Pērn, atskatoties uz 2018. gadu, rakstīju , ka plāni par šo gadu ir miglā tīti, jo nedienas ar manu kreiso kāju bija skriešanai uzlikušas lielu jautājuma zīmi. Ja iepriekšējā gadā centos meklēt gan iemeslu, kas kājai bija par vainu, gan arī brīžiem mazāk, brīžiem vairāk turpināt trenēties, ar domu, ka varētu atkal skriet garās distances, tad šogad centos pieņemt to kā faktu, kam vienkārši jāpielāgojas.
Šogad kopumā skrēju mazāk, bet centos arī izvairīties no skrējieniem, kas varētu provocēt kontroles zaudēšanu kājā. Un patiesībā tās dažas reizes, kad šogad tas notika (vai bija tuvu tam), bija garākajos sacensību startos Vaidavā un nedaudz arī Rembatē. Bet sajūta, ka problēma nekur īsti nav pazudusi, ik pa laikam par sevi atgādināja.
Rudens kā rudens. Paliek tumšāks. Vajadzētu arī būt, ka vēsāks, bet tā gan īsti vēl nav. Bet tik un tā kāre uz skriešanu ir gājusi mazumā.
Vakaros ik pa laikam sev atgādinu, ka neiziet paskriet ir vieglākais ko izdarīt. Bet tomēr vajag. Nevis sportiskajiem mērķiem, bet priekš sevis. Lai ir možums, lai iztīrītu galvu, lai labāks miegs. Cenšos sev arī atgādināt, ka, sagurums, ko vakarā, atbraucot no darba, mēdzu just, ir tikai galvā. Bet skrien jau kājas. Un tāpēc nav iemesla, lai neskrietu.
Uz Siguldu, šīs sezonas pēdējo Skrien Latvija posmu, braucu ar domu uzvarēt. Nevar teikt, ka bija simtprocentīga pārliecība, ka tas ir iespējams, bet mērķis tāds bija.
Zināju, ka Jānis Razgalis, kurš bija uzvarējis pēdējos piecos posmos, šoreiz nestartēs. Zināju arī to, ka, lai pakāptos uz otro vietu kopvērtējumā, uzvarētājam nedrīkstu šajā posmā zaudēt vairāk par pusminūti (kaut distances laikā nez kāpēc likās, ka tās var būt tikai divdesmit sekundes), un piedevām Arnis Ozoliņš jāapsteidz vismaz par vienpadsmit sekundēm. Pirmais arguments bija labs iemesls mērķim par uzvaru ar domu "kāpēc gan ne!?", savukārt otrais par to "kāpēc tā vajadzētu".
Pauze kopš sacensībām Kuldīgā bija sanākusi visai gara. Trīs pilnas nedēļas augustā un vēl divas nedēļas septembra sākumā. Nevarētu gan arī teikt, ka augusta otrajā pusē skrējienu, kuros būtu varējis startēt būtu bijuši diži daudz. Taču šogad vairs īsti nav arī tādas lielas vēlmes kaut kur baigi tālu braukt lai skrietu - ja vien neskaita Skrien Latvija posmus.
Pēc šogad nopelnītām jau septiņām ceturtajām vietām (piecas iepriekšējos Skrien Latvija posmos un divas Latvijas čempionātā) un no tā izrietošajiem jokiem, ka, ja ierodos uz startu, tad ceturtā vieta jau automātiski ir aizņemta, bija pienācis laiks lauzt šo tradīciju. Varbūt tieši tāpēc Kuldīgā man bija iedalīts dalībnieka numurs '4442', lai pēc daudziem četriniekiem beidzot būtu kas cits.
Latvijas čempionāts vieglatlētikā šogad notika Ogrē. Divas dienas, divi starti. Vispirms 5000 metri jeb divpadsmit ar pusi stadiona apļi un nākamajā dienā 3000 metri jeb septiņi ar pusi apļi. Šoreiz tas viss aptuveni +30 grādu karstumā.
Šogad sacensībās esmu koncentrējies uz īsajām distancēm - šosejā galvenokārt ap pieciem kilometriem, un līdz ar to esmu centies treniņos daudz vairāk kā citus gadus piestrādāt pie ātruma. Stadionā sacensībās gan šogad līdz šim bija sanācis startēt tikai Rīgas čempionātā, kur skrēju 3000 metrus un 800 metrus. Rezultāti tur nebija izcili, bet tas bija pirms diviem mēnešiem, kuru laikā trenētība ir augusi, ko pierādīja arī pēdējie starti šosejā. Tāpēc uz Latvijas čempionātu skatījos ar cerībām, ka varētu pietuvoties vēl 2016.gadā uzstādītajiem personīgajiem rekordiem (5000m: 15:25.98, 3000m: 8:55.32).
