Nometne Malagā - Epilogs

Lai arī nometne 9 pilnu treniņdienu un vairāk kā 20 stundu garumā bija krietni nogurdinoša, tomēr gandrīz vai varētu teikt, ka mājupceļš bija pats nogurdinošākais. Vispirms pavadījām 10 stundas Malagas lidostā, kurā, lai arī tā ir krietni lielāka par Rīgas lidostu, pat nav pieejama mantu glabātuve, savukārt pēc tam vēl priekšā bija nakts uz grīdas Dusseldorf Weeze lidostā.

Galu galā tomēr šorīt ieradāmies Rīgā, un biju patīkami pārsteigts, ka sniega sega Latvijā ir sarukusi visai ievērojami. To manīju arī vakara treniņā Ogrē, ka, sniegs ir krietni mazāk un tā vien šķiet, ka ja piepildīsies laika prognozes, tad jau nākamnedēļ būs iespējams skriet pat pa Ogres stadiona skrejceļu. Treniņa pirmie soļi gan bija tādi pastīvi - varbūt tāpēc, ka pēc nu jau ierastās trenēšanās vismaz divas reizes dienā, kājas nebija kustējušās kopš pirmdienas vakara, vai arī varbūt vienkārši mājas asfalts kājām šķita citādāks nekā tas bija Spānijā. Lai vai kā pēc brīža jau kājas ripoja ierastajā ritmā un tāpēc varu arī teikt, ka esmu veiksmīgi atgriezies arī mājas treniņu trasē.

Lai vai kā nometnē paveiktā rezultāts būs redzams vien pēc pāris nedēļām, kad cerams arī viss sniegs būs nokusis un arī orientēšanās sezona būs sākusies. Pagaidām sezonas atklāšana ir paredzēta Venstpilī, Kurzemes pavasarī. Par tālāko - tad jau redzēs.

Un te vēl dažas bildes no nometnes:

Nometne Malagā - 8.daļa

22-03-2010:
Šodien pēdējā kārtīgā nometnes diena un par prieku tam ārā laikapstākļi manāmi uzlabojušies un mašīnā termometrs pat rādīja +20 grādus. Saulains bez gala.

No rīta piecēlos izgāju nedaudz paskriet, tad brokastis un tad jau kopā ar Andri braucām uz nometnes pēdējo kartes treniņu. Somi bija izdomājuši, ka viņi no rīta vēlas kāpt te tuvējā kalnā, kurā mēs uzrāpāmies pirmdien, tāpēc uz treniņu braucām divatā. Karte bija El Chorro Norte austrumu daļa, bet vienīgais mīnuss bija, ka šī karte bija izdrukāta sliktā kvalitātē, un tāpēc viss kartē izskatījās tāds nedaudz izplūdis un vietām punktu vietas īsti nevarēja kartē saprast. Lai vai kā treniņu noskrējām, distanci skrienot katrs no savas puses, un interesantākais moments bija sastapšanās ar milzīgo aitu baru (nez kādas 200-300 aitas, šķiet, tur bija), kas ganījās tieši punkta vietā.

Jāsaka, ka aitas viņi te vispār gana visai savādi. Šodien satiku tās pļavā meža vidū, kur īsti tuvumā nevienas mājas nebija, bet pirmdien aitas ganījās tā paša pieminētā kalna gandrīz pašā virsotnē, kur augšup ved vien līkumots kalnu ceļš un augšā pat īsti nekāda barība tām neaug. Un tad vēl viņi sadzen milzu aitu baru pavisam mazā pleķītī kalna nogāzē, kur viņām ne apgriezties. Un aitas viņi arī katru vakaru visu baru šeit ciematam ved cauri, nobloķējot ielu.

Katrā ziņā karšu treniņu rezumējums ir tāds, ka nometnē aizvadīti ir 10 treniņi ar karti, divi no tiem pa nakti. Treniņi kartē ir arī nedaudz apskādējuši manus IceBug apavus, jo vienai kājai apavam nu vairs ir palikušas vien 2 naglas, otrs gan pa akmeņaino pamatu ir turējies labāk, un tur tikai četras vien ir pazudušas no kopā, šķiet kādām padsmit. Taču priekš Latvijas apstākļiem arī ar šādu naglu daudzumu var skriet gluži labi, un ja pazudīs arī pārējās naglas, tad būs gluži labi treniņu apavi skriešanai pa takām :)

