ceturtdiena, 2009. gada 28. maijs

Piespiedu atpūta

Divi pavisam īsi kartes treniņi pagājušo sestdien, brīva svētdiena, nepilnas stundas skrējiens pirmdien, brīva otrdiena un trešdiena, 45 minūtes šodien. Kāds varētu padomāt, ka tā ir atslodze treniņprocesā pirms gaidāmā Baltijas čempionāta sestdien Kuldīgas apkārtnes mežos. Nekā nebija. Patiesības tas ir mēģinājums tikt vaļā vai vismaz nepadarīt sliktāku jauniegūto traumu - krietni nepatīkamas sāpes pacelē.
Atminos, ka šādā pat traumā biju iedzīvojies īsi pirms traumatiskā kritiena februārī. Taču toreiz pārkāpšana uz slēpēm un uz laiku izvairīšanās no skriešanas ļāva kāju atpūtināt un tiku arī no sāpēm vaļā. Kopš tās reizes vēl atceros, ka par to uzdevu jautājumu fizioterapeitam, kurš īsti nespēja palīdzēt, un, kā izrādās, tad arī šajā vietā masāža nav ieteicama, tāpēc arī aizvadītās dienās esmu izvēlējies diezgan jūtamu atpūtas periodu. Patiesībā beidzamās nedēļas arī dažas citas traumas ir atkal sevi likušas manīt, un sliktā ziņa ir tā, ka no kļūdām īsti laikam neesmu mācījies, un šī laikam atkal ir sportiskās alkatības izraisīta trauma, arvienvārdsakot pārcentos.
Taču par spīti visām traumām sestdien Īvandē būs jāskrien, un zinu, ka iekšā gatavība ir, tāpēc jācer, ka kāja tomēr problēmas nesagādās un galvenais, lai izdotos arī kā nākas distances tehniskais izpildījums. Tad jau būs labi.

otrdiena, 2009. gada 26. maijs

Ar domām par Jukolu

Pēc viena gada pārtraukuma šogad Jukolā atkal startēšu Saldus komandas sastāvā. Lai arī pagājušogad Ogres komandai izdevās izcīnīt augstāko vietu starp Latvijas komandām, tomēr dažādu iemeslu dēļ šogad komandu savākt neizdevās. Tad nu jāatgriežas pie pārbaudītām vērtībām.
Šogad laikam atkal skriešu pirmo etapu, kas mani saista krietni vairāk nekā gaidīšana visas nakts garumā, lai skrietu kaut kad agri no rīta, kad īsti neesi pamodies un arī mežā vairs nav tie cilvēku pūļi un nav vairs tas azarts. Tad nu ņemot vērā, ka nāksies startēt 23:00, esmu sācis domāt par nakts treniņiem, taču, vakar skrienot treniņu, nolēmu, ka jāpārbauda, cikos īsti tumsa iestājas Jukolas norises vietā blakus Mikkeli pilsētai, un varbūt par skriešanu pa nakti nemaz nav jādomā. Pirms diviem gadiem vajadzība pēc lampas tā arī īsti neparādījās, taču toreiz Jukola bija aptuveni 200 km tālāk uz ziemeļiem kā šogad. Tad nu Internetā pameklēju datus par saules rietu un krēslas beigām/tumsas sākumu gan tepat Ogrē, gan tur Mikkeli, Somijā.
Tad nu cipari ir tādi, ka šodien 26. maijā Ogrē saule riet 21:53 un tumsa iestājas 22:51, turpretī Mikkeli šodien saule riet veselu pusstundu vēlāk (22:24) un krēsla beidzas 2 minūtes pāri pusnaktij. Savukārt 13. jūnijā, kad gaidāms lielais Jukolas starts, te Ogrē saule rietēs 22:15, tumsai iestājoties 23:21, savukārt Mikkeli saules riets gaidāms 22:56, savukārt īstas melnas tumsas iestāšanās nav paredzama, kas, atminoties iepriekšējos gadus, ir visai ticams (salīdzinājumam, Lapua pilsētā, kur Jukola bija 2007. gadā saule rietēs 23:34). Protams, mežā viss ir nedaudz savādāk un zem kokiem karti kā nākas saredzēt ir pagrūti arī krēslā, vēl jo vairāk, ja Jukolas naktī debesis būs mākoņainas, vai vēl sliktāk - līs lietus, tad vajadzība pēc lampas būs visai liela. Un, tā kā saullēkts nākamajā rītā būs 03:26, tad, šķiet, ka vēl pat ceturtajam etapam varētu būt nepieciešams skriet ar lampu.
Lai vai kā galvenais, ko esmu noskaidrojis ir tas, ka bez nakts treniņiem neiztikt, un vismaz 2-3 reizes mēģināšu vakarpusē ar karti mežā ieiet. Ņemot gan vērā šogad prognozēto ātro skriešanu, kur pirmā etapa 12,5 kilometriem ir atvēlētas 63 minūtes, nāksies pierast ne vien pie kartes lasīšanas tumsā, bet arī pie kartes lasīšanas tumsā pietiekami lielā ātrumā.
Starp citu, izrādās, ka šī man būs jubilejas Jukola, startējot Jukolā jau piekto reizi.