Pēc nakts peldes Lielupē pretī izgaismotajai Jelgavas pilij, dodoties atpakaļ uz sacensību centru, sapratu, ka iekšā ir tāda nepadarīta darba sajūta. Pavisam nesen biju finišējis Jelgavas nakts pusmaratona piecu kilometru distancē. Un, lai arī biju noskrējis tikpat ātri kā pirms dažām nedēļām Ventspilī, kad par paveikto biju ļoti priecīgs, tomēr šoreiz tāda īsta prieka par gala rezultātu nebija.
Jelgavā starts šoreiz bija pavisam vēlu vakarā - desmit minūtes pāri desmitiem, kas bija divas minūtes pēc saulrieta, kad pilsēta jau pamazām grima tumsā un, skrienot trasē, varēja vērot skaisti izgaismotās pilsētas svarīgākās ēkas. Pusmaratonisti un desmit kilometru skrējiena dalībnieki gan startēja divdesmit minūtes agrāk. Taču tā kā piecos kilometros pieteikti bija virs 1000 dalībniekiem, tad atsevišķs starts šai distancei burzmas mazināšanai bija gluži loģiska izvēle.
Latvijas titulētākajam svarcēlajam Viktoram Ščerbatiham kādā intervijā jautāja, kāds viņam ir mērķis. Uz to viņš atbildēja - "Pa vidu. Stāvēt. Uz pjedestāla.". Pēcāk viņš papildināja, ka katram normālam sportistam tieši šādam būtu jābūt mērķim.
Pirms desmit gadiem savā otrajā skrējienā apkārt Vaidavas ezeram finišēju pirmais un stāvēju pa vidu. Gadu vēlāk biju otrais, bet vēl pēc gada 2011.gadā atkal stāvēju pa vidu. Kopš tā laika Vaidavā vairs nebija sanācis skriet, ja vien neskaita dalību triatlona stafetē pirms diviem gadiem. Bet nu tur apkārt ezeram jāskrien nebija. Pērn šajā laikā orientējos Pāvilostas mežos Kāpā, bet šogad uz Kāpu nebraucu, un tā nu nolēmu atkal doties uz Vaidavu.
Kopš skrējiena Rēzeknē sacensību pauze sanāca vien divas nedēļas. Tik vien kā atgūties no iepriekšējām sacensībām un pēc tam jau sākt atpūsties pirms nākamā starta īsākajā distancē Ventspils maratonā.
Lai arī patiesi nekādu ļoti intensīvu treniņu pa vidu starp abiem startiem nebija, toties pēc pusgada pārtraukuma atkal saņēmos divreiz no rīta piecelties agrāk un uztaisīt divus treniņus dienā. Šajā karstajā laikā, vienu piecdesmit minūšu treniņu sadalot divreiz pa trīsdesmit minūtēm, gan tieši bija laikā - no rīta vēl saule īpaši nekarsē, bet vakarpusē arī pusstundu karstumā var izturēt. Bet pēdējās dienās esmu arī izbaudījis, ka skrienot pavisam vēlu vakarā, kad saule jau norietējusi, par karstumu vispār var nesatraukties.
Pagājušajā sestdienā Rēzeknē bija kārtējais Skrien Latvija posms - jau trešais šogad. Šķiet, ka no šī gada skrējieniem šis bija vispiemērotākais, lai ne tikai ieskrietu trijniekā, bet pie veiksmes varbūt pat pacīnītos par uzvaru. Bet vienmēr ir kāds bet...
Pēc maija sākumā noskrietiem trim startiem divās dienās, biju apņēmības pilns turpināt gatavošanos startiem, lai kļūtu vēl ātrāks. Pa vidu vēl arī paguvu gan noskriet treniņu kopā ar Māri no pulsometrs.lv un, esot intervējamā lomā, ierakstīt video interviju - Aplīša sarunu (video skatīt - šeit), gan arī nu jau trešo gadu pēc kārtas būt TV tiešraides studijā, komentējot notikumus Rīgas maratona trasē.
Piektdienas vakarā pēc labi pavadītas dienas pārgājienā pa Siguldas mežiem mājās ierados ar 38 grādu temperatūru. Pārāk labi gan nejutos jau no rīta - acīmredzot, apkārtējo vēdera vīruss bija ticis arī līdz manim, un pa dienu nogurdinātais organisms bija padevies arī temperatūrai.
Pēc divām dienām svētdienā bija ieplānots starts Daugavpils pusmaratona 5.5 kilometru skrējienā. Savukārt vēl dienu vēlāk biju iecerējis uzskriet arī Ogres stadionā Ogres atklātajā čempionātā. Ar sajūtām, kas bija pie temperatūras šķita, ka šie sacensību plāni būs jāatceļ.
