Aplīša saruna

No Siguldas asfalta uz Krustpils mežiem

Tā vien šķiet ka šī gada sacensību sezona būs jau galā, bet noslēgums tai sanāca varen iespaidīgs. Ar diviem startiem pēdējā nedēļas nogalē, vispirms startējot pēdējā Skrien Latvija posmā Siguldā ar kārtīgu cīņu trasē, savukārt svētdienā devos uz Latgales pusi, lai startētu Latvijas čempionātā orientēšanās maratonā, kas izvērtās par varen garu svētdienas dienu mežā.

Rīgas maratons

Savu desmito maratonu šoreiz skrēju Rīgā - Lattelecom Rīgas maratonā. Mērķi bija olimpiski - šoreiz vistiešakajā nozīmē, jo tieši Rīgā cerēju izpildīt olimpisko normatīvu, lai tiktu uz šī gada Olimpiskajām spēlēm Riodaženeiro. Līdz mērķim pietrūka 53 sekundes jeb nedaudz vairāk kā sekunde uz katru maratona kilometru. Kā neliels mierinājums neizpildītajam normatīvam bija finišēšana kā pirmajam no Latvijas maratonistiem un otro reizi manā maratonista karjerā paskriešana zem divām stundām un divdesmit minūtēm.
Kā jau maniem maratona aprakstiem ierasts - sanācis par maratonu ir uzrakstīt gana daudz. Tāpēc, lai lasīšana vestos vieglāk un nebūtu viss jāizlasa uzreiz, saliku katrai sadaļai apakšvirakstus - tā katru dienu var izlasīt pa mazumiņam par to kā man gāja Rīgas maratonā, un nākamajā reizē jau sākt atkal lasīt no nākamās apakšsadaļas - jāatceras tikai pie kura apakšvirsraksta iepriekšējā lasīšanas reize beidzās.

Sezona iesākta Rēzeknes pusmaratonā

Pavasaris šogad atnācis visai strauji - ja iepriekšējos gadus, sākot skriešanas sezonu Rēzeknē, šajā laikā parasti bija vien daži grādi virs nulles un bieži vien pat vēl bija manāms sniegs, tad šogad laikapstākļi skriešanai bija ideāli, un nebija nekādu šaubu, ka Rēzeknes pusmaratonā varēs startēt īsajā skriešanas formā. Un tā nu ar īso Adidas formu mugurā, Rēzeknē tiku pie 2. vietas un pašam negaidīti laba rezultāta.
Ziema šogad treniņiem bija labvēlīga - liels aukstums izpalika. Ātros treniņus, nedaudz baidoties no aukstā gaisa saelpošanās, tomēr centos divreiz nedēļā taisīt manēžā, bet citādi visu laiku skrēju ārā. Kopš marta otrās puses, kad bija skaidrs, ka ziema jau nu ir pavisam atkāpusies, arī ātros treniņus esmu centies taisīt ārā', galvenokārt uz asfalta.

Pieķerts sportojot

Pagājušajā nedēļā viens treniņš pagāja, filmējoties raidījumam "Pieķerts sportojot". Pirms pusotra gada tiku filmēts raidījumam "Vairāk kā citi", un zināma TV pieredze jau varētu teikt, ka bija, bet intervijas sniegšana skrienot tomēr bija jauna pieredze - visgrūtāk bija dabūt vienu skriešanas ritmu ar auto, no kura tika filmēts. Te nu var redzēt, kas no vairāk kā stundu garās filmēšanas ir bijis gana labs raidījumam:

VAIRĀK KĀ CITI - RENĀRS ROZE (maratonists)

Septembra beigās gluži negaidīti saņēmu piedāvājumu tapt filmētam Ogres TV veidotajam raidījumam "Vairāk kā citi". Īpaši nedomājot, piedāvājumam piekritu, un varu teikt lielu paldies Tomam par uzaicinājumu filmēties, jo tā bija lieliska iespēja ne tikai būt par galveno varoni raidījumā - tapt intervētam un filmētam gan treniņos, gan sacensībās, bet arī redzēt no iekšpuses, kā notiek raidījuma filmēšana - kameras, kompozīcijas meklējumi, pārfilmēšana un citas lietas. Tiem, kas raidījumu 1.oktobrī neredzēja LTV7, nu ir iespēja to noskatīties arī šeit.

