Renča skaitlis un motivācija skriešanai

Īsā versija: (tiem, kam slinkums lasīt oriģinālo aprakstu)
Renča skaitlis X konkrētā periodā tiek iegūts vismaz X reizes noskrienot vismaz X kilometrus (noskrien, piemēram, 6 reizes vismaz sešus kilometrus un Tavs Renča skaitlis jau ir 6). Kā komentētājs Edgars skaisti izskaidroja, tad Renča skaitlis pēdējā gadā būtībā parāda lielumu kilometros, ko skrējējs varētu bez pārpūles noskriet jebkurā parastā dienā. Īsi un vienkārši!

Oriģinālais Renča skaitļa izskaidrojums:
Mana pārliecība ir tā, ka, lai spētu skriet pietiekami labā līmenī, viens no priekšnosacījumiem ir tas, ka treniņos nepieciešams skriet un skriet daudz. Zinātniski tas būtu nosaucams kā aerobās bāzes veidošana, bet vienkāršiem vārdiem tas nozīmē arī to, ka organisms, pierodot skriet daudz, ar laiku patērē mazāk enerģijas skrienot identisku attālumu, tātad skriet kļūst vieglāk un, tad jau ir iespējams skriet vēl vairāk, vai arī tik pat daudz, bet ātrāk, kas arī vairumā gadījumu ir vēlamais rezultāts.

Labā un reizē arī sliktā lieta šajā procesā ir tā, ka tas ir ilgtermiņa pasākums. Tiem, kas sāk skriet pilnīgi no nulles vai atsāk skriet pēc ilgāka pārtraukuma, pirmie treniņu rezultāti bieži vien uzrāda ievērojamu lēcienu fiziskās formas uzlabošanā, taču tālāk jau sportiskā forma turpina kāpt pavisam lēnām. Taču ilgākā termiņā šis lēnais kāpums tik un tā veido lielāku vai mazāku, bet tik un tā izaugsmi rezultātos. Ar dažādu treniņu metožu palīdzību rezultātos var gūt īstermiņa lēcienus, taču bieži vien tie ir nepaliekoši un tikai traucē pakāpeniskai organisma attīstībai, kas dod rezultātus ilgtermiņā. Bet pakāpeniskai attīstībai ilgā termiņā vajag pacietību.

Manuprāt, lai novērtētu ieguldīto darbu skriešanas treniņos, gatavojoties garākām distancēm, interesants mērlielums varētu būt kas līdzīgs tam, ko britu astrofiziķis Arturs Stenlijs Eddingtons (Arthur Stanley Eddington) kā Eddingtona skaitli piedāvāja riteņbraukšanas garo distanču sasniegumu mērīšanai. Eddingtona skaitlis ir skatilis, kas norāda dienu skaitu, kad velobraucējs ir pieveicis attālumu, kas ir vismaz vienāds ar pašu Eddingtona skaitli. Tā, piemēram, ja Eddingtona skaitlis ir 100, tad velobraucējs vismaz 100 reizes ir nobraucis vismaz 100 kilometrus. Lai tas pats braucējs tiktu pie Eddingtona skaitļa 105, tad viņam vismaz 105 reizes jābūt pievarējušam 105 kilometrus un ja viņs pie skaitļa 100 ir ticis nobraucot tieši 100 kilometrus, tad lai tiktu pie 105 būs nepieciešams vēl vismaz 105 dienas ar ievērojamu fizisko slodzi.

Tā kā man nav ziņu par šādu mērlielumu esamību skriešanā, tad skrienošu cilvēku vajadzībām tam varētu būt divas vairācijas. Pirmais Renča skaitlis (jeb vienkārši Renča skaitlis) - tas norāda dienu skaitu, kurās ir pievarēti vismaz tik kilometri, cik liels ir pats skaitlis, un Otrais Renča skaitlis - tas norāda skrējienu skaitu, kuros ir pievarēti vismaz tik kilometri, cik liels ir pats skaitlis. Ja dienā tiek aizvadīti vairāki treniņi, tad Pirmais Renča skaitlis noteikti būs lielāks kā Otrais Renča skaitlis. Pieļauju, ka man gan Pirmais, gan Otrais Renča skaitlis varētu būt ap 34-35. Precīzai skaitļa noteikšanai būt jāpārlūko treniņu dienasgrāmatas ieraksti, bet ar lielu pārliecību pieļauju, ka vismaz 34 reizes esmu dienā pievarējis vairāk kā 34 kilometrus visā savā skrienošā mūžā. Lai skaitlis būtu labs rādītājs, tas, manuprāt, būtu pielietojams tikai attiecībā uz treniņiem, jo pieredzējušiem maratonistiem tas pēc 42.maratona kļūst 42 un tālāk, lai to pārsistu, vienīgais variants ir pāriet uz ultramaratoniem. Bet nu arī sacensības var skaitīt iekšā un tas īpaši nemaina skaitļa būtību - pārādīt regulāri noskrieto apjomu ilgākā termiņā.