pirmdiena, 2009. gada 25. maijs

Punktu tuvums

Šodien IOF ir publicējuši jaunos sacensību noteikumus, kas stājas spēkā no 2009.gada 1.jūnija. Lai arī īpaši daudz izmaiņu nav, tomēr būtiskākā ir tā, ka sprinta sacensībās punkti apvidū var atrasties ne tuvāk par 15 metriem viens no otra, savukārt ja kontrolpunkti atrodas uz vienādiem objjektiem, tad starp tiem jābūt vismaz 30 metriem. Iepriekš visām distancēm ierobežojums bija attiecīgi 30 un 60 metri, bet nu sprintam tas ir izmainīts. Nez vai tas ir izdarīts ar īpašu domu tieši pirms tuvojošā Pasaules kausa sprinta Somijā?!

sestdiena, 2009. gada 16. maijs

Šī gada pirmā pirmā

Šogad, lai arī diži daudz mačos startējis neesmu (šķiet, Rīgas čempionāts bija ceturtās šogad), tomēr visās reizēs paliku vai nu soli aiz pirmās vietas vai soli aiz pjedestāla. Beidzot Rīgas čempionātā šī tradīcija ir lauzta un pirmā 2009.gada uzvara gūta, kas piedevām uz papīra izskatās visai pārliecinoša ar 3 minūšu pārsvaru pār otro vietu, par ko jo īpašs prieks.
Jāuzteic VIGAs pārstāvji par labi sarīkoto maču, gan karte, gan distances bija ļoti labas, nu ja vienīgi neskaita manas pretenzijas par neizzīmēto strautiņu 9.KP rajonā, kas kartē zīmēts kā taisns grāvis, lai gan dabā tas bija visai līkumots. Taču distance patiesi bija laba, katrā ziņā variantu izvēles bija gana daudz. Un izskrieties varēja uz nebēdu. Arī 4 minūšu intervāli starta protokolā ļāva distancē nesatikt savas grupas sportistus, kas nozīmēja, ka pilnībā bija jāpaļaujas uz saviem spēkiem, un arī distancē it sevišķi uz ceļiem, bija pašam sevi jāspiež skriet pēc iespējas ātrāk - nebija neviens, kas palīdzētu uzturēt tempu. Par savu agro starta minūti gan nebiju kļūdījies - startēju kā ceturtais no savas grupas.
Startā paķēru karti un uzreiz sapratu, ka uz pirmo jāskrien pa ceļu, tikai uzreiz nevarēju saprast, vai etapa vidū iet pa stigu pāri purvam, vai arī tur arī iet riņķī pa ceļu. Beigās pa stigu sanāca gluži ātri. 2. un 3.KP paņēmu labi. Uz 4.KP, noskrienot no kalna purvā, īsti nebiju pārliecināts par savu atrašanās vietu, pēc tam gan it kā šķita, ka uzskrienu lielajā kalnā, bet pēcāk pārskrienot mazajam kalniņam un nonākot uz dzeltenā grāvja kārtīgi apstulbu jo biju pārliecināts, ka esmu krietni vairāk pa labi. Tur pāris sekundes pazaudēju, taču tālāk jau visu sapratu un pašu punktu paņēmu labi.
Uz 5.KP pirmā doma bija iet pa labi pa ceļu, ko laikam arī vajadzēja darīt, jo pa taisno neko diži ātri paskriet nevarēja. Pārskrienot strautiņu jau pamanīju, ka nav tas kārtīgi izzīmēts, jo, lai arī kartē ir taisna zila līnija, pārlecu strautam vismaz divreiz. Arī rajons pirms paša punkta bija tāds krietni savāds, tomēr punktu paņēmu ļoti veiksmīgi. 