Valensijas maratons

Pēdējo reizi maratonu skrēju pirms divdesmit mēnešiem - pagājušā gada martā Barselonā. Pa šo laiku sajūtas par to, ko nozīmē skriet maratonu, pamazām sāka izplēnēt, tāpēc bija pēdējais laiks šīs sajūtas atjaunot. Tā nu par manu devīto maratonu kļuva Valensijas maratons - un, lai arī sasniegtais rezultāts nebija līdz galam tas, ar ko būtu pilnīgi apmierināts, tomēr, ņemot vērā, kādi šie divdesmit bezmaratona mēneši ir bijuši, neliels gandarījums par maratona pieveikšanu tomēr ir, un vismaz nu zinu, ka maratonu tomēr vēl skriet varu.

Kā es padarītu Skrien Latvija seriālu labāku

Pēdējos gadus manas skriešanas sezonas aprises lielā mērā nosaka "Skrien Latvija" skriešanas seriāla pasākumi, kuriem vairāk vai mazāk tika pakārtota pārējā skriešana. Kad šī gada Skrien Latvija sezona bija galā, sāku galvā pārcilāt domas par to, ko es labprāt pamainītu Skrien Latvija skrējienos, lai pasākumus padarītu labākus.
Man, protams, ir paveicies, ka, startējot Adidas/VSK Noskrien komandas sastāvā, par dalību Skrien Latvija pusmaratonos man nav jāmaksā. Un var gadīties, ka, ja skriešana nebūtu par brīvu, tad varbūt arī startētu retāk, vai varbūt biežāk skrietu nevis pusmaratonu, bet kaut ko īsāku. Taču būšana komandā uzliek zināmus pienākumus, proti, jāskrien ir ne tikai savam, bet arī komandas rezultātam, līdz ar to skrienu visos posmos, kur esmu spējīgs iziet uz starta, un visur arī skrienu pusmaratonu.

Sezona gandrīz galā

Ar skrējienu Siguldas pusmaratonā laikam varu teikt, ka esmu noslēdzis aktīvo sacensību sezonu Latvijā. Var gadīties, ka, uznākot īpašai vēlmei, vēl kādā mazākā skrējienā piedalīšos, bet visādi citādi šķiet, ka visticamāk startējam Latvijā šogad vairs mani nevarēs redzēt.
Taču nav ko daudz spriest par to, kas vēl būs. Tas, kas pēdējās nedēļās ir bijis ir Jūrmalas skriešanas svētku skrējiens un Siguldas pusmaratons. Un jā, kaut kur tur pa vidu arī, bez īpašas atzīmēšanas gan, bija arī "20 gadi sportā" gadadiena.
Sākot ar to senāko - ir pagājuši apaļi divdesmit gadi, kopš nodarbojos ar sportu. Precīzs datums maniem sporta gaitu iesākumiem gan nav laikam īsti piefiksēts, bet ir liela nojausma, ka tas ir bijis 1995.gada septembra beigās vai oktobra sākumā, un kopš tā laika sportošana ir mana galvenā brīvā laika aizpildīšanas aktivitāte. Pirmos piecpadsmit gadus galvenais uzsvars bija uz skriešanu pa mežu ar karti rokās jeb orientēšanās sports, savukārt pēdējos piecus gadus galvenā sportiskā nodarbe ir tieši garo distanču skriešana. Par to kā manas sportiskās gaitas toreiz iesākās un attīstījās reiz jau rakstīju rakstā "Kā tas viss sākās", tāpēc vairs par šo gari neizplūdīšu.
Kā jau sākumā minēju, tad pēdējās nedēļās tika skriets Jūrmalā un Siguldā. Jūrmalā jau otro gadu tiek rīkoti skriešanas svētki ar 10 kilometru distanci un stafeti Jūrmalas pludmalē. Un tā kā organizatori šajos mačos ir diezgan dāsni ar naudas balvām - ne tik daudz to lielumā, cik tajā, ka pie naudas balvām tiek pirmie desmit finišētāji (pagājušajā gadā pat divdesmit labākie tika apbalvoti, tad Jūrmalā skrēju kaut vai tāpēc, ka to varēja izmantot kā labu ātruma treniņu, par kuru vēl kāds samaksā.

Pārrunas ar sevi pēc pusmaratona Valmierā

Kā veicās Valmierā?

Ne pārāk. Pēc finiša diez ko priecīgs nebiju.

Tiešām tik slikti?

