ceturtdiena, 2019. gada 15. augusts

4442

. . .

Pēc šogad nopelnītām jau septiņām ceturtajām vietām (piecas iepriekšējos Skrien Latvija posmos un divas Latvijas čempionātā) un no tā izrietošajiem jokiem, ka, ja ierodos uz startu, tad ceturtā vieta jau automātiski ir aizņemta, bija pienācis laiks lauzt šo tradīciju. Varbūt tieši tāpēc Kuldīgā man bija iedalīts dalībnieka numurs '4442', lai pēc daudziem četriniekiem beidzot būtu kas cits.
Nedēļa pēc Latvijas čempionāta  sakrita ar atvaļinājumu, kura laikā pirmo reizi šogad atkal aizsniedzos līdz trīsciparu skaitlim nedēļā noskrietajos kilometros - kopā pa nedēļu sanāca simtu pieci. Tā kā sen tik daudz nebiju skrējis, tad organisms pēc tās nedēļas jutās saguris. Līdz ar to nedēļā pirms Kuldīgas skrēju gaužām maz un nedēļas pirmajās piecās dienās divas bija brīvas.
Ar visu atpūtas nedēļu, pirms starta iesildoties, kājas šķita neierasti smagas. Varbūt tāpēc, ka pēdējo nedēļu nebiju pārāk daudz gulējis un ķermenim kopumā bija uzkrājies neizgulēšanas sagurums. Taču zinu arī to, ka sagurums var būt mānīgs. Un galu galā pat, ja galvā ir sagurums, tad galvenais, lai kājas strādā.
Nopūta pirms starta
Kuldīgā šogad bija atkal nedaudz pamainīta trase. Man, skrienot 5.27km distanci, tas bija tikai viens aplis (pusmaratonam četri). Klāt bija nācis jauns kāpums pirmajā kilometrā, kam sekoja skrējiens lejup pa bruģētu ielu. Arī turp-atpakaļ posms otrajā un trešajā kilometrā viņpus Ventai bija garāks kā citus gadus. Taču, ja neskaita, ka bija ļoti daudz bruģa, kas nozīmēja, ka bija vairāk jāskatās zem kājām, tad jaunā trase man patika. Un bruģis jau patiesībā arī Kuldīgai piedienas gluži labi.
Startā uzreiz centos skriet ātri, lai pirmo līkumu varētu izņemt, esot priekšpusē. Un būšanu priekšā no tā brīža saglabāju diezgan ilgi.
Blakus drīz vien man iekārtojās Jānis Razgalis, taču Kuldīgā trase bija ar daudz līkumiem un pagriezieniem, un tajos diezgan aktīvi centos ieņemt labāko trajektoriju, kas nozīmēja ik pa laikam paātrināties un atkal nonākt priekšgalā visiem, lai tiktu labākā pozīcijā.
Pirmais kilometrs
Pēc noskrieta pirmā kilometra bijām tikuši līdz Ventas tiltam un jau tajā brīdī, pēc bildēm spriežot, jau bijām četru līderu grupiņa ar nelielu atstarpi no sekotājiem. Pār tiltu izvēlējos skriet nevis pa veco bruģi pa tilta vidu, bet pa gājēju ietvi gar tilta malu, kur pamats bija daudz līdzenāks. Kad tiltam bijām pāri, atkal zem kājām bija asfalts un nebija vairs jādomā tik daudz, kur likt kāju.
Tālāk sekoja gara turp-atpakaļ taisne otrpus Ventai - apmēram kilometrs turp un pēc tam tas pats atpakaļ. Turpceļā iela visu laiku pavisam nedaudz, bet tomēr veda augšup, savukārt pēc apgriešanās varēja skriet lejup.
Apgriežoties pirmo reizi pats piefiksēju, ka esam vairs tikai četri - Jānis, es, kā arī Arnis un Aigars - visi, kas ierasti esam cīnījušies par trijnieku pēdējos posmos. Biju pārsteigts, ka Kristiāns Upenieks, kas ierasti citos posmos vismaz sākumā turējās kopā ar līderiem, šeit jau bija diezgan patālu nākamajā grupā.
Trešajā kilometrā, kad iela veda lēzeni lejup pa tur-atpakaļ posmu skrējām jau atpakaļ. Pa pretējo pusi visi pārējie vēl tikai skrēja pretī un varēju dzirdēt ik pa laikam uzmundrinājuma saucienus. Savukārt vēl pēc brīža garām skrējām muzikālajam punktam, kur spēlēja kaut kādu ļoti enerģisku gabalu, kad kājas gandrīz pašas gribēja skriet ātrāk. Pēcāk jau no pulksteņa piefiksētā skatoties, ja pirmais kilometrs bija noskriet 3'07", otrais bija krietni lēnāks 3'14", tad trešajā vai nu uz mūzikas, uz lejupskriešanas vai pretimskrienošo rēķina, bija 3'05", kas bija ļoti neierasti, jo līdz šim pārsvarā tieši trešais kilometrs ir bijis lēnākais no visa skrējiena.
