Gada kopā savilkšana 2017

Turpinot pērn iesākto gada kopā savilkšanu par galveno, kas pēdējos 12 mēnešos ir noticis, te nu ir neliels kopsavilkums par paveikto šajā gadā.
Tā kā decembris jau ierasti ir sākums gatavošanās procesam nākamajam gadam, tad treniņu cipari ir par periodu decembris-novembris. Un šajos divpadsmit mēnešos treniņos pavadītas 546 stundas un 21 minūte, pieveicot 7832 kilometrus. No tiem 703 km (31h35') ar velo, apmēram 250-300 km (~20h) noslēpoti un ~6850 km (~495h) pieveikti skrienot. Skriešanas un slēpošanas skaitļi, iespējams, realitātē nedaudz atšķiras no šiem, jo tā kā treniņā parasti slēpošana bija kopā ar skriešanu, tad slēpošanas laiku un kilometrus no tiem esmu izvilcis vien aptuveni.

Motivācijas līkločos

Motivācija ir tāda savāda lieta. Motivācija ir tas, kāpēc mēs darām vienu vai otru lietu. Tā var nākt no iekšienes, bet reizēm, lai kaut ko paveiktu, ir vajadzīga motivācija no ārpuses. Taču reizēs, kad ar iekšējo motivāciju nepietiek, ir skaidrs, ka kaut kas nav īsti kā nākas. Ja jau, lai kaut ko paveiktu, vajag kaut kādu papildus motivatoru, tad sāk parādīties jautājums, kāpēc tas vispār ir jādara, ja pats tā īsti to nemaz negribi.
Reizēm man tā ir arī ar skriešanu. Kad no mājas nevaru iztaisīties, lai ietu skriet, vai nevaru piespiesties, lai pieceltos no rīta un aizietu uz treniņu, tad neviļus aizdomājos, kāpēc es to daru. Lai arī skriet ir forši, man īsti nav vēlēšanās skriet vienkārši skriešanas pēc. Mani interesē rezultāts, bet tajās reizēs, kad uznāk motivācijas bedre un vēl papildus aizdomājos, cik daudz laika, enerģijas un atņemtā laika (citām lietām) prasa tas, lai sasniegtu vēlamo rezultātu, tad sāku domāt - varbūt vienkārši vispār pietiek skriet.

Rakstīšanas jubileja

Tālajā 2007.gada 7.oktobrī tapa pats pirmais ieraksts Renča pierakstu blociņā. Un tā nu sanāk, ka tieši pirms mēneša, kad pats skrēju Siguldas pusmaratonā, blociņš svinēja savu desmito dzimšanas dienu.
Ja sākotnēji rakstīju ļoti bieži (ražīgākais mēnesis bija 2010. gada marts ar sešpadsmit ierakstiem vienā mēnesī, un patiesībā puse no visiem 499 ierakstiem, kas ir tapuši, ir publicēti pirmajos divos blociņa pastāvēšanas gados), tad, gadiem ejot, kaut ko uz rakstīt sanāk vien reizi mēnesī vai pat retāk. Toties  par šo laiku ierakstu garums gan ir audzis diezgan ievērojami.

No Siguldas asfalta uz Krustpils mežiem

Tā vien šķiet ka šī gada sacensību sezona būs jau galā, bet noslēgums tai sanāca varen iespaidīgs. Ar diviem startiem pēdējā nedēļas nogalē, vispirms startējot pēdējā Skrien Latvija posmā Siguldā ar kārtīgu cīņu trasē, savukārt svētdienā devos uz Latgales pusi, lai startētu Latvijas čempionātā orientēšanās maratonā, kas izvērtās par varen garu svētdienas dienu mežā.

Divi vienā Valmierā

Pirms gada Valmieras maratonā skrēju savu pērnā gada trešo maratonu. Savukārt Kristaps Kaimiņš, ar kuru kopā treniņos esam noskrējuši ne mazums kilometrus, pērn Valmierā vispirms noskrēja pusmaratonu un pēc tam pēc dažām stundām arī tautas skrējiena 12 km distanci, abās distancēs finišējot 3.vietā. Šogad Valmierā viņš skrēja savu šī gada trešo maratonu, savukārt es izlēmu pamēģināt, kā tas ir skriet divas distances, un pieteicos gan pusmaratonam, gan 10.55 km distancei.

