Divas nedēļas un pēc tam vēl divas dienas Itālijā

Patiesībā šī ieraksta vietā bija jābūt diviem - "Treniņnometne Itālijā" un "Romas maratons", taču tā kā nometne izdevās tikai pa pusei, bet maratonu Romā tā arī neskrēju, tad ir sanācis viens raksts par to kāpēc tā noticis.
Jāsāk jau laikam ar to, ka atgūšanās no traumas, kas pagājušās vasaras sākumā mani uz ilgāku laiku pataisīja par neskrējēju, ilga līdz pat rudens vidum. Līdz ar to maratonu pagājušajā rudenī skriet nebija lemts, bet tā kā uz rudens beigām sportiskā ziņā visnotaļ pēc ilgā neskriešanas perioda vasarā biju atguvies, tad sāku cītīgi plānot, kur maratonu skriet pavasarī. Variantus apsvēru vairākus, taču tā kā jau iepriekšējā pavasarī biju domājis skriet Romas maratonā, bet toreiz tomēr izšķiros par labu Barselonai, tad šoreiz sapratu, ka Roma būtu ļoti laba izvēle, un līdz ar to jau decembra beigās biju vienojies par startēšanu Romas maratonā.

Atvaļinājums = treniņnometne

Viena no pazīmēm, kas liecina, ka esi skrējējs, esot tā, ka atvaļinājumi un ceļojumi tiek pielāgoti sacensībām. Tā arī man, ne tikai visi pēdējie izbraucieni ārpus Latvijas ir bijuši vairāk vai mazāk saistīti ar skriešanu, bet jau otro gadu arī atvaļinājums - šogad pat veselas trīs nedēļas - tika pavadīts treniņnometnē San Pedro de Alcantara pilsētiņā pašos Spānijas dienvidos.
Pērn uz Spāniju devos janvāra vidū, bet šogad braucienu izdevās ieplānot gandrīz mēnesi vēlāk - tā teikt, tuvāk skriešanas sezonai. Un tā nu februāra lielākā daļa tika pavadīta nedaudz siltākā vietā par Latviju (jāatzīst gan, ka pirmās nometnes dienas bija visai lietainas un pavēsas - un līdzpaņemtās vilnas zeķes gluži labi noderēja arī Spānijā).

Nometne dienvidos. Par to daļu, kas Spānijā.

Ja ziemas aukstumā skrējējam tiek piedāvāts uz kādu laiku pārcelties uz krietni siltāku treniņu vietu, tad līdz piekrišanai nav ilgi jāgaida. Un tieši tāpat arī es novembra beigās, saņemot piedāvājumu no mūsu VSK Noskrien komandas menedžera Mareka janvārī doties uz divām nedēļām uz Spāniju, ilgi nedomāju, un bija pilnīgi skaidrs, ka ir jāņem atvaļinājums un jābrauc trenēties.
Tā nu četrpadsmitā janvāra rītā vēl noskrēju treniņu Ogrē pa sniegotajiem ceļiem, bet jau pēcpusdienā kopā ar Kristapu un arī mūsu aicinātāju Mareku sēdējām lidmašīnā ceļā uz Briseli, no kuras jau pašā vakarā lidojām tālāk uz Malagas lidostu Spānijā. Malagā biju bijis jau iepriekš, kad teju trīs gadus atpakaļ turp devos kopā ar somu kluba Lapuan Virkiä puišiem uz orientēšanās treniņnometni. Šoreiz mērķis bija skriešana nevis orientēšanās, un arī mūsu apmešanās vieta bija nevis neliels kalnu ciematiņš tālu no jūras, bet gan San Pedro de Alcantara pilsētiņa pašā Vidusjūras krastā, kur Hotel Alicia viesnīcā saimnieko Mareka sieva Ilze.

Īsā nometne Somijā

Aizvadītajā nedēļas nogalē, kamēr liela daļa orientieristu startēja Rīgas čempionātā un Latvijas Universiādē, es devos uz Somiju, lai iepazītos ar šī gada Jukolas apvidu. Tā kā pavisam netālu no Jukolas sacensību centra norisinājās divu dienu sacensības Uudenmaan Rastipäivät 2010, tad patiesībā nometne, ja šo divu dienu izbraucienu tā var nosaukt, izvērtās par piedalīšanos sacensībās.

Sestdien no paša rīta vēl pirms pulksten septiņiem jau atrados lidmašīnā, lai dotos uz Helsinkiem. Tālāk jau izmantojot somu sabiedrisko transportu (autobusu un vilcienu) pulksten deviņos jau biju Hyvinkää pilsētiņā, kas atrodas vien ~5km attālumā no šī gada Jukolas sacensību centra. Hyvinkää sastapu Lapuan Virkiä kluba biedrus un tad jau drīz vien devāmies uz mūsu sacensību centru.

