piektdiena, 2019. gada 22. marts

Kad pavasaris klāt, tad laiks ir atkal uz starta stāt

. . .

Ar katru dienu arvien skaidrāks top tas, ka šai ziemai ir pienācis gals. Un līdz ar pavasara atnākšanu jūtu, ka mana kāre pēc skriešanas, kas ziemā bija krietni mazinājusies, nu atgriežas arvien straujāk. Skrietgribēšanu noteikti sekmē gan gaišāki vakari, spožāka saule, ko galvenokārt var izbaudīt brīvdienās,  mazāks sniega daudzums un līdz ar to stabilāka saķere un arī sacensību sezonas tuvošanās.
Ziemā ar skriešanu gāja un negāja visādi. Iepriekšējā ierakstā jau rakstīju par to, ka skriešana bija pārgājusi statusā, kad nekādi konkrēti plāni nākotnei netiek nolikti, un arī skriešanas apjoms bija kļuvis pavisam pieticīgs. Kopš tā laika ziema ir gājusi mazumā, bet nevar teikt, ka treniņapjomi būtu īpaši gājuši vairumā.
Noslēpotie kilometri janvārī bija gandrīz tikpat cik noskrietie. Papildus tam janvāra sākumā nedēļa no sportošanas tika izlaista kaut kāda vīrusa iespaidā, kurš uz laiku bija savācis manu balsi. Tas bija pirmais šī gada antibiotiku periods. Otrais nāca jau pavisam drīz - februārī, kad tiku pie jauna vīrusa, kura galvenais traucēklis bija pamatīgi aizlikts deguns, kas nāca komplektā ar temperatūru, sāpošu galvu un brīžiem sāpošu ausi. Šajā reizē no treniņprocesa varēju izsvītrot divas nedēļas. Ar šo pārtraukumu beidzās arī mana šīs ziemas slēpošana, jo, kamēr tapu vesels, tikmēr sniegs bija krietni gājis mazumā un slēpošanas trasē aizvien vairāk normāla sniegā vietā parādījās ledus, kas man ir gana liels arguments, lai izvēlētos neiet slēpot.
Līdz ar marta sākumu jau bija mazinājusies grūtā atsākšanas sajūta pēc divu nedēļu pauzes, un treniņos skrējās jau arvien labāk. Joprojām skrienu vien 5-6 reizes nedēļā, bet pagaidām nav sajūtas, ka vajadzētu to darīt biežāk. Un arī, domājot par šīs sezonas sacensībām, arvien vairāk sāku domāt par to, ka šogad varētu vairāk koncentrēties uz īsākām distancēm - varbūt vairāk uzskriet stadionā, un arī šosejā biežāk skriet piecu kilometru distances. Tam ar šī brīža treniņapjomu vajadzētu pietikt. Arī kāja, kas joprojām šad tad atgādina, ka kontroles zudums pār to, nav pilnībā zudusi lieta, noteikti piecu kilometru skrējienus izturētu daudz labāk.