Atgriešanās

Ja iepriekšējā rakstā rakstīju, ka pēc trīs gadu pārtraukuma atgriezos Vecāķu skrējienā, tad šajā nedēļas nogalē bija vēl senāka atgriešanās - orientējies mežā ar karti un kompasu nebiju kopš 2013.gada rudens, un pēc četru gadu pārtraukuma Līgatnē piedalījos Latvijas čempionātā orientēšanās sportā vidējā distancē un stafetē.

Desmit pa šoseju un desmit pa smiltīm

Pēc starta Kuldīgā arvien vairāk sāku just, ka visas velkošās un sāpošās vietas iegurņa apvidū jau sāk palikt pārāk nepatīkamas un tāpēc tomēr nolēmu aiziet pie fizioterapeita. Pēdējā laikā no dakteru vizītēm esmu vairījies, jo pēdējās pieredzes nav bijušas pārāk veiksmīgas ar muļķīgiem vai pat nekam nederīgiem padomiem, un tāpēc esmu pie dakterim gājis vien galējas nepieciešamības gadījumos. Laikam tāds brīdis atkal bija pienācis, ja jau šoreiz tomēr nolēmu palīdzību meklēt.
Pēc mana stāsta un fizioterapeita testiem, kā galvenā vaina tika konstatētas pērnajā ziemas sastieptais cirksnis, kur muskulis joprojām īsti nestrādā un līdz ar to nelāgi ietekmē visu pārējo iegurni. Tāpat būtiska problēma ir savilktais dziļais sēžas muskulis (piriformis), kas esot tik ciets kā akmens - ar šo gan cīnos jau vairāku gadu garumā. Tiku izmasēts, tā ka pēc tam trīs dienas vēl jutu, ka dibenā muskuļi ir mīcīti no visas sirds, noteipots un noinstruēts par vēlamajām aktivitātēm mājās, un nu varēju vien cerēt, ka skriešana taps mazāk sāpīga.

Vasaras vidū

Kopš pēdējā ieraksta par startu Vaidavas triatlona pusmaratona posmā pagājis jau vairāk kā mēnesis. Pa šo laiku ir gājis kā pa celmiem, un ar cerēto trenēšanos, formas atgūšanu un plāniem par varbūtējo maratona skriešanu rudenī, ar ko nobeidzu iepriekšējo rakstu, nekas dižs nav sanācis. Ja, piemēram, šogad martā bija vien pāris dienas, kurās kāds no treniņiem nebija garāks par stundu, tad šomēnes, kad mēnesi jau iet uz beigām, tikai četri treniņi ir bijuši garāki par stundu. Ir gan bijušas dienas, kad divos treniņos kopā pavadīta vairāk kā stunda, bet bez regulāriem garākiem skrējieniem nekāda prātīga trenēšanās nesanāks.

Triatlonists (gandrīz)

Laikā, kamēr turpinu atgūšanos no kājas traumas, cenšos pamazām atkal palielināt treniņu apjomu. Pēdējās nedēļās ne vien noskrieto kilometru skaits ir atgriezies trīsciparu skaitļos, bet arī noskrietās stundas jau mērāmas ar diviem cipariem. Pavisam drīz jau būs sajūta, ka atkal esmu sācis trenēties pavisam kārtīgi.
Sāpes pēdas kaulā sāka izzust jūnija otrajā nedēļā, kas apmēram bija ap septīto astoto nedēļu kopš tās parādījās, kas arī saskan ar medicīnas literatūrā aprakstīto. Tas gan nenozīmē, ka pēda vairs nesāp. Savādas sajūtas ap traumas vietu jūtu joprojām - brīžiem tās pārvietojas pa visu pēdas virsu, brīžiem vairāk lokalizējās vairāk vienā vietā, bet vismaz viena konkrēta sāpīga vieta kaulā, kā tas bija iepriekš, vairs nav atrodama.