Jāsaka, ka Somija šajā nedēļas nogalē bija pārņemta ar karstumu, jo, tā vien šķiet, ka dienas vidū temperatūra ārā bija tuvu +30 grādiem, un pie debesīm mākoņus pat nemanīja. Nepierastais karstums, protams, skriešanu mežā padarīja jo grūtāku. Taču patiesībā lielākās pārvietošanās grūtības radīja tas, ka lielākajā daļā sacensību apvidus zemi klāja meža tīrīšanas darbos atstātie sausie egļu zari, kā arī bija ļoti daudz mežistrādes laikā radušies traktoru iebrauktie ceļi, (lai arī tie tāpat bija klāti ar zariem, tomēr vietām tie skriešanu nedaudz atviegloja). Taču kartes autors šos ceļus kartē nebija centies īpaši attēlot līdz ar to brīžiem tā sanāca kā laimes spēle - trāpīt uz kāda tāda ceļa, kas aizvedīs tuvu punktam.

Pretēji tam, ka skriešanai pa šādu apvidu vajadzēja gan daudz fiziska spēka, lai izlēkātu pār visiem zariem, no orientēšanās viedokļa distances īpaši sarežģītas nebija. Katrā ziņā apvidū pārsvarā bija salīdzinoši lielas reljefa formas, līdz ar to orientēties mikroreljefā nenācās. Te gan jāsaka, ka lai arī pa lielam orientēšanās īpaši sarežģīta nebija, tomēr it sevišķi pirmajā dienā man problēmas sagādāja 5m horizontāles, kuras Latvijā praktiski nekur netiek izmantotas, taču pielietojot tās apvidus ir krietni vairāk ģeneralizēts. Šī iemesla dēļ pirmajā dienā vismaz trīs vietās punktus uz nogāzēm, pie klintiņām meklēju krietni zemāk nekā tie patiesībā bija atrodami.

Tā kā sacensībām bija pieteikts visai liels dalībnieku skaits, tad H21 grupa bija sadalīta divās daļās H21A1 un H21A2. Tas dalījums gan bija tāds visai dīvains, jo abās no šīm grupām abas dienas startēja tikai apmēram ceturtā daļa grupas dalībniekiem dalībniekiem - daļa startēja tikai pirmajā dienā vidējā distancē (5,7km), bet daļa tikai otrajā dienā (9,8km), tā rezultātā pie kopvērtējuma tika vien ~25 sportisti katrā no grupām.

Pirmajā dienā lielākās kļūdas pieļāvu uz trešo, ceturto, desmito un vienpadsmito punktu, taču jāatzīst, ka uz visiem 100% distancē neskrēju. Gala rezultātā pirmajā dienā finišēju 21.vietā ar rezultātu 40:50 (4:42) aiz uzvarētāja. Jāpiebilst, ka nometne šajā nedēļas nogalē bija arī Turun Metsänkävijat komandai, un no latviešiem šajos mačos startēja arī Kalvis, Mārtiņš un Jānis. Kalvis bija ielozēts manā grupā, pirmajā dienā viņš finišēja ar devīto laiku.

Karte - 1.diena

Pēc dienas skrējiena, kārtīgām pusdienām un vismaz 3 stundu ilga miega (kā nekā cēlos no rīta jau pussešos) vakarā uz iepriekš plānoto nakts treniņu Jukolas treniņkartē tomēr neaizbraucu, jo pēc gulēšanas vairs īpašas vēlmes kaut kur doties nebija. Tā vietā iegājām nedaudz pasildīties saunā un nedaudz paplunčājāmies baseinā.

Otrajā dienā kopumā izdevās noskriet labāk, arī kājas jau bija daudz labāk apradušas ar pamatu zem kājām. Runājot par kļūdām, jau sākumā uz otro punktu pārāk šķībi izgāju uz ceļa, tad kļūda uz sesto punktu, kur pirms punkta pārskrēju kaut kādam purviņam, kas laikam kartē nebija zīmēts un jau sāku lūkoties pēc punkta par ātru, tur par laimi bija vēl divi manas grupas skrējēji, līdz ar to punktu visai ātri atradu. Tad visai muļķīga kļūda uz 7.KP, kur ļoti labi un ātri veicu praktiski visu etapu, taču pašās beigās, domāju, ka no izcirtuma iegriežos biezoknītī no dzeltenā stūra, taču patiesībā iegāju no "zaļā" stūra, kas dabā gan īpaši viens no otra neatšķīrās. Tā rezultātā punkta rajonā biju par zemu un izmetot līkumu gar vairākiem mazajiem grāvīšiem beigās punktu tomēr atradu. Tālāk būtiska kļūda bija uz 10.KP, kur, lai arī sākumā biju domājis iet pa leju pa ceļu, tomēr no punkta izgāju par daudz pa kreisi un beigās nācās iet pa taisno. Lai arī izgāju diezgan taisni, taču tur pamats zem kājām bija visai štruntīgs, kā rezultātā Kalvis, ejot pa ceļu, ievinnēja man tajā etapā ap 40 sekundēm. Atlikušajā distances daļā nelielu vēl līkumu uzmetu pie punkta pirms dzirdināšanas, jo izcirtumā esošo klinti noturēju par melno kvadrātiņu pa labi no sarkanās līnijas un aizgāju par daudz pa kreisi, kā arī uz pirmspēdējo punktu noskrēju par zemu, un biju pārsteigts, ka punkts, kur leģenda bija ieloks, patiesībā atradās starp divām klintiņām. Galu galā vēl aizķeršanās bija pēdējā punktā, kur ~5m pirms punkta, bija pēdējais punkts kaut kādai marķētajai distancei, un pieskrienot pie tā, nedaudz pajuku uzreiz neredzot, kur tad ir mans 100.punkts. Šur un tur pēc splitiem esmu pazaudējis vēl, bet tajās vietās tas vairāk ir bijis ne tik daudz uz kļūdu, cik uz sliktāka pamata rēķina, kas vietām 3 metrus uz vienu vai otru pusi būtiski atšķīrās.