6. un 7.KP atkal bez problēmām, bet uz 8.KP sapratu, ka te var iekrist, tāpēc gāju ļoti uzmanīgi ar nelielu līkumu, visu laiku skatoties, vai nespīdēs punkts, ko tādā veidā arī pamanīju. Arī devīto gribēju iet vairāk pa labi, lai izietu uz strautiņa pirms punkta, taču patiesībā iznācu pāris metrus pa kreisi no punkta, ko uzreiz nesapratu, un sāku minstināties, izmetu nelielu loku, pastāvēju, kā rezultātā zaudēju apmēram minūti. Uz 11.KP bija diezgan labs skrējiens pār izcirtumu kalnā, un arī pats punkts bija salīdzinoši viltīgs, taču jāatzīst, ka visi punkti vairāk vai mazāk, bet bija pa gabalu ieraugāmi, līdz ar to punktu paņēmu labi. Līdzīgi bija arī ar 12.KP, kur gāju ļoti uzmanīgi pēdējo etapa daļu pa purvu, taču pirms paša punkta bija tāds kā atklātāks rajons un punkts jau spīdēja no attāluma kalniņa galā.
13.KP paņēmu labi, taču tālāk uz 14.KP bija vēl viena kļūda. Izejot no 13.KP un ieskrienot izcirtumā, priekšā pamanīju nelielu eglīšu biezokni, ko noturēju par balto puduri kartē pa labi no dzirdināšanas. Tā rezultātā aizgriezos pa kreisi un, ieskrienot mežā, uzskrēju uz grāvīša, ko sākumā noturēju par savu tērcīti. Taču aizskrējis līdz grāvju sazarojumam punktu neatradu un tad sapratu, ka esmu par daudz pa kreisi. Pēc tam jau punktu atradu ātri, taču domāju, ka tieši šī kļūda bija iemesls, kāpēc neapskatījos kā nākas variantu uz nākamo garo etapu, bet centos uzreiz ātri tikt prom no punkta sarkanās līnijas virzienā. Tiekot līdz lielajam kalnam un tajā uzkrienot, pamanīju, ka jau no punkta vajadzēja iet pa labi laukā uz ceļu, taču sapratu, ka mainīt laikam kaut ko jau ir par vēlu. Tad nu ne pārāk pārliecinoši veicot etapa sākumu, beigās tiku līdz ceļam un tālāk jau centos skriet cik ātri varu, lai uz savu sliktāko variantu ļoti daudz nezaudētu (kas patiesībā bija kā minimums minūte beigu beigās). Jau laikus redzēju, ka etapa beigu daļa cauri purvam būs visai grūta, jo īsti no kurienes paņemt punktu nav. Taču veiksmīgi pa labi no sevis redzēju izcirtumu un punktu paņēmu praktiski ideāli. Bet nu uz variantu tomēr zaudēju.
Uz 16.KP bija vēl viena dīvaini zīmēta vieta, jo kartē zīmētais baltais nemaz dabā tāds neizskatījās, taču punktu paņēmu bez problēmām un tāpat arī nākamo. Pēc 17.KP, izskrienot uz elektrolīnijas, pa gabalu pamanīju Mārtiņu Sirmo, kurš jau skrēja uz 19.KP, un sapratu, ka, lai arī viņu nepanākšu, tomēr nu jau starp mums ir mazāk kā 4 minūtes, kas bija starpā un šodien būšu viņu vinnējis. Pēdējie punkti ņēmās bez problēmām (nedaudz sabremzējos pirms 19.KP) un finišēju ar laiku 1:03:39. Vakar skrienot treniņā, domāju, ka varētu pacensties izskriet 12km distanci zem stundas, kas patiesībā pie ideāli veiktas distances bija gandrīz sasniedzams uzdevums.
Tad nu pēc finiša ar nepacietību gaidīju pārējo rezultātus, jo zināju, ka lai arī kļūdas nedaudz bija, tomēr īpaši daudz, kas mani varētu vinnēt šodien nez vai būs. Galu galā 1.vieta, un ļoti veiksmīgs starts 21E grupā bija arī citiem OK Ogre sportistiem. Starp pirmajiem četriem bijām trīs pārstāvji no OK Ogre. Es, Raivo kā otrais un Kristaps kā ceturtais. Stafetes komanda rīt sanāktu neslikta, bet nu rīt stafeti tomēr izlaižam.


