pirmdiena, 2019. gada 6. maijs

5500-3000-800

. . .

Piektdienas vakarā pēc labi pavadītas dienas pārgājienā pa Siguldas mežiem mājās ierados ar 38 grādu temperatūru. Pārāk labi gan nejutos jau no rīta - acīmredzot, apkārtējo vēdera vīruss bija ticis arī līdz manim, un pa dienu nogurdinātais organisms bija padevies arī temperatūrai.
Pēc divām dienām svētdienā bija ieplānots starts Daugavpils pusmaratona 5.5 kilometru skrējienā. Savukārt vēl dienu vēlāk biju iecerējis uzskriet arī Ogres stadionā Ogres atklātajā čempionātā. Ar sajūtām, kas bija pie temperatūras šķita, ka šie sacensību plāni būs jāatceļ.
Sestdienu ceturto maiju pavadīju miera režīmā mājās. Temperatūras visas dienas garumā vairs nebija. Ķermenis gan joprojām nebija īsti gatavs uzņemt ēdienu, kaut īsti to arī neprasīja. Lai arī nebija pārliecības, cik spēka būs, lai kvalitatīvi skrietu sacensībās, tomēr uz Daugavpili nolēmu braukt. Cerēju, ka, kārtīgi izskrienoties, varbūt pie viena izdosies izskriet arī vīrusu. Un tā nākamajā rītā pēc septiņiem jau biju sarunātajā transportā, lai dotos uz pirmajām šo brīvdienu sacensībām.

