trešdiena, 2019. gada 5. jūnijs

Pa Rēzeknes pilsētas kalniem

. . .

Pagājušajā sestdienā Rēzeknē bija kārtējais Skrien Latvija posms - jau trešais šogad. Šķiet, ka no šī gada skrējieniem šis bija vispiemērotākais, lai ne tikai ieskrietu trijniekā, bet pie veiksmes varbūt pat pacīnītos par uzvaru. Bet vienmēr ir kāds bet...
Pēc maija sākumā noskrietiem trim startiem divās dienās, biju apņēmības pilns turpināt gatavošanos startiem, lai kļūtu vēl ātrāks. Pa vidu vēl arī paguvu gan noskriet treniņu kopā ar Māri no pulsometrs.lv un, esot intervējamā lomā, ierakstīt video interviju - Aplīša sarunu (video skatīt - šeit), gan arī nu jau trešo gadu pēc kārtas būt TV tiešraides studijā, komentējot notikumus Rīgas maratona trasē.
Taču apņēmība kļūt ātrākam laikam gan šoreiz (kā tas ir jau ne pirmo reizi) bija lielāka kā varēšana, jo kaut kad maija vidū sajutu nepatīkamas sāpes kādā no muskuļiem vietā, kur labā kāja pievienojas vēderam. Kā ierasts, pirmās pazīmes par diskomfortu ignorēju, paspēju vēl uzskriet vienu ātruma treniņu, bet pēc tam sapratu, ka sāpes traucē arī normāli skriet. Tā nu pirmspēdējā nedēļā pirms Rēzeknes skrējiena trīs dienas no skriešanas izlaidu vispār un noskrēju vien knapi divdesmit kilometrus pa visu nedēļu.
Abi ar manu pārinieku TV tiešraidē - Gustavu Terzenu. No rīta vēl smaidīgi pirms septiņu stundu TV maratona.
Pamazām, pa pāris minūtēm dienā liekot klāt, gan atkal sāku skriet, taču vēl pāris dienas pirms Rēzeknes spēju noskriet vien pusstundu. Un arī tie nebija bezsāpju skrējieni. Lai arī vienu brīdi pat biju apsvēris domu, ka varbūt uz Rēzekni braukt nav vērts - galu galā kāja joprojām sāpēja, nebiju gandrīz divas nedēļas normāli skrējis, kur nu vēl spējis uzskriet kādu ātruma treniņu, un nebiju arī drošs, ka sacensību tempā vispār spēšu skriet. Taču beigu beigās izlēmu, ka uz Rēzekni kaut vai ekskursijas pēc jāaizbrauc.
Kāpēc Rēzekne bija pateicīgākā vieta, kur cīnīties par uzvaru (nu vismaz būt pavisam tuvu uzvarētājam)? Tāpēc, ka Rēzeknes piecu kilometru apļa trases profils ir kalnā augšā-kalnā lejā-kalnā augšā-kalnā lejā un tad vēl viens atlikušais kilometrs pa līdzenumu. Rēzeknes kāpumi man allaž ir padevušies gana labi, un kalnos vispār parasti ir bijusi neliela priekšrocība pret lielāko daļu skrējēju. Tāpēc uz kalnu rēķina noteikti kaut kāda priekšrocību varētu gūt, salīdzinot ar līdzenajām trasēm. Papildus tam Rēzeknē nestartēja iepriekšējo divu posmu uzvarētājs Artūrs Niklāvs Medveds, un arī divi mani šī gada ciešākie konkurenti Skrien Latvija ~5km distancē - Arnis Ozoliņš un Aigars Feteris, dienu iepriekš bija startējuši stadionā 1500m distancē, kas varbūt nelielu papildus nogurumu kājās bija atstājis.
Kā būtu bijis, ja šīs pēdējās divas nedēļas būtu sanācis normāli paskriet neviens nevar zināt - tāpat kā nav zināms kā izskatītos tante, kurai būtu riteņi (lai gan droši vien ne pēc tramvaja). Taču rezultāts bija tāds kā parasti šogad, lai arī distancē vairākkārt uzņēmos iniciatīvu un savu plānu par skrējienu izpildīju diezgan labi.
Pirmie metri
