Rīgas maratons 2026

Vienmēr esmu domājis, ka, cepot kūkas, gatavošanas process ir nesamērīgi ilgs, salīdzinot ar to, cik prasa kūku notiesāt. Bet vienlaicīgi process bieži vien ir aizraujošāks par pašu ēšanu.

Tā arī šogad bija ar maratonu - process, lai tiktu līdz maratona starta līnijai bija daudz "krāsaināks" par pašu maratonu. 

Pēc pagājušā gada pavasara abiem maratoniem (Briselē un Rīgā), bija palikusi tāda nepadarīta darba sajūta, jo bija sajūta, ka biju gatavs labākam rezultātam nekā Briselē izdevās noskriet.

Vienlaicīgi, domājot par šī gada Rīgas maratonu, biju izdomājis, ka Rīgas maratons būtu ļoti laba vieta, kur izskriet veterānu rekordu. Maijā pāris dienas pirms maratonu man ir dzimšanas diena, un tā kā šogad līdz ar dzimšanas dienu iesoļoju (ieskrienu?) jaunā gadu desmitā, tad izskriet  Latvijas veterānu rekordu M40+ grupā šķita tīri labs mērķis. 

2021.gadā M40+ rekordu 2:27:23 bija izskrējis mans ilggadējais treniņbiedrs Kristaps Kaimiņš. Šogad pavasarī šo rezultātu gan diezgan ievērojami uzlaboja Pāvels Laputjovs (2:25:03 Milānā, kur gan rezultātos viņa valsts uzrādījās Norvēģija, kur viņš jau dzīvo diezgan daudzus gadus - decembrī gan, protams, vēl nezināju, ka viņš tik ātri spēs noskriet).

Līdz ar to decembrī galvā noliktais mērķis startam Rīgā bija veterānu rekords, padarītāka darba sajūta nekā pēc pērnā gada maratona (jeb kā gada rezumē rakstīju - viens jaudīgs maratons), un, protams, pacīnīties par Latvijas čempionāta zeltu maratonā, līdz kuram tā arī nav sanācis līdz šim tikt. Pirmie divi mērķi atkarīgi vien no manis paša, bet trešais - arī no konkurentiem.

Ziema

Ziemas mēnešu galvenais mērķis bija paskriet kaut nedaudz, bet tomēr vairāk kā gadu iepriekš. Decembrī laiks skriešanai vēl bija visnotaļ labs - temperatūra vēl bija plusos, sniega nebija, un pat varēja arī uzskriet pa kādam ātrākam treniņam arī ārā, nebaidoties paslīdēt vai plaušās savilkt pārāk daudz auksto gaisu. Un mēnesi noslēdzu ar pieklājīgiem 765 kilometriem, kas patiesībā, paskatoties manu treniņu vēsturē, bija decembrim neierasti daudz - pēdējo reizi tik daudz decembrī biju saskrējis tālajā 2014.gada decembrī, bet šajā desmitgadē bija divi decembri (2022. un 2023.g decembrī), kur nesasniedzu pat simts kilometru slieksni.

Decembra beigās atnāca ziema un sniegs, un, kā izrādījās, uz visai ilgu palikšanu. 2026.gada ziema pēc LVĢMC datiem esot bijusi ziema ar garāko stabilo sala periodu 21. gadsimtā.

Janvārī izdomāju, ka varētu pamēģināt skriet 3x dienā. Strādājot no mājām, tā ir priekšrocība, ka var uztaisīt īsu treniņu no paša rīta, tad nedaudz garāku dienas vidū, un tad atkal kaut ko īsāku vakarpusē. Biju izdomājis, ka varbūt trīs reiz dienā nedaudz īsākus gabalus būtu vieglāk atjaunoties kā divreiz dienā, bet jau kaut ko garāku.

Kaut kad pagājušajā gadā biju aizdomājis, ka kādreiz varētu pamēģināt mēneša laikā savākt 1000 noskrietus kilometrus. Tā gan bija vairāk tāda doma, nevis patiešām kārtīgs nodoms. Taču janvāra vidū gluži nejauši atskārtu, ka, šādi turpinot  3x dienā skriešanu, tie 1000 kilometri janvārī nemaz nav kaut kas pavisam nereāls. Un tad ja tā iespējamība galvā iesēžas, tad tas jau kļūst par uzdevumu.

Lai arī kopumā pie šāda lielāka apjoma vidējais treniņu temps nedaudz kļuva lēnāks (vairāk tas attiecās uz rīta un vakara kilometriem), bet tik un tā centos arī regulāri tikt pie kvalitatīviem (=ātrākiem) kilometriem - cik nu tas pie sniegotajiem un ne pārāk siltajiem apstākļiem bija iespējams. Vienreiz nedēļā tas bija treniņš Ogres manēžā ar dažādiem intervāliem aptuveni maratona/pusmaratona tempā, vienreiz nedēļā stundu pusotru garš treniņš ar atsperīgiem skrējieniem pret kalnu, un nedēļas izskaņā tas bija garais treniņš ar vidēji ātru otro pusi (pārsvarā ap 3'50"/km tempā).