5500

Pa ceļam laiks bija diezgan apmācies un vietām pat šķiet lija. Taču Daugavpils sagaidīja ar saulainu rītu. Ārā bija tuvu +10 grādiem, arī vējš no rīta bija jūtams pavisam minimāli. Tā nu uz starta šogad pirmo reizi varēju stāties īsajā formā. Iesildoties gan jutu, ka vēders pēc iepriekšējās dienas minimālās ēšanas šķiet pievilcies pie mugurkaula, taču visādi citādi biju gatavs startam.
Daugavpils gājēju (skrējēju) iela
Liepājā pirms trim nedēļām pirmais kilometrs bija pārāk ātrs (3'06"). Taču šoreiz, neskaitot Artūru Medvedu, kurš no visiem strauji attālinājās jau no pirmajiem metriem, grupa iesāka krietni prātīgāk. Un arī es centos nerauties priekšā un pirmos gandrīz divus kilometrus centīgi turējos grupas vidū.
Taču kaut kur pie otrā kilometra sāku bažīties, ka esam diezgan daudz, un distance tomēr nav pārāk gara, un toerētiski varētu varbūt skriet arī nedaudz ātrāk, un arī grupā skrien divi lietuvieši, kas iepriekš nav redzēti un tāpēc nezināju, ko no viņiem gaidīt.
Tajā brīdī diezgan strauji uzkāpināju, un grupa uzreiz "izstiepās". Nebiju gan gatavs atlikušos vairāk kā trīs kilometrus skriet pa priekšu, tāpēc īsi pirms uzskriešanas uz ceļu gar Daugavu ļāvu, lai vadību pārņem Aigars Feteris, kuram sekoja arī Arnis Ozoliņš. Ar viņiem abiem distancē cīnījos arī Liepājā, toreiz finišēju starp viņiem.
Mans kāpinājums un īsā izvirzīšanās vadībā pēc otrā kilometra
Trešā kilometra laikā, kas veda nedaudz pretvējā, pamazām no sekotājiem sākām atrauties. Pārsimts metrus pēc trešā kilometra atzīmes rotācijas aplis bija kā milzīgs 180 grādu apgriešanās punkts, un distance gar Daugavu veda atkal atpakaļ.
Izskrienot no rotācijas apļa bija jāuzskrien nelielā pacēlumā, kur strauji atkal pieliku tempu un abiem čaļiem paskrēju garām. Pirmajā mirklī likās, ka varbūt viņi neskries līdzi, tomēr drīz vien atkal bijām visi trīs - mēs ar Aigaru vairāk pa priekšu un Arnis no muguras. Nākamā kilometra laikā vēl, šķiet, divas reizes, kad Aigars tika man pavisam blakus, mēģināju nedaudz pielikt tempu. Tomēr no neviena tikt vaļā tā arī nespēju. Ceturtajā kilometrā, kad temps jau likās jūtami pieaudzis, vienā momentā sajutu, ka mana kreisā kāja atkal sajūtas dīvaini, kā tas mēdz būt brīdi pirms kontroles zušanas, taču par laimi tas pārgāja.
Pēdējos sešsimtpiecdesmit metros, kā biju izpētījis vēl pirms starta, vispirms bija jānoskrien lejup no Daugavas uzbēruma, tad neliels pagrieziens pa kreisi, apmēram simts metri taisni, pagrieziens pa labi un tad teju piecsimt metru garš taisns posms līdz pat pašam finišam.
Jau pirms noskrējiena lejup Aigars ar Arni man apdzina, un, ja vēl pirmos simts metrus biju relatīvi tuvu viņiem, tomēr atstarpe strauji pieauga. Varēju tikai noskatīties, kā Arnis man par pārsteigumu apdzen arī Aigaru, un tā arī kā otrais, trešais un es tāpat kā Liepājā atkal ceturtais (17'32") ieskrējām finišā.
Pēdējā puskilometrā Arnim pazaudēju desmit sekundes. Tas ir gaužām daudz. Lai gan, ņemot vērā, ka man vidējais temps šajā posmā bija 3'00"/km, bet viņam 2'40"/km, tad uz viņam līdzīgu finišu droši vien nebūtu bijis spējīgs pat, ja būtu jāfinišē jau pēc pirmā kilometra ar relatīvi svaigām kājām. Pēdējo taisni patiešām skrēju, cik varēju, un kājas beigās bija pavisam tukšas.
Sagurušie (un ne tik manāmi saguruši) finišētāji - Renārs, Arnis, Aigars
Kopumā gan vidējais temps (3'11"/km) bija par trīs sekundēm uz kilometru ātrāks kā Liepājā. Arī distance bija par trīssimt metriem garāka, kas nozīmē, ka spēju skriet ne tikai ātrāk, bet arī ilgāk ātrākā tempā. Līdzīgi kā Liepājā arī šeit trešais kilometrs bija lēnākais no visiem (3'20"), kas jūtami krīt laukā no vidējā, un turpmāk par šo jāatceras, ka tad atslābt nedrīkst. Prieks arī, ka pēc tam ceturtajā kilometrā (3'11") spēju pielikt un piektajā (3'07") vēl vairāk. Un labi bija arī tas, ka vīruss skrienot nelikās traucēklis - lai gan, kas zina, vai bez tā nebūtu varējis paskriet mazliet ātrāk.
Jautrību pēc finiša nodrošināja tas, ka, meklējot organizatoru solītās dušas, dubultā sanāca pagarināt atsildīšanos. Tagad zinu, kur atrodas Daugavpils ledus halle, Daugavpils 3. un 9.vidusskola, un arī to, ka Daugavpils Olimpiskais centrs, pretēji rīkotāju paziņojumam, nebūt neatrodas Raiņa ielā 31, bet gan pavisam uz otru pusi no starta vietas.
Pēc skrējiena un dušu meklēšanas (un arī atrašanas) jutos pamatīgi saguris, un nedaudz vairāk kā trīs stundas, kas bija jāgaida līdz apbalvošanai, pavadīju lēnā garā vispirms mielojoties ar finiša putru, tad ar saldējumu (saldējums pie Didža sudrabainajā busiņā ir tikpat garšīgs kā Makdonaldā un IKEA), un visbeidzot kavējot laiku un ik pa laikam arī kaut ko uzēdot organizatoru minibanketā (par to paldies Aigaram). Katrā ziņā vismaz daļēji skrējiens vīrusa atņemto ēstgribu bija atgriezis.
Apbalvošanā kā neliels mierinājums ceturtajai vietai bija tas, ka, pretstatā Liepājai, šoreiz apbalvoja pirmās sešas vietas. Savukārt negaidītais pārsteigums bija tas, ka pēc ilgiem laikiem beigu loterijā beidzot tiku pie laimesta. Kad balvas un apsveikumi bija saņemti, tad laiks bija doties mājup. Visai jautrā kompānijā, pa ceļam diskutējot par sporta ētiku, par finiša sarunāšanu un naudas balvu dalīšanu distances laikā, un arī par citām lietām, jau ap astoņiem vakarā biju mājās.
Visi tik priecīgi laikam tāpēc, ka tieši uzvarētājs nebija ieradies uz apbalvošanu

