs dienu summā ieguvu 6.vietu ar kopējo laiku 2:22:08, un 2013.gadā, kad finišēju otrajā vietā (2:19:12). 2013.gadā pirmajā dienā kļūdaina pagrieziena dēļ gan noskrēju apmēram 300 liekus metrus, līdz ar to rezultāts triju dienu summā reāli būtu bijis par apmēram minūti ātrāks.

otrdiena, 2018. gada 16. oktobris

Kad sezona rit uz beigu pusi

Iepriekšējo ierakstu nobeidzu ar apņemšanos tikt lielākā skaidrībā par to, kas īsti vainas ir manai kājai, un arī atkal sākt skriet aktīvākā režīmā. Skriet vairāk un biežāk, kaut arī ar īslaicīgām atkāpēm, bet tomēr palēnām izdodas, turpretī tikt galā ar savu reizēm neklausošo kāju joprojām nav izdevies.
Pēc neirologa vizītes augusta beigās man tika nozīmēts rentgens un magnētiskā rezonanse. Uz pirmo tiku uzreiz, bet uz magnētisko rezonansi nācās kādu laiku pagaidīt. Lai cik arī tas nebūtu nepareizi, bet, gaidot magnētiskās rezonanses atbildi, cerēju, ka tur beidzot parādīs kaut kādu vainu un tad vismaz būs skaidrs gan problēmas cēlonis, gan arī potenciālie risinājumi. Taču atbilde daudz neatšķīrās no iepriekšējo izmeklējumu rezultātiem - "Skriemeļos, diskos, muguras smadzeņu distālā daļā, starpskriemeļu locītavās - izmaiņas nekonstatēju.".

ceturtdiena, 2018. gada 30. augusts

Solis uz priekšu, solis atpakaļ

Kopš orientēšanās piedzīvojumiem “Kāpā” Pāvilostas mežos jau pagājuši gandrīz divi mēneši, un pa šo laiku esmu paspējis nostartēt trīs šosejas skrējienos, divreiz startēt sacensībās stadionā (vienā no reizēm arī izskrienot jaunu pirmrekordu), paspējis saslimt, izveseļoties, komentēt Eiropas čempionāta maratona skrējienu televīzijā, un pa vidu tam visam turpināt sadzīvot ar ne pārāk paklausīgo kreiso kāju, kas joprojām sacensībās neļauj skriet tā kā gribētos. Bet par visu pēc kārtas.

otrdiena, 2018. gada 10. jūlijs

Kā es Kāpā kāpu kāpās

Pagājušā gada rudenī pēc četru gadu pārtraukuma atkal orientējos pa mežu. Atgriešanās gan nesanāca tik veiksmīga kā cerēts. Gan rezultāta ziņā, gan arī apvidus ziņā Līgatnes meži mani pērn nepavisam neuzrunāja. Pēc tam vēl oktobrī noskrēju orientēšanās maratona distanci, kur apvidus jau bija skrienamāks, taču tai distancei nebiju fiziski gatavs, un arī laikapstākļi nepavisam nelutināja. Šogad biju apņēmies tomēr nostartēt tādās orientēšanās sacensībās, kur par to man pašam ir prieks. Un tas visnotaļ izdevās, nedēļu atpakaļ trīs dienas orientējoties pa Pāvilostas un Ventspils piejūras mežiem Baltijas lielākajās orientēšanās sacensībās - "KĀPA".

otrdiena, 2018. gada 26. jūnijs

Pilnīgs restarts. 3.daļa. Kad atkal var skriet.