Treniņiem skriešanā nevajadzētu būt mērķētiem uz rekordu pārsišanu treniņos, taču konkrēta Renča skaitļa sasniegšana varētu būt labs motivators sagatavošanās procesā, kas apiecinātu to, ka treniņu procesā ir ieguldīts pietiekami liels darbs un kājas ir pievārējušas pietiekami daudz kilomerus garajos treniņos. Protams, var nolikt vienkārši mērķi - tuvāko 10 nedēļu laikā kopā noskriet 350 kilometrus, katru dienu noskriet 5 kilometrus un sev pēc 10 nedēļām paklapēt pa plecu, ka esmu noskrējis 350 kilometrus. Savukārt, noliekot mērķi sasniegt Renča skaitli - 14 jau parādās garo treniņu loma, jo nepieciešams vismaz 14 dienas treniņu procesā pieveikt ne mazāk kā 14 kilometrus. Pārlieku nepārpūlot organismu ar šo 14 kilometru pievarēšanu, bet skrienot lēnām un piesardzīgi, kas it sevišķi jāatceras tiem, kas tikai uzsāk savas skriešanas gaitas, organisms gūs daudz labāku treniņu izturības izaugsmes veicināšanā nekā vienkārši noskrienot 5 kilometrus, ja izdalītu 350 kilometrus vienmērīgi uz 10 nedēļām. Pieredzējušāki skrējēji var vienkārši nolikt sev mērķi gatavošanās procesā tikt, piemēram, pie Renča skaitļa 21 - vismaz 21 reizi noskriet vairāk kā 21 kilometru. Un tā ar laiku tas varēu būt labs motivators garo treniņu audzēšanā.

Papildinājums: Lai iegūtu noteiktu Renča skaitli noteikto kilometru daudzumu nav obligāti skriet secīgās dienās (t.i. nav obligāti, piemēram, 5 dienas pēc kārtas skriet 5 kilometrus, lai tktu pie Renča skaitļa - 5, to var pieveikt arī, piemēram, 10 dienās vai citā nenoteiktā laika periodā). Taču iegūstot Renča skaitli secīgu skrējienu rezultātā, to var dēvēt par Renča superskaitli.

Starp citu, mans dārgais lasītāj, vai Tu zini, kāds ir Tavs Renča skaitlis?

Ziemas iespaidi

Apritējis teju mēnesis kopš mana pēdējā ieraksta blociņā. Bet tas jau kā parasti - kamēr notiek treniņprocess, nav jau daudz to piedzīvojumu par kuriem rakstīt.

Kopš gada sākuma arvien vairāk priecājos par to, ka dienas paliek aizvien garākas, un no rītiem treniņu izdodas aizvadīt vairāk gaišajā nevis tumšajā laikā. Tagad arī no rītiem man ir tā iespēja noskatīties uz saullēktu, kas ziemas rītos ir ne mazāk skaists kā saullēkts vasarā.
Beidzamās nedēļas, kad snigšana vairs bija tikai epizodiska, pilsētā ielas diezgan ātri atbrīvojās no sniega kārtas - vietām bija pavisam tīrs asfalts, vietām ne tik ļoti, taču sajust zem kājām asfaltu, kā pamatu, kas neslīd, bija ļoti patīkama sajūta - cits ātrums, cita piepūle, citas sajūtas un iespēja arī uzskriet šo to ātrāku, ko uz slidena pamata būtu pat bīstami darīt.

Pēdējo nedēļu gan organisms sāka izrādīt neveseluma pazīmes - droši vien tāpēc, ka mājās visi slimoja un kārta bija pienākusi arī man. Protams, vēsajā laikā plaušām aukstais gaiss arī nav tas labākais, kas droši vien deva papildus augsni organisma uzņēmībai pret slimošanu. Lai vai kā vakar pēc ilgāka laika ne gluži labprātīgi tiku pie pirmās brīvās dienas no skriešanas - gan pirmdien vakarā, gan vakar no rīta bija temperatūra, taču lielākais traucēklis ir milzīgais klepus, kas pat naktī brīžiem traucē gulēt gan man, gan apkārtējiem.

