Trīspadsmitajā maijā bija pirmā reize piecu nedēļu laikā, kad atkal skrēju. Šo piecu nedēļu laikā pāris reizes gan skriešanai līdzīgas kustības veicu mēģinot paspēt uz vilcienu un divreiz apmēram 2-3 minūtes paskrēju, esot arī sporta drēbēs. Bet citādi šis bija lielākais nesportiskais pārtraukums manā nu jau vairāk kā divdesmit gadu ilgajā sportiskajā dzīves posmā.
Pirms nepilniem diviem mēnešiem Liepājā bija pusmaratons. Pusmaratonu gan tajā neskrēju, jo, turpinoties problēmām ar sajūtu zušanu kreisajā kājā, nešķita, ka vairāk par desmit kilometriem spēšu pilnvērtīgi noskriet. Tāpēc tiku pieteikts desmit kilometru distancei (patiesībā jau tur bija gandrīz vienpadsmit).
Pagājušajā nedēļas nogalē devos uz Saldu, lai piedalītos Rozentāla skriešanas svētkos, startējot 10 kilometru distancē. Diezgan ilgi domāju, vai braukt vai nē - iepriekšējos divus gadus pēc līdzīgām pārdomām, tomēr nekur neaizbraucu, bet šogad tomēr pieņēmumu lēmumu Saldū skriet.
Viena no lietām, kas visvairāk mani kavēja pieņemt lēmumu bija neskaidrība par laikapstākļiem. Lai arī pavasaris diezgan jūtami jau stumj ziemu prom, un lielie sniegi ir daudzviet nokusuši, tomēr gaisa temperatūra vēl joprojām īpaši virs nulles kāpt negrib, un skriet ātri, pie tam sacensību ātrumā, mīnus grādos īsti nešķita labākā doma. Kā jau tam pieklātos, mēģinot izvairīties no skriešanas aukstumā, tad sacensību diena bija aukstākā un laikam vējainākā nedēļas diena, bet par spīti tam skriešanai aukstums netraucēja.
Pagājušajā nedēļā Rīgas Sporta manēžā piedalījos SPORTLAND kausā, kas ir Latvijas Vieglatlētikas savienības rīkots stadiona/manēžas sacensību seriāls. Lēmums par piedalīšanos tajā gan nāca visai spontāni, vairāk tāpēc, ka tā vienkārši bija pēdējā iespēja šoziem vēl uzskriet sacensībās manēžā.
Vēl ziemas sākumā biju domājis, ka varētu startēt Rīgas čempionātā manēžā februāra sākumā. Taču tajā uzskriet nesanāca, un, kad uzzināju par to, ka manēžā vēl tomēr šogad sacensības būs, tad nolēmu, ka jāpiedalās. Tajā brīdī gan vēl nenojautu, ka ne 3000 metru, ne 1500 metru distances, kurās labprātāk skrietu, SPORTLAND kausa programmā nebūs, un garākā piedāvātā distance būs vien 1000 metri jeb apaļš kilometrs, kas līdz ar to būtu līdz šim īsākā distance, ko sacensībās būšu jelkad skrējis.
Naktī es guļu ļoti labi. Vai nu tāpēc, ka daudz skrienu, vai arī tam varbūt nav nekādas saistības ar skriešanu, bet miegs man ir ciešs. Taču ne vienmēr ir tā, ka, līdz ko apguļos, tā uzreiz varu aizmigt. Un tādās reizēs tā vietā, lai skaitītu aitas, es aizmiegu no domām par skriešanu.
Kādreiz man bija teorija, ka grūti aizmigt ir tad, ja galva ir pilna ar domām. Domas tiek prātā pārcilātas, smadzenes turpina strādāt un tām nav dots atelpas brīdis, lai ieslīgtu miegā. Taču izmest domas no prāta nav nemaz tik vienkārši. Ir visnotaļ sarežģīti tā uzreiz pārslēgties un pēkšņi nedomāt pilnīgi par neko, un tā ar tukšu prātu aizmigt.
Riteņbraukšanas lielajās daudzdienu sacensībās braucēji cīnās ne tikai par uzvaru kopvērtējumā vai atsevišķā posmā, bet arī par punktiem atsevišķā sprinta un "kalnu karaļa" vērtējumā, ko izcīna par būšanu ātrākajam konkrētā starpfinišā. Ātrslidošanā, skrituļslidošanā un treka riteņbraukšanā viena no disciplīnām ir punktu brauciens (saukts arī masu starts), kur punktus piešķir tiem, kas ir ātrākie pēc konkrēta apļa, un beigās uzvar tas, kurš savācis visvairāk punktus. Redzot šāda veida disciplīnas, krietni sen jau esmu domājis par to, ka būtu interesanti, ja skriešanā ieviestu ko līdzīgu.
Turpinot pērn iesākto gada kopā savilkšanu par galveno, kas pēdējos 12 mēnešos ir noticis, te nu ir neliels kopsavilkums par paveikto šajā gadā.
Tā kā decembris jau ierasti ir sākums gatavošanās procesam nākamajam gadam, tad treniņu cipari ir par periodu decembris-novembris. Un šajos divpadsmit mēnešos treniņos pavadītas 546 stundas un 21 minūte, pieveicot 7832 kilometrus. No tiem 703 km (31h35') ar velo, apmēram 250-300 km (~20h) noslēpoti un ~6850 km (~495h) pieveikti skrienot. Skriešanas un slēpošanas skaitļi, iespējams, realitātē nedaudz atšķiras no šiem, jo tā kā treniņā parasti slēpošana bija kopā ar skriešanu, tad slēpošanas laiku un kilometrus no tiem esmu izvilcis vien aptuveni.
Motivācija ir tāda savāda lieta. Motivācija ir tas, kāpēc mēs darām vienu vai otru lietu. Tā var nākt no iekšienes, bet reizēm, lai kaut ko paveiktu, ir vajadzīga motivācija no ārpuses. Taču reizēs, kad ar iekšējo motivāciju nepietiek, ir skaidrs, ka kaut kas nav īsti kā nākas. Ja jau, lai kaut ko paveiktu, vajag kaut kādu papildus motivatoru, tad sāk parādīties jautājums, kāpēc tas vispār ir jādara, ja pats tā īsti to nemaz negribi.
Reizēm man tā ir arī ar skriešanu. Kad no mājas nevaru iztaisīties, lai ietu skriet, vai nevaru piespiesties, lai pieceltos no rīta un aizietu uz treniņu, tad neviļus aizdomājos, kāpēc es to daru. Lai arī skriet ir forši, man īsti nav vēlēšanās skriet vienkārši skriešanas pēc. Mani interesē rezultāts, bet tajās reizēs, kad uznāk motivācijas bedre un vēl papildus aizdomājos, cik daudz laika, enerģijas un atņemtā laika (citām lietām) prasa tas, lai sasniegtu vēlamo rezultātu, tad sāku domāt - varbūt vienkārši vispār pietiek skriet.
