Oslo WC

WC ir pasaules kauss un nekas cits. Rīt no paša rīta braucu prom uz Oslo Norvēģijā, kur būs šī gada Pasaules kausa 4. un 5.posms. No Latvijas brauc arī Aija Skrastiņa, Mārtiņš Sirmais un Edgars Bertuks.
Tā nu ziemā izdomāju, ka būtu interesanti uzskriet šādā mačā un pakrāt pieredzi, un par cik neviens šķēršļus manam startam nelika, tad nu tagad pāris dienas paspēšu uzskriet norvēģu mežos, kas līdz šim vēl ne reizi nav darīts.
Dalībnieku pašā Pasaules kausā nav pārāk daudz - šķiet 69 vīriešiem, tāpēc domāju, ka pirmais 40nieks, kas tiek pie WC (PK) punktiem, būs kā minimālais mērķis. Taču paralēlais mačs gan būs iespaidīgs, drīzāk gan WC ir paralēlais pasākums O-Festivalen, jo tajā startam reģistrējušies vairāk kā 7000 dalībnieku - tāds mazais O-Ringens.
Piektdien WC ietvaros paredzēta vidējā distance ar startu plkst.14:00, savukārt 6dien pustrijos būs garā distance, kas būs kā iedzīšana pēc vidējās distances rezultātiem.tas nozīmē, ka tur noteikti būs liela maukšana, jo gan jau ka cilvēku kopā būs daudz un gandrīz 16 kilometri ar visnotaļ lielu kāpumu arī nav joka lieta.
Rezultāti un vēl kaut kāda papildus info ir atrodama O-Festivalen mājas lapā, organizatori sola arī Live rezultātus.

Pirmie no Latvijas

Šī gada Jukolas stafete ir garām, un 60.Jukolas sarakstos pirmo reizi bija atrodams arī Ogre OK nosaukums. Ceļošana mums bija tikpat kā profesionāļiem, ierodoties vien 5 stundas pirms starta un aptuveni pusotru stundu pēc mana finiša jau devāmies atpakaļ uz mājām. Jāatzīst gan, ka ar visu vēlo ierašanos atradām gluži labu telts vietu smilšu placī pavisam netālu no Jukolas info telts. Varējām tikai vairāk piestrādāt pie tā, lai teltī netiktu ūdens, kā rezultātā stiprā lietus dēļ abas manas somas no rīta atradās palielā peļķē. Taču kopumā ar dzīvošanu viss bija kārtībā.

Laikapstākļi gan nebija diez ko patīkami, jo pirmo reizi manā 4 gadu Jukolas pieredzē lija lietus. Tamdēļ arī no pirmā etapa vien redzēju pirmos divus radio/TV punktus, pēc tam gan stiprā lietus, gan lielā saguruma dēļ devos pie miera. Bet nu gulēšana gan diez ko diža nesanāca, domāju, ka labākajā gadījumā kopā pa nakti ar vairākiem pārtraukumiem gulēju kādas 4 stundas. Ik pa laikam pamodos, kad kāds no mūsu pirmajiem etapiem bija laukā no meža, vēlāk arī aukstums un izsalkums sāka traucēt miegam. Kad pirms sešiem beidzot cēlos un sāku pamazām gatavoties startam, tad joprojām galva bija tāda diezgan dulla, bet nu par laimi kājas vismaz tajā brīdī jutās tīri OK.

Ierodoties Jukolā, tikām arī pie jaunas lampas, tā ka noskaņojums pirms starta bija gana labs. Par lampas akumulatoru jāsaka paldies Marģeram, kurš mums to laipni aizdeva uz Jukolas laiku.

Pirms mača komandai bija divi mērķi - labākā Latvijas komanda un pirmais simtnieks. Pirmais mērķis tika izpildīts, un lai arī tas nāca ne tik viegli kā cerēts, tomēr prieks no tā nav mazāks. Savukārt ar to simtnieku gan nesanāca kā gribēts. Tīri teorētiski, tāpat kā iepriekšējos gados, ja atņemtu lielās komandas kļūdas, tad starp 100 labākajām komandām varētu arī ieskriet, tomēr gan ne pārāk veiksmīgais Kristapa skrējiens pirmajā etapā, kā rezultātā izejas pozīcija nebija diez ko laba, gan arī vēl dažas lielākas kļūdas mūs vairāk tuvināja nevis 100., bet gan 200.vietai.