Kā jau ne reizi vien esmu teicis, ka izlaist treniņus man nepatīk nu nemaz, taču var jau būt, ka kāda atpūtas diena treniņos nodarbinātajam organismam nenāks par ļaunu, drīzāk otrādi. Un galu galā šajā lielo mīnusu aukstumā varbūt pat ir īstais brīdis, kad pie šādas atpūtas tikt. Ilgi gan mierā droši vien nosēdēt nevarēšu, bet nu šajā aukstumā pārāk ātri atsākt arī varētu nebūt tas prātīgākais lēmums, ja veselība nav pilnā kārtībā, lai gan silti saģērbjoties patiešām vienīgā problēma ir aukstais ieelpotais gaiss. Tad nu vienīgi jācer, ka aukstums nepieturēsies ļoti ilgi un drīz jau sniegs tomēr sāks kust - šī cerība jau ir spēkā vismaz kopš gada sākuma.

Izbiedētie gājēji

Tumšajos rītos un tumšajos vakaros, kad visbiežāk esmu manāms skrienam, lai izvairītos no tumsas, maksimāli cenšos skriet pa pilsētas apgaismotajām ielām. Taču apgaismojums Ogrē joprojām daudzviet deg taupības režīmā, t.i., deg katra otrā lampa, līdz ar to daudzviet tas gaišums ir visai nosacīts. Vakaros, lai arī cilvēku ļoti daudz uz ielām nav, tomēr laiku pa laikam kādu nākas sastapt, un tā kā cenšos skriet bez liekas trokšņošanas (tai skaitā skaļas kāju dauzīšanas), tad bieži vien cilvēki pamana mani pēdējā brīdī, vai pat tikai tad, kad esmu paskrējis tiem garām. Un tad parasti sākas jautrākais. Ejot pa tumšu, klusu ielu, pēkšņi garām paskrienošs stāvs ir pēdējais, ko parasts gājējs cer ieraudzīt, it sevišķi, ja sanāk noskriet garām pavisam tuvu, kas sniega pilnajos trotuāros nereti ir vienīgā iespēja tikt gājējam garām neiekāpjot kupenā līdz ceļiem. Līdz ar to man ir tā iespēja vērot cilvēku reakciju šajos brīžos.

Reti, bet ir tādi, kas neizrāda nekādas emocijas, taču lielākoties reakcija ir. Ir tādi, kas izbīlī izdveš dažādas dievišķās frāzes kā "Ak, Dievs!", "О, Боже!" u.tml., tikpat bieži nākas dzirdēt dažādus lamu vārdus, kas gan retu reizi ir veltīti tieši man, bet ir sava veida baiļu reakcijas atbilde. Ejot mammai kopā ar kādu savu atvasi, parasti mazais ir tas, kurš pārvietojoties izmanto visas ietves platumu, un tādās reizēs bieži vien patrāpās man gandrīz vai priekšā. Šādās reizēs papildus tam, ka mazais ir paguvis izbīties, viņš vēl dabū dzirdēt mammas rājienu par to, lai nelien ceļā. Tāpat arī pieaugušie, kas iet bariņā - ja izbijies ir tikai viens, tad pārējie viņam bieži vien velta skaļus smieklus. Kaut kad krietni sen tieši ziemā manā virzienā tika novicināta sniega lāpsta, un vienreiz arī kāda sieviete bija gatava sist ar savu somu.

Kopumā jāsaka, ka cilvēku reakcijas ir ļoti dažādas, un, lai arī teorētiski es varētu pa lielu gabalu saukt, lai palaiž mani garām, tomēr parasti man negribas lieki traucēt cilvēku, zinot ka tāpat varu tikt viņam garām. Un piedevām, nekur jau nav teikts, ka uzsaucot viņam kaut ko no lielāka attāluma izbīlis būs daudz mazāks. Vismaz izbiedēšana no manas puses nav apzināta un ļauni domāta, kā tas būtu, skrienot divatā, un tuvojoties kādam gājējam skaļi teikt savam pāriniekam "Ķer somu!".