Iepriekšējos divos ierakstos rakstīju par to, kā tiku līdz tam, ka vairs nevarēju paskriet, un arī par to, ko darīju piecu nedēļu laikā, kamēr nevarēju skriet. Nu bija pienācis laiks tomēr atkal sākt kustēties, un pēc piecu nedēļu prātīgas atgriešanās pie regulāras skriešanas atsākšanas periodu noslēdzu ar sacensībām Ventspilī.
Startu Ventspils maratona 10.5 kilometru distancē biju ieplānojis kā pārbaudi tam, cik tālu un veiksmīgi esmu ticis ar savu atveseļošanos. Nebija ne mazāko domu par to, ka varētu īstenoties līdzīgs scenārijs kā pirms nu jau desmit nedēļām Liepājas skrējienā, kad pēc finiša vairs nevarēju paiet. Tagad, uz to visu paskatoties atpakaļ, ir skaidrs, ka Liepājas iznākums bija vairāku neveiksmīgu faktoru sakritība, un, šķiet, ka vismaz kaut ko no tā esmu mācījies. Taču Ventspils skrējiens noteikti bija pārbaude tam, vai ir vērojami uzlabojumi manā problēmā ar sajūtu pazušanu kreisajā pēdā un apakšstilbā. Tāpat tā bija arī iespēja pārliecināties par to, vai piecu nedēļu laikā pēc piecu nedēļu sportošanas pauzes var atgūt puslīdz normālu fizisko formu.

ceturtdiena, 2018. gada 21. jūnijs

Pilnīgs restarts. 2. daļa. Kad skriešana nav prātā.

Pēdējo ierakstu nobeidzu ar to, ka pēc skrējiena Liepājas pusmaratonā milzīgo sāpju dēļ muguras lejasdaļā vairs īsti nebiju spējīgs normāli paiet, un traumas sadziedēšanai bija vajadzīgs laiks. Kā izrādījās tad tam bija vajadzīgas tieši piecas nedēļas, kuru laikā sportošanu biju nolicis malā.
Kad pirmā nedēļa, kuras laikā pārvietojos ar lielām sāpēm, bija garām, beidzot tiku pie ģimenes ārsta. Iepriekš jau biju plānojis pie ģimenes ārsta doties, lai tas palīdzētu rast risinājumu ar sajūtu zušanu manā kreisajā kājā. Bet nu sanāca, ka galvenā problēma bija pavisam cita - sāpes krustu locītavas apvidū. Ar ārstu izrunājot abas problēmas, sākotnējā teorija bija, ka abas vainas varētu būt saistītas, jo nervi, kas iet lejup pa kāju jau vijas gar mugurkaula skriemeļiem. Bet, lai taptu pilnā skaidrībā, kas ar mani ir noticis, ģimenes ārsts mani nosūtīja uz vairākiem izmeklējumiem un pie reizes arī pie citiem dakteriem.

otrdiena, 2018. gada 22. maijs

Pilnīgs restarts. 1.daļa. Kad vairs nevar paiet.

Trīspadsmitajā maijā bija pirmā reize piecu nedēļu laikā, kad atkal skrēju. Šo piecu nedēļu laikā pāris reizes gan skriešanai līdzīgas kustības veicu mēģinot paspēt uz vilcienu un divreiz apmēram 2-3 minūtes paskrēju, esot arī sporta drēbēs. Bet citādi šis bija lielākais nesportiskais pārtraukums manā nu jau vairāk kā divdesmit gadu ilgajā sportiskajā dzīves posmā.
Pirms nepilniem diviem mēnešiem Liepājā bija pusmaratons. Pusmaratonu gan tajā neskrēju, jo, turpinoties problēmām ar sajūtu zušanu kreisajā kājā, nešķita, ka vairāk par desmit kilometriem spēšu pilnvērtīgi noskriet. Tāpēc tiku pieteikts desmit kilometru distancei (patiesībā jau tur bija gandrīz vienpadsmit).

