Atgriešanās

Ja iepriekšējā rakstā rakstīju, ka pēc trīs gadu pārtraukuma atgriezos Vecāķu skrējienā, tad šajā nedēļas nogalē bija vēl senāka atgriešanās - orientējies mežā ar karti un kompasu nebiju kopš 2013.gada rudens, un pēc četru gadu pārtraukuma Līgatnē piedalījos Latvijas čempionātā orientēšanās sportā vidējā distancē un stafetē.
Orientējies tā kārtīgi pa mežu pēdējo reizi biju četru gadu senā pagātnē, kad Skrundas apkārtnē startēju Latvijas čempionātā orientēšanās maratona distancē. Kopš tā laika ar orientēšanās distancēm sastapos vien laiku pa laikam, papētot kādu notikušo sacensību kartes un mēģinot tajās iztēloties, kādus variantus izvēlētos, ja pats būtu tur skrējis. Pa šiem gadiem vairākas reizes ir parādījušās domas, ka atkal kādā orientēšanās mačā varētu uzskriet, varbūt aizbraukt uz Kāpu, kas jau ir tāds liels trīsdienu orientēšanās festivāls. Bet tā arī nekādi nebija sanācis. Šogad līdz braukšanai uz Kāpu jau biju pavisam tuvu, un vēl aprīlī domāju, ka uz Kāpu, kas šogad bija Krāslavas pusē, varētu patiešām arī braukt. Taču beigu beigās ar visu kājas traumēšanu un izkritušajiem treniņiem tā arī Kāpai nepieteicos.
Taču tagad rudens pusē, saprotot, ka sezona tāpat nav izdevusies, kā biju cerējis, un arī fiziskā kondīcija šobrīd nav tāda, lai gatavotos rudens maratonam, izlēmu, ka varētu arī uzskriet tur, kur, gatavojoties maratonam, droši vien neskrietu. Maratona gatavošanās posmā skriešana pa apvidu ir papildu traumu risks, bet tā kā šim rudenim arī tāda konkrēta sacensību plāna nav, tad pirms nedēļas daļēji skrēju Vecāķu skrējienā, bet šajā nedēļas nogalē skriešana pēdējā laikā neierastā vidē bija Līgatnes gravās.

Gatavošanās

Zinot, ka orientēšanās mačā tomēr startēšu, sapratu, ka kaut nedaudz orientēšanās prasmes vajadzētu pirms tam atsvaidzināt, lai startā, paņemot rokās karti, jau uzreiz pirmos punktus varētu atrast ar gana lielu pārliecību. Visvairāk biju nobažījies, ka problēmas būs ar kartes lasīšanu skrienot, jo tā ir viena no orientieristu prasmēm, kas izšķir to, cik bieži distancē ir jāapstājas - ja kartē visu vari saskatīt un izplānot, esot kustībā, tad uz priekšu pārvietošanās iet daudz raitāk. Lai šīs iemaņas atsvaidzinātu, pēdējo nedēļu pirms mača centos, ejot uz treniņu, katru dienu ņemt līdzi kādu karti, ko skrienot pētīju un domāju labākos ceļa variantus. Un, ja pirmajā dienā acīm patiesi bija grūti skrienot karti uztvert, tad ar katru dienu tas padevās arvien labāk.
Papildus gatavošanās bija jau pieminētais Vecāķu skrējiens, kur nedaudz varēju paskriet pa apvidu, bet nu tas tomēr bija lielākoties pa taciņām, stigām un smiltīm, un ar orientēšanos tur līdzība tik vien kā skriešana pa mīkstāku pamatu. Taču pavisam apvidū pirms starta Līgatnē tomēr iegāju. Pirmajā reizē devos vienkārši ikdienas treniņā, līdzi ņemot kompasu un Ogres meža karti ar sazīmētiem kontrolpunktiem, kuru gan apvidū, protams, nebija, un tas vismaz ļāva atcerēties veicamās darbības distancē. Mežā gan ātri palika tumšs, līdz ar to beigu daļu no plānotā treniņa ar karti nācās noīsināt - ar karti mežā biju paskrējis apmēram divdesmit piecas minūtes. Nedaudz orientēšanās prasmes nu biju atsvaidzinājis, un kājas saskrāpēt un sadzelt nātrēs arī jau biju paspējis - šortos iet mežā laikam nebija prātīgāka doma.
Otro reizi paskriet pa apvidu ar karti izmantoju vietējos orientēšanās mačos Reljefā, kas trešdienu pēcpusdienās notiek Ogres apkaimē. Pirmā kārta Reljefam pēc vasaras pārtraukuma bija pie Ogres estrādes, kur distance bija pa zaļi noaugušo estrādes kalnu un tā apkārtni. Karte gan bija zīmēta pēc sprinta karšu apzīmējumiem un arī mērogs bija 1:5000 nevis 1:10000, kāds tas bija plānots Līgatnē, bet nu toties te mežā vismaz bija īsti kontrolpunkti, un kaut centos skriet visnotaļ mierīgi, tomēr tik un tā pat parādījās neliela sacensību sajūta. Ar orientēšanos šeit veicās tīri labi, ja vien neskaita, ka distancē izlaidu vienu kontrolpunktu, līdz ar to finišā paliku bez rezultāta. Pēc tam vēl palīdzēju novākt kontrolpunktus, tā ka tajā dienā savācu vēl kādas četrdesmit minūtes treniņa ar karti.