Karte - 2.diena

Savus 9,8km pieveicu 1:08:57, dienā ieņemot 7.vietu, dienas uzvarētājam Kalvim zaudējot 3 minūtes 19 sekundes. Kopvērtējumā ieņēmu 6.vietu, vien 10 sekundes aiz 5.vietas, par kuru jau būtu pienākusies balva - dāvanu karte 40 eiro vērtībā. Bet gan jau pie tās tikšu kādu citu reizi.

Mājup lidoju kopā ar TuMes latviešiem, un lidostā, gaidot aizkavējušos lidmašīnu, vēl paspējām izdiskutēt Latvijas atlašu sistēmu. Pie vienota viedokļa gan nenonācām, taču kopsaucējs gan bija tas, ka ir lietas, kas būtu maināmas, kā to izdarīt, gan pagaidām skaidrs nav.

Nu un tagad jau atlikušas vairs nepilnas divas nedēļas līdz Eiropas čempionātam Bulgārijā, kas visticamāk arī būs nākamās orientēšanās sacensības, jo šonedēļ uz Baltijas čempionātu nebraucu. Vismaz pozitīvā lieta, ka divu dienu skriešana teju +30 grādos būs atsvaidzinājusi sajūtas kādas tās visticamāk arī būs Bulgārijā. maz ticams, ka tur pie Melnās jūras būs daudz vēsāks.

Nometne Malagā - Epilogs

Lai arī nometne 9 pilnu treniņdienu un vairāk kā 20 stundu garumā bija krietni nogurdinoša, tomēr gandrīz vai varētu teikt, ka mājupceļš bija pats nogurdinošākais. Vispirms pavadījām 10 stundas Malagas lidostā, kurā, lai arī tā ir krietni lielāka par Rīgas lidostu, pat nav pieejama mantu glabātuve, savukārt pēc tam vēl priekšā bija nakts uz grīdas Dusseldorf Weeze lidostā.

Galu galā tomēr šorīt ieradāmies Rīgā, un biju patīkami pārsteigts, ka sniega sega Latvijā ir sarukusi visai ievērojami. To manīju arī vakara treniņā Ogrē, ka, sniegs ir krietni mazāk un tā vien šķiet, ka ja piepildīsies laika prognozes, tad jau nākamnedēļ būs iespējams skriet pat pa Ogres stadiona skrejceļu. Treniņa pirmie soļi gan bija tādi pastīvi - varbūt tāpēc, ka pēc nu jau ierastās trenēšanās vismaz divas reizes dienā, kājas nebija kustējušās kopš pirmdienas vakara, vai arī varbūt vienkārši mājas asfalts kājām šķita citādāks nekā tas bija Spānijā. Lai vai kā pēc brīža jau kājas ripoja ierastajā ritmā un tāpēc varu arī teikt, ka esmu veiksmīgi atgriezies arī mājas treniņu trasē.

Lai vai kā nometnē paveiktā rezultāts būs redzams vien pēc pāris nedēļām, kad cerams arī viss sniegs būs nokusis un arī orientēšanās sezona būs sākusies. Pagaidām sezonas atklāšana ir paredzēta Venstpilī, Kurzemes pavasarī. Par tālāko - tad jau redzēs.

Un te vēl dažas bildes no nometnes:

Nometne Malagā - 8.daļa

22-03-2010:
Šodien pēdējā kārtīgā nometnes diena un par prieku tam ārā laikapstākļi manāmi uzlabojušies un mašīnā termometrs pat rādīja +20 grādus. Saulains bez gala.

No rīta piecēlos izgāju nedaudz paskriet, tad brokastis un tad jau kopā ar Andri braucām uz nometnes pēdējo kartes treniņu. Somi bija izdomājuši, ka viņi no rīta vēlas kāpt te tuvējā kalnā, kurā mēs uzrāpāmies pirmdien, tāpēc uz treniņu braucām divatā. Karte bija El Chorro Norte austrumu daļa, bet vienīgais mīnuss bija, ka šī karte bija izdrukāta sliktā kvalitātē, un tāpēc viss kartē izskatījās tāds nedaudz izplūdis un vietām punktu vietas īsti nevarēja kartē saprast. Lai vai kā treniņu noskrējām, distanci skrienot katrs no savas puses, un interesantākais moments bija sastapšanās ar milzīgo aitu baru (nez kādas 200-300 aitas, šķiet, tur bija), kas ganījās tieši punkta vietā.

