Kā tas viss sākās...

2012.gada 7.decembris bija īpaša diena, jo, pēc vairāk kā 17 gadu būšanas Ogres novada sporta centrā, bija pienācis tas brīdis, kad gaitas Ogres sporta centrā nācās beigt, un kā apliecinājumu tam saņēmu beigšanas apliecību Nr.014671 ar atzīmi, ka esmu "apguvis profesionālās ievirzes izglītības programmu 30V81300 orientēšanās sports". Taisnību sakot, pēdējā laikā Ogres novada sporta centra audzēkņa statusā gan biju ļoti nosacīti, jo kopīgus treniņus tur neapmeklēju un trenera pakalpojumus arī neizmantoju, un arī orientēšanās sportā pēdējos gados esmu bijis arvien mazāk, taču savs labums bija gan man no Ogres sporta centra, gan Ogres sporta centram no manis, un tā nu biju nodzīvojies šeit līdz tam brīdim, kad mans vecums vairs neļāva man būt par sporta centra audzēkni. Taču jebkurā gadījumā tieši Ogres sporta centrs ir tā vieta, kur aizsākās manas sportiskās gaitas.
Viss aizsākās tālajā 1995.gada rudenī (šķiet, tas bija septembris), kad, pieļauju, ka veselības problēmu uzlabošanas dēļ, vai vienkārši sportošanas pēc, vai, iespējams, abu šo iemeslu dēļ mamma mani aizveda uz Ogres sporta centra orientēšanās nodarbībām. Sākotnējais plāns gan bija mani vest uz rokasbumbu, jo mamma pati to bija jaunībā spēlējusi, bet tajā gadā rokasbumbā laikam mana vecuma puikas neuzņēma, un tā nu nonācu mežā. Jā, "mežā", jo orientēšanās sportā jau visa padarīšana būtībā notiek mežā, mēģinot atrast ātrāko ceļu no viena kontrolpunkta uz otru. Un tā nu "mežā" tika pavadīti visi mani skolas gadi, jo pēc skolas mežā notika kopīgie treniņi, kur ikdienišķā tikšanās vieta bija ar nosaukumu Futbollaukums, kas dzīvē bija tāda pusatklāta vieta Zilajos Kalnos, kur parasti treniņa beigās, par futbola vārtiem izmantojot divas priedes vienā pusē un egli un vecu celmu otrā pusē, tika dzenāta bumba. Nu un mežā, protams, notika arī sacensības, kas pavasara un rudens laikā parasti bija gandrīz katru nedēļas nogali.
Treniņu apmeklētājs biju cītīgs (bieži vien pat pēc slimošanas man bija ārsta zīme par atbrīvojumu no fizkultūras, bet ar dakteres mutisko piebildi, ka uz treniņiem gan varu iet, jo svaigais meža gaiss tomēr varen labi līdzēja manām plaušām), un domāju, ka lielā mērā tieši centība bija par iemeslu tam, ka, gadiem ejot, sāka parādīties arī rezultāti. Vēl nesen, pārlūkojot savu plauktu ar kausiem un medaļām, atradu pavisam nelielu kausiņu, kas bija pats pirmais manā kolekcijā, ko biju saņēmis tālajā 1998.gadā par uzvaru V-12 grupas kopvērtējumā orientēšanās sacensību "Magnēts" kopvērtējumā. Turpmākajos gados praktiski ik gadu startēju arī Latvijas jauniešu un vēlāk arī junioru izlasē gan mazākās, gan lielākās sacensībās, kas deva iespēju izbraukāt ne tikai Baltijas valstis, bet pabūt arī kur tālāk Eiropā. Jauniešu vecumā droši vien augstāk vērtējamais rezultāts bija 2.vieta Eiropas jauniešu čempionātā stafetē V-16 grupā, kas 2002.gadā notika Polijas pilsētā Gdiņā, taču tā kā stafete tomēr ir komandas rezultāts un pats toreiz vēl piedevām noskrēju ne pārāk labi, tad toreiz tas prieks bija tāds dalīts. Taču tik un tā, tā bija medaļa priekš Latvijas komandas, un arī jauniešu gados augstākais panākums tāda mēroga sacensībās.
Vēlāk, jau tuvojoties junioru vecumam, bija labākas un pavisam labas sezonas, taču lielākoties tie labie rezultāti bija tikai Latvijas sacensībās (piemēram, savā pēdējā junioru gadā pat pamanījos izcīnīt trīs zelta medaļas visās tā gada individuālajās Latvijas čempionāt distancēs), savukārt izlašu sacensībās vienmēr kaut kas pietrūka. Un patiesībā līdzīgs scenārijs turpinājās arī nākamajās sezonās jau pieaugušo konkurencē, kad atsevišķās sacensībās spēju parādīt patiešām labu sniegumu, taču kopumā mans līmenis (galvenokārt jau tehniskajā ziņā, t.i. orientēšanās prasmju pielietošanā) bija nepietiekams, lai spertu soli tuvāk labākajiem orientieristiem. Protams, bija atsevišķi labi starti, par kuriem pats vēlāk biju patīkami pārsteigts, piemēram, 15.vieta Jukolas stafešu pirmajā etapā 2007.gadā (un pēc tam arī 25.vieta - 2009.gadā), tāpat ļoti labs skrējiens Pasaules kausā Norvēģijā 2009.gadā, kad izjutu to, kā tas ir skriet kopā ar Pasaules top vīriem, atsevišķi veiksmīgi starti Pasaules militārajā čempionātā, taču kopumā vienmēr gribējās būt augstāk rezultātu sarakstos.