Citādāks maijs

Maijā biju plānojis skriet Rīgā maratonu. Skriet ātri. Katrā ziņā mērķis bija Pasaules čempionāta normatīvs (2:19:00). Sezonas sākuma forma bija pat ļoti laba, par ko liecināja arī sezonas pirmie starti. Taču maratonu es neskrēju, un patiesībā nu jau vairāk kā mēnesi skriet ir sanācis krietni mazāk kā gribētos. Taču par visu pēc kārtas.

Pusmaratona vietā Rēzeknē vien puse no tā

Pēc Liepājas pusmaratona nākamā nedēļa pagāja cītīgā skriešanā, un droši vien tieši tādēļ, ka organismam netika dota pienācīga atpūta, svētdienā sāka parādīties savāds nogurums. Pirmdien ieplānotajā ātrajā treniņā jutos jau tik štruntīgi, ka nebiju spējīgs izpildīt plānoto uzdevumu un treniņu līdz galam nepabeidzu - sapratu, ka treniņš knapi vēl pusē, bet jau pēc sajūtām skrienu uz 100% un vajadzīgo tempu tā arī nevaru dabūt. Otrdien, skrienot vidējā tempā, kaut noskrēju kā plānots, tomēr viegluma joprojām nebija un bet toties vēl bija parādījušās sajūtas it kā būtu temperatūra (kura vismaz termometrā nebija). Sāku pat atminēties ka visai līdzīgas sajūtas bija pērn pirms Valmieras maratona, kurš tieši tāpēc arī neizdevās kā cerēts.

Atgriešanās Liepājas pusmaratonā

Svētdienas vēlā pēcpusdienā uz Rīga-Liepāja šosejas noteikti bija jābūt uzmanīgākiem kā parasti, jo mājup no Liepājas stūrēja saguruši skrējēji pēc pieveiktā Liepājas pusmaratona. Arī es pēc starta Liepājā biju diezgan saguris. Un lai arī saguris, bet tomēr visnotaļ apmierināts ar šis sezonas pirmo startu, kas sanāca pat labāks kā pirms starta biju cerējis
Tā kā šogad Skrien Latvija skriešanas seriālā nu ir astoņi ne vairs septiņi posmi, tad šogad sezona sākas divas nedēļas agrāk kā pērn. Un pirmais posms uzreiz bija vistālākais no Ogres - Liepājā. Līdz 2013.gadam. kad pēdējo reizi skrēju Liepājā, Liepājas pusmaratons arī bija Skrien Latvija sastāvā, bet pēdējos trīs gadus tas bija noticis kā atseviķs pasākums.