Jāsaka, ka aitas viņi te vispār gana visai savādi. Šodien satiku tās pļavā meža vidū, kur īsti tuvumā nevienas mājas nebija, bet pirmdien aitas ganījās tā paša pieminētā kalna gandrīz pašā virsotnē, kur augšup ved vien līkumots kalnu ceļš un augšā pat īsti nekāda barība tām neaug. Un tad vēl viņi sadzen milzu aitu baru pavisam mazā pleķītī kalna nogāzē, kur viņām ne apgriezties. Un aitas viņi arī katru vakaru visu baru šeit ciematam ved cauri, nobloķējot ielu.

Katrā ziņā karšu treniņu rezumējums ir tāds, ka nometnē aizvadīti ir 10 treniņi ar karti, divi no tiem pa nakti. Treniņi kartē ir arī nedaudz apskādējuši manus IceBug apavus, jo vienai kājai apavam nu vairs ir palikušas vien 2 naglas, otrs gan pa akmeņaino pamatu ir turējies labāk, un tur tikai četras vien ir pazudušas no kopā, šķiet kādām padsmit. Taču priekš Latvijas apstākļiem arī ar šādu naglu daudzumu var skriet gluži labi, un ja pazudīs arī pārējās naglas, tad būs gluži labi treniņu apavi skriešanai pa takām :)

Nu un vakarpusē Andris atkal uzkāpa lielajā kalnā uzņemt pāris bildes piemiņai, bet es devos skrējienā pa aizvakar atklāto salīdzinoši līdzeno maršrutu. Jāsaka, ka siltumu šodien patiesi varēja just, jo pirmo reizi treniņā, kas nebija mežā, skrēju ar kreklu ar īsajām rokām, un atpakaļ atnācu gluži slapjš no sviedriem. Lai vai kā nometne varētu teikt, ka ir galā, jo jau rīt pirms pulksten 9 no rīta virzīsimies virzienā uz mājām. Latvijā gan būsim tikai trešdien no rīta, sagaidītāji 10:10 var ierasties pretī uz reisu no Diseldorfas.

Nometne Malagā - 7.daļa

21-03-2010:
Šodien bija kārtīga karšu diena. Visu gan nedaudz pabojāja tas, ka visu dienas pirmo pusi lija lietus. No rīta devāmies atkal uz Granadu, uz Monachil ciematu Granadas pievārtē, kur trešdien skrējām nakts treniņu. Karte pati par sevi ir vienas milzīgas kalna nogāzes maza daļa, taču īpaši daudz ceļu tur nav, tāpēc sanāca gluži labs virzienu treniņš, piemēram, skrienot augšup trāpīt uz īsto akmeni u.tml. Tā kā visu treniņu lija lietus, bija pamatīgi apmācies un līdz ar to krietni vēsāks, tad pa šo nepilnu stundu, ko pavadīju mežā, kārtīgi nosaldēju rokas gandrīz visā garumā, jo nez kāpēc pirms treniņa sākuma izlēmu, ka varu skriet vienā neilonā, bet nu pēc treniņa jau pārģērbjot sausās drēbes arī rokas ātri vien sasila. Uzreiz pēc šī treniņa devāmies uz pašu Monachil, kur noskrējām īsu sprinta treniņu nepilnu 20 minūšu garumā. Vienīgā atšķirība no ierastās sprinta kartes bija tas, ka karte bija mērogā 1:2500. Tālāk sekoja atkal pusotru stundu garais ceļš mājup.

Somi ļoti gribēja vēl kādu reizi uzskriet nakts treniņu, tāpēc vakarā, kad sāka satumst atkal devāmies uz vienu no El Chorro kartēm, kur skrējām nakts distanci. Jāatzīst, ka šeit atkal bija gana lieli kalni, tāpēc brīžiem nācās vairāk pakāpt un ne tik daudz skriet, lai gan visiem kopā skrienot, pa ceļiem ātrums bija visai pieklājīgs. Uz distances beigām gan uztaisīju nelielu kļūdu un galvenais bariņš aizskrēja jau tālāk, un tā kā fiziski nogurums kājās patiešām ir sakrājies liels, tad nemaz arī nemēģināju ķert viņus rokā un finišēju mierīgā tempā viens pats, vairāk pievēršot uzmanību orientēšanās tehnikai un ne tik daudz vairs ātrumam. Nu vairs tikai atlikusi pēdējā pilnā treniņu diena un tad jau otrdien sāksies ceļš mājup.

Nometne Malagā - 6.daļa

20-03-2010:
Šodien pēc divu dienu pārtraukuma atkal bijām skriet kartē - El Chorro Sur, kas ir ne pārāk tālu no El Chorro Norte kartes, kurā skrējām nedēļas sākumā. Jāatzīst, ka šī bija viena no pēdējo laiku skaistākajām vietām, kur esmu orientējies - distances sākums veda pa smilšakmens klintīm, kur galvenā uzmanība bija jāvelta ne tik daudz orientēšanās prasmēm, cik tam, kā tikt uz priekšu pārvarot klinšainos posmus, kur vietām gandrīz vai nācās izmantot klinšu kāpēja iemaņas. Karte un apvidus bija patiesi interesanti, vien pēdējās divas dienas ir nedaudz mainījušies laikapstākļi un, šorīt braucot uz treniņu lija lietus. Par laimi treniņa vietā no lietus nebija ne vēsts.