Sestdienu ceturto maiju pavadīju miera režīmā mājās. Temperatūras visas dienas garumā vairs nebija. Ķermenis gan joprojām nebija īsti gatavs uzņemt ēdienu, kaut īsti to arī neprasīja. Lai arī nebija pārliecības, cik spēka būs, lai kvalitatīvi skrietu sacensībās, tomēr uz Daugavpili nolēmu braukt. Cerēju, ka, kārtīgi izskrienoties, varbūt pie viena izdosies izskriet arī vīrusu. Un tā nākamajā rītā pēc septiņiem jau biju sarunātajā transportā, lai dotos uz pirmajām šo brīvdienu sacensībām.
Iepriekšējos gadus man vienmēr ir licies, kas braukt uz otru Latvijas galu, lai sacensībās skrietu piecus kilometrus nav pārāk racionāla rīcība. Taču tagad pēdējā mēneša laikā jau otro reizi mēroju ceļu uz Kurzemi, šoreiz Liepāju, lai skrietu tieši piecu kilometru distanci. Lai arī joprojām nedomāju, ka padsmit minūšu skrējiena dēļ tik tālu braukt ir vērts, tomēr reizēm prieku sagādā arī iracionālas lietas.
Pēc skrējiena Saldū, kas bija pirms gandrīz mēneša, biju sasmēlies motivāciju skriešanai. Tik ļoti, ka pat nolēmu uzklausīt vēl kāda speciālista padomu par manu kāju, kas reizēm tirpst un reizēm zaudē kontroli. Tā rezultātā izgāju magnētterapijas kursu muguras lejasdaļai, kā arī nu jau gandrīz mēnesi daudz vairāk laika veltu vingrošanai, galvenokārt stabilizējošo korsetes muskuļu stiprināšanai. Vai no tā būs kāds jūtams rezultāts, droši vien varēs redzēt vien pēc kāda laika. Taču vismaz esmu pārliecinājies, ka pamatīgi nosvīst un tikt pie nākamajā dienā sāpošiem muskuļiem, kas līdz šim, acīmredzot, nav tikuši gana nodarbināti, var arī no parastas vingrošanas.
Pēc Saldus treniņu režīms bija vidēji seši treniņi nedēļā kopsummā ap 70-80 kilometriem. Vismaz reizi nedēļā centos stadionā uzskriet ko ātrāku, kas būtu tuvāk piecu kilometru sacensību ātrumam. Nedēļām ejot, sajūtas liecināja, ka forma uzlabojas. Taču, cik ļoti, to jau kā nākas var pārbaudīt tikai sacensībās.
Ar katru dienu arvien skaidrāks top tas, ka šai ziemai ir pienācis gals. Un līdz ar pavasara atnākšanu jūtu, ka mana kāre pēc skriešanas, kas ziemā bija krietni mazinājusies, nu atgriežas arvien straujāk. Skrietgribēšanu noteikti sekmē gan gaišāki vakari, spožāka saule, ko galvenokārt var izbaudīt brīvdienās, mazāks sniega daudzums un līdz ar to stabilāka saķere un arī sacensību sezonas tuvošanās.
Ziemā ar skriešanu gāja un negāja visādi. Iepriekšējā ierakstā jau rakstīju par to, ka skriešana bija pārgājusi statusā, kad nekādi konkrēti plāni nākotnei netiek nolikti, un arī skriešanas apjoms bija kļuvis pavisam pieticīgs. Kopš tā laika ziema ir gājusi mazumā, bet nevar teikt, ka treniņapjomi būtu īpaši gājuši vairumā.
Ziemas periods ierasti ir laiks, kad tiek ielikti pamati vasaras sacensību sezonai. Taču pretstatā citiem gadiem, kad ziemā ne tikai krāju daudzus treniņkilometrus, bet tos skrēju ar diezgan konkrētu mērķi par pavasara maratonu, šajā ziemā skrienu bez jebkādiem mērķiem, bez konkrēta treniņplāna un arī sev neierasti maz. Ja iepriekšējās ziemas ierasti skrēju padsmit stundas nedēļā, pārsvarā divreiz dienā, tad pēdējā laikā sportoju reizes trīs mazāk vismaz.
Iemesli laikam ir vairāki. Viens no tiem pilnīgi noteikti ir tas, ka pa pagājušo gadu tā arī neizdevās tikt skaidrībā, kas ir tas iemesls, kāpēc man pie intensīvas slodzes sāk zust kontrole pār manu kreiso kāju. Mierīgā tempā varu skriet bez problēmām, taču tikko kā treniņš ir intensīvāks, tā kājā sāk parādīties dīvainas sajūtas. Pēdējo mēnesi gan neko ātru neesmu skrējis, ja neskaita dažus kāpinājumus vienā no treniņiem, taču pirms tam vienā treniņā pamēģināju 2-3km uzskriet nedaudz ātrāk (tā ap 3'40"), un jau pēc 2km parādījās pazīstamās sajūtas.