Septembra pusmaratoni

Septembris šogad ir sanācis diezgan aktīvs sacensību ziņā - pirmajā septembrī skrēju Vecāķos pa smiltīm, šīs nedēļas nogalē plānot vēl divi starti sacensībās, bet pa vidu vēl esmu paspējis noskriet divus pusmaratonus. Kaut Valmierā vienu brīdi biju domājis skriet maratonu, bet Jūrmalā 10 kilometrus, tomēr beigu beigās gan Valmierā, gan Jūrmalā startēju 21.0975 km jeb pusmaratona distancē ar visnotaļ labām sekmēm.
Valmieras maratons, kā jau pēdējos gadus ierasts, bija reizē arī Latvijas čempionāts maratonā. Daļēji dēļ šī iemesla, daļēji arī dēļ tā, ka tas būtu kā labs treniņš pirms kārtīga maratona, pirms Valmieras apsvēru tur startēt maratona distancē, un skriet tādā kā treniņa režīmā. Taču tā kā pēdējo nedēļu pirms Valmieras līdz ar strauji atnākušajiem vēsajiem rudens rītiem biju kārtīgi apaukstējies, tad nebiju pārliecināts kāds vispār no manis Valmierā būs skrējējs. Tā kā sacensību starta sarakstā arī manīju, ka maratonam bija pieteikušies gan Kristaps Bērziņš, gan Mindaugas Viršilas, ar kuriem dēļ izlaistā sezonas sākuma man ir visai sīva cīņa Skrien Latvija kopvērtējumā, kas nozīmētu, ka nekādā pārāk mierīgā treniņu režīmā skriet nedrīkstētu, lai viņiem nezaudētu pārāk daudz, tad nolēmu tomēr skriet pusmaratonu.

Sudraba un smilšu desmitnieki

Pēc veiksmīgā starta Kuldīgā ilgs laiks pienācīgai atpūtai nebija, jo jau nākamajā nedēļas nogalē bija plānots starts NIKE Riga run skrējienā Mežaparkā, kas reizē bija arī Latvijas čempionāts 10 kilometru šosejas skrējienā. Skrējiens Kuldīgā apliecināja, ka fiziskā forma nav pavisam peļama, tāpēc cerēju arī uz veiksmīgu skrējienu Mežaparkā.

Frankfurtes maratons

Vien ceļā uz mājām no Frankfurtes apjautu, ka šis man ir bijis jubilejas maratons - pēc maratoniem Florencē, Diseldorfā, Amsterdamā un Roterdamā kārta bija pienākusi manam piektajam maratonam. Jāsaka gan, ka Frankfurte šajā 'jubilejas maratona' godā nokļuva nedaudz neplānoti, taču, lai arī iznākums varbūt nebija gluži tas, ko būtu vēlējies, maratonu kopumā vērtēju visnotaļ pozitīvi.

Pirms

Vēl vasarā, apsverot domas par to, kur skriet maratonu, biju izlēmis, ka maratonu skriešu novembrī. Galu galā, izvērtējot dažādus variantus, izvēle par labu krita Stambulai, taču manis paša muļķības dēļ lidmašīnas biļetes nopirku uz neīstajiem datumiem, un tapa skaidrs, ka Stambulā man maratonu skriet nesanāks - uz turieni varēšu braukt vien ekskursijā. Taču, neskatoties uz šo nelielo misēkli, ātri tika izvērtētas alternatīvas, kā arī, novērtējot atlikušo laiku līdz maratonam, augusta otrajā pusē tapa skaidrs, ka maratonu šogad rudenī skriešu Frankfurtē.
Frankfurtes maratons, kā liels un ātrs skrējiens, patiesībā potenciālo galamērķu sarakstā bija iekļuvusi jau uzreiz pēc mana pavasara maratona Roterdamā, taču gada vidū gan treniņu, gan sacensību rezultāti nebija diez ko pārliecinoši, un biju nolēmis atlikt maratonu uz pašu vēlāko brīdi šogad - kaut kad novembra beigās. Taču patiesībā tieši maratona datuma nolikšana bija tas trūkstošais posms, lai treniņus atkal padarītu mērķpilnus, un skriešana kļūtu strukturēta. Tā nu papildus tam, ka jau vasarā nebiju treniņos slinkojis un zināmu gatavību jau biju uzkrājis, bija atlikušas vienpadsmit nedēļas, lai aizvadītu tieši maratonam veltītu treniņu periodu.