Jāatzīst gan, ka Kristapa piedzīvojumi pirmajā etapā ir diezgan saprotami, jo pirmā reize Somijā un vēl pa nakti nozīmēja, ka labs skrējiens padotos vien pie lielas veiksmes. Viņa finišu gan nesagaidīju, bet 549.vietā mežā tika ielaists Raivo, kurš noskrēja patiešām labi un pacēla mūs uzreiz par 313 vietām uz 236.pozīciju. Trešajā etapā Andris Kivlenieks pacēla mūs uz 158.vietu. Andris arī izcīnīja individuāli augstāko vietu no visiem komandas dalībniekiem - 77.vieta, tomēr jau distances sākumā viņš palika bez kompasa, kurš uz kāda no akmeņiem tika pārsists, kā arī distances otrajā pusē lampai ar kuru bija skrējis Kristaps jau pirmajā etapā, beidzās baterija.

Pēc Andra finiša jau parādījās atkal cerības, ka pirmais simtnieks tomēr ir iespējams, taču 4.etapā Ivars sakļūdījās un nolaida mūs par 30 vietām uz leju. Piektajā etapā man patīkamu pārsteigumu sagādāja Mārcis, kurš laikam bija ņēmis vērā pirmsstarta norādījumus, ka galvenais ir nevis ātrums, bet precizitāte. Ar dažām nelielām kļūdiņām distancē Mārcim individuāli 119.vieta un atkal bijām pacēlušies - 166.vieta. Šajā brīdī bijām arī diezgan pārliecinošā Latvijas komandu saraksta augšgalā, apmēram 8 minūtes vinnējot Kāpu, taču Andris Kosmačevs 6.etapā, lai arī sācis bija ļoti labi, tomēr pamatīga kļūda distances otrajā daļā mūs atsvieda uz 183.pozīciju un mežā devos gandrīz 3 minūtes aiz Jāņa Peilāna no Kāpas. Kā izrādās, tad arī Vigas komanda bija turpat blakus, un viņu pēdējais etaps bija devies mežā apmēram minūti aiz manis.

Pašā sākumā jau nedaudz kļūdījos uz pirmo punktu, pieskrienot pie blakus farsta, tālāk jau sāku izmantot iepriekšējo skrējēju atstātās takas. Pie 6.punkta ieraudzīju Jāni, kurš punktu paņēma nedaudz pirms manis. Nākamos divus etapus vēl viņš bija priekšā, taču tālāk bija pagarš etaps, kur etapa vidū Jānis uzrāpās kalnā un nospriedu, ka viņam varbūt cits farsts, vai arī vienkārši cits ceļa variants. Punktu gan pats paņēmu ar pārāk lielu līkumu, taču biju diezgan drošs, ka esmu viņam priekšā. Vēl pēc 2 punktiem, kur pa vidu paspēju piedzīvot diezgan iespaidīgu kritienu, par laimi bez nopietnām sekām, atzīmējoties un pētot ceļa variantus uz garo etapu, Jānis pieskrēja paņēma punktu un nogāja pa kalnu uz leju, savukārt es izvēlējos skriet pa augšējo mežizstrādes taku. Garajā etapā diezgan ilgi līdz lielajam ceļam skrēju viens, bet, uzskrienot uz ceļa, ieraudzīju Ati Dandenu, kurš it kā bija startējis kaut kad īsi pēc manis, un kā izrādās pēc splitiem skatoties, punktā pirms garā etapa bija atzīmējies pirms manis, bet pirms tam viņam bija nedaudz īsāks farsts.