Līgatnē

Gan vidējās distances, gan stafetes sacensību centrs bija blakus Līgatnes rehabilitācijas centram netālu no Gaujas, bet distances veda pa Līgatnes kalnaino mežu, kur nogāzes daudzviet sasniedza 50 metru augstumu, un no finiša zonas līdz augstākajām kartes virsotnēm Cepurkalnā un arī blakus esošajā Pilskalnā pat bija 90 metru kāpums. Tas ir apmēram tikpat cik augsta Rīgā ir viesnīca "Latvija". Lielāki vai mazāki pauguri jau gadās parasti katrā orientēšanās distancē, bet priekš Latvijas 350 metru vertikālais kāpums uz nepilniem 6 kilometriem, kā tas bija vidējā distancē, jau ir gandrīz vai kārtīga kalnu distance. Tas ir kā brīžiem pa diezgan lielu stāvumu četrreiz uzskriet tajā pašā viesnīcā "Latvija", un diezgan daudz pa tādām pašām stāvām nogāzēm arī skriet lejup.

Jau pēc finiša, pārspriežot distancē iespēto

Tieši lielie kalni bija viena no tām lietām, ar ko īsti nebiju rēķinājies un par ko biju piemirsis, piesakoties šim mačam. Pa šiem četriem gadiem kopš pēdējo reizi skrēju ar karti mežā esmu skrējis diezgan daudz, bet trenēšanās ir bijusi ar uzsvaru uz šosejas distancēm, kur solim ir jābūt maksimāli ekonomiskam, tuvu asfaltam, bez liekas kāju cilāšanas pārāk augstu. Skrienot pa apvidu viss ir pavisam citādi, jāspēj kājas pārcelt pāri sakritušajiem kokiem, un dabūt tās arī pietiekami augstu, lai tiktu augšā Līgatnes stāvajos kāpumos - un no tā pa šiem gadiem tiešām esmu atradis. Līdz ar to kalnus pārvarēt bija grūti un reizē arī lēni. Brīžiem likās, ka jebkurš mežā satiktais kalnos tiek augšā ātrāk par mani. It sevišķi pirmajā dienā, kad nogāzes bija slapjākas arī jutu, ka lieti būtu noderējuši apavi ar metāla radzēm, jo vietām slīdēja diezgan pamatīgi.
Tā nu lūk sanāca, ka lielākās problēmas sagādāja tieši skriešana. Jutu, ka nedaudz pietrūka arī lielāka pārliecība orientējoties un tāda agresivitāte mežā, lai tiktu cauri zaļākās vietās. Šīs īpašības arī droši vien, kopš neskrienu ar karti, ir gājušas mazumā. Bet visādi citādi orientēšanās veikums bija priekš manis tīri pieņemams, un lielāko daļu laika zaudēju uz pārvietošanās ātrumu, nevis uz kļūdām.