3000

Un tad jau klāt bija sestā maija rīts. Kājas pēc iepriekšējās dienas skrējiena Daugavpilī jutās pārsteidzoši labi. Tas nozīmēja vien to, ka startu stadionā nebija iemeslu atlikt.
Piesakoties Ogres stadiona mačiem, nevarēju īsti izlemt, vai gribu skriet 3000 vai 800 metrus. Nezināju, cik labi jutīšos pēc starta Daugavpilī, un vai vispār gribēšu skriet. Bet beigās, nevarot īsti izlemt, pieteicos abiem. Sākotnēji arī atstarpe starp abiem skrējieniem bija ieplānota šķiet četrdesmit vai piecdesmit minūtes, kas gan nav ļoti daudz, tomēr pietiekami, lai kaut nedaudz atvilktu elpu. Un tā kā uztvēru arī šīs sacensības vairāk kā izklaidi un labu treniņu pavisam pie mājām, tad galu galā arī nolēmu, ka startēšu abās distancēs.
Tā kā vienlaicīgi notika gan Ogres atklātais čempionāts gan pieaugušajiem, gan senioriem, tad 3000 metru distancē, kur dalīt pa atsevišķiem skrējieniem būtu diezgan laikietilpīgi, vienā skrējienā startēja gan vīrieši, gan sievietes, gan tie, kas veterāni, gan tie, kas pieaugušie (jeb tie, kas vēl nav veterāni), kopā 19 dalībnieki. No pieaugušajiem (tiem, kas vēl nav veterāni) vīriešu konkurencē gan bijām tikai trīs. Un jau pirms starta bija skaidrs, ka tieši viens no viņiem - Rihards Linde, kam šogad jau pamanījos zaudēt martā Saldus skrējienā, būs tas, ar ko visreālāk man būtu jācīnās par pirmo vietu (arī starp visiem 19 skrējējiem).
Ar otro mēģinājumu palaižot startu, tieši Rihards kā pirmais ļoti strauji uzsāka skrējienu. Šķiet vienīgais arī centos viņam turēt līdzi, esot soļa attālumā. Tomēr pēc pirmā apļa, kad vēl sešarpus jāskrien, dzirdot, ka viņam pirmais aplis ir 1'08", kas ir 8'30" temps uz trīs kilometriem, bija skaidrs, ka tas ir daudz par ātru. Kaut arī centos turēt labu ritmu, tomēr Rihards pamazām atstarpi sāka palielināt. Neticēju, ka viņš šādi spēs skriet līdz galam, tomēr atstarpe nākamos trīs apļus turpināja augt, līdz tā bija sasniegusi jau gandrīz 50 metrus (kas sanāk apmēram 8-9 sekundes).
Taču otrā kilometra beigās sāku manīt, ka ļoti lēnām, bet atstarpe līdz viņam atkal sāk dilt, arī viņa solis vairs nelikās tik pārliecinošs. Šajā brīdī gan ik pa brīdim jau nācās pa kādam skrējējam apdzīt par apli, bet divus apļus pirms finiša sapratu, ka Rihardu noķert ir reāli, ko, šķiet, apmēram 450m jeb nedaudz vairāk kā apli pirms finiša arī izdarīju. Uzreiz centos viņam tikt garām, un pēdējā apļa pirmajos 150 metros pat jau biju iekrājis dažu metru handikapu.
Trīssimt metrus pirms finiša gan galvā pazibēja doma, ka pēdējo apli esmu uzsācis pārāk ātrā tempā, jo likās, ka patiesi arī cenšos skriet ātri. Tomēr uz brīdi sajūtot, ka viņš vairs nav tieši aiz muguras parādījās pārliecība, ka būs izdevies distances beigās izraut uzvaru.
Finiša taisnē dzirdēju vien saucienus "Renār! Renār!", un tikai kādus trīsdesmit metrus pirms finiša sadzirdēju, ka tie saucieni kļūst arvien izmisīgāki. Bet tad jau bija par vēlu, un paātrināties vairs nespēju, un desmit metrus pirms finiša man Rihards atkal paskrēja garām. Tieši viņš beigu beigās bija izrāvis uzvaru.
Rezultāts 9:06.01 gan bija krietni labāks kā biju pirms starta cerējis (Riharda 9:05.40 bija viņa personīgais rekords). Tāda īsta plāna pirms starta gan nebija, un biju cerējis sākumā skriet ar kādu kopā un tad jau distances laikā skatīties pēc situācijas, bet nebiju domājis, ka ātrāk par 9:15 skriešu. Tā, acīmredzot, bija viena no kļūdām, ka nebija plāna. Ja ir plāns, tad pat, ja neizdodas to izpildīt, vismaz ir skaidrs, kur meklēt kļūdas vai ko uzlabot. Bet šādi bez plāna nācās pielāgoties apstākļiem, ko radīja citi.
Līdzīgi kā Daugavpilī arī te vidējais kilometrs bija lēnāks (kilometri laiki varētu būt ap 2'59"-3'07"-2'59" ar pēdējo apli ~67"-68"). Iespējams, ka pēc pirmā pārāk ātrā apļa sabremzējos par daudz, un tikai, jūtot, ka Rihardam tuvojos atkal atguvu pārliecību. Un, protams, pēdējā aplī nevar sapriecāties pārāk ātri, un jāatdod sevi visu līdz pat pēdējam metram.
Savukārt līdzjutējiem ieteikums no malas saukt ne tikai uzmundrinājumus, bet arī vērtīgu informāciju - piemēram, "Tev tuvojas!" vai "Tevi tūlīt noķers!" vai ko tamlīdzīgu, lai ir skaidrs, ka tie saucieni nav uzslavas par labu skrējienu, bet dažkārt arī brīdinājums par to, ka viss neiet tik gludi.
Sākotnējā sacensību programma līdz sacensību dienai bija vairākas reizes koriģēta un iecerētās 40-50 minūšu pauzes vietā līdz 800 metru skrējienam realitātē bija vien divdesmit piecas minūtes Šoreiz gan veterāni startēja atsevišķi un viņiem gan līdz savam skrējienam bija apmēram 50 minūtes.
Šogad Ogres stadionā būs ne tikai Ogres, bet arī Rīgas un Latvijas čempionāts

