Brāļu kapos svecīšu vakarā

Vakar vakarā biju Rīgā Brāļu un Meža kapos, kur norisinājās svecīšu vakars, un ļoti daudz cilvēku bija ieradušies kapos nolikt svecītes gan pie sev tuvo cilvēku kapavietām, gan arī pie lielajām piemiņas vietām - Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes kapavietas, pie daudzajām plāksnītēm 1.Pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem Mātes Latvijas Brāļu kapos, un arī citviet kapu teritorijā. Lai arī oficiālajos Staro Rīga bukletos šī vieta minēta nav, tomēr būtu pelnījusi pieminēšanu gan, jo tumsā daudzās svecītes radīja patiešām iespaidīgu un skaistu skatu.

Staigājot pa tik lieliem kapiem, jau dienas laikā atrast nepieciešamo taciņu nav tas vieglākais uzdevums, taču vakar vakarā, kad kapos vienīgo gaismu radīja svecīšu gaismas, vairākus cilvēkus dzirdēju sakām, ka esot nedaudz apmaldījušies. Un tas manī raisīja domas, ka, ja vien nepastāvētu nerakstītais likums par to, ka kapos skriet un trokšņot nav īpaši labi, tad citādi šie lielie kapi Rīgā būtu varen interesanta vieta orientēšanās sprintam. Celiņu tur ir vairāk kā vajag, līdz ar to variantu bezgala daudz. Protams, uzzīmēt to visu būtu varen piņķerīgs darbs, bet vēl grūtāk būtu nokontrolēt to, lai dalībnieki patiešām skrietu tikai pa kapu celiņiem nevis izvēlētos taisnākos variantus cauri kapu kopiņām.

Pēdējā laika notikumi

Krietni pasen neko neesmu rakstījis. Kāpēc? Nu, ja vien nav bijušas kādas sacensības, tad īpašu pieminēšanas vērtu notikumu jau parasti nav. Nu jā, protams, man vēl gadās visādas traumas, taču patiesībā tieši par traumu - suņa kodumu, jau arī bija pēdējais ieraksts blociņā. Koduma vietas par laimi ir sadzijušas, un vēl atlikusi vien pēdējā pote.

Pēdējās nedēļās esmu skrējis divās sacensībās. Gluži nejauši uzzināju par krosa skrējienu Zilajos kalnos Ogrē pagājušajā svētdienā, un nolēmu, ka, ja reiz tas ir praktiski pie mājām, tad kāpēc neuzskriet. Distance 10km, lai gan patiesībā katrs no četriem apļiem bija 2.375 km garš. Sāku diezgan ātri, taču skriešana pa kalniem nav bijusi pēdējā laikā pārāk bieža nodarbe, tāpēc līdzenumā uzņemtais ātrums diezgan strauji tika nobremzēts pie katra no trim lielajiem kāpumiem katrā no apļiem, un galu galā finišēju otrais ar rezultātu 35'20", aptuveni 40 sekundes aiz lietuviešu skrējēja Vytautas Gražys. Tā kā pirms diviem gadiem šo pašu trasi biju skrējis pusotru minūti ilgāk, tad tik un tā pārāk liela bēda par palikšanu otrajam nebija. Vienīgais mīnuss bija tas, ka manai mugurai ne pārāk patīk kalni, ko jau vairākkārt esmu pamanījis, tāpēc pēc mača pāris dienas nācās sadzīvot ar nelielām sāpēm muguras lejas daļā.

Nu un vakar, kā jau ierasts 18.novembrī, devos uz Rembati, kur notika ikgadējais skrējiens par godu Latvijas svētkiem. Patiesībā kopā uz Rembati braucām piecatā, un visi pieci arī startēja skrējienā - cits lielajā, cits mazajā aplī, bet visi tika pie izkustēšanās 18.novembra dienā. Aplis Rembatē ir 10.9 km garš (rīkotāji gan raksta, ka 10.8 km, bet nu tā jau maza starpība), un uz starta stājos ar domu uzlabot savu iepriekšējo gadu labāko rezultātu 38'12". Skrējiens izdevās patiešām labs, jau praktiski no paša sākuma skrēju viens pats, un galu galā finišēju ar laiku 36'12", kas, iespējams, ir arī jauns apļa rekords (2001.-2004.gada rezultātus rīkotāji ir kaut kur nozaudējuši, taču ir ziņas, ka vienā no šiem gadiem brāļi Kaimiņi finišējuši ar līdzīgu rezultātu). Par skrējienu biju patiešām priecīgs, un tas deva pārliecību par treniņos paveikto, jo jau labu laiku treniņi ir bijuši pakārtoti sezonas noslēdzošajam startam pēc nedēļas - Florences maratonam.