Pusmaratons Siguldā

Laikā kad neskrējēji brauc uz Siguldu vērot lapas, skrējēji uz Siguldu brauc skriet. Un tā jau otro gadu. Pērn šajā laikā biju Amsterdamā, kur skrēju maratonu, bet, tā kā šogad mans maratons ir divas nedēļas vēlāk, tad šajā reizē Siguldas pusmaratona trasē biju sastopams arī es.
Tā kā pēdējās nedēļas pilnībā pagājušas maratona gatavošanās zīmē ar visām no tā izrietošajām sekām - daudz kilometriem, nepārtrauktu sagurumu, pilnīgi nesvaigām kājām un tamlīdzīgām lietām, un pats maratons arī jau ir tepat aiz stūra, tad braukt uz Siguldu, lai skrietu uz pilnu klapi, nebija manos plānos. Taču Siguldā uzskriet gribēju, tāpēc šajā reizē pusmaratons tika pārvērsts labā maratona treniņā ar pakāpeniski pieaugošu tempu.

Latvijas čempionāts 5000 metros un video intervija

Pagājušo piektdien un sestdien Daugavas stadionā norisinājās šī gada Latvijas čempionāts vieglatlētikā. Lai arī piektdien starti bija vakarpusē, tomēr īsti tā arī netieku gudrs, kālab čempionāts ir jārīko darba dienā un sestdienas rītā, ja tikpat labi tam varētu veltīt abas brīvdienas. Gan nebūtu darbs jākavē, gan arī dalībnieku būtu vairāk, bet nu gan jau rīkotājiem savi apsvērumi.
Lai vai kā par to, ka varētu startēt Latvijas čempionātā 5000 metru distancē, pirmā doma iezagās galvā uzreiz pēc Latvijas Olimpiādes Liepājā, taču tai sekojošajās nedēļās pašsajūta nebija tā labākā, un biju izlēmis, ka tomēr čempionātā neskriešu. Lai vai kā pēdējā nedēļā izlēmu, ka, lai arī šai distancei speciāli gatavojies neesmu, tomēr šis starts būtu ļoti labs ātruma treniņš. Par nožēlu dalībnieku bija gaužām maz, un, startējot skrējienā reizē ar sievietēm, kuras bija vien divas, kopā šķiet bijām vien 11 skrējēji (tai pašā Latvijas Olimpiādē pieteikti bija pat divi skrējieni pa 20 skrējējiem katrā no tiem).
Drīz vien pēc starta, kā jau bija prognozējams, priekšgalā izvirzījās Jānis Girgensons, kas bija pirmais arī Olimpiādē, taču tā vien šķita, ka ar pārējiem varētu cīnīties par otro vietu. Kaut arī pirmos apļus skrēju ap piekto pozīciju, tomēr drīz vien pamazām pa vienam sev priekšā skrienošos sāku apdzīt, un jau pēc pusdistances biju nokļuvis otrajā pozīcijā. Kaut arī sākumā konkurenti vēl centās ieķerties aiz muguras, tomēr pēdējos apļos jau skrēju viens pats, un tā arī finišēju otrais, izcīnot savu šogad otro Latvijas čempionāta sudraba medaļu vieglatlētikā (pirmā bija LČ pusmaratonā Biķerniekos).
Kaut finišā uzreiz savu rezultātu nezināju, tomēr biju nedaudz pārsteigts, pēcāk uzzinot, ka esmu finišējis pēc 15:34.18, kas nozīmēja, ka par pusotru sekundi biju labojis savu Liepājā uzstādīto personīgo rekordu šajā distancē. Vēl jo vairāk par to biju pārsteigts, jo, pirmkārt, pirmie apļi likās gaužām viegli, otrkārt, pirmie divi kilometri bija par 6 sekundēm lēnāki kā Liepājā, un, visbeidzot, šoreiz pārsvarā sanāca skriet vienam, savukārt Liepājā bija riktīga cīņa praktiski visa skrējiena garumā, kas liek domāt, ka pie nopietnākas konkurences rezultāts pat varētu būt vēl labāks.
Un tā kā ieraksta virsrakstā esmu minējis viedo interviju, tad nobeigšu ar pāris vārdiem tieši par to. Šogad visas sezonas garumā sportacentrs.com ir veidojuši video intervijas ar Skrien Latvija seriāla organizētājiem un arī pāris sportistiem. Gluži negaidot, saņēmu aicinājumu padalīties arī ar savām domām par skriešanu, sevi un Skrien Latvija seriālu, un tā nu pavisam neilgi pēc finiša Latvijas čempionātā tapa šī intervija (te arī saite uz sportacentrs.com oriģinālo video lapu - ar dubultklikšķi video būs pa visu ekrānu):