ceturtdiena, 2009. gada 14. maijs

Plānu maiņa

Jau labu laiku atpakaļ biju diezgan pārliecināts, ka maijā visticamāk skriešu tikai Baltijas čempionāta garo distanci. Protams, biju piemirsis par NBS čempionātu. Bet nu arī pēc ilgas domāšanas izlēmu tomēr startēt arī Rīgas čempionātā. Te gan jāsaka, ka līdz galam vēl neesmu izšķīries, vai pieiešu tam pasākumam ar pilnu nopietnību, vai arī skriešu to kā gana ātru treniņu. Taču zinot to, ka šādos lielākos mačos man ir diezgan lielas grūtības sevi kontrolēt un skriet mierīgā tempā, tad visticamāk, ka skriešana izvērtīsies kā kārtīgā mačā.
Tā kā Rīgas čempionātā tiek izmantota EMIT atzīmēšanās un visticamāk, kā iepriekšējos gadus arī eTiming programma rezultātu apstrādei, tad būtu gatavs likt diezgan lielu likmi, ka man atkal būs sākuma minūte. Jāgaida izloze, un tad jau manīs, vai būs man taisnība.
Svētdien toties, ja vien nebūs ļoti slikts laiks, braukšu uz Rīgu paskatīties, kā Rīgas maratons izskatās klātienē.

piektdiena, 2009. gada 8. maijs

Nepatīkami

Šodien sāku just, ka pēc vakardienas kritiena no kalna nemaz tik viegli cauri nebūšu ticis. Atminos ka pēc apmestā kūleņa nokritu uz sāna. Šobrīd ir grūtības kā nākas pacelt taisnu labo roku, un arī uz muguras ir neliels pietūkums. Jācer, ka tas ir tikai uz laiku.

