Taču apmēram pirms gada - iepriekšējā ziemā, sapratu, ka ziema, iespējams, ir brīdis, kad tomēr piedomāšana pie elpošanas var dot arī kādu labumu.
Pēdējos gados arvien vairāk ziemas skriešana man nepatīk ne tikai tāpēc, ka zem kājām ir slidens, bet arī tāpēc, ka gaiss ir pārāk auksts, un plaušām (manām) vēsais gaiss nepavisam nepatīk. Bronhīti un plaušukarsoņi ir bijuši regulāri viesi manās plaušās praktiski ik ziemu jau kopš agras bērnības, bet kopš COVID slimošanas, šķiet, ka plaušām kaites ķeras klāt vēl vieglāk.
Ikdienā skrienot, vairums parasti elpo caur muti. Tas nozīmē, ka aukstais gaiss pa tiešo nokļūst plaušās. Toties, elpojot caur degunu, ieelpotais gaiss tiek gan sasildīts, gan samitrināts. Tā nu pērnajā ziemā nolēmu, ka taisīšu eksperimentu un centīšos skrienot, vismaz ziemā, elpot caur degunu.