Pārdomas pēc Kuldīgas pusmaratona

Nu jau pagājušas trīs dienas kopš šīs vasaras pēdējā pusmaratona, kas norisinājās Kuldīgā. Nākamā iespēja pašu mājās skriet pusmaratona distanci būs vien septembra vidū Valmierā, kur pēdējos gados visnotaļ vasarīgiem un pat karstiem laikapstākļiem Kuldīgā pretī tiek likts diezgan rudenīgs skrējiens pa Valmieras ielām. Par Valmieru gan droši vien pēc nedaudz vairāk kā mēneša būs savs stāsts, bet pēdējie sacensību iespaidi ir par skrējienu Kuldīgā.
Nedaudz atkāpjoties laikā pirms Kuldīgas, nākas atzīt, ka izpalika apraksts par skrējienu Liepājas pusmaratonā. Gan kāre uz rakstīšanu ir nedaudz noplakusi, gan arī rezultāts nebija īsti tas, ko biju gaidījis, un tāpēc atmiņas un emocijas par Liepājas skrējienu palika neuzrakstītas.

Diseldorfas maratons 2011

Tā kā blociņa uzturētājs blogger.com veiksmīgi bija nozaudējis manu maratona ierakstu kopā ar visiem komentāriem (bija atlicis vien raksta melnraksts ar pusi teksta), tad publicēju to no jauna (otro pusi aizņēmos no noskrien.lv, kur tas tika pārpublicēts vēl pirms nozušanas). Sākotnējie komentāri ir atjaunoti no e-pasta, vien īstie vārdi varētu būt pazuduši. Blogger.com glabātā statistika arī zudusi.

Aizvadītajā svētdienā par manu līdz šim grūtāko, karstāko un lēnāko maratonu kļuva Diseldorfas maratons, kurā finišēju 14.vietā ar rezultātu 2:32:32 (13.vieta no vīriešiem, 4.vieta no Eiropas sportistiem (neskaitot divus turkus, kas pie Eiropas sportistiem nez vai īsti pieskaitāmi).

Maratona trase

Pagājušajā rudenī pēc sava pirmā maratona Florencē pieveikšanas kļuva skaidrs, ka maratonu gribu skriet vēl, un tā nu ziemas un pavasara treniņi tika aizvadīti ar galveno domu par maratonu kaut kad pavasarī. Iespējamo pavasara maratonu loks tika apzināts jau laicīgi, bet galu galā izlēmu par labu Diseldorfas maratonam, kas solīja gan interesantu, gan ātru trasi. Šai izvēlei par labu liecināja arī ērtā nokļūšana Diseldorfā, jo no Rīgas uz Diseldorfas apkaimi tiešie reisi ir gan Airbaltic, gan Ryanair. Un viens no izvēles kritērijiem bija arī tas, ka maija sākumā noteikti tur vēl nebūs tik karsts kā, piemēram, kādā Itālijas maratonā šajā laikā, taču tieši šis punkts nepiepildījās, un nedaudz, iespējams, arī “iegrieza” ātrāka rezultāta sasniegšanai.

Trenējies biju diezgan daudz, noteikti vairāk kā pirms Florences, taču mazāk noteikti bija ātruma treniņu, jo ziema ātrumus ļauj skriet mazāk kā būtu vajadzīgs, taču tik un tā bija doma, ka vismaz minūtes divas no Florences rezultāta (2:26:19) spētu nomest. Un, lai arī jau pirmsmaratona nedēļā redzēju, ka laika prognoze sola ne to labāko laiku maratonam ar stipru vēju un lielu sauli, tomēr tik un tā saglabāju domu, ka Florences rezultātam būtu jākrīt. Klāt gan arī nāca noteikti psiholoģiskais spiediens pašam uz sevi, ka jānoskrien labāk kā pirmajā reizē – lai gan, protams, skriet pirmajā reizē, kad neko par distanci nezini ir daudz vieglāk tajā ziņā, ka nekas jau neierobežo, nav konkrētas nojausmas par to, cik ātri vari noskriet maratona distanci, un bieži vien debijas emocijas palīdz noskriet ātrāk. Tad nu pieļauju, ka papildu stress un laikapstākļu neņemšana vērā arī bija galvenie iemesli, kāpēc neizdevās vismaz atkārtot pirmajā maratonā iespēto.