Janvārī arī Ogres manēžā noskrēju savas šī gada pirmās sacensības - 3000m telpās - 9'21"62, kas bija pāris sekundes ātrāk kā pērn biju skrējis ārā stadionā. Un tā kā šajā tempā treniņos nebiju skrējis praktiski nemaz un kilometri kājās bija ļoti daudz, tad rezultāts likās pat ļoti labs.

Ogres manēžā

Un, kad mēneša beigas jau bija pavisam tuvu un 1000 kilometru slieksnis likās jau pavisam reāli sasniedzams (atlikušajās sešās mēneša dienās jāsaskrien vairs tikai (!) 175 kilometri), Latvijā ieradās pavisam aukstā ziema.

Taču, tā kā režīms pa janvāra nedēļām jau bija izstrādājis un trīsreiz skriešana gandrīz vai bija kļuvusi par normu, tad arī pēdējā nedēļa godam tika pieveikta. 1000 kilometru slieksni pārkāpu jau dienu pirms janvāra beigām un janvārī kopā tie bija 1036 kilometri 76.5 stundās. Līdz šim savā skriešanas pierakstu vēsturē trīs reiz biju pārsniedzi 900 km robežu (ar maksimālo apjomu 948 km 2015.gada oktobrī), bet šis jau bija jauns līmenis.

Par piemiņu vēsturei - nez vai šo kādreiz atkārtošu

Vai no tik daudz kilometriem bija jēga - pilnīgi iespējams, ka nē. Lielākais ieguvums no tā bija, ka šādas 220-240 kilometru nedēļas pilnīgi izmaina perspektīvu, gan par to, cik daudz var noskriet, gan arī par to, kas vispār ir daudz un kas ir maz. Pēc šādiem kilometriem 20 kilometri dienā šķiet, kā atpūtas diena. Ņemot vērā, ka janvāri tāpat bija diezgan sniegots un ļoti kvalitatīvus un ātrus treniņus ārā nebija iespējams aizvadīt, tad kārtīgs bāzes apjoms droši vien nebija arī sliktākā alternatīva.

Tā kā lielākā daļa no šiem kilometriem tika veikta pa sniegotiem lielākiem vai mazākiem ceļiem, tad gana liela slodze bija arī uz dažādiem mazajiem muskuļiem. Februāra pirmajā nedēļā vienā no treniņiem sniega nelīdzenums darīja savu, un pēkšņi attapos ar krietni sapūlētu popliteus muskuli ceļa locītavā, par kura eksistenci pirmo reizi uzzināju pagājušajā gadā pavisam neilgi pirms starta maratonā Briselē.

Popliteus ir pavisam neliels muskulis, bet tas atbild par ceļa stabilizēšanu. Nelīdzenajā sniegotajā pamatā tam nācās strādāt divtik daudz (un konkrētajā treniņā bija arī papildus ietekmējošie faktori). Bet rezultāts bija tāds, ka pēc treniņa kāju vairs normāli saliekt nevarēju, jo pārāk saspringta popliteus sekas ir tāda kā ceļa locītavas "ieklemmēšanās".

Lai arī šķita, ka šis būs sākums krietni lielākai pauzei, tomēr veiksmīgā kārtā paša spēkiem izdevās muskuli atgriezt pie dzīvības. Pilnībā izlaistas tikai divas dienas, vēl četras dienas ar mērenāku slodzi. Bet nākamajā nedēļā jau atkal bija 200+ kilometru nedēļa. Lai arī nākamās nedēļas (un patiesībā vēl ik pa laikam arī šobrīd) bieži vien šķita, ka muskulis ir "uz robežas", tomēr biju atradis veidu, kā to gana ātri atgriezt darba režīmā, un īpašu ietekmi uz treniņiem tas vairs neatstāja, tik vien kā ik pa laikam radīja nelielu diskomfortu.

Februāra otrajā pusē nostartēju vēl vienās telpu sacensībās - šoreiz 2000 metri, kuros pērn debitēju ar rezultātu 6'01". Šogad noskrēju par veselu sekundi ātrāk, bet sešu minūšu robeža tā arī pagaidām vēl nepārspēju. Tajā dienā līdz starta brīdim jau gan biju saskrējis ap 25 kilometriem, tā ka nevarētu teikt, ka biju arī super svaigs. Bet tāds arī nebija mērķis.

Mēneša beigas atkal nāca ar ļoti daudz kilometriem, un pēdējā februāra nedēļā (klāt tur vēl bija arī pirmais marts) noskrēju savu jelkad lielāko treniņnedēļu. Treniņos tika pavadītas apaļas 20 stundas, kurās tika pieveikti 273 kilometri (jeb 170 jūdzes). Nedēļa bija patiešām jaudīga, ko svētdienā noslēdzu ar kvalitatīvu dubulto tempa skrējienu gan no rīta, gan vakarā. Gandrīz 40 kilometri dienā visas nedēļas garumā (pārsvarā gan trijos skrējienos) bija atkal kaut kas, kas vēl vairāk pavēra jaunu perspektīvu par to, ko varu izdarīt. Februārī kopumā tika pieveikti 765 kilometri, ko gan krietni uz leju pavilka tā pirmā mēneša nedēļa ar popliteus vainu.