Vidējā distane

Karte ar manu ceļu (spied te, lai redzētu pilnā izmērā)

Vidējā distancē bija vien divi etapi, kur labākajam etapa laikam zaudēju vairāk par minūti (attiecīgi 1:26 zaudējums ātrākajam laikam uz 6.KP, kur biju izvēlējies nepareizu variantu, bet arī pieļāvu kļūdu etapa vidusdaļā, un 1:45 uz 13.KP, kur Mārtiņam Sirmajam skrienot man aiz muguras, gribēju ātrāk veikt etapu un aizgāju kļūdā). Un lai arī saminstināšanās vai nelielas mikro kļūdas punkta rajonā, kā arī "iesprūšana" aizaugušākās vietās bija uz diezgan daudziem etapiem, tomēr tādas lielākas kļūdas, kur neveicu etapu tā kā biju ieplānojis bija vien šīs abas pieminētās, un varbūt vēl pāris, kur vairāk būtu prasījies taisnāk iziet pēc kompasa. Daudzviet gan orientēšanos atviegloja arī tas, ka, startējot diezgan pavēlu, daudzviet mežā jau bija iemītas takas, kas labi parādīja virzienu uz punktu.
Zinot, ka arī iepriekš, kad orientēšanās mačos vēl skrēju regulāri, pavisam bez kļūdām iztiku reti, tad šāds sniegums orientēšanās ziņā pēc četru gadu pārtraukuma laikam bija diezgan atbilstošs. Ar to visu gan uzvarētājam Edgaram Bertukam zaudēju veselu mūžību, proti, gandrīz divpadsmit ar pusi minūtes, distancē pavadīju 53:59 un finišā ieņēmu 18.vietu no 36 startējošajiem.

Stafete

Lielāka sāpe par orientēšanās kļūdām man bija stafetē, kur, ja būtu izdevies noskriet precīzāk, tad varbūt pat būtu varējuši pacīnīties par bronzas medaļu līdz kurai finišā pietrūka 3:40. Stafetes sastāvs šoreiz Ogres 1. komandai bija tāds pats kā pirms septiņiem gadiem, kad kopā ar Andri un Raivo Kivleniekiem Ventspils pusē izcīnījām LČ sudraba medaļas. Tas toreiz bija pēdējais gads, kad tā nopietni vēl orientējos. Kopš tā laika puiši mani pāris reizes aicināja atkal uzskriet stafeti, bet visu laiku tiku atteicis. Tomēr šoreiz atkal bija izdevība uzskriet visiem kopā, gan nedaudz citā secībā un arī droši vien manis dēļ kopumā komanda bija nedaudz švakāka.

Starta jūklī ar piekto numuru

Man bija uzticēts pirmais etaps, un, kaut arī savu pirmo punktu paņēmu kā otrais uzreiz aiz Anatolija Tarasova, tad uz otro punktu, kad jau bija jātiek augšā lielajā nogāzē, jau uzreiz sapratu, ka būs mazas cerības uz labu vietu finišā, jo kalnā tam pašam Anatolijam tikt līdzi nebiju spējīgs, un atkal likās, ka visi ir ātrāki par mani. Distances sākums atkal veda pa stāvajām nogāzēm un diezgan zaļu mežu un tur ātrums patiešām man bija nožēlojami zems un biju palicis viens pats. To gan noteikti sekmēja arī tas, ka sākumā izkliede bija diezgan liela un pirmo kontrolpunktu vietas atšķīrās diezgan ievērojami.
Pie trešā punkta jau šķita, ka esmu kaut kur tālu visiem aizmugurē, taču pēc tam nākamajos divos etapos pretkustībā redzēju vairāku komandu skrējējus un sapratu, ka vismaz pavisam pēdējais neesmu. Uz 6.KP distance pagriezās pa krietni skrienamāku mežu un šo etapu, kas bija viens no garākajiem distancē, pēc etapu laikiem spriežot, pat biju veicis pat ātrāk par iepriekšējās dienas uzvarētāju - varbūt viņš tur bija kļūdījies, bet katrā ziņā tajā etapā sajutu, ka tomēr pa skrienamāku mežu iet tīri labi.