ceturtdiena, 2009. gada 7. maijs

Joprojām nedaudz pietrūkst

Lai arī plānojot savu pavasara mačus, biju pavisam piemirsis, ka būs jāstartē arī NBS čempionātā, tomēr nu jau pāris nedēļas par to biju informēts, un, ņemot vēl vērā visas nebūšanas ar pieteikumu kavēšanos no mūsu bataljona puses, par šo pasākumu beidzamās dienas pat sanāca domāt vairāk ka vajag. Un galu galā, lai arī ar nepilnu komandu (trešā dalībnieka trūkums visticamāk liedza mums ieņemt 2.vietu komandu vērtējumā), tomēr šodien Bādciema kartē sacensībās startēju.
Tā kā paralēli NBS čempionātam šī bija arī obligātā atlase uz Pasaules militāro čempionātu, tad dalībnieku manā V-1 grupā bija krietni daudz (šķiet, ap 70), lai gan droši vien kāda puse no tiem ar orientēšanos īpaši daudz saistīti nav. Izlozē biju dabūjis minūti nedaudz pāri pusei no visiem dalībniekiem un startēju arī minūti aiz Bertuka. Taču klausoties viņa vārdus pirms paša starta par to, ka skriets tiks kā treniņā ar ātrākiem un lēnākiem posmiem, tad sapratu, ka ja arī man izdosies viņu mežā redzēt, tad nez vai kopā paskriet sanāks.
Minūti pirms starta varējām jau apskatīt distanci, un izmantoju to, lai pirmajiem punktiem izpētītu punktu vietas un leģendu, jo uz lāzerprintera drukātajā kartē atsevišķas vietas būtu vēlējies skaidrāk redzamas. Taču kopumā ar karti īpašu problēmu nebija, ja neskaita 13.-15.KP rajonu.
Kad tik dots man starts, tad arī jau no paša sākuma pieklājīgā tempā devos distancē. Pirmie divi punkti pavisam normāli, uz trešo nedaudz pavilku pa labi, bet ieraudzījis kupicu pielaboju nedaudz savu virzienu. Nedaudz samisējās uz 4.KP, kur nolēmu skriet gar kalna malu, un labu gabaliņu pirms punkta šķita, ka to jau pa gabalu redzu, varbūt tā arī bija, taču galu galā izskrēju nedaudz par tuvu jūrai, un punktu pamanīju pa labi no sevis.
5. un 6. KP atkal tīri, uz 7.KP pa gabalu ieraudzīju Bērci un nedaudz uzspiedu, kā rezultātā pie punkta bijām reizē. Par 8.KP pirms starta Kaspars Kārkliņš, kurš jau distanci bija beidzis, kaut ko minēja par ļoti slapjo purvu un apkārt iešanu. Taču laikam tie, kas purvā dabūja vairāk "papeldēt" bija gājuši punktā no labās puses (kas man gan neizskatās pēc drošākā un pareizākā vairanta). Lai vai kā arī es tapu slapjš gandrīz līdz viduklim, tomēr punktu paņēmu gluži ātri. Edgars gan laikam no ūdens nedaudz sabijās un, izskrienot jau no punkta un redzot viņu skrienam pretim, bija pēdējā reize, kad viņu distancē manīju.
Līdz 12.KP atkal diezgan gludi, bet tad nāca nelaimīgā punktu trijotne. Par ieplaciņu zaļajā jau sliktus vārdus arī no Kaspara biju dzirdējis, un, jau skrienot uz punktu, sapratu, ka īsti es tur tajā punkta apkārtnē neko nesaprotu, kas kartē zīmēts. dabā gan nebija labāk, jo redzamība dēļ mazajām priedītēm vietām bija tuvu nullei. Tā nu skrēju un drīz vien sapratu, ka esmu jau par zemu, ka esmu līdzenumā, pagriezos un tad aptvēru, ka jāskrien atpakaļ augšā un par laimi uztrāpīju uz tādas, kā taciņas, kas no lejas ieveda tieši punktā. Pazaudētas, pēc splitiem skatoties kādas 30 sekundes, lai gan šķita, ka bija varbūt arī vairāk. Uz 14.KP bija vienkārši ļoti lēns skrējiens, jo cauri zaļajam uz priekšu tikt nebija viegli, bet arī pie punkta iznācu nedaudz par kreisi, taču salīdzinoši ātri punktu pamanīju. Un tad nāca lielākā kļūda. Pieļauju, ka kļūda bija jau pašā sākumā, nenokontrolējot izeju precīzi