Pavasaris

Pēc sniegotā janvāra un februāra marts atnāca ar diezgan strauju atkusni un siltāku laiku, kas nozīmēja, ka nu jau arī varēja skriet ko ātrāku pa asfaltu. Sniegam no ikdienas seguma pazūdot, vienā brīdī piefiksēju, ka no sniega skriešanas ikdienā piedzītie ikru muskuļi nu sāka palikt krietni mazāk piedzīti.

Marta vidū bija kārtējais (un pēdējais) starts sacensībās manēžā, kur veterānu mačos Rīgas (vecajā) manēžā skrēju 1500 metrus. Rezultāts 4'32" (un otrā vieta skrējienā) bija pāris sekundes lēnāk kā būtu gribējies, bet treniņš bija tīri ok. Savukārt nākamajā dienā bija šī maratona gatavošanās posma garākais skrējiens ar 37.6 kilometriem.

Un marta pēdējā nedēļā klāt bija arī šīs sezonas pirmais starts ārpus telpām - Stirnubuka pirmais posms Tērvetē. Tā kā plāns bija nedēļas apjomu sākt mazināt ar aprīlī, tad arī šī Stirnbuka nedēļa vēl bija kilometriem gana bagāta (pat pirmsstarta dienā tie bija 30 kilometri - joprojām trijos skrējienos). Līdz ar to uz starta stājos ne ar to lielāko svaigumu kājās.

Lai arī ar svaigākām kājām noteikti būtu varējis noskriet ātrāk, tomēr vietas ziņā noteikti sasniedzu maksimumu - otrā vieta posmā Stirnubuka distancē (21.4km), un tā kā Stirnbukā šogad esmu citā vecuma grupā, tad tajā pat izcīnīju visnotaļ pārliecinošu uzvaru, kas ir papildus mazais prieciņš.

Rūķu ciemā

Martā kilometri joprojām bija daudz (932km), taču līdz ar sniega mazināšanos un vairāk tempa kilometriem, mēneša kilometru vidējais temps (4'21"/km) jau bija nedaudz ātrāk kā janvārī un februārī.

Līdz ar aprīļa sākumu līdz maratonam bija palikušas vairs tikai nepilnas septiņas nedēļas. Skaidrs, ka treniņiem bija jāpaliek krietni specifiskākiem maratona tempam. Tāpēc biju izdomājis mērķi aprīlim - kopā savākt vismaz 150 kilometrus tempā 3'30"/km vai ātrāk (sacensību kilometri arī tiktu ieskaitīti pat, ja tie būtu lēnāki - jo piemēram, Stirnubukā takās 3'30"/km tempu dabūt ir krietni grūtāk nekā šosejā, bet skaidrs, ka intensitāte tāpat ir gana augsta.

Otra pārmaiņa aprīlī bija - pāriešana no trim uz diviem treniņiem dienā. Pirmkārt, apjomu mazinot, pietika ar divreiz dienā skriešanu, lai savāktu plānotos kilometrus, bet arī mērķis bija būt nedaudz svaigākam uz dienām, kad plānojās specifiskie maratona treniņi. Specifiskos treniņus centos variēt, to vidū bija gan 3x4km, gan 12x1200m, gan 6x(1km ātri + 1km vidēji ātri), gan 3x10x400m, gan vēl viens 37km skrējiens ar ātriem pēdējiem 19 kilometriem.

Un trešā lieta, ko mēģināju ieviest - katru dienu kaut pavisam nedaudz, bet kaut kāds kvalitatīvs elements treniņā. Skaidrs, ka intervāla vai tempa treniņu paši par sevi ir kvalitatīvie skrējieni, bet citās dienās centos vai nu uztaisīt pāris kāpinājumus treniņa beigās (pa līdzenumu vai pret kalnu) vai kādus pārsimts metrus tuvāk maratona tempam ikdienas treniņa beigu daļā. Lai arī kopumā pie šī izdevās pieturēties gana labi, tomēr gluži katru dienu tas nesanāca.

Viens no aprīļa kontrolstartiem maratonam bija dalība Aizkraukles pusmaratonā. Sev noliktais plāns bija noskriet kontrolētu skrējienu, kas varētu būt +/- maratona temps. Ideālā gadījumā, noskriet ātrāk par 1h12'. Lai arī plānu izdevās nedaudz pārpildīt (1h11'38"), tomēr biju cerējis, ka skriesies nedaudz vieglāk. Taču kopumā temps patiesi bija gana kontrolēts (vietām gan vējš tam traucēja) un neliela rezerve tomēr bija, lai arī nebija gluži tā, ka gribētos skriet diži ātrāk. Katrā ziņā bija skaidrs, ka pilnam maratonam šādā tempā vēl pilnībā gatavs neesmu, bet, atlikušajās nedēļās vēl kārtīgi pastrādājot, tas tomēr varētu kļūt par maratona tempu.