Stafetes karte ar manu GPS ceļu. Interesanti, ka paraugkartē ir sazīmētas arī saknes mežā, ko apvidū ļoti labi varēja pamanīt, bet sacensību kartē nez kāpēc tās nebija. (spied te, lai redzētu pilnā izmērā)

Pie nākamā punkta, kuru paņēmu ar nelielu loku, biju pārsteigts, ka satikos ar četru skrējēju grupu, kur bija gan Jānis Kūms, gan Anatolijs, gan Kāpas komanda, gan arī vēl viens skrējējs, ko sākumā noturēju par iepriekšējās dienas medaļnieku Artjomu Rekuņenko. Viņus ieraugot, sapratu, ka laikam tik slikti man nemaz neiet. Taču grupā skrienot uz nākamo punktu atkal jutu, ka pa meža mīksto pamatu tomēr viņu tempu noturēt nav tik vienkārši, tomēr punktu paņēmu uzreiz aiz viņiem. Taču nākamajā pavisam īsajā etapā, acīmredzot, cenšoties noturēties grupā, nenokontrolēju līdz galam virzienu un pieskrēju pie punkta, kurā visi pārējie atzīmējās, bet es sapratu, ka tas nav mans numurs. Punkta vietā nostāvēju gandrīz minūti, jo punkta vieta izskatījās identiska tam, kur vajadzēja būt mana punktam - neliels purviņš un kartē tuvumā citu purviņu nav, bet 59. numura vietā tur bija 58. Divreiz pārbaudīju vai neesmu tomēr pārskatījies numuru, pēc tam sāku apsvērt, ka varbūt ir kļūdaini ielikts punkts un varbūt jāatzīmējas un jāskrien tālāk, jo pārējiem čaļiem taču neradās jautājumi un viņi jau sen bija gabalā. Vai arī varbūt viņi nemaz nepamanīja, ka nav pareizais numurs. Tomēr nolēmu paskriet uz vienu pēc tam uz otru pusi un 100 m attālumā, protams, bija arī mans punkts ar manu numuru.
Biju pazaudējis gandrīz pusotru minūti, un pēc tam uz nākamo punktu arī sanāca ne tas labākais variants ar pāris liekiem augstuma metriem. Vienu etapu pirms skatītāju punkta aktal "iesprūdu" zaļajā mežā, kur viss bija koku aizkritis un caur eglēm acu augstumā vispār neko nevarēja redzēt, kur pazaudēju vēl kādu laiku.

