Vasaras sportiskais pagrimums

Pēdējos pāris gados pavasara-vasaras periods sportiskajā ziņā ir bijis diezgan līdzīgs. Līdz maijam gatavojos Rīgas maratonam, vairāk vai mazāk labi noskrienu maratonu, un pēc tam skriešanas vēlme un arī reālā skriešana strauji iet mazumā.

Jūnijā bija paredzēti vairāki orientēšanās starti, tāpēc pēc vienas pilnīgi brīvas pēcmaratona nedēļas centos atsākt kaut ko darīt. Taču skriešana lielākoties bija ar lielu piespiešanos. Skaidrs, ka maratons paņem diezgan daudz no organisma, bet arī pēc ziemas ļoti daudzajiem kilometriem ķermenis laikam prasīja kaut kādu lielāku atelpu. Arī tas, ka diezgan strauji uzēdu 4 kilogramus, ar kuriem vairāk vai mazāk dzīvoju visu vasaru, liecināja, ka iztērētās rezerves ķermenis ļoti ātri bija gatavs uzņemt sevī.

Orientēšanās starti bija diezgan viduvēji - LČ o-sprintā individuālajā startā ne pārāk augstā astotā vieta (arī iztiekot bez kļūdām, visticamāk augstāk par 4.-5.vietu nebūtu ticis), sprinta stafetē tiku pie, iespējams, pirmās reizes, kad rezultāts palika neieskaitīts, jo distancē izlaidu vienu kontrolpunktu - to pa īstam sapratu tikai tad, kad mājās analizēju distanci  Te visvairāk žēl komandas biedru, jo viņiem bija medaļas cienīgi skrējieni. Bet abās distancēs ātrums galīgi nebija tāds, kādu gribētu.

Sprinta stafetes finišs

Somijā Jukolas o-stafetē, skrienot pirmo etapu, distances otrajā pusē uztaisīju milzīgu kļūdu, ilgi nespējot noteikt savu atrašanās vietu. Uz beigām arī jutu, ka tik garai distancei (1h40') tik drīz pēc maratona nebiju gatavs, jo visu laiku līstot lietum, uz beigām arī biju diezgan nosalis un kāju muskuļi vairs īsti nespēja tikt uz priekšu normālā ātrumā. Nebija gan arī tā, ka citiem viss gāja izcili, un ar Ogres komandu bijām labākie no Latvijas - 107.vietā.

Latvijas ātrākā komanda Jukolā (viens (Andris) gan uz bildi nepaspēja). Mums rokās Alekša Kivi grāmata, kurai par godu tapusi Jukola.

Nedēļu pēc Jukolas bija vēl viens starts (joprojām nemācos, ka tik drīz pēc maratona nav jāstartē katru nedēļu - divas nedēļas nogales pēc maratona gan patiešām bija bez sacensībām). Brīnumainā kārtā piekritu startam Stirnubuka Vilka distancei 62km garumā (kad šai avantūrai piekritu distance gan bija "tikai" 58 kilometri). Par šo sākumā gribēju uzrakstīt garāku rakstu, bet īsā versija ir tā, ka jau otro reizi mēneša laikā distanci beidzu bez rezultāta. Diezgan ātri distances laikā sapratu, ka nespēju rast motivāciju, lai distanci skrietu līdz galam.

Vilka barošanas punkts Gavieze stacijā

Iepriekš tikai teorētiskā izjūta, ka ultraskrējieni mani galīgi neuzrunā, šoreiz tika izbaudīta pavisam praktiski. Tā arī nespēju saprast, kāpēc man vajadzētu skriet līdz galam. Mani nespēja arī motivēt visnotaļ drošā iespēja finišēt ja ne pirmajam (ļoti teorētiski), tad diezgan noteikti otrajam - un, būtībā atrodoties divvadībā, jau ap 25.kilometru biju nolēmis, ka līdz finišam neskriešu. Sacensību režīma skrējienu izbeidzu īsi pēc 34.kilometra, un pulksteni apturēju 41.kilometrā. Protams, visām sajūtām sacensību laikā nepalīdzēja arī +25 grādu karstums, super neērtā pudeļu un želeju nešana, fiziskā negatavība (arī tie paši +4 kilogrami). Katrā ziņā, ja kādreiz kāds mani redz pieteikušamies kādam ultra skrējienam - mēģiniet mani no tā atrunāt.

Šādi izskatās izstājies Vilka distances dalībnieks ceļā uz finišu

Jūlija sākumā bija Kāpas orientēšanās 3-dienas. Pirmo reizi biju Krāslavā. Mežā atkal gāja viduvēji - pirmā diena bija tuvu izcilai, bet ar katru nākamo mana orientēšanās kvalitāte gāja mazumā, un beigās grupā tiku pie pelnītas 4.vietas - TOP3 ar tādu orientēšanos nebūtu pelnīti tikt, pat, ja ātrums mežā uz konkurentu fona nebija nemaz tik slikts.

Bet nedēļu vēlāk bija laikam šīs vasaras labākā nedēļas nogale sportiskajā ziņā. Salaspilī bija Latvijas veterānu vieglatlētikas čempionāts. Individuāli biju pieteicies 1500m, 800m un Ogres "zviedru" stafetes komandā biju ielikts arī pēdējā 800m garajā etapā.