Aizkraukles ielās

Aprīļa beidzamajā nedēļā mājas klejojošais vēdervīruss bija atradis arī mani, un iepriekšējā vakarā pirms plānotā starta Tukuma Stirnubukā attapos ar gandrīz 38 grādu temperatūru, ne pārāk patīkamu vēdera izeju un pazudušu apetīti.

Stirnubuka rītā pamostoties, diezgan ilgi ar sevi diskutēju, vai vajadzētu uz Stirnbuku braukt. Uz Tukumu pēdējā brīdī aizbraucu, uz starta izgāju, un arī līdz galam tiku. Taču apmēram pēdējos piecpadsmit (no divdesmit trim kopā) kilometrus skaitīju atlikušo distanci un ar lielu nepacietību gaidīju finišu. Lai arī kājas kaut kā nebūt uz priekšu kustējās (noteikti gan ne tik ātri kā gribētos), tomēr no kājām uz augšu sajūtas bija vairāk kā nekādas. Vienīgais mierinājums bija 3.vieta finišā - skaidrs, ka vīruss nevar tā vienkārši izdzēst trenētību - kājās jau kaut kas tomēr ir. Tomēr kopumā noteikti startēšana nez vai bija labākā doma.

No malas diez ko nevesels neizskatos

Vīrusa klātbūtni jutu vēl pāris dienas. Lielākā problēma bija tā, ka apetītes praktiski nebija, līdz ar to spēka skriet bija pamaz, un pa tām pāris dienām pamanījos pazaudēt apmēram trīs kilogramus. Ari viens  no ieplānotajiem atslēgas treniņiem aprīļa izskaņā līdz ar to sanāca ne gluži vairs tāds, kā biju plānojis un būtu gribējis.

Aprīlī biju saskrējis 761 kilometrus. Plānoto mērķi ar 150 ātriem kilometriem gan nesanāca izpildīt - līdz tam pietrūka šķiet vismaz 30 kilometri, kas patiesība ir diezgan daudz. Un, lai arī vīrusa dēļ, iespējams, kāds ātrais kilometrs izpalika, tomēr tik un tā 150km nebūtu ticis izpildīts.

Maija garajās brīvdienās devos uz Zviedriju, lai pēdējo gadu tradīcijas ietvaros startētu 10-Mila (Tiomila) orientēšanās stafetēs orientēšanās kluba Saldus sastāvā. Lai arī no maratona viedokļa, skaidrs, ka orientēšanās un skriešana pa apvidu nav pati maratoniskākā nodarbe, tomēr tas ir veids, kā nedaudz atsvaidzināt ikdienu no parastās skriešanas. Un stunda sacensību intensitātē, lai arī pa mežu, tomēr tik un tā ir neslikts treniņš. Vienīgais, kas mani parasti dara bažīgu ir tas, ka Zviedrijas meži ar klintīm un akmeņiem noteikti ir papildu traumu risks, bet nu tas jebkurā gadījumā ir daļa no orientēšanās sporta.

Šī arī ir bilde no Tukuma Stirnubuka - ar līšanas elementiem

Dienu pirms Tiomilas, izskrienot treniņdistanci, biju diezgan lielā šokā ar savu sadarbību ar karti. Pēdējo reizi orientējies mežā biju pērnā gada septembrī, treniņdistancē likās, ka pa mežu pārvietojos absolūti lēni, karti uztvert nespēju un kļūdas viena pēc otras, piedevām Zviedrijā tajā dienā bija kādi +25 grādi, kas pret Latvijas tā brīža mērenajām temperatūrām arī bija pamatīgs kontrasts.

Tomēr starts pašā Tiomilā izdevās gaužām veiksmīgs. Sev uzticētajā pirmajā etapā no meža iznācu 84.vietā (Top100 ir visnotaļ pieklājīgs rezultāts). Vienīgā vērā ņemamā kļūda bija distances vidū uz apmēram 40 sekundēm - tajā brīdī gan pazaudēju sportistus, ar kuriem līdz tam biju kopā, bet atlikušajā distances daļā viņus atkal noķēru. Distance (it sevišķi tās otrā puse) bija diezgan skrienama, un beigu daļā, kur ik pa laikam sanāca skriet pa takām, jutu, ka pa līdzenumu spēju paskriet ātrāk kā citi konkurenti man apkārt, un arī pēc gandrīz stundu ilgas skriešanas spēka vēl ir gana daudz. Tā pilnīgi bija ļoti laba sajūta, domājot par maratonu.

Un tad jau klāt bija pēdējās divas nedēļas līdz maratonam, kas manā maratonu pieredzē jau ir ar ļoti paredzamu saturu. Pēdējais īstenais maratona treniņš parasti ir 3x5km apmēram maratona tempā, kas tad ļauj apmēram saprast gatavību maratonam un vienlaicīgi arī salīdzināt treniņā iespēto ar šādu pašu treniņu pirms iepriekšējiem maratoniem. Lai arī atkal neskrējās varbūt tik brīvi kā būtu gribējies, tomēr visi 5km posmi bija apmēram 16'50" tempā. Tas bija ātrāk kā pēdējos trīs gadus, un diezgan tuvu iespētajam pirms maratoniem, kur biju skrējis ap 2h22'-2h23', nu jau gandrīz 15 gadus atpakaļ.

