Rudenim sākoties pa pludmali un Valmieras ielām

Pauze kopš sacensībām Kuldīgā bija sanākusi visai gara. Trīs pilnas nedēļas augustā un vēl divas nedēļas septembra sākumā. Nevarētu gan arī teikt, ka augusta otrajā pusē skrējienu, kuros būtu varējis startēt būtu bijuši diži daudz. Taču šogad vairs īsti nav arī tādas lielas vēlmes kaut kur baigi tālu braukt lai skrietu - ja vien neskaita Skrien Latvija posmus.
Septembra pirmajā nedēļas nogalē gan pēdējā brīdī izlēmu tomēr piedalīties Vecāķu skrējienā, kas šogad notika jau 32.reizi. Tas bija salīdzinoši netālu, un arī braucu uz to vairāk ar domu par labu treniņskrējienu, kas beigās tāds arī sanāca.
Desmit kilometri pa pludmali un piejūras takām ar vidējo tempu 3.40/km. Savulaik Vecāķos ar sacensību attieksmi esmu skrējis pat trīs minūtes ātrāk. Taču šoreiz tāds nebija uzdevums. Labam treniņam bonusā nāca arī uzvara skrējienā - jau pēc pirmajiem trim kilometriem pa priekšu skrēju viens pats, bez īstas konkurences.

Vecāķos skrienot sanāca arī brīdis, kad paskatīties apkārt

Treniņi visās šajās piecās nedēļās joprojām bija ap piecām stundām nedēļā - vienreiz nedēļā stadionā intervāli tuvāk sacensību ātrumam, vienreiz šosejā kaut kas līdzīgs tempa skrējienam - citreiz ātrāk citreiz lēnāk, viens garāks treniņš tā ap stundu vai nedaudz virs un pārējās dienās mierīgi skrējieni 40-45 minūtes. Reizēm mēdzu iziet arī īsā rīta rosmē 15-20 minūtes, bet centos arī reizi nedēļā vismaz paņemt brīvu dienu no skriešanas. Šādā ritmā šobrīd spēju sevi uzturēt tīri labā formā vismaz priekš īsajām distancēm, pat ja no seno laiku treniņu apjomiem šī pat nav puse.
Starts Valmierā sakrita ar rudenīgā laika atnākšanu. Kad +20 grādi jau tiek uztverti par pašsaprotamu lietu un arī nokrišņi pēdējā laikā ir bijuši visai liels retums, tad +10 grādi ar lietu un stipru vēju, kā tas bija šoreiz Valmierā, ķermenim ir visai nesaprotama lieta. Droši vien tāpat kā pie vasaras karstuma organismam vajag apmēram divas nedēļas, lai pielāgotos, tā arī vēsajā laikā ar laiku noteikti kļūs skriet vieglāk. Taču tā kā Valmierā tās bija vien viena no pirmajām vēsajām dienām, tad nebūt neskrējās viegli.
Starts 6 kilometru distancē (patiesībā tuvāk 5.9km) šoreiz bija kopā ar 12 kilometru skrējējiem, taču, ja neskaita startu, tad distancē nevienu no viņiem vairs neredzēju. Skrējienu varen ātri iesāka Jānis Razgalis, viņam centās turēt līdzi Salvis Gruševs un centos to darīt es. Taču tik straujam sākumam gatavs nebiju. Iespējams, iesildīties šajā vēsajā laikā būtu vajadzējis vairāk - ko gan lietū nebūt negribējās darīt vispār.
Lai vai kā, pirmais kilometrs tomēr sanāca varen ātrs - droši vien daļēji uz tā rēķina, ka posms gar Valmieras teātri veda lejup no kalna. Pie pirmā kilometra atzīmes pulkstenis rādīja 3:02. Jānim pirmais esot bijis 2:56. Salvis bija kaut kur pa vidu starp mums, bet aiz muguras pārsteidzošā kārtā man neviens vairs īsti nebija jau pēc pirmā kilometra, kas bija diezgan pārsteidzoši.

Uz kopējā fona man laikam visvairāk nenosegtu ķermeņa daļu.