Startā pirmo kalnu ļoti ātri uzskrēja Jānis Razgalis, kurš teorētiski gan arī bija reālākais pretendents uz uzvaru. Pirmajā kalnā gan negribēju piekrist pārējo relatīvi zemajam tempam un centos tajā uzskriet diezgan aktīvi. Otrajā kilometrā gan ļāvu sevi apdzīt gan Aigaram, gan Arnim, un lejup skrienot no lielā Atbrīvošanas alejas kalna, pat nedaudz bija jāpacenšas lai viņus nepalaistu prom (lejup skriešana pretī skriešanai augšup nekad man nav lāgā padevusies). Tajā brīdī biju nedaudz pārsteigts, ka kopā ar mums ir arī Kristiāns Upenieks, kas, lai arī iepriekšējos posmus ir bijis vienu vai divas vietas aiz manis, taču tā reāli nekad nav piedalījies savstarpējā cīņā.
Sākoties trešajam kilometram atkal skrējām atpakaļ kalnā un tur jau atkal centos tempu kāpināt un kalnā jau atkal skrēju esot otrajā vietā. Uz brīdi pat, šķiet, biju ieguvis pāris metru atstarpi no sekotājiem, un likās, ka, skrienot augšup garajā kāpumā, nedaudz arī tuvojos priekšā līderpozīcijā esošajam Jānim.
Šeit vēl pirmajā kāpumā - baigi grūti neizskatās
Taču, kad kāpums sāka izlīdzināties, Arnis ar Aigaru atkal bija blakus. Pa kalnu noskrēju viņiem aiz muguras, un sākoties pēdējam kilometram uz brīdi vēl centos diezgan sparīgi skriet, lai neļautu čaļiem aizbēgt, taču apmēram 700-800 metrus pirms finiša Arnis straujāk pielika tempu, Aigars mēģināja viņam sekot, taču man spēki bija galā. Un tajā brīdī vairāk sāku domāt par to, vai aizmugurē esošais Kristiāns, kura pārspēšanu pirms starta ar savām ne pārāk pārliecinošajām sajūtām patiesībā biju nolicis kā galveno mērķi. Iespējams, ka pirms starta galvā noliktā doma, ka mērķis ir ceturtā vieta nevis kas augstāks, arī psiholoģiski ietekmēja to, ka par visām varītēm šajos pēdējos pārsimts metros necentos Arnim un Aigaram turēties līdzi nedaudz ilgāk.
Ar dāvanām rēzeknieši neskopojās
Galu galā finišā ceturtā vieta (17:07). Divdesmit divas sekundes aiz uzvarētāja, kas ir vistuvākais laiks uzvarētājam šajā sezonā. Lai arī skrienot kāja īsti nesāpēja - vienā brīdī vien mistiski kaut kas sāka durt pēdā vienā no lejupskrējieniem, un varētu domāt, ka pirmsstarta trauma netraucēja, tomēr kvalitatīvi spēju noskriet vienīgi četrus kilometrus un pēdējā īsti pielikt vairs spēka nebija - tās gan noteikti bija pēdējo divu nedēļu (ne)trenēšanās sekas. Ar visu to gan vidējais temps (3:13/km) bija visnotaļ pieklājīgs šij trasei.
Nobeidzot, jāsaka, ka Rēzeknes pusmaratons man šķiet ir izceļams ar to, ka šajā posmā šķiet arī ir viens no lielākajiem vietējo skrējēju īpatsvariem, kas kuplināja kopējo skrējēju skaitu, un noteikti ir organizatoru nopelns dabūt uz starta tik daudz rēzekniešus. Kā vienīgā piezīme par trasi man ir par trases marķējumu ar konusiem beigu daļā gar Gōru. Tur konusi nez kāpēc bija izlikti nevis pa iekšējo, bet gan ārējo malu, kas ļāva skrējējiem apzināti vai neapzināti (tai skaitā arī abiem man pa priekšu skrienošajiem) nogriezt nelielu trases posmu pa zāli. Bet visādi citādi Rēzeknē man patika, un kā labs punkts uz "i" bija vakarā pēc skrējiena izbaudītā pelde Rēzeknes āra baseinos, kas pagaidām ir vienīgā vieta Latvijā, kur ir lielais āra apsildāmais baseins ar veseliem pieciem 25 metru gariem celiņiem.
Bet nu pavisam īsa starpsacensību pauze, jāsaved kārtībā tā sāpošā kāja, kas pēc Rēzeknes tomēr joprojām ir jūtama, un jau pēc pusotras nedēļas būs laiks doties uz Ventspili, lai varbūt pēc trim ceturtajām vietām beidzot sanāktu kas labāks.

Nav komentāru :

Komentāra publicēšana

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...