Startā kopā ar elites skrējējiem

Ja konkrētāk par notikumiem Diseldorfā, tad ceļojums uz Vāciju sākās piektdienas vakarā ar Ryanair lidmašīnu dodoties uz Dusseldorf-Weeze lidostu, kas atrodas aptuveni simts kilometru no Diseldorfas. Pirmā nakts tika pārlaista lidostas tuvumā esošajā hostelī un jau sestdienas rītā devāmies ar autobusu uz pašu Diseldorfu. Pirmais mērķis Diseldorfā bija maratona EXPO apmeklēšana, kur bija jāsaņem starta numurs un bija arī doma kaut ko nopirkt no skriešanas inventāra, jo parasti šajos EXPO daudzas skriešanas preces ir par izpārdošanas cenām. Ar iepirkšanos gan nekas dižs nesanāca, vismaz tajā ziņā, ka caurmērā cenas šķiet bija reizes divas augstākas kā, piemēram, marta beigās Varšavas pusmaratona EXPO. Taču, neskatoties uz to, pie jauna skriešanas krekliņa tiku – bija palicis pēdējais ar akcijas cenu. Jautrāk gāja ar numura saņemšanu, jo, piesakoties, biju norādījis savu Florences rezultātu kā labāko sasniegumu, un tā kā starta koridoru piešķiršana sākās no 2:30 rezultātu īpašniekiem, tad bija cerības, ka varētu tikt pašā priekšā kopā ar elites sportistiem. Protams, kaut ko viņi līdz galam izdarījuši nebija, jo par šo jautājumu viņiem rakstīju vēl papildus arī e-pastā, un uz numura vispār nebija nekādas atzīmes, kurā koridorā man jāstājas, kas nozīmēja, ka teorētiski man pienāktos stāvēt pašās beigās kopā ar debitantiem. Par laimi pēc nelielas izskaidrošanās man uz numura uzrakstīja, ka priekšā varu stāvēt un pateica, ka “pašā priekšā, tur redzēsi daudz kenijiešus, un tur ej arī tu!”.

Rheinturm

Pēc EXPO apmeklējuma devāmies uz viesnīcu un uzreiz devos arī nelielā 20 minūšu skrējienā pa viesnīcai tuvējām ieliņām. Skrējiena laikā sanāca arī nedaudz paskriet pa maratona trasi, jo tieši blakus viesnīcai bija maratona trases 23.kilometra atzīme un arī dzirdināšanas punkts, un tad nu sanāca, ka mazu daļiņu no trases biju iemēģinājis jau sestdienas skrējienā. 20 minūtēs paspēju nosvīst ne pa jokam un sapratu, ka maratona dienā skriešana būs patiešām grūta – lai arī startā 9:30 no rīta saule vēl varētu nebūt pieņēmusies pilnā spēkā, tomēr tik un tā bez mākoņiem debesīs ēnu atrast varētu būt pagrūti. Vakarā vēl aizbraucām līdz centram, kur ieēdām pusdienas un uzbraucām lielajā Diseldorfas tornī (Rheinturm), no kura varēja izpētīt praktiski visu maratona distanci, jo no 168 metru augstumā esošā skatu laukuma varēja redzēt Diseldorfu pilnā plašumā.

Maratona rītā tika ieturētas brokastis un īsi pirms deviņiem devos uz maratona starta vietu, kas bija salīdzinoši netālu no mūsu naktsmītnes.Diseldorfas maratona ietvaros bija gan maratona distance, gan maratona stafete, gan bērnu skrējiens, kā arī maratons ratiņos braucošajiem ar kustību traucējumiem, piedevām tam maratona distanci veica arī pārdesmit sportistu uz vienriteņiem. Starts gan visām šīm distancēm bija dažādos laikos, bet kopumā bija solīts, ka startēšot ap 12000 sportistu, no tiem ap 3800 bija pieteikušies maratona distancei. Cik daudzi izgāja uz starta, īsti nezinu, bet karstuma dēļ daļa izstājās, un maratonā līdz finišam tika 2593 dalībnieki.