Maratona rezultāts ap 2h23' nu jau sāka prātā izkristalizēties kā potenciālais finiša mērķis.

Pēdējā nedēļā kā ierasts aizvadīju bez- un pēc tam tikai- ogļhidrātu diētu. Tā kā treniņu apjoms pēdējā nedēļā strauji gāja mazumā, tad šajās pēdējās dienās kājas gluži dabiski pašas gribēja skriet arvien ātrāk, un ikdienas skrējienos temps bieži bija ap 4'00"/km reizēm pat nedaudz ātrāk. Tas viesa cerības, ka maratons patiesi varētu sanākt labs.

Maratons

Maratons Rīgā tāpat kā pēdējos gadus arī šogad bija Latvijas čempionāts (LČ). Vienīgi atšķirībā no pēdējiem gadiem Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) bija izdomājuši, ka čempionāta ieskaitē varēs startēt tikai tie, kas ir izpildījuši normatīvu (maratons pēdējos 2 gados skriets ātrāk par 2h40') un vienlaicīgi arī par obligātu prasību startam LČ bija kļuvusi arī LVS licences iegāde. Lai arī manā prātā šāds lēmums ir gaužām nepareizs (par šo es varētu diskutēt ilgi un gari), taču mani mēģinājumi iebilst šādai kārtībai LVS dzirdīgas ausis neatrada. Rezultāts tam visam bija tāds, ka šogad par Latvijas čempionāta medaļām Rīgas maratonā cīnījās tikai pieci (!) sportisti (formāli seši - bet sestais patiesībā turēja tempu lēnākiem skrējējiem un nekādā veidā čempionāta cīņā neiesaistījās), no kuriem finišēja četri.

Lai arī pirmsmaratona dienās meteoroloģiskās prognozes mainījās ik pa dienām solot gan lietu, gan miglu, gan siltāku, gan vēsāku laiku, tomēr maratona dienā laikapstākļi bija gandrīz vai ideāli. Temperatūra ap +11..+12 grādiem, apmācies, salīdzinoši neliels vējš.

Līdz ar starta šāvienu kā pirmie aizskrēja septiņi ātrie Āfrikas maratonisti, bet aiz viņiem tālāk jau bijām mēs. Sākumā nedaudz paretojušies, taču tomēr diezgan tuvu viens otram - visi LČ skrējēji, kāds skrējējs no Beļģijas un lietuvietis Aurimas Rimkus.

Pirmais kilometrs kā ierasts - nedaudz ātrāks - 3'17". Biju nolēmis, ka vismaz pirmajā pusē centīšos turēt tempu ap 3'22 -3'23"/km, katrus 5 kilometrus pieveicot 16'50"-16'55". Tas tad finišā varētu dot rezultātu nedaudz zem 2h23', ja izdotos tempu saglabāt līdz finišam.

Sākuma kilometros vēl visi mēģināja atrast īsto tempu, un ik pa brīdim paretojāmies, tomēr ap otrā kilometra beigām bijām kopā Kristaps Bērziņš, Kristaps Vējš-Āboliņš, Pāvels, lietuvietis Aurimas, beļģis un es. Deniss Prikulis, kurš bija piektais LČ dalībnieks diezgan ātri no mums iepalika un līdz ar to grupiņā bijām tikai četri Latvijas skrējēji.

Īsi pirms Salu tilta beļģis laikam saprata, ka mūsu temps viņam ir nedaudz par lēnu, un sāka skriet ātrāk. Kristaps Bērziņš viņam sākumā nedaudz centās turēt līdzi, tomēr diezgan ātri laikam saprata, ka tas temps viņam būtu par ātru, un atkal nedaudz piebremzēja. Kaut kur uz Salu tiltu viņu atkal noķērām.

Pie piecu kilometru atzīmes bijām kopā četri LČ skrējēji un Aurimas. Pulkstenis rādīja 16'54", kas pagaidām bija plānotajā tempā. Kaut kur ap septīto kilometru īsi pirms atgriešanās pie Akmens tilta un finiša zonas mūsu grupas vadību uzņēmos es. Ja ieskaita skrējienu startā pāri Akmens tiltam, pirmajos septiņos kilometros šī bija otrā vieta, kur varēja izjust līdzjutēju atbalstu, kas joprojām Rīgas maratonā ir lieta, kas pietrūkst visvairāk.

Izskrējuši zem Akmens tilta

Sākuma kilometri pagāja diezgan ātri, un, turoties grupas galvgalī biju ticis jau līdz desmitajam kilometram, kur pulkstenis rādīja 33'54". Pēdējie pieci kilometri 17'00". Pāris sekundes lēnāk kā pirmie pieci, taču it kā nedaudz vairāk skrējām pretvējā, un arī šajos piecos kilometros bija vairāki ne pārāk lieli, bet tomēr - kāpumi.