Pilnīgi var redzēt, ka galīgi ne savā elementā

Šķita, ka pēdējos pāris etapos gar Gaujmalu starp skatītāju etapu un pēdējo punktu vairs problēmām nevajadzētu būt, tomēr trīs punktus pirms beigām uztaisīju vēl vienu kļūdu uz gandrīz divām minūtēm, kur punkta rajonā biju, bet Gaujas brikšņos, esot punktam pavisam blakus, punktu neredzēju. Un punktu paņēmu tikai pēc vairāku loku izmešanas, visu laiku zinot, ka kaut kur tepat taču punktam jābūt.
Ceļā uz pēdējo punkta vēl mani noķēra Ogres otrās komandas pirmā etapa skrējējs Valters, kurš finišā ieskrēja 3-4 sekundes pirms manis. Līdz ar to sanāca, ka pat nebiju pelnījis skriet pirmajā komandā, ja reiz otrās komandas skrējējs finišēja pirms manis, kaut tās arī bija tikai dažas sekundes. Tā nu pirmajā etapā 14.vieta no 23 komandām ar rezultātu 49:52. No pirmajiem finišētājiem etapā atpaliku desmit minūtes. Jānim Kūmam, ar kuru bijām kopā pirms 58./59. punkta misēkļa un kurš finišā bija iznācis kā trešais, zaudēju vairāk kā septiņas minūtes. Tā kā man gan bija ietrāpījies visgarākais etaps ar visvairāk punktiem, tai skaitā arī beigu daļā, tad varbūt arī ar Kūmu  kopā pat bez tās kļūdas nebūtu iznācis, bet vajadzēja iznākt vismaz lielajā grupā, kas bija no ceturtās līdz devītajai vietai un finišēja apmēram četrarpus minūtes pirms manis. Tad cīņa par bronzas medaļām vēl būtu reāla.
Otrajā etapā Raivo noskrēja visnotaļ labi, paceļot mūs uz sesto vietu, un beigās Andris ar ļoti ātru skrējienu un dienas trešo ātrāko laiku šos sesto vietu arī noturēja, neļaujot sevi noķert Edgaram Bertukam un izstumt mūs no TOP6. Sestā vieta šādā konkurencē, kad bija daudz līdzvērtīgas komandas, nemaz nav slikts rezultāts, taču ar savu sniegumu komandai nekādu dižo pienesumu nedevu, un, ja par vidējās distances rezultātu diži nebēdāju, tad stafetē, kad atbildība ir par visu komandu, gan ir nedaudz žēl, ka manis dēļ netikām augstāk.

Pēcgarša

Kad čempionāts ir galā un varu uz paveikto atskatīties, tad kopumā noteikti bija interesanti pa mežu atkal uzskriet. Pirms starta biju cerējis, ka spēšu būt konkurētspējīgāks un varēšu cīnīties par augstākām vietām, tomēr nebiju novērtējis, ka mežā tik grūti ies galvenokārt tieši ar kalnu un citu apvidus šķēršļu pārvarēšanu. Skaidrs, ka šoseja un mežs ir divas dažādas lietas un, lai ātri spētu skriet gan tur, gan tur ir jābūt patiesi labā formā, kurā es pilnīgi noteikti šobrīd arī neesmu.
Ja paskatās uz rezultātiem, tad, atņemot lielākās kļūdas pirmajā dienā droši vien būtu spējis ieskriet desmitniekā, un pie pilnīgi tīra skrējiena, ja atmestu visas minstināšanās varbūt tīri teorētiski arī sestā vieta būtu aizsniedzama, bet citiem jau arī bija kļūdas. Savukārt stafetē it sevišķi distances otrajā pusē fiziskās sajūtas jau bija labākas kā pirmajā dienā, bet toties muļķīgas kļūdas, kādas stafetē pieļaut nedrīkst, bija iemesls, ka arī otrajā dienā iznākt pirmajā etapā sešiniekā nespēju, kaut arī tas bija reāli.
Ja man jautātu, vai mežā ar karti būšu tik drīz redzams atkal, tad šobrīd teiktu, ka šī noteikti bija nevis atgriešanās, bet tikai īslaicīga iegriešanās mežā uz divām dienām. Ja vēl augustā apsvēru domu, ka varētu oktobrī uzskriet arī Latvijas čempionātā o-maratonā, tad šobrīd tas vairs īpaši reāli nešķiet. Kā jau parasti pēc skriešanas pa mežu esmu ticis pie apskādētām rokām, arī kājām tagad jūtu tādus muskuļus, kas, acīmredzot, nebija tikuši nodarbināti veselu mūžību. Var jau būt, ka vienkārši Līgatnes meži nebija labākā izvēle, kur atgriezties, lai no meža iznāktu ar augsti paceltu galvu, un varbūt, kad Līgatnes rētas būs sadzijušas un jutīšos atkal spēka pilns, tad par skriešanu mežā ar karti sākšu domāt atkal.