Atkusnis

Vēl pagājušās nedēļas vidū biju nobriedis uzrakstīt par ziemas liktajiem šķēršļiem normālai skriešanai, taču nedēļas nogale atnāca ar atkusni, un nu manas kājas beidzot var atkal izjust, ko nozīmē skriet pa asfaltu. Lai arī vietām arī asfalts ir nedaudz noledojis, un atspērienā ieliktais spēks nepietiekamas saķeres dēļ aiziet nebūtībā, tomēr nu Ogrē skriešanai bezledus un bezsniega apstākļos var atrast atbilstošas vietas.

Decembra beigās gūtā potītes trauma cerēto 2-3 dienu vietā prasīja teju nedēļu, lai treniņi varētu atsākties normālā režīmā, un arī šobrīd vēl brīžiem šādas tādas nepatīkamas sajūtas potītes apvidū brīžiem ir jūtamas, taču cenšos par to daudz nedomāt. Gads treniņu ziņā ir iesācies ļoti labi, un tā tikai jāturpina.

Gads ir balts no abiem galiem

Dažas dienas atpakaļ iedomājos, ka sen neko neesmu rakstījis blociņā, gluži vienkārši tāpēc, ka nekas īpašs jau nav noticis. Te tev nu bija! Šorīt treniņa beigās gaužām neveiksmīgi pagriezu potīti, kā rezultātā nu esmu ticis pie teju divreiz resnākas kreisās kājas potītes, līdz ar to visticamāk uz pāris dienām par skriešanu būs jāaizmirst. Nepatīkami, bet fakts. Nepatīkamākais tas, ka kāju pagriezu uz praktiski līdzenas vietas, lai gan pēdējo nedēļu laikā skriet pa skaisti tīrītām vietām nemaz nav sanācis tik daudz.

Skriets gan aizvadītajās nedēļās ir sanācis gana daudz. Vienīgi ātrums sniegotajos ceļos nav ne tuvu tāds kā bezsniega apstākļos, un brīžiem sajūta tāda, ka vairāk nodarbojos ar kūļāšanos uz vietas, nevis skriešanu uz priekšu, bet nu, mājās sēžot, jau ātrākam tapt grūti, tāpēc jāskrien arī grūtākos apstākļos. Man pat vairs nav īpašu pretenziju pret lielu aukstumu, galvenais, lai nesnieg, jo citādi Ogres sētnieki, lai cik cītīgi arī viņi nebūtu, nav spējīgi paspēt notīrīt visus trotuārus tūlīt pēc snigšanas beigām, un tad jau atkal sanāk pašam mīt taciņu vai arī apļot neskaitāmus apļus ap dažādiem kvartāliem māju tuvumā (pēdējais apļošanas rekords mērāms 17 apļos gandrīz kilometra garumā). Tagad sniega laikā vēl papildus fizisko slodzi nodrošina diezgan regulārā sniega tīrīšana pie mājas, tāpēc par sportisko aktivitāšu trūkumu sūdzēties nevar. Vienreiz pat arī biju uzkāpis uz slēpēm - darbadienās to nesanāk izdarīt, jo pēc darba ārā jau ir tumšs, bet brīvdienās cenšos izmantot laiku skriešanai, tāpēc vairāk slēpošanai laika nav sanācis - taču tagad ar to kājas nebūšanu, varbūt sanāks paslēpot vairāk, bet tad jau redzēs.

Tad nu Priecīgus aizgājušos Ziemassvētkus, laimīgi sagaidīt Jauno gadu un visiem vēlu ļoti cerēt, lai sniegs sāk drīz kust un ātrāk pienāk pavasaris!

Atskats uz 2010.gadu

Divi tūkstoši desmitais gads strauji tuvojas beigām un patiesībā līdz ar maratonu oficiāli arī beidzās mana šī gada sacensību sezona. Iepriekšējos divus gadus rezumē par sezonā paveikto bija diezgan plašs, bet šogad tā vien šķiet, ka spēšu iekļauties vienā rakstā, jo salīdzinājumā ar citiem gadiem tik daudz to aktivitāšu sezonas laikā nemaz nebija.

Tusnītis

Nedēļa pēc maratona pagāja diezgan brīvā režīmā. Pāris reizes biju paskriet, bet bija arī vairākas dienas, kad nedarīju pilnīgi neko. Svētdien un vakar pamanīju, ka skrienas ne tik viegli kā gribētos, un vakar, uzkāpjot uz svariem, viss tapa skaidrs - trīs kilogrami pienākuši klāt pilnīgi nemanot - tā iet, kad neskrien un ēd bez mitas.