Muti ciet, elpo caur degunu!

Viens no biežākajiem jautājumiem, ko esmu saņēmis no skriešanas uzsācējiem ir - "Kā pareizi jāelpo skrienot?". Uz ko parasti atbildu - "Kad mēs ejam, tad taču nedomājam, vai ieelpot uz katru otro vai katru piekto soli. Un tā nav arī lieta, uz ko pārmērīgi fiksēt uzmanību skrienot.". Vismaz man allaž ir bijusi pārliecība, ka elpošana dabiski pielāgojas skriešanai (nevis otrādi). Skriesi ātrāk - elposi biežāk, skriesi lēnāk - elposi mierīgāk.

Taču apmēram pirms gada - iepriekšējā ziemā, sapratu, ka ziema, iespējams, ir brīdis, kad tomēr piedomāšana pie elpošanas var dot arī kādu labumu.

Pēdējos gados arvien vairāk ziemas skriešana man nepatīk ne tikai tāpēc, ka zem kājām ir slidens, bet arī tāpēc, ka gaiss ir pārāk auksts, un plaušām (manām) vēsais gaiss nepavisam nepatīk. Bronhīti un plaušukarsoņi ir bijuši regulāri viesi manās plaušās praktiski ik ziemu jau kopš agras bērnības, bet kopš COVID slimošanas, šķiet, ka plaušām kaites ķeras klāt vēl vieglāk.

Ikdienā skrienot, vairums parasti elpo caur muti. Tas nozīmē, ka aukstais gaiss pa tiešo nokļūst plaušās. Toties, elpojot caur degunu, ieelpotais gaiss tiek gan sasildīts, gan samitrināts. Tā nu pērnajā ziemā nolēmu, ka taisīšu eksperimentu un centīšos skrienot, vismaz ziemā, elpot caur degunu.

Pirmie mēģinājumi bija diezgan neveiksmīgi. Ja visu mūžu esi skrienot elpojis caur muti, un nu mute ir ciet un jāelpo caur degunu, tad pirmajā brīdī ir sajūta, ka gandrīz uzreiz sāk aptrūkties gaiss. Pirmajos skrējienos deguna elpošana sanāca varbūt augstākais kādas 10-20 sekundes no vietas, kam sekoja kārtīga aukstā gaisa saelpošanās, lai kompensētu šķietamo skābekļa nepietiekamību.

Tomēr pamazām ķermenis sāka pierast, un drīz jau varēju skriet vairākas minūtes no vietas, elpojot caur degunu, un tikai pa retam prasījās kādu dziļāku ieelpu caur muti.

Grūti teikt, vai tas bija tieši jaunās elpošanas dēļ - droši vien arī siltāka ziema palīdzēja, taču iepriekšējo ziemas periodu iztiku bez īpašas slimošanas.

Šogad, atsākoties vēsajam laikam, atkal centos vairāk elpot caur degunu. Lai arī nedaudz tāpat nākas piedomāt un atcerēties, ka jāelpo tieši caur degunu, tomēr vairs nav sajūtas, ka pietrūktu gaisa. Mierīgos treniņus nu varu pavadīt, pilnībā elpojot tikai caur degunu. Kad skrienu ātrāk, tad tas ir tāds mikslis starp mutes un deguna elpošanu. Pavisam ātri skrienot, elpot caur degunu gan kļūst diezgan grūti, taču ziemā ļoti ātri skriet arī tik bieži nevajag.

Internetā var atrast, ka elpošana caur degunu ne tikai sasilda un mitrina gaisu, bet arī to attīra un arī palīdz izdalīties slāpekļa oksīdam, kas savukārt atvieglo skābekļa nokļūšanu līdz šūnām.

Tāpēc, ja arī Tu vēlies, ziemā skrienot, mazāk elpot auksto gaisu, tad pamēģini elpot caur degunu. Sāc pamazām. Pirmajās reizēs pamēģini to darīt tikai uz īsu brīdi, bet ar katru skriešanas reizi mēģini to darīt nedaudz ilgāk. Atceries arī, ka, jo lēnāk skriesi, jo elpot caur degunu būs vieglāk. Bet ar laiku to varēsi darīt gana brīvi arī pie ātrāka tempa.