El Chorro Sur kartes fragments

Līdz ar lietu šodien arī pie mūsu mājas bija ļoti stiprs vējš, un tāpēc vakara treniņā līdz brīdim, kamēr griezos atpakaļ, nācās visu laiku skriet diezgan spēcīgā pretvējā. Toties bonuss šim treniņam bija tas, ka beidzot izdevās atrast salīdzinoši līdzenu ceļa posmu. Ja vien nebūtu pēdējais finiša pacēlums 150m augstumā uz māju, tad stundas laikā savāktais kāpums būtu vien nepilni 200 metri, kas uz iepriekšējo skrējienu fona tāds nieks vien sanāk. Protams, pretvējš un nu jau uzkrājies sagurums treniņu padarīja nedaudz grūtāku, taču tik un tā vismaz mazāk kalnains ceļš ir atrasts. Vien īpaši to laikam vairs izbaudīt neizdosies, jo rīt ir plānota kārtīga karšu diena, un tad jau vairs tikai pēdējā kārtīgā nometnes diena pirmdien.

Nometne Malagā - 5.daļa

19-03-2010:
Šodien bija ekskursiju diena. Pēc nelielā rīta skrējiena nepilnu 20 minūšu garumā jau pulksten 9 no rīta devāmies atkal Granadas virzienā, patiesībā pat nedaudz tālāk, kur slejas Sierra Nevada, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē "Sniegotā grēda". Sierra Nevada esot Eiropas Savienības uz dienvidiem vistālāk esošais slēpošanas kūrorts uzreiz aiz Kipras slēpošanas kalna, un Sierra Nevada kalnu grēdā ir atrodams arī Spānijas Pireneju pussalas augstākā virsotne Mulhacén, kas slejas 3478,6 metrus virs jūras līmeņa.

Sierra Nevada

Jāsaka uzreiz, ka augstākajā virsotnē neuzkāpām un nemaz nemēģinājām kāpt, bet, atstājuši mašīnu autostāvvietā ~2100 metru augstumā, devāmies augšup un uzrāpāmies nelielā virsotnītē ~2500 metru augstumā. Kāpums jau patiesībā nebija neko dižs, kaut vai salīdzinājumā ar mūsu pieveikto kāpienu pirms trīs dienām mūsu pašu ciematā. Taču jāsaka, ka arī visa šī brauciena uz Sierra Nevada galvenais mērķis bija nevis kalnu pievārēšana, bet gan pārgājiens pa kalniem, tāpēc uzrāpšanās minētajā virsotnē bija tikai viena no pārgājiena sastāvdaļām. Atlikušo laiku pavadījām soļojot pa tūristu takām un nācās arī kādu gabalu soļot gar šosejas malu.

Tā kā kalnos tur vēl ir gana daudz sniega, tad tūristu takas arī aptuveni 2000m augstumā sniegs uz takām bija ne visur nokusis, kur jau koki aug (aptuveni pie 2200 metriem šeit ir vieta, kur koki pārstāj augt un augstāk jau tur tā veģetācija tāda minimāla) un līdz ar to pārgājiens sanāca vismaz sākumā visai sniegots un galu galā slapjas kājas bija visu 3 stundu garumā, kas bija nepatīkamākais šajā pārgājienā. Toties soļojot satikām mežacūku ģimeni. Un visai interesanti, ka Latvijā līdz šim mežacūkas mežā manījis nebiju, bet te uzreiz kādas 6-8 spāņu cūkas.

Pēc tādas pastaigas miegs atpakaļceļā mašīnā bija ļoti salds un nogulēju lielāko ceļa daļu. Vakarā gan izlēmām, ka tomēr nedaudz kājas jāizkustina un devos vēl nelielā skrējienā. Un nu jau vairs patiesībā atlikušas vien trīs pilnas treniņu dienas, tā ka nometne pamazām tuvojas beigām.

Nometne Malagā - 4.daļa

18-03-2010:
Pēc vakardienas vēlās ierašanās mājās un vēl vēlākās gulētiešanas šodien pamodos vien ap pusvienpadsmitiem, kas nozīmēja, ka iecerētais rīta skrējiens pēc pamošanās bija nogulēts, par ko biju ne pārāk priecīgs. Lai vai kā izlēmu, ka šodien skriešu vien tepat pie mājas un uz karti nebraukšu. Tad nu pēc 12iem devos uz pirmo treniņu, un, lai arī nez kāpēc, griežoties atpakaļ, biju iedomājies, ka turpceļā kāpums sanāks lielāks nekā atpakaļ, patiesībā turpceļā tie bija vien 125m augšup, bet atpakaļ gandrīz 400m augšup un ~3 minūtes ilgāk, un līdz ar to atpakaļceļš pamatīgi piebeidza, it sevišķi pēdējais 1,5km, kur lai tiktu uz mūsu māju nākas pievārēt 150m kāpumu.