Ap 12. kilometru apēdu savu pirmo želeju. Kopumā biju paņēmis līdzi trīs želejas - divas bija aizbāztas (un drošībai arī pielīmētas ar leikoplastu) aiz šortiem, vienu biju pielīmējis rokas iekšpusē. Zināju, ka trasē divās vietās arī būs želejas, kas tad būtu vēl viena vieta, kur dabūt želeju, ja nu kāda līdznestā kaut kur pazūd.

Garajā posmā pāri Vanšu tiltam uz brīdi pat biju pēc dzeršanas punkta pāris metrus izrāvies priekšā mūsu grupai, tomēr drīz jau atkal bijām kopā. Praktiski visu laiku joprojām pa priekšu skrēju es, visbiežāk sev blakus redzēju Kristapu Vēju-Āboliņu. Lai gan brīžiem viņš mēdza pieskriet tik tuvu, ka  mēdza ar roku man uzgrūsties, kas man nepavisam nepatika. Pāris reizes, šādi skrienot pa priekšu, kāds man arī no mugurpuses uzmina uz papēžiem, kas arī, protams, izsit no ritma un nepavisam nav forši.

Noskrienot no Vanšu tilta klāt bija gan posms ar vairāk līdzjutējiem, gan arī 15.km atzīme. Distances laiks 50'52", kārtējie 5km - 16'58". Joprojām temps saglabājās diezgan vienmērīgs.

Ar Vanšu tiltu aiz muguras

Līdzjutēju atbalsts turpinājās līdz Brīvības piemineklim, bet tālāk jau sekoja Brīvības iela, kur atbalstītāju atkal bija diezgan maz. Kaut kur ap 17. kilometru sajutu, ka labajā augštilbā sāk savilkties muskulis diezgan sāpīgi vienā punktā. Tā kā nebija vēl pat noskrieta puse, tad tā, protams, nepavisam nebija laba zīme. Atlika vien cerēt, ka tas nepārvērtīsies krampī - tas, ka sāp ir viens, bet tas, ka tas liegtu normāli skriet, jau būtu pavisam slikti.

Neparastā lieta, ko ap šo laiku arvien vairāk piefiksēju bija, ka pulss turējās zemāks kā tam šķietami vajadzēja būt. Domāju, ka maratonu biju gatavs skriet pulsā ap 170 sitieniem minūtē, taču pulss pārsvarā turējās ap 165-166. No vienas puses tā bija zīme, ka funkcionāli, acīmredzot, maratonam biju ļoti gatavs, taču vienlaicīgi arī nonācu pie apziņas, ka kājas īsti nav gatavas skriet ātrāk, kaut arī pulss to it kā ļautu.

Deviņpadsmitajā kilometrā pie Lielajiem kapiem bija dzeršanas punkts, kurā bija pieejamas želejas. Te vienu no piedāvātajām paņēmu (šķiet, sākumā pat satvēru divas, bet viena uzreiz izšļuka no plaukstas, savukārt Kristaps Vējš-Āboliņš, aiz manis skrienot, laikam cerēja paņemt no tās pašas rokas, no kuras želejas paņēmu es, un viņš palika bez želejas), un nākamajā kilometrā arī to pamazām apēdu.

Brīvības ielā, vadot grupu

Tā nu pamazām tuvojāmies distances viduspunktam. 20 kilometru atzīmi sasniedzām pēc 1h08'08", kārtējie 5 kilometri - 17'16", kas vairs galīgi nebija pēc plāna. Pēdējie divi kilometri bija attiecīgi 3'28"un 3'30". Pulss bija nokritis pat vēl zemāks un brīžiem pat rādīja zem 160, bet temps bija nokritis nemanot, taču kājas noteikti negribēja skriet ātrāk.

Joprojām Rīgas maratonā nav pusmaratona atzīme ar laika ņemšanas paklāju, taču pusmaratona iedomātā atzīme tika sasniegta pēc 1h12'00" (plus mīnus kādas divas vai trīs sekundes). Ja ideālā gadījumā biju cerējis pusi noskriet ap 1h11'30", tad 30 sekunžu nobīde it kā jau nav ļoti daudz, bet nav arī maz, vēl jo vairāk, ja pēdējie kilometri sāk palikt lēnāki.

Tuvojoties Mežaparkam ap 23.kilometru bija atkal viens kuplāks atbalstītāju punkts (un pulks). Un tur uz brīdi vadību uzņēmās Kristaps Vējš-Āboliņš, taču pēc brīža likās, ka temps ir nokritis vēl vairāk, un atkal vadību uzņēmos es. Šķiet, ka kopš sestā septītā kilometra pēdējos 16 kilometrus 99% laika grupai pa priekšu un tempu turēju es.

25.kilometra atzīme bija pie Zoodārza, 1h25'29", un reizē arī līdz tam lēnākais 5 km posms - 17'21". Pulss nebeidza pārsteigt - arvien biežāk tas rādīja zem 160.