Lai vai kā pašu punktu garā etapa beigās abi nokļūdījāmies un paņēmu to nedaudz pirms viņa, uz nākamo gan atkal skrējām kopā, bet atkal viņš uzkļūdījās un tālāk jau skrēju pa priekšu, lai gan biju pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir aiz muguras. Vēlāk gan pamanīju, ka Ata aiz muguras nebija, bet tur bija viens norvēģis un vēl kāds skrējējs. Viņiem pa priekšu tad kādu laiciņu skrēju, pa vidu arī trāpīju uz lentām, kuras bija apvilktas apkārt purvam, taču kartē iezīmētas nebija, drīz pēc tam arī uztaisīju kļūdu. Puiši, protams, līdzi, bet nu uz nākamo punktu jau viens no viņiem aizskrēja vairāk pa priekšu. Tālāk jau sekoja mana, šķiet, lielākā kļūda - uz 202.punktu (varbūt gan tomēr pēc garā etapa vairāk laika pagāja kamēr punktu atradu). Tomēr arī šeit diezgan ilgi noskraidīju, jo biju nedaudz savādāk iztēlojies kartē zīmēto un dabā esošo. Punktu pirms manis paņēma Atis, kurš arī pateica, ka punkts ir atpakaļ, taču tā arī bija pēdējā reize distancē, kad viņu redzēju - finišā viņš bija bijis kādu pusminūti pirms manis. Paņemot punktu, atkal satiku norvēģi, kurš arī bija uzkļūdījies, aizskrienot kaut kur citur kā es, viņu gan pēc tam uz ilgāku laiku redzēju vien distances pašās beigās.

Tālāk atkal sekoja divi salīdzinoši labi veikti etapi, taču pēc tam sakļūdījos tajā pat rajonā, kur gan Kristaps, gan Andris Kosmačevs bija uztaisījuši kļūdas - 72.kp rajonā. Joprojām īsti neesmu pārliecināts, kā īsti līdz punktam nokļuvu, jo, pa ceļam skrienot, šķita, ka esmu pavisam kur citur. Uz šo joku atkal zaudēju etapā kādu pusotru minūti, bet pēc tam gan vairs lielu kļūdu nebija, lai arī divos farsta punktos vēlāk gan paspēju paviesoties.

Jau divus punktus pirms skatītāju punkta sākās skrienamāks mežs un priekšā skrienošie 7.etapa džeki manāmi palielināja ātrumu, centos gan neatpalikt, un līdz skatītāju punktam bijām jau vismaz 5 kopā, un man jau bija skaidrs, ka nu vairs nekāda mierīgā skriešana nebūs, jo visi cīnās par vietu stafetes finišā un tātad arī numuru nākamajam gadam. Pēc skatītāju punkta jau pieminētais norvēģis izvēlējās apskriet jaunaudzi, kas izrādījās ātrāk kā skrienot cauri, kā darīju es un vēl vismaz divi skrējēji, ar to arī norvēģa apdzīšanas plāni beidzās, jo jutu, ka viņu apdzīt vairs neizdosies. Līdz pēdējam punktam izdevās gan apdzīt tomēr vēl divus sportistus, un pēc splitiem skatoties, it kā arī esmu vienu finišā apdzinis, lai gan neatminos, ka tur kāds būtu bijis. Tas viss kopumā deva 164.vietu, kas nozīmē, ka nākamgad startēsim no 5. starta rindas.

Savā etapā biju noskrējis ar 88. rezultātu, ap daļai izpildot arī savu personīgo uzdevumu - tikt 100niekā, lai gan cerēju arī varbūt pie veiksmes tikt 50niekā, kas gan jāatzīst būtu bijis diezgan grūti paveicams, it sevišķi, ņemot vērā tomēr diezgan daudzās kļūdas, kur kopā atstāju vismaz 7-8 minūtes. Īsi pirms skatītāju punkta gan arī parādījās sajūta, ka spēki sāk iet uz beigām, varbūt arī tāpēc beigu aplītī neizdevās apskriet vēl kādu komandu. pa vidu skrienot, gan arī man īpaši nepatika tie iepriekšējo etapu skrējēji, kas visu laiku maisījās pa kājām, lai gan citi bija diezgan zolīdi un smuki pagāja nost, taču citos gadījumos nācās nedaudz pagrūstīties, lai tiktu garām un ātrāk uz priekšu.