Rozentāla skriešanas svētki

Lai notestētu, cik šobrīd labi pie sacensību slodzes kāja uzvedas, un pārbaudītu arī to, cik sliktā formā pēc ziemas neregulārās skriešanas esmu, pagājušajā sestdienā devos uz Saldu, kur notika Rozentāla skriešanas svētki. Pērn skrēju tur 10 kilometrus, bet toreiz kāja izturēja nepilnus sešus kilometrus. Tāpēc braucu ar cerību, ka vismaz piecus kilometrus kāja spēs izturēt pilnā slodzē.
Pirms skrējiena Saldū gan biju paspējis tikai divos treniņos uzskriet kaut ko, kas būtu nosaucams par nedaudz ātrāku skriešanu. Viens bija piecu kilometru tempa skrējiens stadionā, ko ne bez pūlēm noskrēju astoņpadsmit ar pusi minūtēs, un otrs bija divu minūšu atkārtojumu treniņš, kur, lai arī pa diezgan slidenu segumu, tomēr tik un tā 3'35"/km temps galīgi nelikās viegls. Šo abu skrējienu iespaidā likās, ka Saldū 17'30" uz pieciem kilometriem varētu būtu maksimālais, ko spētu izskriet. Redzot pagājušā gada rezultātus, gan bija skaidrs, ka ja gribu tikt trijniekā tad jāskrien būtu vēl ātrāk (ap 17'00").
Laiks skriešanai bija visnotaļ piemērots, un arī vējš, kas pērn bija lielākais traucēklis, šogad pūta krietni mazāk. Jau pirmajā kilometrā jutu, ka nekādas super vieglās sajūtas nav, un pašā sākumā, kad visi parasti skrien nedaudz ātrāk, āri vien sapratu, ka tikt līdzi nevaru arī tiem, kas nav paši ātrākie.
Pozitīvā lieta bija tā, ka jo tālāk skrēju, jo vairāk muskuļi iesila un jo vairāk ātrā skriešana likās dabiskāka. Otrajā kilometrā jau pa vienam sāku apdzīt skrējējus, kas sākumā man aizskrēja garām, un drīz vien priekšā bija palikuši vien deviņi skrējēji. Gandrīz visus pa gabalu redzēju un sapratu, ka starp piecu kilometru skrējējiem esmu trešais vai ceturtais. Un tajā brīdī zināju, ka ceturtais negribu būt.
Ceturtajā kilometrā jau gandrīz biju noķēris man priekšā skrienošos piecīša skrējēju zilajā kreklā ar SK Tērauds logo uz muguras. Līdz ar ceturto kilometru un straujo finiša tuvošanos strauji bija pienākusi arī grūtuma sajūta. Ja maratonā grūti paliek pakāpeniski un nekad droši vien nav tā pavisam grūti, vienkārši aizvien vairāk krājas nogurums, tad piecos kilometros, kad organismam jāstrādā anaerobā režīmā, grūti ir daudz īsāku laiku kā maratonā, bet grūtuma pakāpe ir krietni augstāka. Un jo lielāka tā ir nesagatavotiem organismiem, ko šajā reizē var teikt arī par mani.
Tā nu elpošana bija kļuvusi daudz smagāka, tā iespaidā arī parādījās sajūta, ka vēdera dobumā viss sāk sāpēt. Ja pietuvoties priekšā skrienošajam skrējējam bija izdevies gana vienkārši, tad, nu, kad bija kļuvis grūti un priekšā bija vēl gandrīz divi kilometri, tikt viņam pavisam klāt un arī apdzīt nenācās viegli. To apgrūtināja arī kārtējais kāpums, kas Saldus trasē nebija vienīgais, kur augšup un lejup skriešana bija vairāk kā līdzenā skriešana.
Aptuveni kilometru līdz finišam (vai pat nedaudz ātrāk) tomēr saņēmu spēkus un, pieliekot tempu, centos savu konkurentu apdzīt. Tas arī izdevās, tomēr, iespējams, paātrinājumam vajadzēja būt vēl lielākam, jo viņš manam tempa kāpinājumam uzreiz pievienojās un turējās turpat aiz muguras. Tempa pieauguma iespaidā izdevās apdzīt arī ceturtajā un piektajā vietā skrienošos desmit kilometru skrējējus, un redzēju, ka arvien straujāk tuvojamies Rihardam Lindem, kuru pirms starta biju ierindojis kā galveno favorītu uz uzvaru piecu kilometru distancē. Tajā brīdī vienīgi īsi nebiju pārliecināts vai Jānis Višķers, kas visiem skrēja pa priekšu un bija pieteicies tikai sacensību dienā ar zaļo numuru, kas bija piecu kilometru skrējējiem, skrēja tāpēc, ka viņš arī skrien piecus kilometrus vai arī tāpēc, ka sacensību dienā pieteiktajiem deva tikai tādus lai kādu distanci viņi arī neskrietu.
Pēdējā kilometrā
Distances pēdējie metri ved nepilnus trīssimt metrus pa stadionu un tad vēl pārdesmit metri ar diviem pagriezieniem ar finišu sporta hallē zem jumta. Ieskrienot stadionā, mans tiešais konkurents no SK Tērauds strauji kāpināja tempu un tajā brīdī jau skrēju uz maksimumu un kāpinājumam vairs atbildēt nespēju. Varēju vien noskatīties, kā stadiona līkumā viņš noķer Rihardu Lindi, kurš ieraugot, ka viņu kāds taisās apdzīt arī strauji palielināja tempu, un beigās noturēja savas līderpozīcijas piecu kilometru distancē līdz pat finišam, Tērauda sportistu sev garām nepalaižot (Jānis Višķers tomēr skrēja divus apļus un pārliecinoši izcīnīja uzvaru 10 km distancē).
Savukārt es finišēju trešajā vietā, un biju priecīgs par to, bet vēl priecīgāks biju, finišā redzot, ka distanci esmu veicis 16'28", kas bija par minūti ātrāk kā biju vispār cerējis. (~10 sekundes gan būtu jāpieskaita klāt, jo distance bija kādus 50 metrus īsāka par 5 kilometriem). Distancē pulkstenī ne reizes neieskatījos, un pēc finiša apskatot starplaikus biju patiešām pārsteigts gan par kopējo rezultātu gan arī par to, ka ar katru kilometru biju skrējis nedaudz ātrāk (3'25", 3'22", 3'20", 3'17" un pēdējais kilometrs 3'09" tempā). Pulkstenis finišā arī ziņoja, ka esmu sasniedzis jaunu maksimālā pulsa rekordu (196 sit./min), kas liecina par divām lietām - taupījies pilnīgi noteikti nebiju, un forma līdz ideālai vēl ir tālu.
Bildē pat nevar pateikt, ka sarkanie 66 NORTH maisiņi bija tikai dekorācijai un iekšā tajos nekā nebija
Labā ziņa bija arī tā, ka kāja skrienot īsti netraucēja. Vien pēdējā kilometrā, kad biju sācis skriet patiešām ātri, tad vienā brīdī sajutu sajūtas, kas parasti ir kā priekšvēstnesis, ka tuvākā viena divu kilometru laikā varētu sākties problēmas ar kontroles pazušanu, taču par laimi līdz pat finišam kāja izturēja godam.
Šis skrējiens ļoti labi pacēla motivāciju tālākiem treniņiem. Lai arī izrādījās, ka jau šobrīd spēju no sevis izspiest vairāk kā biju gaidījis, taču, lai kārtīgi spētu pacīnīties par TOP3 arī Skrien Latvija īsajā distancē, tad noteikti jāskrien būs vēl ātrāk. Tāpēc līdz aprīļa vidum, kad Liepājā gaidāms pirmais Skrien Latvija posms, nu ir laiks piestrādāt, lai sportisko formu priekš piecu kilometru skrējiena uzlabotu.

Nav komentāru :

Komentāra publicēšana

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...