Uzņemam pirmsstarta enerģiju no kosmosa

Startā kā jau bija plānots stāvēju kopā ar elites sportistiem un sportistēm, kas kopā ar saviem tempa turētājiem (pace makers) bija, šķiet, ap cilvēkiem 30-40. No tiem apmēram 2/3 bija Āfrikas pārstāvji, uz kuru fona jutos kā baigais milzenis, jo augumā visi, lielākoties bija par mani galvas tiesu īsāki. Pirms paša starta tika iepazīstinātas TV kameras ar vadošajiem sportistiem, gan pagājušā gada sieviešu uzvarētāja (šogad līdz finišam netika), gan austriešu maratonists, kurš ar melna flomāstera palīdzību bija visas rokas norakstījis ar savu plānoto grafiku un gatavojās skriet zem 2:10 (pie 25.km karstuma dēļ gan viņš esot zaudējis samaņu, un lai arī sveiks un vesels, bet maratons viņam tur arī bija beidzies). Kā izrādās tad tiešajā pārraidē, ko rādīja interneta TV, arī mani šeit fonā esot varējis redzēt.

Tā nu visbeidzot starts, un maratons var sākties. Elites vīri, protams, pa priekšu un skatienam pazuda diezgan drīz, aiz muguras elites sieviešu grupiņa (arī skatienam (skatoties paŗ plecu) pazuda diezgan drīz), un šīm abām grupām pa vidu – galvenā pretendente uz uzvaru sieviešu konkurencē, viņas divi tempa turētāji un viņiem blakus es. Pirmos četrus kilometrus (ceturtais kilometrs pieveda pavisam tuvu lielajai Eirovīzijas arēnai) izmantoju tempa turētāju aizvēju un uz priekšu skrējās viegli un brīvi, neskatoties, ka temps pirmajos kilometros bija pat zem 3’25″. Pie ceturtā kilometra distance pagriezās pretvējā un sieviešu līderes tempa turētāji nedaudz ātrumu samazināja, kaut pats jutu, ka iesāktajā tempā vajadzētu turpināt skriet (šī, iespējams, bija būtiska kļūda, jo, zinot to, ka ārā gaiss sasilts aizvien vairāk, un ēnā pēcpusdienā bija virs +25, tad droši vien arī man vajadzēja piebremzēt). Tā nu pirms 5.km atzīmes pirmajā dzirdināšanas punktā mani trīs līdzskrējēji vēl vairāk sabremzējās un no šī brīža sākās mans maratons vienatnē.

Skats no torņa uz maratona finišu

Devītais kilometrs atkal bija atvedis mūs uz pilsētas centru un te jau sieviešu pirmajai skrējējai priekšā biju ap 15 sekundēm. Desmitais kilometrs veda pāri Reinas upei uz Diseldorfas otru krastu, un tieši 10. un 11.km bija vieni no ātrākajiem, jo tieši šeit stiprais vējš bija tieši mugurā, un 11.km vēl sanāca lejup no tilta. Pie 12.kilometra paskrēju garām kādam ļoti ātri noplīsušam skrējējam, kurš laikam bija sācis manāmi par ātru, pēc tam gan 14. un 15.km bija visai grūti, jo sanāca skriet tieši pretvējā, un par vēja stiprumu liecina tas, ka atšķirība starp skriešanu pa un pret vējam bija tuvu 10 sekundēm uz katru kilometru. Divdesmitais kilometrs veda pa tiltu atpakaļ uz Diseldorfas centru, un arī šis kilometrs bija ļoti grūts, jo sanāca skriet tieši vējā un uz tilta arī nav ne māju, ne koku, kas kaut nedaudz vēju piebremzē. Jau šeit sāku just, ka skriet sāk palikt grūtāk. Pie 20.km atzīmes Zane man piedāvāja cepuri, no kuras gan atteicos, un pasniedza otro želeju (pirmā bija pie 9.km, kuru kādu laiku nesu rokā, bet patiesībā ne viena, ne otra īpaši nepalīdzēja). Drīz vien arī bija pieveikta pirmā puse distances, un tajā brīdī pulkstenis rādīja 1:12:36, kas bija aptuveni 50 sekundes ātrāk kā Florencē pirmā puse (nedaudz savādi, ka Rīgas pusmaratonā tajā pat dienā Biķernieku trasē ar tādu rezultātu būtu pieticis pat otrajai vietai). Pie pusmaratona atzīmes manīju arī vismaz trīs izstājušos sportistus, kas liecināja, ka arī citiem ir grūti, bet nu tajā brīdī šķita, ka, pat noskrienot otro pusi pa 1:14, Florences rezultāts vēl ir sasniedzams.