Drīz vien izrāvienu veica Kristaps Bērziņš, kurš līdz šim visu laiku bija skrējis vairāk grupas aizmugurē. Varbūt viņš bija sajutis, ka sākam kļūt lēnāki, vai varbūt tāds bija viņa plāns - ap šo laiku tempu kāpināt, taču viņa izrāviens bija visai straujš. Ja līdz tam bijām skrējuši diezgan kompaktā grupiņā - brīžiem ciešāk, brīžiem rindā viens aiz otra, tad šajā brīdī grupa pajuka. Uz brīdi Kristapam līdzi mēģināja skriet Aurimas, taču drīz vien viņš tempu nometa, un biju atkal kopā ar viņu. Bet reizē jutu, ka abi pārējie - Pāvels un otrs Kristaps no mums sāk iepalikt.

Apgriežoties turp atpakaļ posmā pie estrādes varēja novērtēt, cik kurš tālu ir aiz muguras. Biju nedaudz pārsteigts, ka arī sieviešu līderes nemaz tik tālu aiz mums nebija (tikai nedaudz vairāk kā minūti aiz).

Kristaps jau bija gabalu priekšā, tomēr bija vēl redzams. Lai arī iekšēji biju jau gandrīz sācis samierināties, ka tik ātri cīņa par Latvijas čempiona titulu būs beigusies, tomēr Aurimas atkal nedaudz uzkāpināja tempu un tajā brīdī pieņēmu lēmumu mēģināt tomēr viņam tikt līdzi. Un nākamajos kilometros sekoja pakaļdzīšanās Kristapam. Tobrīd vēl esot Mežaparka mežā pirmo (un laikam vienīgo reizi) sajutu, ka zem kokiem vēl ir mitrs asfalts no nakts lietus, kas strauji samazina saķeri ar asfaltu. Tāpēc centos meklēt gaišos (sausos) posmus, lai tomēr kontaktu ar asfaltu saglabātu pietiekami stabilu.

Ja 27.kilometru biju noskrējis 3'34", tad nākamais jau bija 3'26", un vēl nākamais 3'20". Tajā brīdī Kristapu bijām noķēruši, un uz brīdi likās, ka esmu atguvis kaut kādu otro elpu, jo nākamie vēl 3-4 kilometri visi bija tuvu 3'20"/km tempam. Pa vidu ātrajiem kilometriem paskrējām arī garām 30.kilometru atzīmei - 1h42'32" (5km laiks - 17'03").

Skrienot augšup Brasas tiltā (tas laikam bija jūtamākais kāpums visā maratonā), šķiet atkal uz brīdi biju nonācis mūsu trijotnes galvgalī. Ap šo laiku arī apēdu savu trešo želeju - Expo biju nopircis izslavēto Maurten želeju (ar kofeīna piedevu), kas it kā ir saudzīgāka pret kuņģi un ļauj arī uzsūkt lielāku ogļhidrātu daudzumu- kas nozīmē, ka var maratona laikā apēst vairāk šādas želejas un teorētiski uzņemt vairāk ogļhidrātus. Konsistence gan viņai bija krietni stingrāka kā citām želejām, taču patiesībā laikam nekādu dižu efektu no viņas nejutu, no otras puses - man tāda bija tikai viena.

Bet drīz vien, nogriežoties no Miera ielas, Kristaps atkal uzkāpināja tempu. Aurimas centās viņam sekot, un uz brīdi iepaliku. Atkal centos saņemties, un pamazām noķēru Aurimas, un ap 34.kilometru biju noķēris arī Kristapu. Šajā brīdī Aurimas jau bija vairākus metrus aiz muguras.

Kopā ar Kristapu noskrējām nākamo kilometru, 35.kilometra atzīmi sasniedzot pēc 1h59'34", kārtējie 5 km bija vēl par sekundi ātrāki kā iepriekšējie pieci - 17'02". Pavisam drīz aiz šīs atzīmes bija vēl viens dzeršanas punkts (kurā pašā pēdējā brīdī pamanīju, ka dod želejas, bet vairs nepaspēju paņemt), un jau aiz dzeršanas punkta Kristaps vēlreiz palielināja tempu, un tajā brīdī vairs nevarēju atbildēt, un jutu, ka šoreiz viņam pilnīgi noteikti vairs līdzi netikšu. Tā, skrienot pa garo Skanstes ielas posmu, pamazām redzēju, kā Kristaps no manis attālinās.

Nākamajos kilometros arvien vairāk sāku just, ka kājas sāk palikt arvien smagākas. Pie Mākslas akadēmijas kaut kur starp 37. un 38.kilometru sapratu, ka pēdējie nedaudz vairāk kā četri kilometri būs kārtīgi jāpiespiežas, lai saglabātu puslīdz cienīgu tempu. Kilometri šķita kļūstam arvien garāki un, lai arī temps šajā brīdī vēl turējās ap 3'30"-3'34", tomēr viegli nepavisam nebija.

Lāčplēša ielas kāpumā

40.kilometru atzīmi sasniedzu pēc 2h17'10" - līdz šim lēnākie 5km - 17'36". Iespējams, ka visai straujais tempa palielinājums starp 28. un 35. kilometru bija tikpat strauji piespiedis šajā brīdī muskuļiem tempu nomest. Lai arī jau distances vidū nebija sajūtas, ka kājas ļoti gribētu skriet uz priekšu, tomēr nu jau atlikušajos divos kilometros tā likās kā izdzīvošana līdz galam.