Visticamāk, ka tieši tā nepiepildījuma sajūta, kā arī neprasme vai nevēlēšanās kā nākas piestrādāt pie orientēšanās prasmju pilnveidošanas bija par iemeslu tam, ka jau 2009.gada sezonas kopsavilkumā esmu apcerējis domu par to, ka skriešanai, iespējams, būtu jāpievēršas nopietnāk. Kā pavērsiena punkts laikam bija 2010.gads - sezonu biju iesācis pat ļoti orientieristiski, jo savā komandā mani bija uzņēmis somu orientēšanās klubs Lapuan Virkiä, un kopā ar somiem nepilnas divas nedēļas 2010.gada sākumā pavadīju orientēšanās nometnē Spānijā. 2010.gada sezonas mērķis bija Eiropas čempionāts Bulgārijā, un, lai arī uz čempionātu aizbraucu, taču pasākums man izvērtās pavisam neveiksmīgs, tam piedevām vēl divas nedēļas vēlāk somu mežos Jukolā guvu ceļa traumu, kā rezultātā nācās izstāties, kas būtībā bija pirmā šāda reize manā orientēšanās pieredzē (atminos gan, ka pašos pirmajos orientēšanās gados nepabeidzu arī vienu distanci Garkalnes mežos, kad tumsā un sniega kupenās biju sācis iet pa apli, visu laiku atgriežoties vienā vietā, un finišā toreiz mani bija nogaidījušies, kad rīkotāji, gan arī mani vecāki). Kājas trauma mani uz nedēļu vispār izsita no ierastā ritma, un neveiksmīgais sezonas sākums noveda pie tā, ka turpmākajos mēnešos vairāk startēju skriešanas nekā orientēšanās mačos, kas gada beigās vainagojās arī ar manu pirmo pieveikto maratonu Florencē. Tas būtībā arī bija brīdis, kad no orientierista pārtapu par maratonistu.
Protams, līdztekus manis sportiskai pilnveidošanai orientēšanās sports ir palīdzējis pilnveidoties arī citās jomās. Pašdisciplīna, mērķtiecība, centība, laika plānošana un vēl daudz citas vērtīgas īpašības ir gadu gaitā attīstījušās tieši pateicoties sportošanai. Orientēšanās sporta neatņemama sastāvdaļa bija arī treniņi un sacensības nelabvēlīgākos laikapstākļos un apvidos, kas deva rūdījumu, kas noteikti tagad palīdz skriešanā, kad treniņos nākas cīnīties ar rudens lietu un vēju vai ziemas kupenām. Būšana orientēšanās sportā, man ļāva iesaistīties arī dažādās sabiedriskās aktivitātēs, piedaloties gan vietējo Ogres orientēšanās sacensību rīkošanā, gan palīdzot 2008.gadā Eiropas čempionātā, kas notika Ventspilī. Tāpat diezgan daudzus gadus aktīvi līdzdarbojos Latvijas Orientēšanās federācijas darbā, gan plānojot sacensību kalendāru, gan rūpējoties par Stafešu kausu, gan visbeidzot esot arī federācijas valdē.
Manis sākotnējā bīdīšanā šo ap sportu esošo aktivitāšu virzienā noteikti galvenais nopelns ir manai orientēšanās trenerei Ivetai Holcmanei, kam noteikti par manu Ogres sporta centrā būšanas laiku būtu jāsaka vislielākais paldies. Galu galā tieši viņas pārraudzībā jauniešu vecumā notika treniņu darbs, kas noteikti ir bijis labs pamats tam, uz kā tagad varu pilnveidot savas skriešanas prasmes, viņa ir bijusi tā, kas Ogrē ar savu enerģiju ir uzturējusi pie dzīvības orientēšanās sportu, viņa bija tā, kas palīdzēja meklēt finansiālu atbalstu, tam, lai man būtu iespēja jauniešu grupās aizbraukt uz dažādiem, un kopumā varu teikt, ka no viņas esmu saņēmis lielu atbalstu visās savās sportiskajās gaitās, kaut arī, beidzamos gadus mums tā sadarbība bija nevis treniņu, bet gan organizatoriskos jautājumus.
Visbeidzot, jāsaka, ka orientēšanās sports neapšaubāmi ir devis arī daudz draugu un paziņu. Un, lai arī zināmā mērā orientēšanās sports kā individuālais sporta veids ir manī attīstījis to, ka esmu vairāk individuālists savās izpausmēs un iekšējā būtībā, tomēr kopā un līdzās būšana ar maniem orientēšanās cīņu biedriem, izlašu dalībniekiem un arī visu lielo orientēšanās ģimeni, ir manī radījušas tās sajūtas, kāpēc esmu gribējis mežā atgriezties vēl un vēl. Un kaut arī šobrīd skriešana tomēr stāv pāri visam, tomēr ik pa laikam esmu iedomājies, ka atkal uzskriet ar karti pa mežu būtu tīri jauki; vien, piemērot, visus trīs savā skapī atrastos orientēšanās apavu pārus, top skaidrs, ka pirms atgriezties mežā, nāktos pirkt jaunus apavus, jo šie visi ir palikuši par mazu. Tāpēc jāsaka, ka ar sporta centra beigšanas apliecības saņemšanu viena lappuse manā orientēšanās sporta dzīvē noteikti ir aizvērta, taču atmiņas par šo laiku paliek, un, kas zina, var būt kādreiz atkal iemaldīšos mežā.