10 kilometri Lattelecom Rīgas maratonā

Lielajā Rīgas maratonā pērn skrēju pusmaratonu un finišēju 3.vietā. Šogad pusmaratonam īsti gatavs nejutos, un jau savlaicīgi biju izlēmis startēt 10 kilometros, kur arī tiku pie 3.vietas. Iespējams, ka korektāk būtu teikt, ka paliku trešais, jo pirmā vieta bija čettreiz tuvāk laika izteiksmē nekā ceturtā, bet tā kā finišs tika sasniegts pēc sīvas cīņas pēdējos kilometros par uzvaru, tad ar finišā sasniegto esmu gluži apmierināts, jo sacensību garšu skrējiens iedeva pavisam labu.
Vēl aprīļa sākumā, kad īsti nezināju, cik ātri spēšu atgūties no traumas, vienu brīdi apsvēru domu, ka varbūt tomēr Rīgā varētu skriet pilno maratona distanci, un toreiz vēl nospriedu, ka, ja sportiskā forma atgriezīsies gana strauji un Biķernieku pusmaratonā spēšu noskriet zem 1h09' (kas gan nešķita diez ko reāli), tad Rīgā skriešu maratonu. Tā kā aprīlī veselības un traumu likstas īsti no manis neatstājās, un Biķerniekos pusmaratonu ar lielām pūlēm pieveicu 1h11', un bija skaidrs, ka neesmu vēl gatavs īsti skriet pusmaratonu, kur nu vēl maratonu, tad tika nolemts, ka Lattelecom Rīgas maratona ietvaros skriešu 10 kilometrus un pēc Biķerniekiem būs vēl arī trīs nedēļas, lai vismaz tiktu pie puslīdz normālas 10 kilometru formas..Taču, protams, formas atgūšanas plāni kārtējo reizi tika piebremzēti.
Jau pirmajā garo maija brīvdienu dienā jeb 1.maijā sapratu, ka esmu ticis pie kaut kāda vēdera vīrusa. Spēka trūkums, gan paaugstināta, gan pazemināta temperatūra, nebeidzami tualetes apciemojumi, kas droši vien rezultējās arī zināmā organisma atūdeņošanā. Ja akūtā vīrusa izpausme bija aptuveni divas dienas ilga, tad pilnīgs enerģijas izsīkums turpinājās vēl gandrīz nedēļu - kājas pavilkt galīgi nebija spēka pat ārpus treniņiem. Taču skriet tomēr nedaudz centos, tomēr tas nedevās viegli, vienā treniņā pēc divdesmit skrietām minūtēm vienkārši sapratu, ka nav galīgi spēka, lai skrietu tālāk - pārgāju soļos un gāju mājās. Lai būtu vēl jautrāk, vienā no treniņiem, skrienot pa mežu, paskatījos pulkstenī un tieši tajā brīdī uzkāpu uz saknes. Tā rezultātā spēcīgi izmežģīju potīti, un tā nu kādu laiku nācās sadzīvot ne tikai ar enerģijas trūkumu, bet arī ar diezgan jūtami sāpīgu potīti - teips, protams, dara brīnumus, un ar noteipotu traumētu kāju pat ir iespējams arī paskriet, tomēr sāpes tik ātri nepazūd, un ar kreiso pagriezienu izņemšanu man problēmas bija vairākas dienas. Vienā ziņā traumētā potīte gan lika skriešanu atsākt pamazām, kas pēcvīrusa periodā noteikti bija labāk, nekā ja ar veselu kāju savu vēl ne pārāk veselo organismu būtu noslogojis pārāk daudz.
Pēdējo nedēļu pirms Rīgas maratona, beidzot tomēr atkal biju atgriezies atkal puslīdz normālā stāvoklī, kad spēju arī uztaisīt kādu kvalitatīvāku treniņu, taču tā kā laiks līdz mačam bija pavisam maz, tad nekāda cerētā gatavošanās 10 kilometriem īsti nesanāca - joprojām varētu uzskatīt, ka tas ir uzturošais treniņu režīms, bet pie kārtīgas trenēšanās īsti vēl netieku.
Lielais Rīgas maratons šogad bija atnācis ar pavisam netipisku laiku - pēc pēdējo gadu lielajiem karstuma viļņiem maija beigās, šoreiz skrējējus sagaidīja visnotaļ vēss laiks un piedevām vēl arī lietus. Skrējējiem labu rezultātu sasniegšanai laikapstākļi noteikti nāca par labu, bet līdzjutēji noteikti būtu devuši priekšroku krietni siltākam un saulainākam laikam - taču visiem jau neizpatiksi, un skrējienā skrējējiem laikam tomēr būtu jādod priekšroka labu apstākļu nodrošināšanai. Jāatzīst gan, ka tā kā 11.novembra krastmalā jau biju pusotru stundu pirms sava starta, tad, gaidot startu un pēcāk arī apbalvošanu, slapjais un vēsais laiks arī man ne pārāk patika, taču skriet tādos apstākļos bija visnotaļ ideāli.

