Izbiedētie gājēji

Tumšajos rītos un tumšajos vakaros, kad visbiežāk esmu manāms skrienam, lai izvairītos no tumsas, maksimāli cenšos skriet pa pilsētas apgaismotajām ielām. Taču apgaismojums Ogrē joprojām daudzviet deg taupības režīmā, t.i., deg katra otrā lampa, līdz ar to daudzviet tas gaišums ir visai nosacīts. Vakaros, lai arī cilvēku ļoti daudz uz ielām nav, tomēr laiku pa laikam kādu nākas sastapt, un tā kā cenšos skriet bez liekas trokšņošanas (tai skaitā skaļas kāju dauzīšanas), tad bieži vien cilvēki pamana mani pēdējā brīdī, vai pat tikai tad, kad esmu paskrējis tiem garām. Un tad parasti sākas jautrākais. Ejot pa tumšu, klusu ielu, pēkšņi garām paskrienošs stāvs ir pēdējais, ko parasts gājējs cer ieraudzīt, it sevišķi, ja sanāk noskriet garām pavisam tuvu, kas sniega pilnajos trotuāros nereti ir vienīgā iespēja tikt gājējam garām neiekāpjot kupenā līdz ceļiem. Līdz ar to man ir tā iespēja vērot cilvēku reakciju šajos brīžos.

Reti, bet ir tādi, kas neizrāda nekādas emocijas, taču lielākoties reakcija ir. Ir tādi, kas izbīlī izdveš dažādas dievišķās frāzes kā "Ak, Dievs!", "О, Боже!" u.tml., tikpat bieži nākas dzirdēt dažādus lamu vārdus, kas gan retu reizi ir veltīti tieši man, bet ir sava veida baiļu reakcijas atbilde. Ejot mammai kopā ar kādu savu atvasi, parasti mazais ir tas, kurš pārvietojoties izmanto visas ietves platumu, un tādās reizēs bieži vien patrāpās man gandrīz vai priekšā. Šādās reizēs papildus tam, ka mazais ir paguvis izbīties, viņš vēl dabū dzirdēt mammas rājienu par to, lai nelien ceļā. Tāpat arī pieaugušie, kas iet bariņā - ja izbijies ir tikai viens, tad pārējie viņam bieži vien velta skaļus smieklus. Kaut kad krietni sen tieši ziemā manā virzienā tika novicināta sniega lāpsta, un vienreiz arī kāda sieviete bija gatava sist ar savu somu.

Kopumā jāsaka, ka cilvēku reakcijas ir ļoti dažādas, un, lai arī teorētiski es varētu pa lielu gabalu saukt, lai palaiž mani garām, tomēr parasti man negribas lieki traucēt cilvēku, zinot ka tāpat varu tikt viņam garām. Un piedevām, nekur jau nav teikts, ka uzsaucot viņam kaut ko no lielāka attāluma izbīlis būs daudz mazāks. Vismaz izbiedēšana no manas puses nav apzināta un ļauni domāta, kā tas būtu, skrienot divatā, un tuvojoties kādam gājējam skaļi teikt savam pāriniekam "Ķer somu!".

Atkusnis

Vēl pagājušās nedēļas vidū biju nobriedis uzrakstīt par ziemas liktajiem šķēršļiem normālai skriešanai, taču nedēļas nogale atnāca ar atkusni, un nu manas kājas beidzot var atkal izjust, ko nozīmē skriet pa asfaltu. Lai arī vietām arī asfalts ir nedaudz noledojis, un atspērienā ieliktais spēks nepietiekamas saķeres dēļ aiziet nebūtībā, tomēr nu Ogrē skriešanai bezledus un bezsniega apstākļos var atrast atbilstošas vietas.

Decembra beigās gūtā potītes trauma cerēto 2-3 dienu vietā prasīja teju nedēļu, lai treniņi varētu atsākties normālā režīmā, un arī šobrīd vēl brīžiem šādas tādas nepatīkamas sajūtas potītes apvidū brīžiem ir jūtamas, taču cenšos par to daudz nedomāt. Gads treniņu ziņā ir iesācies ļoti labi, un tā tikai jāturpina.

Gads ir balts no abiem galiem

Dažas dienas atpakaļ iedomājos, ka sen neko neesmu rakstījis blociņā, gluži vienkārši tāpēc, ka nekas īpašs jau nav noticis. Te tev nu bija! Šorīt treniņa beigās gaužām neveiksmīgi pagriezu potīti, kā rezultātā nu esmu ticis pie teju divreiz resnākas kreisās kājas potītes, līdz ar to visticamāk uz pāris dienām par skriešanu būs jāaizmirst. Nepatīkami, bet fakts. Nepatīkamākais tas, ka kāju pagriezu uz praktiski līdzenas vietas, lai gan pēdējo nedēļu laikā skriet pa skaisti tīrītām vietām nemaz nav sanācis tik daudz.