Kādus 2-3 stadionam specifiskus treniņus biju uztaisījis pirms tam, bet pārsteidzošā kārtā izdevās pārspēt visas cerības par sasniedzamo rezultātu. Stadionā bija reāla cīņa plecu pie pleca, ko sen nebiju izbaudījis. Pirmajā dienā 1500m distancē finišēju otrais - 4'24"37 - kas bija kādu sekundi ātrāk nekā biju cerējis. Savukārt otrajā dienā 800 metros par rezultātu biju patiešām pārsteigts - pirmā vieta ar rezultātu 2'07"83 - kas bija tikai pussekundi lēnāk kā jelkad iepriekš biju skrējis 800 metrus - tas bija pirms 8 gadiem. Taisnības labad jāsaka, ka sacensībās 800m esmu gan skrējis tikai dažas reizes. Pēc dažu stundu atpūtas Ogres komandai palīdzēju arī tikt pie vēl vienas sudraba medaļas. Veterānu konkurencē, protams, pie medaļām tikt vieglāk, bet medaļas šajā gadījumā bija otršķirīgas - biju ļoti priecīgs par rezultātiem un par sajūtām stadiona skriešanā.

Pēc šiem startiem, mēģinot nedaudz vēl paturpināt ļoti ātros treniņus, tiku gan pie nelielas traumas augšstilbā, un līdz ar to stadiona skriešanu uz brīdi nācās atkal palikt malā.

Augusts pagāja bez sacensībām - nevarētu gan arī teikt, ka liela kāre pēc tām bija. Arī kopumā treniņos bija sajūta, ka vairāk skrienu, tāpēc, ka vajadzētu skriet, nevis tāpēc, ka ļoti gribās. Lai kaut kā to pārvarētu biju pieteicies augusta beigās Jelgavas pusmaratonam, kas reizē bija arī Latvijas čempionāts. Līdz tam uzskrēju pāris tempa treniņus, tad pāris dienas pirms saķēru kaut kādu saaukstēšanās vīrusu, pusmaratonu vētras dēļ par divām nedēļām pārcēla. Un, lai arī uz pārcelto startu septembra sākumā biju atguvis veselību, no cerētā rezultāta atkal nekas prātīgs nesanāca. Ja doma bija skriet ātrāk nekā pavasarī Aizkrauklē skrēju treniņa ietvaros pirms maratona, tad finišā rezultāts bija minūti sliktāks par to 1h12'37". Lai arī biju mēģinājis sev iegalvot, ka esmu gatavs skriet ātrāk, tomēr kopumā priekš manis pieticīgais treniņu apjoms vasaras garumā, arī objektīvi neradīja pamatu tam, lai skrietu ātrāk.

Nedēļu vēlāk Ogrē Zilajos kalnos bija kārtējais Stirnubuka posms - biju apņēmies tur noteikti skriet, lai savāktu vajadzīgo ieskaiti sezonas kopvērtējumam. Taču arī Stirnubuks sanāca neapmierinošs. 4.vieta varbūt arī neizklausās tik slikti, bet dalībnieku sastāvs bija tāds, ka bija jācīnās par uzvaru - tā vietā mežā nespēju tikt līdzi tiem, kas citkārt ir bijuši patālu aiz muguras.

Ogres Zilajos kalnos - šajā brīdī vēl (gan ne uz ilgu) biju līderis Stirnubuka distancē

Viens no pēdējiem šīs sezonas ieplānotajiem startiem bija Ogres skrējiens "Izskrien Ogri", kur apzināti biju izvēlējies 5km distanci, lai būtu iespēja uzskriet ko ātrāku. Pirms gada 5km Mārupē bija mans līdz šim labākais rezultāts 5km šosejā - 15'43". Šoreiz spriedu, ka būtu apmierināts par rezultātu zem 16 minūtēm. Specifisko treniņu bija maz, daži gan bija, tāpēc biju gatavs mēģināt. Kaut arī divus kilometrus pirms finiša, pulkstenim nopīkstot 9'28" likās, ka zem 16 minūtēm izskriet vajadzētu izdoties, tomēr pēdējā kilometrā tik ļoti beidzās jauda, ka finiša rezultāts 16'01" un otrā vieta. Slikti nebija, bet tas, ka lēnākais kilometrs distancē ir pats pēdējais, noteikti nav patīkami.

Izskrien Ogri - vēl nepilni divi kilometri līdz finišam

 Pēdējās nedēļās atkal pa retam biju atsācis iziet paskriet divas reizes dienā, un pagājušonedēļ beidzot pirmo reizi kopš maija maratona nedēļas nedēļas kilometrāža sasniedza trīsciparu skaitli. Ja ziemas periodā noskrietie kilometri krājās kā sēnes pēc lietus, tad vasaras trīs mēnešos kopā būtībā noskrēju tik, cik ziemā vienā mēnesī - laikam jau tad atbilde nav tālu jāmeklē, kāpēc ar vasaras rezultātiem nebiju apmierināts.

Šosezon vēl pāris starti ir palikuši, bet vistuvākais jau rīt Stirnubukā. Ceru, ka tie papildus iekrātie kilometri ļaus arī distancē būt ar labākām sajūtām nekā Ogres posmā tikai četras nedēļas atpakaļ. Kā būs realitātē to jau tikai redzēs trasē. Katrā ziņā gribētos, lai kopumā par atlikušajiem startiem nebūtu jāraksta, ka arī rudenī sportiskais pagrimums ir turpinājies.