Otra kilometra laikā, kas veda gar rekonstrukcijā esošo Daliņa stadionu, Salvis pamazām noķēra Jāni. Lai arī uz brīdi šķita, ka nedaudz arī es sāku viņiem tuvoties, tomēr drīz vien atstarpe atkal sāka pieaugt. Trešajā kilometrā bija jāpievar viens no trases kāpumiem, un tad trase pagriezās virziena atpakaļ uz sacensību centru, kas sakrita tieši ar vēja virzienu - tikai pretēji - atlikušie kilometri bija jāskrien visai spēcīgā pretvējā. Tā kā biju viens pats, tad nācās ne tikai sevi motivēt ar tempa noturēšanu vispār, bet arī cīņai ar vēju.
Jāni ar Salvi kādu gabalu sev priekšā visu laiku redzēju, taču attālums līdz viņiem pamazām auga. Nezināju gan īsti cik tālu ir sekotāji aiz muguras, bet tiešā tuvumā nevienu nejutu. Taču ap ceturt kilometru arvien bažīgāks paliku par savu kreiso kāju. Vai nu tempa ietekmē, vai aukstuma vai arī slapjuma dēļ, bet nepameta sajuta, ka apakšstilba ārmala īsti nefunkcionē kā nākas, un visu laiku šķita, ka paliks vēl sliktāk.
Centos koncentrēties uz skriešanu, nedomājot par kāju. Centos arī vairāk sasprindzināt korsetes muskuļus, kas, kā esmu pamanījis, ļauj man taisnāk noturēt ķermeni, un laikam kaut kā mazina spiedienu uz nervu, kas traucē kājai kārtīgi funkcionēt.
Uzskrienot kārtējā kāpumā gar dzirdināšanas punktu, kuru gan šajā vēsajā un mitrajā laikā nebija ne mazākās vēlmes un vajadzības izmantot, sapratu, ka līdz finišam jau ir krietni mazāk par diviem kilometriem, kas nozīmē, ka jāskrien vairs tikai kādas piecas minūtes.
Kāja vēl turējās, skrējējus priekšā vairs redzēju pa palielu gabalu, bet, nezinot par to, kas notiek aizmugurē, nešķita, ka varētu atslābt. To droši vien veicināja arī tas, ka pagriezienā īsi pirms dzirdināšanas redzēju, ka salīdzinoši netālu ir kāds skrējējs pelēkā kreklā - un tajā brīdī nepiefiksēju, vai tas ir Arnis Ozoliņš, kurš skrien manu distanci, vai arī Reinis Hartmanis, kam ir divreiz garāka distance.
Tuvojoties finišam, vairāk bija jāapdzen maratonisti, kam starts bija trīs stundas agrāk un daļa no viņiem vēl mēroja pēdējos maratona distances apļus, kuri viņiem kopumā bija seši.
Sparīgi vēl atstrādāju pēdējo kāpumu pirms finiša, kurā, augšup skrienot, atkal kādu gabalu aiz muguras redzēju pelēko kreklu, nesazīmējot, kas ir tā valkātājs - kā vēlāk izrādījās tas bija Reinis. Un tad jau klāt bija finišs.
Pirms gada uzvarētāji bija skrējuši ap 18'00", šoreiz Jānis izcīnīja uzvaru ar rezultātu 18'12", Salvis finišēja trīs sekundes aiz viņa, savukārt es finišēju kā trešais vēl pēc pusminūtes - 18'45". Reinis savā nākamajā aplī devās pēc septiņpadsmit sekundēm, savukārt manā distancē ceturtā vieta finišēja divdesmit divas sekundes aiz manis.

Uz kopbildi nostājies esmu gandrīz kā uzvarētājs.

Par spīti lietum, vējam un vairākiem kāpumiem, visi pārējie kilometri pēc pirmā ātrā kilometra bija sanākuši pārsteidzoši vienmērīgā tempā - 3'11"-3'14"/km. Lai arī visu distanci likās, ka skrienu diezgan ātri, tomēr kaut vai tajā pašā Kuldīgā vidējais temps bija 4-5"/km ātrāks. Tā ka, acīmredzot, aukstums un nepietiekami labā iesildīšanās varētu būt bijusi pie vainas. Par to arī liecināja vidējais pulss distancē - šogad ierasti vidējais ir bijis kaut kur ap 185 sit/min ar maksimālo virs 190. Taču šoreiz vidējais bija vien 179 un maksimālais 184. Iespējams, šo ietekmēja arī tas, ka visu distanci skrēju viens pats, jo kontakta cīņā, kad līdz pat finišam konkurentu elpa dzen uz priekšu, arī izlikt no sevis vairāk ir daudz vieglāk.
Pateicoties tam, ka Arnis Ozoliņš šoreiz bija vien sestajā vietā, pēc skrējiena Valmierā sezonas kopvērtējumā nu mums ar Arni ir dalīta otrā vieta ar vienādu punktu skaitu. Uzvara kopvērtējumā aizsniedzama nav, un, lai arī tīri teorētiski pie vairāku apstākļu sakritības trijniekā varētu iespraukties Aigars Feteris, tomēr visticamāk pēdējā posmā pēc nepilnām piecām nedēļām Siguldā tieši starp mani un Arni izšķirsies sezonas kopvērtējuma otrās vietas liktenis. Šis laikam būs galvenais iemesls kāpēc par spīti tam, ka līdz ar rudens un tumšo vakaru atnākšanu skriešanas kāre sāk mazināties, tuvākās piecas nedēļas pavisam slinkot treniņu ziņā nevarēs.