Maksimāla koncentrācija
Bijām atkal tikuši atpakaļ līdz Ventai, un ja visu trešo kilometru bijām skrējuši tā, ka priekšā biju es un gandrīz blakus Jānis, bet Arnis ar Aigaru kaut kur aiz muguras, tad nu uz tilta tiku priekšā, mēģinot atkal izmantot līdzenāku skriešanu pa gājēju ietvi. Tas gan izdevās tikai pirmo tilta pusi, jo tālāk ietvi bija aizņēmuši tūristi, un nācās pārvietoties uz tilta vidu, kur atkal zem kājām bija bruģis, kurš tilta galā bija īpaši nelīdzens.
Bijām tikuši līdz dzeršanas punktam, kur Jānis, mani laipni palaida pa priekšu, kad gribēju pārkārtoties tuvāk galdiem ar ūdeni. Ātri padzēros un tālāk sekoja trases lielākais kāpums, kas no tilta aizveda līdz pat gājēju ielai. Sākoties kāpumam, uzreiz jutu, ka ar Jāni esam palikuši divi vien, un Arnis ar Aigaru vairs neseko. Un tajā brīdī, kaut arī līdz finišam bija vēl apmēram 40% no visas distances, man bija iekšēja sajūta, ka mūs vairs neviens nenoķers.
Pret kalnu
Kārtīgi atstrādājām kāpumu un augšā uz gājēju ielas abi ar Jāni skrējām plecu pie pleca. Drīz vien bija arī četru kilometru atzīme (pulkstenis rāda, ka ceturtais kilometrs ar visu kāpumu bija 3'08"), kaut arī kilometru atzīmes, šķiet, īsti pareizi gar malu saliktas nebija.
Tuvojoties gājēju ielas galam, sapratu, ka vēl ir jāskrien apmēram kilometrs, un tajā brīdī prātā iezagās doma, ka nebūtu labi, ja Jānis tagad izdomātu kāpināt tempu, jo tad es paliktu viens, un tad, iespējams, temps man kristos un kāds vēl pēkšņi varētu mani noķert.
Taču nekas tāds nenotika. Ar Jāni joprojām skrējām plecu pie pleca. Un tikai tad, kad līdz finišam bija palikuši apmēram 500 metri, Jānis pagriez galvu, apsveica mani ar otro vietu un tik strauji kāpināja tempu, ka uzreiz no manis aizmuka. Kaut arī es sāku skriet ātrāk, tomēr laikam tādam kārtīgam finišam nebiju ne sagatavojies, ne droši vien arī spējīgs. Līdz finišam Jānis paspēja aizmukt par deviņām sekundēm, bet pēc piecām ceturtajām vietām šī gada Skrien Latvija posmos, šoreiz beidzot biju otrais.
Finišs
16'22" ar vidējo tempu 3'07"/km bija arī ātrākais šī gada skrējiens. Pārsteidzošā kārtā Arnis aiz manis finišēja pēc veselām 20 sekundēm, bet Aigars vēl pēc gandrīz piecpadsmit. Ar visu šo arī sezonas kopvērtējumā biju apdzinis Aigaru un divus posmus pirms beigām šobrīd esmu trešajā vietā.
Par savu veikumu biju pārsteigts un, protams, priecīgs. Iespējams, ka pēc sekmīgajiem startiem Latvijas čempionātā biju ticis pie lielākas pārliecības. Te, ja neskaita pēdējos 500 metrus, tad visu skrējienu uzņēmos iniciatīvu, skrēju pa priekšu, turēju gana augstu tempu, un skrēju pēc sava nevis citu scenārija.
Pēc skrējiena biju nopelnījis peldi Ventas rumbā, kas nu jau trešo gadu pēc kārtas kļuvusi par tradīciju. Ūdens gan šogad rumbā bija vairāk un arī aukstāks kā citus gadus, bet tik un tā pelde bija patīkama. Atlikušo vakara cēlienu pavadīju trasē, atbalstot 10 km un pusmaratona dalībniekus, kas startēja stundu vēlāk.
Pēc Kuldīgas nu būs ilgāks posms bez startēšanas sacensībās, jo nākamais starts laikam būs vien 15.septembrī Valmierā. Līdz tam ir vesels mēnesis, kad būs gan laiks patrenēties, gan pie viena noilgoties atkal pēc sacensībām.

Nav komentāru :

Komentāra publicēšana

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...