Drīz pēc tam sāka palikt arvien grūtāk, pie 23.km kā jau plānots paskrēju garām viesnīcai, un puspajokam pazibēja doma, ka varētu tepat arī palikt un tālāk neskriet. Lai arī pie 25.km redzēju, ka kārtējie pieci kilometri laika ziņā vēl it kā īpaši neatšķiras un visu iepriekšējo piecu kilometru posmiem, tomēr jau 25.kilometrs tika veikts ap 3’40″ un tad arī lielākās grūtības tikai sākās.

Tikšana līdz 30.km atzīmei bija diezgan mokoša, saule turpināja karsēt, šķiet, vismaz divas reizes krustojumos gribēju griezties uz otru pusi (par laimi lentas bija priekšā, bet nu karstums uz apziņas spējām sāka iedarboties). Laika ziņā kārtējie pieci kilometri līdz 30.km gan tika veikti vien 50 sekundes lēnāk kā iepriekšējie pieci, bet jau tad sapratu, ka nekas labs nav sagaidāms, un sāka parādīties domas par to, ka varbūt jāstājas laukā. Uzpeldēja arī domas par to, ka varētu pāriet soļos, kaut uz brīdi, jo patiešām ir grūti, bet sapratu, ka pēc tam atsākt skriet būs divtik grūti, bet noiet atlikušos kilometrus (kaut tikai piecus, kad distance pieveda salīdzinoši tuvu finišam) varētu prasīt gaužām daudz laika. Tā nu šo domu no prāta izmetu un, kārtējā dzirdināšanas punktā atveldzējot sakarsušo ķermeni, turpināju savu skrējienu.

Mana ātruma izmaiņa bija vairāk kā jūtama, jo pēc 31.km atzīmes drīz vien mani apdzina sieviešu uzvarētāja, un pat brīdī, kad viņa skrēja man garām, pat nemēģināju ieķerties kaut uz brīdi viņai “astē”, jo nemaz nebiju spējīgs vairs skriet tādā tempā kaut uz brīdi. Manam skatienam viņa pazuda tik pat ātri, kā elites vīri sacensību startā.

Tikšana līdz trīsdesmit piektajam kilometram šķita kā vesela mūžība, un domas par stāšanos laukā parādījās vairākas reizes. Lēns patiesi biju, jo kārtējie pieci kilometri tika pieveikti vairs ar vidējo ātrumu 3’56″. Droši vien, ja pie 35.kilometra Zane nebūtu man iedevusi padzerties ūdeni un ar uzmundrinājuma saucieniem nebūtu uzsaukusi, ka priekšējie izskatoties baigi slikti un baigi plīst nost (apziņa, ka ne man vienam ir grūti) un paziņojusi, ka esot pagaidām 16.vietā, tad droši vien pie 35.kilometra arī maratonu būtu beidzis. Bet nu kaut kur iekšā sēdēja tā apņemšanās maratonu noskriet līdz galam, un skrēju vien tālāk, apzinoties, ka vēl atlikušas gandrīz trīsdesmit mokošas skriešanas minūtes.

Starp 38. un 39.kilometru

Atlikušajā laikā domas tika aizpildītas ar alkām pēc nākamā dzirdināšanas punkta. Tā kā vācieši vismaz dzirdināšanu bija it sevišķi distances otrajā pusē salikuši ik pēc aptuveni divarpus kilometriem, tad dzirdināšanas pauzes beigās bija biežāk un izmantoju tās pēc pilnas programmas, gan nolaistoties kā nākas ar ūdeni, gan nobaudot piedāvāto enerģijas dzērienu Carbo4U, kas ar skābo garšo deva patīkamu atsvaidzinājumu. Pēc 35.km dzirdināšanas punktos piedāvāja arī glāzītes ar CocaCola, to gan skrienot nenobaudīju (pēc finiša gan). Sākot no piektā kilometra pirms beigām ik pēc kilometra uz asfalta parādījās lieli apļi, kas ziņoja, ka līdz finišam atlikuši pieci, četri utt. kilometri, un tas liecināja, ka finišs lēnām, bet neatlaidīgi tuvojas. Ar lēno skriešanu jau biju samierinājies (skrēju gan cik un kā varēju, gan jau pulss tāpat bija gana iespaidīgs) un pirms 39.km mana personīgā līdzjutēja man vēlreiz pasniedza ūdens pudeli, un vienīgās raizes sagādāja sajūta, ka botā sagriezusies zeķe pamazām rīvē tulznu. Posms no 35. līdz 40.kilometram tika veikts precīzi 20 minūtēs, un visvairāk biju pārsteigts, ka ar visu manu lēno skriešanu joprojām neviens, neskaitot sieviešu uzvarētāju, mani nav apdzinis.