Nopētu konkurentus

Startā, nopētot konkurentus, sapratu, ka, ja vien pūlī neuzradīsies kāds ātrs ārzemnieks, tad galvenie konkurenti droši vien būs Mārtiņš Jocis, Rolands Kaimiņš, un varbūt konkurenci varētu sastādīt arī Anatolijs Macuks, un varbūt vēl kāds. Startā skrējienu uzsāku gana raiti, jutos arī labi, un, kaut arī pirmā kilometra laiks 3'06" varbūt bija dažas sekundes par ātru, tomēr jutos diezgan skrienošs. Vien pēc pirmajiem 500 metriem jutu, ka vēsais ūdens, kas no lietus radītajām peļķēm tika uz kāju muskuļiem, gan kājām ne pārāk patīk.
Lai vai kā prognozes par konkurentiem bija gluži pareizas, un, ja pirmo kilometru ar Mārtiņu bijām pāris metrus izrāvušies vadībā, tad pēc nedaudz lēnāka otrā kilometra klāt bija arī Kristaps un Anatolijs. Pēc noskrietiem trim kilometriem Mārtiņš tempu nedaudz palielināja, un īsti tikt līdzi viņam nespēju, tāpēc virzienā uz Vanšu tiltu viņš pamazām sāka attālināties, mēs palikām divatā ar Rolandu, savukārt no mums pamazām iepalika Anatolijs. Atstarpe līdz Mārtiņam pamazām pieauga un jau atceļā no Vanšu tilta, kad bija skrieti apmēram seši kilometri, tā bija vismaz sekundes piecpadsmit.

Vismaz startu šoreiz nenogulēju - pāri starta līnijai mana galva tikusi pirmā

Kilometrs lejup no tilta sanāca diezgan ātrs, un, kad bijām pie Brīvības pieminekļa un līdz finišam bija atlikuši vairs trīs kilometri, jutu, ka pamazām laikam Mārtiņam tuvojamies. Tā arī bija un nākamā kilometra laikā jau viņu praktiski noķērām. Nav īsti skaidrs, vai viņš patiešām sāka "plīst", vai vienkārši nedaudz pietaupīja spēkus, taču brīdī, kad viņu noķērām viņš pievienojās man un Rolandam un nešķirta, ka mūsu ātrums viņam būtu par ātru, kaut iepriekšējā kilometrā, skrienot tikpat ātri bijām atvinnējuši vairāk kā 10 sekundes.
Atlikuši bija vairs divi kilometri - skrējiens atpakaļ pa Brīvības ielu, cauri Vecrīgai un tad jau finišs, un sapratu, ka vienīgā iespēja man uzvarēt ir mēģināt atrauties jau savlaicīgi, jo skaidrs, ka finišā neko likt pretī nespēšu. To arī mēģināju darīt, cik nu bija manos spēkos, bet tā kā tāpat jau skrēju tuvu maksimumam, tad vairāk par nelielu atstarpi no maniem sekotājiem izveidot nespēju kā redzēju, pēcāk noskatoties skrējiena video (skrējiena video atrodams lattelecom.tv arhīvā - ja vien tas nepazudīs, tad pēdējos 2 kilometrus var redzēt video,sākot no 2 stundu atzīmes),

Pie Brīvības pieminekļa vēl nedaudz cerēju, ka varbūt tomēr izdosies aizmukt

Jāatzīst arī, ka tā kā beigu kilometrus patiešām skrēju cik nu man bija iekšā, tad atmiņu par šiem pēdējiem 2 kilometriem nav pārāk daudz. Vien atminos, ka, ieskrienot Vecrīgā, aiz Līvu laukuma sākās vecais bruģis, kas nedaudz izsita no ritma, jo kājas tā jau vairs īpaši neklausīja. Tobrīd gan vēl biju nosacīti pirmais, taču pirms Rīgas domes garām paskrēja Rolands, un pēc neilga brīža ātrā tempā mani apdzina arī Mārtiņš, kurš kā video redzēju, ieskrienot Vecrīgā, pat bija iepalicis kādus metrus desmit.

Ar tik svaigu skatu kā Mārtiņam (atšķirībā no mums ar Rolandu) , kurš te gandrīz bildē nav paspējis tikt, nav brīnums, ka finišā viņam spēka bija visvairāk

Tā nu pēdējie 200 metri pagāja noskatoties, kā Mārtiņš ar Rolandu sadala pirmās divas vietas - finiša paātrinājumam man spēka nebija. Un, lai arī par trešo vietu zemāk finišēt būtu bijis pagrūti, tomēr neskatoties uz to pēc skrējiena biju tīri apmierināts. Sev nolikto mērķi noskriet zem trīsdesmit divām ar pusi minūtēm izpildīju - finiša laiks 32'21" (nepilnas astoņas sekundes aiz Mārtiņa, kurš finišēja pirmais). Un tā kā beigu kilometros varēju izjust kārtīgu sportisko cīņu, un patiesībā laikam izdarīju, cik nu tajā brīdī biju spējīgs, tad gandarījums par skrējienu ir tīri liels. Bet tik un tā nedrīkst aizmirst - kamēr vien finišā neesi pirmais, vienmēr vēl ir kur augt!