Lai arī uzreiz pēc pirmā treniņa sagurums bija milzīgs, tomēr līdz vakaram tas jau bija krietni gājis mazumā. Pirms treniņa atkal internetā aptuveni piemetu veicamo gabalu un aidā uz treniņu. Un kā par brīnumu pēc saguruma rīta treniņā šajā skrējienā jutos gluži ok, cik nu moži pēc nu jau 10 treniņstundām šajā nedēļā var justies, un ja vien beigās atpakaļceļā nebūtu uznākusi tumsa, ko gan it kā biju paredzējis, tad būtu pavisam ideāli. Lai gan, krēslā skrienot pa lauku ceļu un apkārt dzirdot vardes kurkstam un kukaiņus skandinām savas dziesmas, patiesībā sajūta bija gaužām forša.

Nometne Malagā - 3.daļa

17-03-2010:
Šodiena izvērtās par garāko treniņdienu līdz šim nometnē. Gan tāpēc, ka, šķiet, kopējais dienas treniņu laiks bija vislielākais, gan arī tāpēc, ka ceļā uz/no treniņiem tika pavadītas vismaz 5 stundas. Un varu priecāties vien par to, ka šīs daudzās stundas man nebija jāsēž pie stūres.

No rīta gan devos paskriet vēl tepat pie mājas, stundas laikā, skrienot pa ceļu, atkal savācu vairāk kā 400m kāpumu, bet jūtu, ka ar katru dienu kalni padodas aizvien labāk. Jebkurā gadījumā īpašas izvēles jau te nemaz nav - vai nu skrien pa kalniem, vai arī neskrien nemaz, jo līdzenumu te nav.

Kad pirmais treniņš bija garām un biju nedaudz atvilcis elpu devāmies tālajā ceļā Granadas virzienā, kas no mūsu mājas atrodas ~150km attālumā. Somiem līdzi bija vairākas kartes no šī reģiona, tieši tāpēc arī devāmies tur. Piedevām vakarā vēl tika plānots arī nakts treniņš, līdz ar to, lai arī tālu jābrauc, tomēr iespēja tikt uzreiz pie diviem kartes treniņiem. Un jāsaka, ka patiesi bija vērts braukt uz turieni, jo pirmais treniņš (~10-12km distance) bija pa daudz patīkamāku apvidu nekā iepriekš veiktie treniņi EL Chorro kartē - tikai tā iemesla dēļ, ka šeit visa karte nesastāvēja vien no kalniem un bija iespēja arī normāli paskriet :). Arī treniņā pavadītā pusotra stunda pagāja gandrīz nemanot, varbūt tāpēc, ka aptuveni pusdistanci skrējām visi kopā un līdz ar to tāds nedaudz sacensību gars bija.

Pēc nelielas izsalkuma remdēšanas Granadā devāmies uz mūsu nakts treniņa vietu Monachil ciemata tuvumā, taču ar treniņvietu atrašanu mums šodien galīgi neveicās. Jau, braucot uz pirmo treniņu, uztaisījām aptuveni pusstundas kļūdu, nogriežoties no šosejas par ātru un izlīkumojot pa kalnu ceļu labu gabalu. Arī vakarā pa neskaitāmiem serpentīniem uzbraucām nepareizajā kalnā, kas atkal prasīja, šķiet, liekas 40 minūtes - tā arī nesaprotu pēc kādiem principiem somi mēģināja atrast pareizo ceļu. Lai vai kā tikuši beidzot kartē ātri saģērbāmies un nakts treniņš izdevās gluži labs. Ņemot vērā, ka ar karti tumsā nebiju skrējis kopš pagājušā gada Jukolas, tad, manuprāt, viss izdevās gluži labi. Un pēc treniņa, protams, sekoja mājupceļš nepilnu 2 stundu garumā, un galu galā mājās bijām tikai īsi pēc pusdivpadsmitiem.

Vēl noteikti der pieminēt, ka pēc šodienas treniņiem kartē tika pamatīgi apskādētas arī kājas - ērkšķainie augi, kas viņiem te ir daudz un dažādi ir atstājuši daudz pēdu - mazi ērkšķīši sadūrušies kājās un pirms gulētiešanas pavadīju labu laiku bakstot laukā tos mazos brīnumus. Kājas arī sūrst līdzīgi kā Latvijā, kad distancē ir nācies saskarties ar nātrēm. Tā ka var teikt, ka atgriešanās orientēšanās takās ir notikusi pēc pilnas programmas.

Nometne Malagā - 2.daļa

15-03-2010:
No rīta neliela rīta rosmīte 16 minūšu garumā, lai kārtīgi pamostos. Pēc tam brokastis un tad jau pamazām taisāmies uz kartes treniņu. Līdz kartei nepilni 25km, bet pa kalnu ceļiem braukt īpaši ātri nevar un tāpēc ceļā pavadījām gandrīz stundu. Spānijā tā vien šķiet īstu mežu (nu vismaz tādu latvisko) nav, un arī šī karte El Chorro Norte ir patiesībā lielākoties dzeltena - atklāta ar nelieliem krūmājiem, vietām kādiem kokiem. Taču karte ir ļoti kalnaina un stundas laikā savācu ganrīz 400m kāpumu. Karte gan vietām uzzīmēta visai neizprotami un tāpēc orientēšanās ne visur vedās gana raiti, leilākoties jau traucēja tas, ka punktu vietās nekādu lentīšu vai mietiņu nebija, līdz ar to pārliecības, ka esi īstajā vietā arī nebija. Un apvidus arī nedaudz atšķirās no kartē zīmētā, jo lielo plūdu dēļ, kas viņiem te laikam pirms kāda laika bija bijuši, kartes malā esošā ezera līmenis bija cēlies visai pamatīgi - daļa kartes vismaz 3-4 horizontāļu augstumā bija zem ūdens.