Pēdējos divos kilometros laikam finiša tuvums lika nedaudz palielināt tempu (palielinājums gan vien 8 sekundes uz kilometru, bet nu tik un tā), un tad jau arī finišs beidzot tika sasniegts. Distances otrā puse tika nomocīta bez četrām sekundēm stunda un divdesmit minūtēs, un finiša pulkstenis rādīja kopējo laiku 2 stundas 32 minūtes un 32 sekundes. Ja vien pie 35.km Zanes aprēķini bija pareizi, tad atlikušajos septiņos kilometros vēl divi sportisti bija izstājušies, un finišā ierindojos 14.vietā. Tiku pie savas maratona finišētāja medaļas, un tālāk jau diezgan garš posms bija veicams starp nožogojumiem līdz vietai, kur varēja tikt pie finiša pārtikas, dušas un masāžas.

Mans finišs video

Pēc finiša sasniegšanas kājas īsti klausīt vairs negribēja, un gājiens līdz masāžai bija diezgan lēns, piedevām, ieejot masāžas teltī, gandrīz nogāzos, aizķeroties aiz pakāpiena. Medicīnas personāls gan mani uzreiz noturēja kājās un rokās tika iespiesta kolas bundžiņa, ar to rokās devos pie sev nozīmētā masāžas galda, pie kura, mēģinot atšņorēt apavus atkal gandrīz pazaudēju līdzsvaru un daļu no bundžiņas satura izlēju uz masāžas galda.

Pēcmaratona maltīte

Masāžas laikā bija laiks uz pāris minūtēm atvilkt elpu, organisms nomierinājās, pēc tam vēl vēsa duša, un ceļš uz viesnīcu, lai arī ne ļoti raitā solī, bet tika veikts bez problēmām. Pēc finiša vēl arī paspēju iepazīties ar kaut kādu vietējo sporta funkcionāra (diez ko nopietns gan viņš neizskatījās), kurš solīja sūtīt ielūgumu pa pastu uz kaut kādiem vācu mačiem. Pēc pēcpusdienas pēcmaratona miega gandrīz 2 stundu garumā devāmies uz centru, kur ieēdu kārtīgas pēcmaratona pusdienas un izlēmām arī vēl aizbraukt apskatīt Schloss Benrath (piļveidīga būve ar smuku parku), un aktīvais pastaigas solis gandrīz vai vedināja domāt, ka skrējienā ne visi spēki ir tikuši atdoti. To, ka maratons patiesi ir bijis pieveikts ar uzviju sajutu pirmdienas rītā, jo apgrūtinošais kāpiens lejup pa trepēm un vispār sāpošās kājas lika sevi manīt, un atskaņas no tā ir jūtamas pat vēl šodien, kad ir jau ceturtā diena pēc maratona un ir ticis pieveikts arī pirmais īsais skrējiens (otrdien, gan stundiņu paminos ar riteni).

Schloss Benrath

Kopumā par maratonu varu teikt, ka, ja ir vēlme braukt uz foršu maratonu, tad Diseldorfa ir gluži piemērota vieta. Droši vien to iespaidoja arī siltais laiks un Eirovīzijas tuvums, bet skatītāju uz ielām bija ļoti daudz, un atbalsts gar trases malu bija praktiski visas trases garumā. Vācieši daudzviet pat bija iznesuši no saviem mājokļiem krēslus un galdus un laiski baudīja šampanieti un alu, kamēr skrējēji trasē lēja sviedrus.

Par sevi varu teikt, kā jau iepriekš minēju, ka maratons padevās patiešām grūti, un lai arī ar rezultātu līdz galam apmierināts neesmu, tomēr mans rezultāts šobrīd ir 2:32:32. Katrā ziņā ir prieks, ka tomēr līdz galam maratonu pieveicu. Pie prātīgāka spēka sadalījuma iespējams pāris minūtes ātrāk būtu noskrējis, bet visticamāk, ka uzlabot Florences rezultātu pa spēkam man nebija. Bet nu ir laiks pārdomāt treniņprocesā paveikto, kaut ko nedaudz pamainīt, vasarā piestrādāt pie ātruma un tad jau rudenī droši vien domāt par nākamo maratonu.