Nu un vakarpusē Andris atkal uzkāpa lielajā kalnā uzņemt pāris bildes piemiņai, bet es devos skrējienā pa aizvakar atklāto salīdzinoši līdzeno maršrutu. Jāsaka, ka siltumu šodien patiesi varēja just, jo pirmo reizi treniņā, kas nebija mežā, skrēju ar kreklu ar īsajām rokām, un atpakaļ atnācu gluži slapjš no sviedriem. Lai vai kā nometne varētu teikt, ka ir galā, jo jau rīt pirms pulksten 9 no rīta virzīsimies virzienā uz mājām. Latvijā gan būsim tikai trešdien no rīta, sagaidītāji 10:10 var ierasties pretī uz reisu no Diseldorfas.

Nometne Malagā - 7.daļa

21-03-2010:
Šodien bija kārtīga karšu diena. Visu gan nedaudz pabojāja tas, ka visu dienas pirmo pusi lija lietus. No rīta devāmies atkal uz Granadu, uz Monachil ciematu Granadas pievārtē, kur trešdien skrējām nakts treniņu. Karte pati par sevi ir vienas milzīgas kalna nogāzes maza daļa, taču īpaši daudz ceļu tur nav, tāpēc sanāca gluži labs virzienu treniņš, piemēram, skrienot augšup trāpīt uz īsto akmeni u.tml. Tā kā visu treniņu lija lietus, bija pamatīgi apmācies un līdz ar to krietni vēsāks, tad pa šo nepilnu stundu, ko pavadīju mežā, kārtīgi nosaldēju rokas gandrīz visā garumā, jo nez kāpēc pirms treniņa sākuma izlēmu, ka varu skriet vienā neilonā, bet nu pēc treniņa jau pārģērbjot sausās drēbes arī rokas ātri vien sasila. Uzreiz pēc šī treniņa devāmies uz pašu Monachil, kur noskrējām īsu sprinta treniņu nepilnu 20 minūšu garumā. Vienīgā atšķirība no ierastās sprinta kartes bija tas, ka karte bija mērogā 1:2500. Tālāk sekoja atkal pusotru stundu garais ceļš mājup.

Somi ļoti gribēja vēl kādu reizi uzskriet nakts treniņu, tāpēc vakarā, kad sāka satumst atkal devāmies uz vienu no El Chorro kartēm, kur skrējām nakts distanci. Jāatzīst, ka šeit atkal bija gana lieli kalni, tāpēc brīžiem nācās vairāk pakāpt un ne tik daudz skriet, lai gan visiem kopā skrienot, pa ceļiem ātrums bija visai pieklājīgs. Uz distances beigām gan uztaisīju nelielu kļūdu un galvenais bariņš aizskrēja jau tālāk, un tā kā fiziski nogurums kājās patiešām ir sakrājies liels, tad nemaz arī nemēģināju ķert viņus rokā un finišēju mierīgā tempā viens pats, vairāk pievēršot uzmanību orientēšanās tehnikai un ne tik daudz vairs ātrumam. Nu vairs tikai atlikusi pēdējā pilnā treniņu diena un tad jau otrdien sāksies ceļš mājup.

Nometne Malagā - 6.daļa

20-03-2010:
Šodien pēc divu dienu pārtraukuma atkal bijām skriet kartē - El Chorro Sur, kas ir ne pārāk tālu no El Chorro Norte kartes, kurā skrējām nedēļas sākumā. Jāatzīst, ka šī bija viena no pēdējo laiku skaistākajām vietām, kur esmu orientējies - distances sākums veda pa smilšakmens klintīm, kur galvenā uzmanība bija jāvelta ne tik daudz orientēšanās prasmēm, cik tam, kā tikt uz priekšu pārvarot klinšainos posmus, kur vietām gandrīz vai nācās izmantot klinšu kāpēja iemaņas. Karte un apvidus bija patiesi interesanti, vien pēdējās divas dienas ir nedaudz mainījušies laikapstākļi un, šorīt braucot uz treniņu lija lietus. Par laimi treniņa vietā no lietus nebija ne vēsts.