Kopumā Jukola noteikti vērtējama pozitīvi, un jau ir sākušās runas par nākamā gada komandas veidošanu. Tā, ka nākamgad Jukolā būsim atkal un centīsimies atkal tikt tajā ļoti gribētajā 100niekā.

Tilpums

Žāvējot bučus nonācu pie atklājuma, ka viena orientēšanās apava tilpums ir tieši viens avīzes "Diena" eksemplārs.

Nakts sviedri

Vakar bijām uz Jukolas treniņdistanci Lilastē, 9km distance ar startu īsi pirms 12 naktī - tātad lampas visiem galvā, lai kārtīgi var Jukolai sagatavoties. Lai arī pa nakti ar karti neesmu skrējis īpaši daudz, tomēr ar katru reizi tas paliek aizvien interesantāk un arī rodas jaunas mācības.
Vakar it sevišķi patīkamas bija gaisa plūsmu maiņas - skrienot gar jūras krastu nāca riktīgs siltums no jūras, taču mežā izcirtumā atkal bija aukstā josla. Lai vai kā joprojām nevaru saprast kāpēc vienmēr, skrienot pa nakti, no meža iznāku pilnīgi slapjš no sviedriem. Teorētiski taču naktī ir vēsāks un vajadzētu svīst mazāk.
Nakts skriešana arī ļoti labi iemāca etapa vidū nelasīt visādas liekās detaļas, kuras parasti dienas laikā tiek piefiksētas, it sevišķi, ja lampa nav tā izcilākā, tad ne īpaši tās detaļas ir samanāmas, ne arī īpaši daudz laika ir uz tām skatīties. Ja aiz muguras jūti kādu lampu tuvojamies, tas liek skriet aizvien ātrāk un kļūdīties mazāk. Atmetot sīkās detaļas pa vidu un skrienot uz lieliem orientieriem pirms punkta, sanāk ļoti laba etapa vienkāršošana, kā vajadzētu skriet arī pa dienu.

Jukola is coming

Līdz Jukolas startam atlikušas 9 dienas un nedaudz vairāk par 10 stundām.
Vakar notika pēdējā atlase uz Jukolas komandu - skrējām krosu divreiz pa 4,1 km aplim, kas sakrīt ar Zilo Kalnu slēpošanas trases apli. Skrējēji bijām seši, vēl arī 2 līdzjutēji un tas kopumā veicināja to, ka tika sasniegti ļoti labi rezultāti. Pirmo apli skrienot sākumā pavisam mierīgi, noskrēju 16:32, par ko biju ļoti pārsteigts, jo līdz šim manis paša uzstādītais apļa rekords bija 15:21, kur ne tuvu nebija tik mierīga skriešana kā te. Otro apli noskrēju vēl nedaudz ātrāk 16:13, mani gan otrajā aplī apdzina Kristaps, kurš uzstādīja jaunu apļa rekordu 15:15, lai gan arī viņš pašas beigas pat nemaz tik ļoti nebija centies. Tā ka nu sanāk, ka zem 15 minūtēm paskriet ir gluži reāli.
Lai arī pats sākumā biju domājis, ka vispār neskriešu, jo otrdien traumētā kāja, lai arī top aizvien veselāka, tomēr joprojām sāp. Taču, pateicoties tam, ka biju kārtīgi to notinis, skriešanai tā daudz netraucēja, ja nu vienīgi bija jābūt uzmanīgākam skrienot no kalna. Nedaudz, protams, arī bija sagurums pēc iepriekšējās dienas Reljefa un NBS krosa, taču kopumā esmu ļoti apmierināts ar uzrādīto laiku, jo zem 33 minūtēm divi apļi ir patiešām labs rezultāts.