El Chorro Norte kartes fragments

Pēc rīta treniņa atgriezāmies mūsu dzīvesvietā. Atceļā cerējām iepirkt veikalā ko ēdamu, bet, protams, "siesta" to patraucēja, jo pēc pulkten 14iem veikals ciematā bija ciet, toties noskaidrojām, cikos varam braukt iepirkties vakarā. Pēcpusdienā ar Andri nolēmām iekarot vakardienas ieraksta bildē redzamo kalnu. Skrējiens un kāpiens augšup 50 minūšu garumā ar kāpumu ap 700 metriem mūs beigu beigās uzveda 1000m augstajā virsotnē. Nedaudz papriecājāmies par lielisko skatu, uz akmeņu krāvuma uzliku arī savu akmeni (tā teikt uz atgriešanos) un tad jau devāmies lejup pa kalna otru pusi, jo somu biedriem bijām teikuši, ka prom būsim vien aptuveni stundu, kas beigu beigās ievilkās stundas un 40 minūšu garumā ar visu lejup skriešanu. Ceļš lejup sākumā veda pa kalna nogāzi, kur pretstatā augšupceļam nekādas takas nebija, kā rezultātā kājas uz asajiem augiem tika saskrāpētas visai pamatīgi. Pēc tam jau lejup skrējām arī pa ceļu, un ceļā uz mājām paspējām arī pārbrist upi. Te gan jāpiebilst, ka tā upes brišana bija vien tāpēc, ka viena no ciemata ielām iet caur upei - tieši tā "caur" upei, jo pat ciemata kartē upe ir zīmēta plūstam pāri ielai (dabā visai spēcīgā straume ielas un upes krustpunktā ir dziļumā nedaudz virs potītēm). Un treniņa beigās, protams, neiztika līdz nokļūšanai līdz mūsu mājai, kas atrodas ~150m virs ciemata, kas nozīmē, ka pašās treniņa beigās nācās atkal izjust kārtīgu kāpumu.

Skats no kalna virsotnes (ar bultiņu atzīmēju mūsu dzīvesvietu ~200m ārpus bildes)

16-03-2010:
Tā kā šodien no Somijas ielidoja vēl divi somi, tad šodienas treniņprogramma bija paredzēta nedaudz citādāk. Tika izlemts, ka brauksim uz 120km attālumā esošo pilsētu Rondu, kur uzskriesim sprinta treniņu pilsētas kartē, savukārt pēc tam skriesim terniņu kartē, kurā pirms pāris nedēļām notika pasaules ranga (WRE) sacensības. Mēs ar Andri devāmies uz Rondu pa taisno no mūsu mājas, savukārt somi devās uz Malagas lidostu pretī pārējiem diviem somiem, un pēc tam arī viņi plānoja doties uz Rondu.

Nokļuvuši Rondā gana ilgi līkumojām pa mazajām ieliņām, lai vispirms atrastu sprinta kartes vietu, pēc tam vizināšanās turpinājās, lai šaurajās un mašīnu pilnajās ielās atrastu parkošanās vietu. Kad ar šo uzdevumu bijām tikuši galā, tad beidzot bija laiks treniņam. Tā kā vienmēr biju sapņojis par iespēju paskriet kādā no Eiropas dienvidu pilsētām ar senajām, šaurajām un līkumotajām ieliņām, tad šis treniņš patiesi bija interesants, ko jo īpašāku padarīja skaistie Rondas skati. Pēc 20 minūšu skrējiena kartē devāmies atpakaļ uz mašīnu, taču kā izrādās tad to atrast nemaz nebija tik viegli, jo starp visām mazajām ielām atrast īsto neizdevās uzreiz, bet tikai pēc nelielas meklēšanas.

Ronda

Pēc papusdienošanas un pārtikas krājumu papildināšanas devāmies uz lielo karti, kur bija paredzēts skriet otru treniņu, kā arī sastapt no Malagas atbraukušos somus. taču karte izrādījās militārās zonas teritorijā (laikam, kas līdzīgs Ādažu poligonam), un, aizbraucot līdz paredzētajai starta vietai, pē pāris minūtēm pie mums piebrauca militārais auto un paziņoja, ka esam aizliegtā zonā un, ka mums jādodas prom. Braucot no turienes laukā, satikām pretī braucošos somus un noziņojām "jaunumus". Tad nu no iecerētā treniņa nekas dižs nesanāca un kopā ar Andri nolēmām atceļā iebraukt vakardienas kartē un uzskriet treniņu tur. Karte gan uz abiem mums bija paņēmusies tikai viena, taču tik un tā ik pa brīdim sanāca paorientēties katram no mums. Pusotras stundas garumā kāpelēšana/skriešana pa kalnaino karti patiesi nogurdināja, taču vēl bija priekšā ceļš mājup. Atceļā piestājām ciematā un, kāpjot laukā no mašīnas, ar durvju stūri trāpīju pa kāju, to pārsitot un līdz ar to tā pagaidām ir lielākā nometnes trauma. Rīt izskatās atkal ir paredzēta liela braukāšana...