El Chorro Sur kartes fragments

Līdz ar lietu šodien arī pie mūsu mājas bija ļoti stiprs vējš, un tāpēc vakara treniņā līdz brīdim, kamēr griezos atpakaļ, nācās visu laiku skriet diezgan spēcīgā pretvējā. Toties bonuss šim treniņam bija tas, ka beidzot izdevās atrast salīdzinoši līdzenu ceļa posmu. Ja vien nebūtu pēdējais finiša pacēlums 150m augstumā uz māju, tad stundas laikā savāktais kāpums būtu vien nepilni 200 metri, kas uz iepriekšējo skrējienu fona tāds nieks vien sanāk. Protams, pretvējš un nu jau uzkrājies sagurums treniņu padarīja nedaudz grūtāku, taču tik un tā vismaz mazāk kalnains ceļš ir atrasts. Vien īpaši to laikam vairs izbaudīt neizdosies, jo rīt ir plānota kārtīga karšu diena, un tad jau vairs tikai pēdējā kārtīgā nometnes diena pirmdien.

Nometne Malagā - 5.daļa

19-03-2010:
Šodien bija ekskursiju diena. Pēc nelielā rīta skrējiena nepilnu 20 minūšu garumā jau pulksten 9 no rīta devāmies atkal Granadas virzienā, patiesībā pat nedaudz tālāk, kur slejas Sierra Nevada, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē "Sniegotā grēda". Sierra Nevada esot Eiropas Savienības uz dienvidiem vistālāk esošais slēpošanas kūrorts uzreiz aiz Kipras slēpošanas kalna, un Sierra Nevada kalnu grēdā ir atrodams arī Spānijas Pireneju pussalas augstākā virsotne Mulhacén, kas slejas 3478,6 metrus virs jūras līmeņa.

Sierra Nevada

Jāsaka uzreiz, ka augstākajā virsotnē neuzkāpām un nemaz nemēģinājām kāpt, bet, atstājuši mašīnu autostāvvietā ~2100 metru augstumā, devāmies augšup un uzrāpāmies nelielā virsotnītē ~2500 metru augstumā. Kāpums jau patiesībā nebija neko dižs, kaut vai salīdzinājumā ar mūsu pieveikto kāpienu pirms trīs dienām mūsu pašu ciematā. Taču jāsaka, ka arī visa šī brauciena uz Sierra Nevada galvenais mērķis bija nevis kalnu pievārēšana, bet gan pārgājiens pa kalniem, tāpēc uzrāpšanās minētajā virsotnē bija tikai viena no pārgājiena sastāvdaļām. Atlikušo laiku pavadījām soļojot pa tūristu takām un nācās arī kādu gabalu soļot gar šosejas malu.

Tā kā kalnos tur vēl ir gana daudz sniega, tad tūristu takas arī aptuveni 2000m augstumā sniegs uz takām bija ne visur nokusis, kur jau koki aug (aptuveni pie 2200 metriem šeit ir vieta, kur koki pārstāj augt un augstāk jau tur tā veģetācija tāda minimāla) un līdz ar to pārgājiens sanāca vismaz sākumā visai sniegots un galu galā slapjas kājas bija visu 3 stundu garumā, kas bija nepatīkamākais šajā pārgājienā. Toties soļojot satikām mežacūku ģimeni. Un visai interesanti, ka Latvijā līdz šim mežacūkas mežā manījis nebiju, bet te uzreiz kādas 6-8 spāņu cūkas.

Pēc tādas pastaigas miegs atpakaļceļā mašīnā bija ļoti salds un nogulēju lielāko ceļa daļu. Vakarā gan izlēmām, ka tomēr nedaudz kājas jāizkustina un devos vēl nelielā skrējienā. Un nu jau vairs patiesībā atlikušas vien trīs pilnas treniņu dienas, tā ka nometne pamazām tuvojas beigām.

Nometne Malagā - 4.daļa

18-03-2010:
Pēc vakardienas vēlās ierašanās mājās un vēl vēlākās gulētiešanas šodien pamodos vien ap pusvienpadsmitiem, kas nozīmēja, ka iecerētais rīta skrējiens pēc pamošanās bija nogulēts, par ko biju ne pārāk priecīgs. Lai vai kā izlēmu, ka šodien skriešu vien tepat pie mājas un uz karti nebraukšu. Tad nu pēc 12iem devos uz pirmo treniņu, un, lai arī nez kāpēc, griežoties atpakaļ, biju iedomājies, ka turpceļā kāpums sanāks lielāks nekā atpakaļ, patiesībā turpceļā tie bija vien 125m augšup, bet atpakaļ gandrīz 400m augšup un ~3 minūtes ilgāk, un līdz ar to atpakaļceļš pamatīgi piebeidza, it sevišķi pēdējais 1,5km, kur lai tiktu uz mūsu māju nākas pievārēt 150m kāpumu.