Kaut arī pēc šāda scenārija - tikko kā ātrāks treniņš vai sacensības, tā pār kāju zūd kontrole - skrēju visu pagājušo gadu, tomēr neredzu jēgu šādi ilgtermiņā plānot un gatavoties kaut kādiem garākiem sacensību skrējieniem, ar kuriem sevi pēdējos gadus esmu vairāk saistījis - treniņi nav pilnvērtīgi un arī sacensībās viss ir labi tikai līdz brīdim, kad kāja sāk protestēt.
Otrs iemesls ir tas, ka pēdējā laikā īsti vairs nevaru sev rast atbildi uz jautājumu "kāpēc skriet?". Nav runa par to, ka ir regulāri jākustas, taču, vai ir vērts no sevis tik daudz atdot skriešanai un turpināt trenēties gandrīz profesionāļa režīmā, darot to no darba brīvajā laikā un atņemot laiku citām ikdienas lietām. Šobrīd vairāk sāk likties, ka nē.
Pēdējos gadus arī neesmu sajutis vairs nekādu progresu savos rezultātos. Daļēji traucējušas ir arī diezgan daudzās traumas. Iespējams, ir bijušas kļūdas treniņprocesā. Varbūt ir sasniegti manu sportisko spēju griesti. Katrā ziņā kaut kāda stagnācija bija jūtama.
Varbūt, ka arī vienkārši ir uznācis kaut kāds skriešanas apnikums. Vismaz tagad ziemas periodā man reti, kad ir vēlēšanās iet skriet vairāk kā stundu. Protams, ka vienmēr, grūtākais ir iziet no mājas, taču skriešanas priekam man šobrīd pietiek arī tikai ar 30 minūtēm. Bet skaidrs, ka ar trīsdesmit četrdesmit minūtēm piecas reizes nedēļā būtu muļķīgi domāt par lieliem mērķiem.
Šis viss varbūt izklausās, ka skriešanai gribu vispār likt punktu, taču tā gluži nav. Joprojām ir plāns, ka šogad skriešanās sacensībās startēšu. Jau tagad domāju, ka tās nebūs garās distances, taču, kas to lai zina. Varbūt, kad rīti un vakari atkal paliks gaišāki skrietgribēšana atkal kļūs lielāka. Varbūt šī brīža režīmā, kad skrienu un slēpoju, cik daudz un cik bieži ienāk prātā, brīnumainā kārtā mana sajūtas zaudējošā kāja arī būs atpūtusies un pēc kāda laika uzvedīsies daudz labāk, un spēšu trenēties pilnvērtīgāk. Patiesībā jau tagad jūtu, ka, skrienot daudz mazāk, vairs ikdienā nejūtu visādas vecās vainas, sāpošos muskuļus un citas kaites, kas visu sportošanu pēdējā laikā arī padarīja mazāk patīkamu.
Katrā ziņā šobrīd manos plānos ir kustēties pietiekami regulāri. Taču darīt to tādā uzturošā režīmā, lai brīdī, kad atkal izdomāšu, ka varētu skriet nopietnāk, mēneša vai divu laikā varētu atkal atgriezties puslīdz ciešamā sportiskajā formā. Galu galā daudzo gadu sportiskā bāze jau tik ātri nepazūd.
Uz Siguldu, šīs sezonas pēdējo Skrien Latvija posmu, braucu ar domu uzvarēt. Nevar teikt, ka bija simtprocentīga pārliecība, ka tas ir iespējams, bet mērķis tāds bija.
Zīmītes:
3000m
,
5000m
,
foto
,
Latvijas čempionāts
,
rekords
,
sacensības
,
skriet
,
stadions
,
viss ir tikai galvā
Latvijas titulētākajam svarcēlajam Viktoram Ščerbatiham kādā intervijā jautāja, kāds viņam ir mērķis. Uz to viņš atbildēja - "Pa vidu. Stāvēt. Uz pjedestāla.". Pēcāk viņš papildināja, ka katram normālam sportistam tieši šādam būtu jābūt mērķim.
Kopš skrējiena Rēzeknē sacensību pauze sanāca vien divas nedēļas. Tik vien kā atgūties no iepriekšējām sacensībām un pēc tam jau sākt atpūsties pirms nākamā starta īsākajā distancē Ventspils maratonā.
Ar katru dienu arvien skaidrāks top tas, ka šai ziemai ir pienācis gals. Un līdz ar pavasara atnākšanu jūtu, ka mana kāre pēc skriešanas, kas ziemā bija krietni mazinājusies, nu atgriežas arvien straujāk. Skrietgribēšanu noteikti sekmē gan gaišāki vakari, spožāka saule, ko galvenokārt var izbaudīt brīvdienās, mazāks sniega daudzums un līdz ar to stabilāka saķere un arī sacensību sezonas tuvošanās.