Nu, protams, 4.vieta ar rezultātu 1:10:17 nav galīgi slikti, taču minimālais uzdevums bija izskriet no 1h10', bet cerēju, ka varētu mēģināt noskriet pat minūti ātrāk par iespēto. Protams, arī būt soli aiz pjedestāla - šajā gadījumā 3 sekundes, nekad nav patīkami.

Trīs sekundes...

Atgriešanās pie kaut kā garāka jeb 4.vieta Kuldīgas pusmaratonā

Šogad Kuldīgas pusmaratons pēc neilga pārtraukuma atkal nesa arī Latvijas čempionāta pusmaratonā vārdu. Un kaut arī vēl mēnesi iepriekš Jelgavas pusmaratonā skrēju vien 5 kilometru distanci, jau tad biju nospriedis, ka līdz Kuldīgai ir jātiek atpakaļ tādā kondīcijā, lai būtu spējīgs skriet pilno pusmaratona (21.0975 km) distanci.
Kaut arī joprojām nevaru teikt, ka sportiskā forma un treniņu apjoms ir atpakaļ vecajās sliedēs par visiem 100%, tomēr kopš Jelgavas pusmaratona treniņos paveiktais jau sāka nest pirmos augļus, un tāpēc biju pārliecināts, ka Kuldīgā spēšu nostartēt gana labi.

Jāsāk ar mazumiņu

Pēdējās nedēļas ļoti esmu piedomājis pie tā, lai atgriešanās pie normālas skriešanas pēc kārtējās traumu pauzes notiktu lēnām un pakāpeniski, Jāatzīst, ka arī pats organisms nespēj vēl tik daudz izdarīt un dod signālus, ka reizēm vajag piebremzēt - it sevišķi to jūtu, kad sanāk paskriet ilgāk, un uz beigām gan smagums kājās iezogas, gan arī pulss sāk straujāk pieaugt. Tāpēc, lai neatkārtotu iepriekšējās kļūdas, šajos organisma signālos esmu centies ieklausīties diezgan daudz, kaut arī reizēm, protams, tik un tā ir bijusi sajūta, ka varbūt ir izdarīts mazdrusciņ par daudz. Taču kopumā salāgot organisma varēšanu ar treniņos paveicamo pagaidām ir izdevies tīri labi. Un, visu darot lēnām un pakāpeniski, ir cerība, ka no mazumiņa ar laiku tomēr var sanāk arī kas lielāks.

Brīdis atelpai

Pēc maija vidū noskrietā "desmitnieka" Rīgas maratonā sajutu, ka sāku pamazām atgūt skriešanas formu. Taču jau nedēļu vēlāk atkal sajutu sāpes labās kājas potītes/papēža apvidū, kas iepriekš pārtrauca arī manu sagatavošanos maratonam februāra beigās. Pāris dienas paņēmu brīvas, pēc kurām nolēmu, kaut arī treniņa tempā, bet tomēr uzskriet Salaspils pusmaratonā. Jau pirms starta jau bija nojauta, ka labi tas droši vien nebeigsies, bet tomēr skrēju, trešajā no četriem apļiem ļoti nopietni apsvēru domu par izstāšanos, jo sāpes pakāpeniski auga aizvien lielākas, izlēmu tomēr noskriet arī pēdējo apli, un beidzās tas viss ar to, ka, kaut arī līdz galam tiku, tomēr pēdējos trīs kilometrus varētu teikt, ka "noskrēju" uz vienas kājas, jo sāpošo kārtīgi pie zemes vairs pielikt nevarēju. Un bija skaidrs, ka uz kādu laiku par skriešanu būs jāaizmirst.