virzienā no punkta. Taču tālāk skrienot cauri zaļajam, viss šķita pilnīgi vienāds un dzeltenpunktoto īsti nemaz neredzēju (nezinu kā tas bija domāts). Izskrēju cauri zaļajam un sākumā īsti nevarēju saprast, vai punkts ir uz priekšu vai atpakaļ, taču kad pamanīju gar zaļā malu uz priekšu skrienošus sportistus, sapratu, ka tie jau laikam dodas uz nākamo. Izmetu nelielu loku cauri zaļajam un skrēju atpakaļ, un biju visai pārsteigts, kad ieraudzīju, ka punkts atrodas salīdzinoši lielu koku pudurī, lai gan no kartē zīmētā zaļā biju pārliecināts, ka arī tās būs mazās priedes.
Uz nākamo nedaudz pieliku ātrumā, jo sapratu, ka nedaudz jāatgūst (šitāda pieeja gan ir pilnīgi garām), un līdz 20.KP viss atkal gāja gludi. Varbūt vienīgi uz 18.KP varēju skriet tuvāk sarkanajai līnijai, taču pa taciņu cauri zaļajam varēja paskriet ļoti labi, jo bija ciets pamats. Bet uz 21.KP atkal nāca kļūda. Īsi pirms kalna, ieskrienot zaļajā, līdz galam nebiju pārliecināts par savu atrašanās vietu, un līdz ar to tiekot dzeltenajā īsti vairs nevarēju saprast, vai punkts ir pa labi vai pa kreisi. Un lai arī sākumā šķita, ka jāskrien pa labi (kas arī būtu bijusi pareizā izvēle), tomēr izlēmu skriet pa kreisi, kur aizskrēju līdz dziļajam ielokam un sapratu, ka punkts patiesībā ir pa labi.
Uz 22.KP nedaudz sanāca pamīcīties pa smiltīm, un tad jau vairs divi punkti līdz beigām. Īsu gabaliņu pirms 23.KP pamanīju pa gabalu mūsu bijušo kluba prezidentu Jāni Nagli savā jaunajā Meridiāna neilonā un parādījās motivācija viņu noķert. Tad nu arī pēdējais kalns uz pēdējo punktu tika atstrādāts kā nākas. Toties no tā paša kalna skrienot lejup, un cenšoties Jāni apsteigt piedzīvoju pamatīgu krietienu. Vienā brīdī "lidojot" pa stāvumu uz leju jutu, ka pamats zem kājām pazūd un apmetu pamatīgu kūleni, par laimi netrāpot nevienam kokam (bez traumām gan neiztiku, jo pēc manām saskrāpētajām rokām nu vismaz var redzēt, ka patiesi esmu piederīgs mežu sportam). Punktu paņēmām ar Jāni praktiski reizē, bet finišā viņš bija pavisam nedaudz ātrāks. Galu galā uz to brīdi pirmais laiks un vēlāk vien Jānis Krūmiņš mani apsteidza par nieka 38 sekundēm. Līdz ar to joprojām šosezon palieku soli aiz uzvaras.
Secinājums no šodienas ir tāds, ka tā vien šķiet, ka paskriet varu pietiekami ātri, jo salīdzinot splitus, secināju, ka bez kļūdām būtu maču stabili vinnējis. Bet tur jau tās sāls, ka to "bez kļūdām" tik vienkārši izpildīt nevar. Katrā ziņā vēl viens apliecinājums tam, ka ar karti treniņos jāstrādā vairāk.

trešdiena, 2009. gada 6. maijs

Sajūtas

Ir dienas, kad skriet ir pavisam viegli, bet ir arī reizes, kad skriešana īpaši nevedas. Un, lai arī tās pirmās ir krietni biežāk, tomēr šodien bija viena no tām retajām reizēm, kad bija sajūta, ka galīgi neripo. Nepatīkami katrā ziņā tā justies.

otrdiena, 2009. gada 5. maijs

Kas notiek ar mums meža distancē?

Kādā Krievijas o-sporta lapā ik pa laikam tiek publicēti dažādi rakstiņi par orientēšanos, par o-tehniku, par krievu atlasēm un visādām citādām ar o-sportu saistītām lietām un pārdomām. Izlasot pēdējo no tiem, man šķita interesanta definīcija par to, kas ir orientēšanās un ko mēs mežā darām:
Mežā mēs sacenšamies, ātri skrienot, lasot karti, intelektuāli domājot un atrodoties paaugstināti radošā stāvoklī.
Tā pēdējā daļa, šķiet, ir visneparastākais raksturojums, ko par o-sportu ir nācies dzirdēt.