800

Lai vai kā, pēc pirmā skrējiena biju patiešām saguris. Pauzē paspēju vien padzerties, uz brīdi saģērbties, lai jau atkal drīz vien ģērbtos nost, botu vieta pārvilku naglenes, un uz 800 metru starta stājos, reāli jūtot, ka ķermenis joprojām ir pirmā skrējiena ietekmē.
Vīriešiem bija ieplānoti sākumā divi skrējieni, taču tā kā vairāki sportisti nebija ieradušies, tad visi astoņi, kas bija ieradušies, startēja reizē. Lielākā daļa no tiem gan bija ar personīgajiem rezultātiem ātrākiem par divām minūtēm, tāpēc ar savu 2:07 PB vairāk mērķis bija nepalikt pēdējam, jo bija skaidrs, ka uz sagurušām kājām nekāds super rezultāts nebija gaidāms.
Pēc starta šāviena jau pirmajos simts metros sapratu, ka kājas jau ir galīgi tukšas. Un lai arī naglenēs solis šķiet nedaudz citādāks, tomēr tādā ātrumā galīgi nebija jaudas. Līdz pirmajai 200 metru atzīmei biju apdzinis divus, bet atlikušie pieci jau bija lielā gabalā. Īsti nebija kam mēģināt turēties, un varēju vien sacensties pats ar sevi, un vēl arī nedaudz uz priekšu palīdzēja tikt līdzjutēju saucieni no tribīnēm.
Pērn 800 metrus skrēju pirmo reizi un zināju, ka beigās kājas būs pavisam tukšas, un, lai arī finiša taisnē tā patiesi arī bija, tomēr nez kāpēc palika sajūta, ka tā pa īstam nespēju izlikties. Droši vien 3000 metru skrējiena nogurums bija viens no vaininiekiem. Taču neatkarīgi no tā, ka varbūt svaigas kājas būtu gatavas uz ko vairāk, arī šoreiz apmēram divdesmit sekunžu laikā pēc finiša kājas pārņēma tāds tukšums un atelpoties nenācās viegli. Un tas viss nepāriet vēl labu laiku.
Finiša rezultāts, kā izrādījās, nebija nemaz tik slikts kā pirms starta biju gaidījis - 2:09.52. Tikai nedaudz virs divām sekundēm līdz personīgajam rekordam, kas pēc šodienas šķiet pilnīgi reāli uzlabojams.

~ ~ ~

Beigu beigās garās svētku brīvdienas bija izdevušās diezgan sportiskas. Veiksmīgs skrējiens Daugavpilī, kas ir devis arī vielu pārdomām, kā nākamajos posmos tomēr apskriet Aigaru un Arni, kas, kā izskatās, šogad būs konkurenti vēl ne vienā vien skrējienā. Un ļoti labi divi skrējieni Ogres stadionā, kas noteikti sanāca arī kā labs treniņš. Skaidrs, ka normālos apstākļos ķermenis nav gatavs savam labākajam sniegumam ne pēc slimības, ne arī atkārtoti īsā laikā pēc maksimālas slodzes, taču man patika, un tas, manuprāt, ir galvenais.
Nevaru vēl pilnīgi droši teikt, ka vīruss ir pilnībā atkāpies no organisma, bet, lai to nekaitinātu, pēc divām tik aktīvām dienām, kas noteikti no organisma prasīja gana daudz (mājās pēc stadiona skrējieniem iecerētās diendusas vietā aizmigt nespēju un varēju vien nomodā klausīties, ka sirds turpina sisties krietni ātrākā ritmā kā ierasts), nu ir laiks dažas dienas pavadīt mierīgākā režīmā.

Nav komentāru :

Komentāra publicēšana

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...