10 kilometri Lattelecom Rīgas maratonā

Lielajā Rīgas maratonā pērn skrēju pusmaratonu un finišēju 3.vietā. Šogad pusmaratonam īsti gatavs nejutos, un jau savlaicīgi biju izlēmis startēt 10 kilometros, kur arī tiku pie 3.vietas. Iespējams, ka korektāk būtu teikt, ka paliku trešais, jo pirmā vieta bija čettreiz tuvāk laika izteiksmē nekā ceturtā, bet tā kā finišs tika sasniegts pēc sīvas cīņas pēdējos kilometros par uzvaru, tad ar finišā sasniegto esmu gluži apmierināts, jo sacensību garšu skrējiens iedeva pavisam labu.
Vēl aprīļa sākumā, kad īsti nezināju, cik ātri spēšu atgūties no traumas, vienu brīdi apsvēru domu, ka varbūt tomēr Rīgā varētu skriet pilno maratona distanci, un toreiz vēl nospriedu, ka, ja sportiskā forma atgriezīsies gana strauji un Biķernieku pusmaratonā spēšu noskriet zem 1h09' (kas gan nešķita diez ko reāli), tad Rīgā skriešu maratonu. Tā kā aprīlī veselības un traumu likstas īsti no manis neatstājās, un Biķerniekos pusmaratonu ar lielām pūlēm pieveicu 1h11', un bija skaidrs, ka neesmu vēl gatavs īsti skriet pusmaratonu, kur nu vēl maratonu, tad tika nolemts, ka Lattelecom Rīgas maratona ietvaros skriešu 10 kilometrus un pēc Biķerniekiem būs vēl arī trīs nedēļas, lai vismaz tiktu pie puslīdz normālas 10 kilometru formas..Taču, protams, formas atgūšanas plāni kārtējo reizi tika piebremzēti.

Pieķerts sportojot

Pagājušajā nedēļā viens treniņš pagāja, filmējoties raidījumam "Pieķerts sportojot". Pirms pusotra gada tiku filmēts raidījumam "Vairāk kā citi", un zināma TV pieredze jau varētu teikt, ka bija, bet intervijas sniegšana skrienot tomēr bija jauna pieredze - visgrūtāk bija dabūt vienu skriešanas ritmu ar auto, no kura tika filmēts. Te nu var redzēt, kas no vairāk kā stundu garās filmēšanas ir bijis gana labs raidījumam:

Lēnais progress pēc Rēzeknes un pusmaratons Biķerniekos

Atgūšanās pēc skrējiena Rēzeknes pusmaratonā nepavisam negāja viegli. Vēl piektajā dienā pēc skrējiena kāju muskuļi juta, ka ir skriets pusmaratons, un līdz ar to tajā nedēļā diez ko patīkama skriešana nebija. Nedēļas nogalē nolēmu piedalīties Stirnu buka taku skriešanas pasākumā Garkalnē. Tā kā tā pa nopietno maču skriet nebiju gatavs tad plāns bija to izmantot kā nedaudz ātrāku garo treniņu, pamainot ainavu Ogres meža takās pret Garkalnes takām, un tieši tāpēc skrējienu sāku relatīvi prātīgi. Taču, lai arī vairumā skriešana bija pa meža takām un ceļiem, pa kuriem gana bieži tiek skriets arī treniņos, tomēr vai nu pie vainas bija vairāki pauguri distances sākumdaļā vai varbūt kas cits, tomēr jau pēc aptuveni skrietiem pieciem kilometriem sajutu, ka parādās sāpes Ahileja rajonā (vairāk gan kājas iekšpusē). Vairāk mani bažīgu darīja tas, ka sāpēs bija nevis manā iepriekš traumētajā labajā kājā, bet šoreiz tās jutu "labajā" kreisajā kājā. Kā par neveiksmi, iepriekš traumēto labo kāju biju noteipojis, taču kreiso kāju, ja reiz tā bija vesela, neredzēju vajadzību teipot.

Grūtais Rēzeknes pusmaratons

Sezonas iesākums šogad sanācis pavisam grūts - aizvadītas pirmās sacensības - Rēzeknes pusmaratons, un, lai arī iegūtā 4.vieta nav pavisam slikti, tomēr finiša rezultāts bija visai pieticīgs, skriešana padevās ļoti grūti un arī tas, ka kājas pēc šī mača sāpēja gandrīz kā pēc maratona, liecina vien par to, ka nepavisam nebija viegli.
Martā līdz ar traumas dziedēšanu uz velo tika pavadītas apmēram divarpus reizes vairāk laika kā skrienot, un tā kā puslīdz sakarīgi skriet biju spējīgs vien pēdējās 10 dienas pirms Rēzeknes skrējiena,tad nekādas īpašās cerības par rezultātu Rēzeknē neloloju. Kaut arī skriet biju sācis, tomēr smaguma sajūta kājās līdz pat pašam mačam tā arī nepazuda - ja sirds strādāja visnotaļ labi (galu galā braukšanai ar velo traumas laikā galvenais mērķis arī bija, lai tieku vismaz pie kāda kardiotreniņa), tad kājas galīgi nebija gatavas skriet - muskuļi par skriešanu jau bija nedaudz piemirsuši.