Lai arī uzreiz pēc pirmā treniņa sagurums bija milzīgs, tomēr līdz vakaram tas jau bija krietni gājis mazumā. Pirms treniņa atkal internetā aptuveni piemetu veicamo gabalu un aidā uz treniņu. Un kā par brīnumu pēc saguruma rīta treniņā šajā skrējienā jutos gluži ok, cik nu moži pēc nu jau 10 treniņstundām šajā nedēļā var justies, un ja vien beigās atpakaļceļā nebūtu uznākusi tumsa, ko gan it kā biju paredzējis, tad būtu pavisam ideāli. Lai gan, krēslā skrienot pa lauku ceļu un apkārt dzirdot vardes kurkstam un kukaiņus skandinām savas dziesmas, patiesībā sajūta bija gaužām forša.

Nometne Malagā - 3.daļa

17-03-2010:
Šodiena izvērtās par garāko treniņdienu līdz šim nometnē. Gan tāpēc, ka, šķiet, kopējais dienas treniņu laiks bija vislielākais, gan arī tāpēc, ka ceļā uz/no treniņiem tika pavadītas vismaz 5 stundas. Un varu priecāties vien par to, ka šīs daudzās stundas man nebija jāsēž pie stūres.

No rīta gan devos paskriet vēl tepat pie mājas, stundas laikā, skrienot pa ceļu, atkal savācu vairāk kā 400m kāpumu, bet jūtu, ka ar katru dienu kalni padodas aizvien labāk. Jebkurā gadījumā īpašas izvēles jau te nemaz nav - vai nu skrien pa kalniem, vai arī neskrien nemaz, jo līdzenumu te nav.

Kad pirmais treniņš bija garām un biju nedaudz atvilcis elpu devāmies tālajā ceļā Granadas virzienā, kas no mūsu mājas atrodas ~150km attālumā. Somiem līdzi bija vairākas kartes no šī reģiona, tieši tāpēc arī devāmies tur. Piedevām vakarā vēl tika plānots arī nakts treniņš, līdz ar to, lai arī tālu jābrauc, tomēr iespēja tikt uzreiz pie diviem kartes treniņiem. Un jāsaka, ka patiesi bija vērts braukt uz turieni, jo pirmais treniņš (~10-12km distance) bija pa daudz patīkamāku apvidu nekā iepriekš veiktie treniņi EL Chorro kartē - tikai tā iemesla dēļ, ka šeit visa karte nesastāvēja vien no kalniem un bija iespēja arī normāli paskriet :). Arī treniņā pavadītā pusotra stunda pagāja gandrīz nemanot, varbūt tāpēc, ka aptuveni pusdistanci skrējām visi kopā un līdz ar to tāds nedaudz sacensību gars bija.

Pēc nelielas izsalkuma remdēšanas Granadā devāmies uz mūsu nakts treniņa vietu Monachil ciemata tuvumā, taču ar treniņvietu atrašanu mums šodien galīgi neveicās. Jau, braucot uz pirmo treniņu, uztaisījām aptuveni pusstundas kļūdu, nogriežoties no šosejas par ātru un izlīkumojot pa kalnu ceļu labu gabalu. Arī vakarā pa neskaitāmiem serpentīniem uzbraucām nepareizajā kalnā, kas atkal prasīja, šķiet, liekas 40 minūtes - tā arī nesaprotu pēc kādiem principiem somi mēģināja atrast pareizo ceļu. Lai vai kā tikuši beidzot kartē ātri saģērbāmies un nakts treniņš izdevās gluži labs. Ņemot vērā, ka ar karti tumsā nebiju skrējis kopš pagājušā gada Jukolas, tad, manuprāt, viss izdevās gluži labi. Un pēc treniņa, protams, sekoja mājupceļš nepilnu 2 stundu garumā, un galu galā mājās bijām tikai īsi pēc pusdivpadsmitiem.

Vēl noteikti der pieminēt, ka pēc šodienas treniņiem kartē tika pamatīgi apskādētas arī kājas - ērkšķainie augi, kas viņiem te ir daudz un dažādi ir atstājuši daudz pēdu - mazi ērkšķīši sadūrušies kājās un pirms gulētiešanas pavadīju labu laiku bakstot laukā tos mazos brīnumus. Kājas arī sūrst līdzīgi kā Latvijā, kad distancē ir nācies saskarties ar nātrēm. Tā ka var teikt, ka atgriešanās orientēšanās takās ir notikusi pēc pilnas programmas.