Vēl 41.kilometrs nopīkstēja, pulkstenī rādot 3'33", taču pēdējais kilometrs nāca pavisam lēnām. To visu grūtāku vēl padarīja tas, ka pēdējā kilometrā, kur būtu jājūt un jādzird finiša tuvums, bija absolūts klusums. Nebija ne līdzjutēju (šķiet, manīju tikai vienu policistu), nebija finiša trokšņa (jo to slāpēja Vanšu tilts), nebija neviena mūzikas punkta. Vien vientuļš un kluss skrējiens vienatnē.

Šis pēdējais kilometrs arī bija lēnākais šajā maratonā - 3'37". Pēdējos aptuveni divsimts metros gan izdevās nedaudz saņemties. Lai arī pēdējos kilometros par finiša rezultātu pavisam biju aizmirsis, taču, kad ieraudzīju, ka finiša pulkstenis strauji skaita pēdējās sekundes pirms 2h25', tad centos kaut nedaudz pielikt tempu. Finiša līniju šķērsoju pēc 2h24'59". Pirms starta vienu no noliktajiem mērķiem - finišēt pirms pulksten desmitiem biju pārspējis par veselu sekundi.

Finiša taisne

Septiņu kilometru laikā Kristaps no manis bija aizmucis par minūti un desmit sekundēm. Aurimas aiz manis bija vēl gandrīz minūti, un vēl pusminūti aiz viņa finišēja Pāvels kā trešais LČ ieskaitē. Kristaps Vējš-Āboliņš, kurš vēl pie 25.kilometra bija kopā ar mums, beigās finišēja gandrīz 12 minūtes aiz manis.

Otro maratona pusi biju noskrējis 1h12'59", kas ir apmēram minūti lēnāk kā pirmā. Kopumā it kā tempa kritums nav bijis dramatisks, lai gan lielākā daļa  tika pazaudēta tieši pēdējos kilometros.

Secinājumi

2h23' nesanāca, arī 2h24' tā pavisam knapi. Viens no mērķiem - veterānu rekords - gan bija izpildīts (lai gan Pāvela Milānā iespēto beigu beigās pārspēju tikai par pāris sekundēm). Taču ar citiem mērķiem tik labi neveicās. 

Līdz zeltam LČ maratonā aizskriet neizdevās (nu jau man ir četri sudrabi un viena bronza). No vienas puses šoreiz Kristapam bija jāizskrien personīgais rekords, lai tiktu pie zelta, pagājušajā gadā ar šādu manu rezultātu zeltu varētu izcīnīt. Taču tad vajadzēja tik ātri skriet pagājušogad, šogad bija jāskrien ātrāk.

Latvijas čempionāta TOP3

Tāpat arī nevaru teikt, ka pēc šī maratona ir labi padarīta darba sajūta un gandarījums par paveikto. It kā šis bija mans septītais ātrākais maratons starp kopumā 18 noskrietiem. Pēdējo reizi ātrāk par šī gada rezultātu biju skrējis tieši pirms desmit gadiem. Taču ar visu to ir sajūta, ka vajadzēja varēt ātrāk. Un nav arī pavisam skaidras atbildes kāpēc nesanāca ātrāk.

Pēdējie kilometri bija grūti - tur varētu novelt vainu uz vienu papildus želeju, kas varbūt būtu beigas padarījusi nedaudz baudāmākas. Taču kājās vieglums nebija jau distances pirmajā pusē. Var jau būt, ka super vieglumam arī nav jābūt (lai gan manā maratona rekordskrējienā Barselonā pilnīgi noteikti tāds bija vismaz lielu daļu no distances - tā vismaz man tas ir palicis prātā), taču ātrāk kājas skriet negribēja.

Zemais pulss maratonā, manuprāt, apliecināja to, ka ziemas daudzie kilometri noteikti kopējo funkcionālo bāzes gatavību bija dabūjuši ļoti labā līmenī. Lai dabūtu augstāku pulsu būti bijis jāskrien ātrāk, bet, iespējams, muskuļi tam "ātrāk" vienkārši nebija gatavi. Pilnībā iespējams, ka par maz bija treniņu kilometru jūtami ātrāk par maratona tempu. Iespējams, prasītos arī vairāk garo intervālu (3-6 kilometru nogriežņi) maratona tempā. Iespējams, ka arī martā jau ātrāk bija jāsāk skriet vairāk kvalitatīvos skrējienus maratona tempā (un ātrāk). Bet varbūt tieši otrādi - varbūt viss maratona gatavošanās posms bija pārāk garš. Katrā ziņā - iekšā paliek sajūta, ka kaut kas nedaudz nogāja greizi.

Atgriežoties pie kūku cepšanas analoģijas, arī tur reizēm var būt vislabākās sastāvdaļas, bet beigās kūka, krāsnī cepot, vienkārši nepieceļas. It kā jau ēdama ir, bet nav tas, uz ko bija cerēts. Un šādu kūku apēdot, arī nav skaidrs, vai to kūku kādreiz mēģināt cept vēlreiz, vai labāk nē.