Pabūt visās Ogres ielās

Neviļus aizdomājos, ka būtu interesanti noskaidrot, cik daudzās no Ogres ielām jelkad esmu pabijis. Treniņu laikā skriets ir pa dažnedažādām Ogres vietām un ielām, bet saprotot, ka ir vēl tomēr arī neapmeklētas vietas, radās jauns mērķis - pabūt visās Ogres ielās.
Laikā, kad treniņus ir iespēja skriet pa gaismu, lielākoties cenšos skriet ārpus pilsētas - pa meža takām, lauku ceļiem vai nomaļākiem asfaltētiem ceļiem. Savukārt tumšajā laikā pārsvarā skriešana sanāk pa Ogres pilsētas apgaismotajām ielām. Ogre nav pavisam maza, tomēr bieži vien sanāk skriet pa vienām un tām pašām ielām. Taču lai treniņus dažādotu, laiku pa laikam tomēr cenšos atrast kādu vietu, kur iepriekš nav sanācis skriet (par to, kā vispār tieku pie jauniem maršrutiem jau rakstīju pagājušajā gadā). Un , lai arī iepriekš jaunu maršrutu izpēte bija tāda nekonkrēta un nereti vienkārši skriešana kaut kur "uz labu laimi", tad šoreiz uzstādījums ir visai konkrēts - spert kāju it visās Ogres ielās, kas nozīmē, ka šim uzdevumam jau ir nepieciešama nopietnāka sagatavošanās.

Divas nedēļas un pēc tam vēl divas dienas Itālijā

Patiesībā šī ieraksta vietā bija jābūt diviem - "Treniņnometne Itālijā" un "Romas maratons", taču tā kā nometne izdevās tikai pa pusei, bet maratonu Romā tā arī neskrēju, tad ir sanācis viens raksts par to kāpēc tā noticis.
Jāsāk jau laikam ar to, ka atgūšanās no traumas, kas pagājušās vasaras sākumā mani uz ilgāku laiku pataisīja par neskrējēju, ilga līdz pat rudens vidum. Līdz ar to maratonu pagājušajā rudenī skriet nebija lemts, bet tā kā uz rudens beigām sportiskā ziņā visnotaļ pēc ilgā neskriešanas perioda vasarā biju atguvies, tad sāku cītīgi plānot, kur maratonu skriet pavasarī. Variantus apsvēru vairākus, taču tā kā jau iepriekšējā pavasarī biju domājis skriet Romas maratonā, bet toreiz tomēr izšķiros par labu Barselonai, tad šoreiz sapratu, ka Roma būtu ļoti laba izvēle, un līdz ar to jau decembra beigās biju vienojies par startēšanu Romas maratonā.

Skriešanu visvairāk ietekmējošie laikapstākļi

Šobrīd savā treniņu ikdienā, cenšoties sadzīvot ar Latvijas ziemas untumaino dabu, kad sniegs mijas ar lietu, sals ar atkusni, un ledus zem kājām ar lielām peļķēm, aizdomājos, kuri tad ir tie laikapstākļi, kas skriešanai traucē visvairāk. Sākotnēji iedomājos, ka varētu pat uztaisīt tādu sliktāko dabas apstākļu topu, bet jāatzīst, ka sarindot tos kaut kādā nebūt secībā nav tik vienkārši, jo ne visus šos apstākļus ir iespējams piedzīvot pilnīgi atsevišķi vienu no otra, tāpēc paliku pie tā, ka sagrupēju tos trīs lielās kategorijās - pirmā ir tā, kas tīri mehāniski traucē skriešanai, otrā ir vairāk nepatīkama psiholoģiski, lai gan ātrumu tāpat ietekmē, trešā grupa atstāj fizioloģisku ietekmi, bet ceturtā ir vienkārši vējš.

Gads bij' labs no abiem galiem un pa vidu...

Aizvadītais 2014.gads sportiskā ziņā ir bijis gan ar kritumiem, gan kāpumiem, un, lai arī 2014.gadā izdevās tikt pie jauna personīgā rekorda maratonā, kas pēdējos gadus man ir galvenā skriešanas distance, tomēr lielākā daļa sacensību sezonas pagāja, tā teikt, traumas zīmē, līdz ar to par pilnībā izdevušos sporta jomā pagājušo gadu saukt nevaru. Un, lai bez tiem nedaudzajiem blociņa ierakstiem (jā, pagājušajā gadā nebiju arī diez ko cītīgs rakstītājs) atskats par 2014.gadu būtu arī tādā konspektīvā formātā, esmu apkopojis īsumā to, kas pērn skriešanas jomā ar mani noticis.