Nometne Malagā - 1.daļa

Šo visu būtu labi iesākt ar atgriešanos pāris mēnešu nesenā pagātnē, kad pagājušā gada nogalē somu orientēšanās klubs Lapuan Virkiä pieņēma mani un Andri Jubeli savā paspārnē. Viņu galvenā vēlme, protams, ir, lai mēs startētu kluba komandā lielākajās orientēšanās stafetēs Jukolā un Tiomilā, bet gluži negaidīti aptuveni pirms divām nedēļām nāca piedāvājums kopā ar bariņu somu doties uz treniņnometni Spānijā, Malagas apkārtnē.

Liela daļa Latvijas orientieristu, lielākoties tie, kas skrien kādā no Ziemeļvalstu orientēšanās klubiem, ik gadu dodas uz nometnēm kaut kur Eiropas dienvidos, lai atsvaidzinātu savas orientēšanās prasmes. Man līdz šim tāda izdevība nebija bijusi, tālab ar prieku piekritu šim aicinājumam. Te gan jāatzīst, ka tā kā uzaicinājumu uz nometni saņēmu praktiski pēdējā brīdī, tad nācās nedaudz iespringt, lai visus iekrājušos darbus līdz nometnes sākumam padarītu. Nometnes dēļ arī diemžēl nācās palaist garām LOF kongresu jo tieši 13.martā devos uz Spāniju.

Bet, lai pastāstītu par nometni ko tuvāk, ik pa laikam centīšos sniegt nelielu atskatu no mūsu dienas gaitām Spānijas pavasarī.

13-03-2010:
11:55 izlidojam no Rīgas lidostas uz Glāzgovu. Lidojums 2h30. Glāzgovas lidostā nākas uzkavēties trīs ar pusi stundas. Beidzot iespēja redzēt zaļu zālīti, kas Latvijā nav manīta jau labu laiku. Tālāk lidojums no Glāzgovas uz Malagu 2h50. No lidostas ~15min gājienā mūsu pirmās nakts viesnīca. Šķiet tikai, ka tā nav paredzēta, lai tai piekļūtu kājāmgājēji. Ceļā uz to gabaliņu soļojam gar šosejas malu, pie pašas lidostas nākas šķersot kaut kādu būvlaukumu pilnu ar dubļiem un apjoztu ar sētu. Vakarā pirmais treniņš uz spāņu zemes. 30 minūšu skrējiens gar šosejas malu. Brīžiem nākas skriet gar ceļa malu, atsevišķos posmos ir arī gājēju ietve. Treniņa sākumā pamanāmies nedaudz paložņāt arī pa krūmiem un dubļiem, mēģinot atrast labu vietu skrējienam ne gar šoseju. Neatradām :), tāpēc arī nācās skriet pa šoseju.

14-03-2010:
Otrā diena Spānijā. No rīta cēlāmies laicīgi, lai paspētu paskriet pirms doties uz lidostu sagaidīt mūsu somu biedrus. Rīta skrējiena maršruts līdzīgs kā vakar vakarā, vien bez ložņāšanas pa krūmiem. Kā izrādās tad dienasgaismā viss izskatās daudz citādāk kā vakarā. Tā, vakar vakarā sākotnēji par lielu kalnu noturētais veidojums, ko vakar tuvāk pieksrienot uzskatījām par lielu angāru, šorīt izrādījās esam Malagas stadions. Ja ne pats galvenais tad gana liels un tribīnes tā vein atgādināja savulaik skolas laikos datorā spēlētā Footbal Manager komandu stadionu tribīnes, kuras spēlē varēja sabūvēt dažnedažādas. Stadionā, kuram apkārt bija skrejceļš gan iekšā netiku, taču tam riņķī apskrēju un pēcāk arī pirms griešanās atpakaļ uz viesnīcu redzēju nelielu stūrīti no Vidusjūras, kurai tuvumā biju arī iepriekšējā vakarā, bet tumsā to nemanīju.
Pēc tam jau paēdām kārtīgas brokastis viesnīcā un pēc tam, kad bijām sagaidījuši somus, tikuši galā ar auto nomas problēmām un nedaudz pamaldījušies ceļā uz mūsu tuvākās nedēļas mājām, galu galā ap dienas vidu nonācām ciematā Valle de Abdalajis, kurš atrodams kalnu ielokā ap 50km no Malagas. Pa dienu arī pirmais treniņš šajā vietā, vienīgā problēma, ka ceļi šeit ved vai nu augšup vai lejup, līdzenu posmu šeit praktiski nav, un arī pacēlumi ir visai stāvi, līdz ar to pirmajā reizē skriešana vēl tik raiti nevedās. Jebkurā gadījumā skriet +15 grādos ir laba pārmaiņa pēc ilgajiem treniņiem Latvijas mīnusos. Vakarpusē izgāju vēl pusstundiņu paskriet un līdz ar to pirmā pilnvērtīgā diena Spānijā ir praktiski galā. Rīt būs pirmais treniņš ar karti.

Valle de Abdalajis