Līdz ar krosa beigām tapa skaidra arī Jukolas komanda. Bija jāpieņem vairāki grūti un varbūt ne tik patīkami lēmumi, taču domājams, ka pēc spēku samēriem šie ir pašreiz spēcīgākie vīri - Kristaps, Rencis, Mārcis, Andris K., Andris K., Raivo un Ivars. Par etapu secību vēl līdz galam izlemts nav, taču apmēram jau ir skaidrs, kuram kas būs jāskrien.
Būsim arī viena no retajām komandām, kurai līdzi būs savs rezervists, kurš pie reizes arī būs mums šofera vietā - Vilnis, un ja nu kādai komandai trūkst vēl kāds dalībnieks, domāju, ka viņš ar lielāko prieku būs gatavs uzskriet.
Biļetes arī vakar tika nopirktas, un nu vēl pēdējās sagatavošanās dienas (piemēram, Kāpas rīkotais nakts treniņš šo piektdien), lai Jukolā varētu nostartēt godam un noliktos mērķus izpildīt.

Trauma

Šodiena ir sanākusi visnotaļ neveiksmīga. Varētu jau teikt arī, ka labās lietas mijās ar sliktajām, bet nu šobrīd sajūtas ir nepatīkamas.

No rīta piedalījos NBS krosā. Tā kā NBS sporta klubs to rīkoja sadarbībā ar Ogres 54.ITB bataljonu, tad kross notika tepat Ogrē. Visas cerības, ka jau ap 12iem būšu mājās, jo bataljonā bija jābūt plkst.10, izplēnēja, kad izrādījās, ka īsi pirms 11iem tikai ir atklāšanas parāde un starts ir 12os, piedevām man bija ticis otrais skrējiens, kas startēja tikai pus1os.
Otrais skrējiens bija saveidots jūtami spēcīgāks, kā nekā tajā startēja tādi vīri kā Valērijs Žolnerovičs un Viktors Sļesarjonoks, kas savu varēšanu skriešanā ir pierādījuši arī ārpus Latvijas. Manā skrējienā bija arī Mikus Žagata, bet kopā, šķiet 19 skrējēji. Jāskrien bija 2 apļi, katrs nepilnus 1,7km garš. Starts bija kalna galā un sākums tāpēc gāja pa kalnu uz leju, pa visai grumbuļainu taku, tad gabals pa līdzenu taku, un beigas aplim bija pret kalnu.
Pirmajā aplī jutos vēl diezgan labi un centos skriet kopā ar priekšējo grupiņu, apļa otrajā daļā pirmie trīs gan nedaudz sāka atrauties, toties apdzinu Miku, un pirmā apļa laiks bija 5:06, kas sanāk 3:02 min/km. Otrā apļa sākumā, lejup no kalna, Mikus mani apdzina un sāka pamazām attālināties. Drīz vien man iestājās jūtams plīsiens, skaidrs, ka pirmo apli biju skrējis par ātru. Drīz vien mani apdzina 2 sportisti, bet tad sekoja pats sliktākais visā skrējienā. Uz pavisam līdzenas vietas pagriezu potīti, tā ka nokrakšķēja vien, līdz finišam gan bija vairs kādi 400-500 metri, un izdevās īpaši ātrumu nesamazinot arī tikt līdz galam ar rezultātu 10:49. Uzreiz pēc finiša medicīnas darbinece man sasmērēja traumēto vietu ar kaut kādu vēso gēlu, sasaitēja un tad nu, vēl īpašas sāpes nejuzdams, soļoju atpakaļ uz bataljonu, lai pārģērbtos.
Bataljonā, protams, bija jāgaida noslēguma ceremonija un apbalvošana. Rezultātos savā V-1 grupā biju 7.vietā, kā izrādījās tad pirmā skrējiena uzvarētājs bija zaudējis man ap pusminūti.