piektdiena, 2018. gada 23. marts

Ar pusotru kāju pa Saldu

Pagājušajā nedēļas nogalē devos uz Saldu, lai piedalītos Rozentāla skriešanas svētkos, startējot 10 kilometru distancē. Diezgan ilgi domāju, vai braukt vai nē - iepriekšējos divus gadus pēc līdzīgām pārdomām, tomēr nekur neaizbraucu, bet šogad tomēr pieņēmumu lēmumu Saldū skriet.
Viena no lietām, kas visvairāk mani kavēja pieņemt lēmumu bija neskaidrība par laikapstākļiem. Lai arī pavasaris diezgan jūtami jau stumj ziemu prom, un lielie sniegi ir daudzviet nokusuši, tomēr gaisa temperatūra vēl joprojām īpaši virs nulles kāpt negrib, un skriet ātri, pie tam sacensību ātrumā, mīnus grādos īsti nešķita labākā doma. Kā jau tam pieklātos, mēģinot izvairīties no skriešanas aukstumā, tad sacensību diena bija aukstākā un laikam vējainākā nedēļas diena, bet par spīti tam skriešanai aukstums netraucēja.

piektdiena, 2018. gada 9. marts

Ātrākais kilometrs

Pagājušajā nedēļā Rīgas Sporta manēžā piedalījos SPORTLAND kausā, kas ir Latvijas Vieglatlētikas savienības rīkots stadiona/manēžas sacensību seriāls. Lēmums par piedalīšanos tajā gan nāca visai spontāni, vairāk tāpēc, ka tā vienkārši bija pēdējā iespēja šoziem vēl uzskriet sacensībās manēžā.
Vēl ziemas sākumā biju domājis, ka varētu startēt Rīgas čempionātā manēžā februāra sākumā. Taču tajā uzskriet nesanāca, un, kad uzzināju par to, ka manēžā vēl tomēr šogad sacensības būs, tad nolēmu, ka jāpiedalās. Tajā brīdī gan vēl nenojautu, ka ne 3000 metru, ne 1500 metru distances, kurās labprātāk skrietu, SPORTLAND kausa programmā nebūs, un garākā piedāvātā distance būs vien 1000 metri jeb apaļš kilometrs, kas līdz ar to būtu līdz šim īsākā distance, ko sacensībās būšu jelkad skrējis.

trešdiena, 2018. gada 28. februāris

Aizmigt no skriešanas

Naktī es guļu ļoti labi. Vai nu tāpēc, ka daudz skrienu, vai arī tam varbūt nav nekādas saistības ar skriešanu, bet miegs man ir ciešs. Taču ne vienmēr ir tā, ka, līdz ko apguļos, tā uzreiz varu aizmigt. Un tādās reizēs tā vietā, lai skaitītu aitas, es aizmiegu no domām par skriešanu.
Kādreiz man bija teorija, ka grūti aizmigt ir tad, ja galva ir pilna ar domām. Domas tiek prātā pārcilātas, smadzenes turpina strādāt un tām nav dots atelpas brīdis, lai ieslīgtu miegā. Taču izmest domas no prāta nav nemaz tik vienkārši. Ir visnotaļ sarežģīti tā uzreiz pārslēgties un pēkšņi nedomāt pilnīgi par neko, un tā ar tukšu prātu aizmigt.

pirmdiena, 2018. gada 19. februāris

Punktu skrējiens

Riteņbraukšanas lielajās daudzdienu sacensībās braucēji cīnās ne tikai par uzvaru kopvērtējumā vai atsevišķā posmā, bet arī par punktiem atsevišķā sprinta un "kalnu karaļa" vērtējumā, ko izcīna par būšanu ātrākajam konkrētā starpfinišā. Ātrslidošanā, skrituļslidošanā un treka riteņbraukšanā viena no disciplīnām ir punktu brauciens (saukts arī masu starts), kur punktus piešķir tiem, kas ir ātrākie pēc konkrēta apļa, un beigās uzvar tas, kurš savācis visvairāk punktus. Redzot šāda veida disciplīnas, krietni sen jau esmu domājis par to, ka būtu interesanti, ja skriešanā ieviestu ko līdzīgu.