Kad ziema jau pusē

Kaut arī astronomiski vidusceļš starp ziemas sākumu un ziemas beigām bija tieši pirms nedēļas un līdz brīdim, kad diena un nakts būs vienāda garuma vēl jāgaida nepilnas sešas nedēļas – tomēr pavasara tuvošanos iekšēji jau sāku just. No rītiem ārā jau ir gana gaišs, lai nebūtu jāskrien tikai vietās, kur ir ielu apgaismojums. Un arī tas, ka pirmais sezonas starts jau ir paredzēts pēc sešām nedēļām, liecina par skriešanas sezonas un pavasara tuvumu.
Novembra ierakstā rakstīju par motivācijas meklējumiem, lai atsāktu skriet pēc piespiedu pārtraukuma, un arī decembris šajā ziņā nebija daudz labāks. Ik pa laikam aizdomājos par to, kamdēļ vispār skriet, zinot, cik daudz tas prasa – iziet vienkārši reizēm tāpat paskriet man īsti neder, ja daru, tad daru tā kārtīgi, un tad ir vajadzīgs mērķis. Bet ar to mērķu atrašanu arī nav tik vienkārši, it sevišķi, kad līdz lielajam mērķim par Olimpiādi (nu jau Tokijas) atkal jāgaida gandrīz četri gadi.
Ar visām motivācijas pārdomām, tomēr turpināju decembrī kustēties. Biju nospraudis, ka vismaz 10 stundas katru nedēļu treniņos ir jāsavāc, motivējot sevi vismaz ar šādu mazo mērķi. Ziemas uzrašanās un atkal pazušana decembrī, ar visām no tā izrietošajām laikapstākļu un skriešanas seguma maiņām, arī nekādi neļāva ieiet kārtīgā ritmā un režīmā, kas ir viena no lietām, kas man ir nepieciešama, lai trenēšanās dotu prieku.
Decembra sākumā, iespējams pārāk aktīvu stiepšanās vingrojumu rezultātā, parādījās kaut kāda sāpe labās kājas augšējā aizmugurējā muskuļa piestiprināšanās vietā, kas par sevi regulāri lika manīt. Un jau tā ne pārāk stabilo kāju satraumēju vēl vairāk, kad decembra vidū kādā treniņā paslīdēju un pusšpagatā kārtīgi pastiepu tās pašas kājas cirksni tā, ka nākamajā dienā pat nācās ņemt brīvu no skriešanas.
Ar vienu brīvu dienu gan laikam nebija gana, jo, turpinot skriet, kaut arī ar noteipotu kāju, tomēr sāpes bija neatņemama skrējiena sastāvdaļa katru reizi – gan aizmugurējā daļā, gan cirksnī. Līdz beidzot, vēl pēc trim nedēļām sapratu, ka ar tādu kāju ilgi nepaskriešu, un tā janvāra sākumā atkal bija īsa pauze treniņprocesā. Kaut vēl decembrī aktīvi domāju par to, ka februārī vai marta sākumā varētu aizbraukt uz kādu treniņnometni kaut kur Eiropas dienvidos, tomēr, redzot, ka kājai uzlabojumi ir minimāli sapratu, ka negribu plānot nometni, nezinot vai vispār spēšu tad normāli paskriet. Tā nu izskatās, ka šoziem līdzīgi kā pērn garāka nometne atkal ies secen.
Lai kāju atslogotu no skriešanas, bet tomēr organismam saglabātu kaut kādu treniņu, nolēmu pēc četru gadu pārtraukuma atkal kāpt uz slēpēm. Kopš pērnā rudens Ogrē Zilajos Kalnos nu ir apgaismota distanču slēpošanas trase, līdz ar to iepriekšējo gadu atruna, ka vakaros jau ir tumšs un tāpēc mežā nevar paslēpot, nu galīgi vairs nebija arguments, lai atturētu sevi no slēpošanas. Tā nu kopš janvāra vidus vairākas reizes nedēļā vakaros, ja tajā dienā neskrienu, esmu sastopams slēpošanas trasē.
Kaut slēpoju tagad diezgan regulāri (uz slēpēm treniņu stundas arī vācas vieglāk nekā skrienot), tomēr apjoma ziņā skriešana joprojām ir pārsvarā. Pēdējās trīs nedēļas esmu pamanījies, slēpojot un skrienot, savākt pa 13-14 stundām nedēļā, kas nebūt nav slikti priekš bāzes perioda. Protams, lai ātri skrietu, ir jāskrien, un citas nodarbes var būt tikai kā piedeva. Taču, ja šobrīd šī slēpošana, kas varbūt ir vairāk nekā piedeva, ļauj kājai ātrāk sadzīt, tad tas noteikti ir tikai uz labu.
Slēpošanu gan cenšos iekļaut tajās dienās, kad tāpat būtu paredzēts mierīgs skrējiens, un “kvalitatīvās” dienas tomēr atstāt skriešanai. “Kvalitāte” šobrīd gan vairāk nozīmē aktīvāku skriešanu pa kalniem, kur kāja īpaši nesāp, nevis regulāru ātru skriešanu manēžā, kā tas bija pirms gada, kad Ogrē manēžā biju sastopams reizēm pat trīs vakarus nedēļā (šogad manēžā pabiju divreiz, bet visai ātri sapratu, ka kāja asajiem manēžas līkumiem nav gatava). Taču, tā kā līdz sezonas sākumam vēl pāris nedēļas ir, un arī pēc tam vēl būs laiks ieskrieties, tad pagaidām daudz nepārdzīvoju, ka mača ātrumā treniņos īpaši uzskriet nesanāk.
Katrā ziņā pēdējo nedēļu skriešana un slēpošana kaut kādu treniņu ritmu ir ieviesusi. Un kamēr tā īsti par skriešanas sezonu un tās mērķiem domāt vēl negribas, tikmēr atkal esmu sācis izbaudīt treniņu procesu, un tā dēļ vien ir parādījusies gana liela motivācija, lai iziešanai uz treniņu nevajadzētu pārāk lielu piespiešanos.