Šodien bija arī diena, kad Reljefā mums bija pirmā atlase uz Jukolas komandu. Tā kā Jukola ir svarīga lieta, un lai arī visticamāk, izlaižot šo atlases pasākumu, tik un tā komandā tiktu, tomēr uz mežu aizbraucu. Starta vieta bija pavisam netālu no tās liktenīgās vietas, kur biju pagriezis kāju. Mājās kāju cītīgi notinu ar elastīgo saiti, uzvilku garās zeķes, pa virsu vēl potīti saturošo zābaciņu, un tāds nu biju gatavs distancei. Kāja ari beidzot bija nedaudz sapampusi, un sāpes nedaudz lielākas, tomēr jācer, ka nekas baigi nopietns tas nebūs. Pa ceļiem skrienot trieciens uz kāju ir nedaudz lielāks, bet pa mežu, kur pamats ir mīkstāks, skriet var tīri labi, tikai bija jāuzmanās, ka vēl nepagriežu kāju, jo katrs sašķiebiens bija gana sāpīgs. Jau uz 3.KP biju apdzinis Kristapu, kurš bija startējis 4 minūtes pirms manis, pēc tam gan viņš mani atkal noķēra un apdzina un pa ceļu nedaudz atrāvās. Taču pie punkta atkal bijām kopā. Uz nākamo katrs aizgājām savu variantu, un nākamo, kā jau man pašam arī likās, paņēmu krietni pirms viņa. Pēc tam viņš mani atkal pieķēra tikai pēc 3 punktiem, taču pēc tam atkal neliela kļūda no viņa puses, un beigās finišēju nepilnu minūti pirms viņa. Kā beigās izrādījās, tad šodien kļūdījušies bija pilnīgi visi, un ar visu savu kļūdu uz pirmo punktu, kur atstāju vairāk kā minūti, šodien biju labākais. Citi bija taisījuši vēl lielākus brīnumus. Tā ka nu sanāk, ka pirmo atlasi esmu vinnējis, un rītdienas atlases krosu iespējams izlaidīšu. Viss gan atkarīgs kā jutīsies kāja.

Run and test

Ir pagājis Eiropas čempionāts un līdz ar to ir beigusies arī mana darba nedēļa, jo pagājušo nedēļu pavadīju Ventspilī cītīgi palīdzot dažnedažādos darbos. Galvenais uzdevums, kāpēc vispār tiku iesaistīts šajā pasākumā, bija rakstu sagatavošana eoc2008.lv un orientesanas.lv mediju komandas sastāvā. Līdz ar iesaistīšanos orientesanas.lv esmu ticis arī pie sava autora identifikatora "renarsr", un ja nu kādreiz vēl izlemšu kaut ko uzrakstīt, tad pēc "renarsr" varēs atpazīt, ka tas esmu es.

Taču papildus mediju pienākumiem biju nodarbināts arī kā EČ distanču testētājs. Kopā ar Gati Caicu no rīta pirms mača sākuma, bet pēc punktu uzlikšanas izskrējām distances, lai pārbaudītu, vai visi punkti un punktu numuri ir savās vietās. Ja neskaita sprinta kvalifikācijas punktus, kur vienkārši bijām sadalījuši punktus uz pusēm, tad pārējos skrējienos Gatis skrēja sieviešu distaci, bet es vīriešu. Līdz ar to sanāca, ka čempionāta laikā esmu veicis visus kvalifikācijas skrējienus ar visiem farsta punktiem un visus A finālus, tāpēc ir sanākusi laba karšu nometne. Tā kā cītīgi bija arī jāpārbauda vai punkti ir pareizi novietoti pēc leģendām, tad noteikti mana leģendu uztvere ir uzlabojusies vairākkārt. Nu ir arī skaidrs, ka leģendu noskaidrošana pirms punkta paņemšanas ir ļoti nozīmīga, jo vidējā distancē bija vairāki punkti, kur atrodot īsto kalniņu, bet neesot tam īstajā pusē, punktu tā arī varēja neieraudzīt.
Brīvajā dienā arī kādu pusotru stundu nodarbojāmies ar ceļa būvniecību, kad līdzinājām grants kaudzes uz ceļa, lai dalībnieki varētu izbraukt milzu bedres. Tagad Jaunupes iedzīvotāji var būt pateicīgi, jo nu viņiem ceļš ir krietni labāks nekā tas bija pirms čempionāta.