Skriets gan aizvadītajās nedēļās ir sanācis gana daudz. Vienīgi ātrums sniegotajos ceļos nav ne tuvu tāds kā bezsniega apstākļos, un brīžiem sajūta tāda, ka vairāk nodarbojos ar kūļāšanos uz vietas, nevis skriešanu uz priekšu, bet nu, mājās sēžot, jau ātrākam tapt grūti, tāpēc jāskrien arī grūtākos apstākļos. Man pat vairs nav īpašu pretenziju pret lielu aukstumu, galvenais, lai nesnieg, jo citādi Ogres sētnieki, lai cik cītīgi arī viņi nebūtu, nav spējīgi paspēt notīrīt visus trotuārus tūlīt pēc snigšanas beigām, un tad jau atkal sanāk pašam mīt taciņu vai arī apļot neskaitāmus apļus ap dažādiem kvartāliem māju tuvumā (pēdējais apļošanas rekords mērāms 17 apļos gandrīz kilometra garumā). Tagad sniega laikā vēl papildus fizisko slodzi nodrošina diezgan regulārā sniega tīrīšana pie mājas, tāpēc par sportisko aktivitāšu trūkumu sūdzēties nevar. Vienreiz pat arī biju uzkāpis uz slēpēm - darbadienās to nesanāk izdarīt, jo pēc darba ārā jau ir tumšs, bet brīvdienās cenšos izmantot laiku skriešanai, tāpēc vairāk slēpošanai laika nav sanācis - taču tagad ar to kājas nebūšanu, varbūt sanāks paslēpot vairāk, bet tad jau redzēs.

Tad nu Priecīgus aizgājušos Ziemassvētkus, laimīgi sagaidīt Jauno gadu un visiem vēlu ļoti cerēt, lai sniegs sāk drīz kust un ātrāk pienāk pavasaris!

Atskats uz 2010.gadu

Divi tūkstoši desmitais gads strauji tuvojas beigām un patiesībā līdz ar maratonu oficiāli arī beidzās mana šī gada sacensību sezona. Iepriekšējos divus gadus rezumē par sezonā paveikto bija diezgan plašs, bet šogad tā vien šķiet, ka spēšu iekļauties vienā rakstā, jo salīdzinājumā ar citiem gadiem tik daudz to aktivitāšu sezonas laikā nemaz nebija.

Tusnītis

Nedēļa pēc maratona pagāja diezgan brīvā režīmā. Pāris reizes biju paskriet, bet bija arī vairākas dienas, kad nedarīju pilnīgi neko. Svētdien un vakar pamanīju, ka skrienas ne tik viegli kā gribētos, un vakar, uzkāpjot uz svariem, viss tapa skaidrs - trīs kilogrami pienākuši klāt pilnīgi nemanot - tā iet, kad neskrien un ēd bez mitas.

Florences maratons

Tam, ka kaut kad skriešu maratonu, palēnām briedu jau labu laiku - kādus gadus divus trīs. Galu galā šīs vasaras beigās izlēmu, ka manai maratona debijai ir pienācis laiks, un izšķīros par labu Florences maratonam, par kuru biju dzirdējis labas atsauksmes - gan kā par skaistu maratonu (kā nekā Florence ir bieži vien atrodama dažādu pasaules skaistāko pilsētu sarakstos), gan arī kā par maratonu ar pietiekami "ātru" trasi, jo, neskaitot pirmo pusotru kilometru, kur trase ved lejup no kalna, pārējā distance ir salīdzinoši līdzena. Piedevām Florences maratons arī notiek pašās novembra beigās, kad Latvijā jau beigusies gan skriešanas, gan orientēšanās sezona. Jāsaka gan, ka novembrī Latvijā bieži jau ir bijis sniegs, tāpēc šogad krietni paveicās ar laikapstākļiem, kas treniņus īpaši neietekmēja (protams, novembrī daudz sanāca skriet gan pa lietu, gan ļoti stipru vēju, taču vismaz iztika bez sniega), un visu iecerēto treniņos praktiski izdevās izpildīt.

Brāļu kapos svecīšu vakarā

Vakar vakarā biju Rīgā Brāļu un Meža kapos, kur norisinājās svecīšu vakars, un ļoti daudz cilvēku bija ieradušies kapos nolikt svecītes gan pie sev tuvo cilvēku kapavietām, gan arī pie lielajām piemiņas vietām - Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes kapavietas, pie daudzajām plāksnītēm 1.Pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem Mātes Latvijas Brāļu kapos, un arī citviet kapu teritorijā. Lai arī oficiālajos Staro Rīga bukletos šī vieta minēta nav, tomēr būtu pelnījusi pieminēšanu gan, jo tumsā daudzās svecītes radīja patiešām iespaidīgu un skaistu skatu.

Staigājot pa tik lieliem kapiem, jau dienas laikā atrast nepieciešamo taciņu nav tas vieglākais uzdevums, taču vakar vakarā, kad kapos vienīgo gaismu radīja svecīšu gaismas, vairākus cilvēkus dzirdēju sakām, ka esot nedaudz apmaldījušies. Un tas manī raisīja domas, ka, ja vien nepastāvētu nerakstītais likums par to, ka kapos skriet un trokšņot nav īpaši labi, tad citādi šie lielie kapi Rīgā būtu varen interesanta vieta orientēšanās sprintam. Celiņu tur ir vairāk kā vajag, līdz ar to variantu bezgala daudz. Protams, uzzīmēt to visu būtu varen piņķerīgs darbs, bet vēl grūtāk būtu nokontrolēt to, lai dalībnieki patiešām skrietu tikai pa kapu celiņiem nevis izvēlētos taisnākos variantus cauri kapu kopiņām.