Jūnijs ar karti

Pēc Rīgas maratona atjaunošanās ievilkās ilgāk kā biju cerējis (neesmu patiesībā drošs, ka pat šobrīd tā ir galā). Acīmredzot, karstie laikapstākļi maratona dienā bija izsūkuši no ķermeņa vairāk kā citās maratona reizēs, jo vispārējs apgurums vilkās līdzi visu jūniju. 

Uzreiz pēc maratona arī augšstilbi bija diezgan nelietojami - un, lai ar to nebūtu gana, pēcmaratona nedēļas nogalē Olaines svētkos noskrēju 5km, kas jau tā ne pārāk izmantojamos augšstilbu muskuļus nobeidza pavisam. Dienu vēlāk, diezgan neapdomīgi vēl pirms maratona, biju piekritis skriet OK Ogre komandā orientēšanās stafetē kaut kur netālu no Tukuma, kur nācās būtībā skriet ar vienu kāju, otru velkot vairāk iepakaļus.

Taču, lai arī Tukuma mežos gan fiziskā, gan arī tehniskā ziņā sekmes bija diezgan švakas, tas iesāka kārtīgu orientēšanās ciklu, jo pēc tam jūnijā ar karti skrēju katru nedēļas nogali, izņemot Jāņu brīvdienās, kurās diezgan tradicionāli piedalījos Cēsīs rīkotajā "Jānis & Jānītis" skrējienā.

Naktī uz pirmo jūniju, gatavojoties Jukolas orientēšanās stafetei Somijā, bija noorganizēts OK Ogre nakts orientēšanās treniņš Vārnukrogā. Vārnukrogs orientēšanās ziņā ir pietiekami izaicinošs jau dienas laikā, ko ļoti labi atminos no saviem pirmajiem gadiem mežā, bet naktī, kad lampa uz galvas dod tikai limitētu skatu uz apvidu, pazust daudzajās ieplakās ir pavisam vienkārši. Un tas man arī veiksmīgi izdevās. Kļūdu bija daudz, un pēdējā distancē pat pamanījos palikt bez lampas, jo biju apņēmies tik ļoti atrast to punktu, kas nekādi negribējās doties rokā, ka baterija lampai sāka strauji iet uz beigām. Brīdī, kad lampa pārslēdzās uz supertaupības režīmu, ar kuru knapi var kaut ko saskatīt kartē, uz brīdi sajutos neomulīgi - jo sapratu, ka tikai aptuveni zinu, kur atstājām mašīnu, un bez kartes tikšana atpakaļ līdz auto varētu būtu diezgan sarežģīts uzdevums. Par laimi pēc īsa brīža pārējie treniņa biedri jau bija sākuši vākt nost kontrolpunktus, un satiekot viņus tiku pie rezerves lampas, kas vismaz ļāva tikt atpakaļ līdz mašīnai.

Nedēļu vēlāk Ikšķilē un Salaspilī norisinājās Latvijas čempionāts orientēšanās sprintā, vispirms individuālā distance un nākamajā dienā stafete. LČ o-sprintā man beidzamos gadus ir veicies tīri labi. Uz kopējā fona paskriet vēl varu tīri ātri, un tas noteikti palīdz. 

Dienu pirms starta Ikšķilē Ogrē piedalījos atlases 3000m skrējienā stadionā uz Pasaules čempionātu orientēšanās sportā (tieši sprinta distancēs), kas šajā nedēļas nogalē sāksies Skotijā, Edinburgā. Mērķis nebija atlasīties uz čempionātu, bet skrējiens notika Ogrē vien pārsimts metrus no mājām, līdz ar to gribēju vienkārši izmantot iespēju uzskriet šogad vismaz reizi stadiona mačos (nu šīs, protams, par sacensībām var saukt tikai daļēji). Kaut arī pirms starta cerēju, ka varbūt varētu mēģināt izskriet 9'15"-9'10" robežās, tomēr pēc pirmā kilometra 3'02" kājas jau bija nekādas (biju arī izdomājis uzvilkt naglenes), un atlikušie kilometri bija diezgan liela mocīšanās ar finiša rezultātu 9'28". Kā attaisnojumu sev varu vien minēt to, ka visā maratona gatavošanās ciklā, šādā tempā nebiju skrējis praktiski nemaz, iespējams, vienīgi kādā reizē, kad skrēju 400 metru atkārtojumus, kāds no pēdējiem bija 74"-76" robežās. Līdz ar to šis skrējiens bija arī tāds liels šoks muskuļiem, kaut kas ilgi nepiedzīvots. No pieciem dalībniekiem finišēju ceturtais, un tieši tas, ka piedalījās tik maz dalībnieku mani nepatīkami pārsteidza, jo, ņemot vērā, ka tā bija oficiālā atlase uz Pasaules čempionātu, tad tik maza interese par iespēju aizbraukt uz Pasaules čempionātu, nav pārāk pozitīva zīme par šī brīža o-izlases rezervēm.

Pa stadionu biju noskrējis, kājas bija kārtīgi piedzītas, un nākamajā dienā jau bija starts Ikšķilē ar karti. Pēdējiem gadiem ierasti biju ticis pie gandrīz pēdējās starta minūtes, šogad gan par laimi nebija pirms tam jānīkst karantīnas zonā, tāpēc varēju ierasties tikai uz savu startu. Tehniski bija saplānota ļoti interesanta distance, vienu kļūdu pieļāvu sākuma daļā, kur nepamanīju kartē iezīmētos vārtiņus žogā, bet lielāko kļūdu pieļāvu garajā etapā, izvēloties variantu pa labi kaut kreisais variants bija vismaz padsmit sekundes ātrāks. Taču solis distancē bija visai raits (kaut īpaši garajā etapā jutu, ka kājas pēc skriešanas stadionā galīgi nav svaigas), un beigās finišā ceturtā vieta, vien trīs sekundes līdz bronzas medaļai. Augstāk gan tikt būtu bijis grūtāk - tad bija jāskrien pavisam bez kļūdām, lai būtu cerības uz sudrabu. Ceturtais o-sprintā biju arī pirms četriem gadiem Valmierā. Gadi nākuši klāt, bet medaļas aizvien tikpat tuvu.

Soli aiz pjedestāla

Visbeidzot o-sprinta nedēļas nogale noslēdzās ar trīs etapu stafeti Salaspilī. Pirmie divi etapi vīriešiem un trešajā sieviete. Pērn pirmajā etapā iznācu otrais, un arī šogad skrēju pirmo etapu. Neliela ķibele gadījās startā, kad uzkāpu uz kartes, paklupu un tad pamatīgi nācās pacensties, lai līdz otrajam kontrolpunktam atgūtu kontaktu ar vadošo grupu. Pēcāk vēl uztaisīju divas variantu kļūdas (vienā gadījumā atkal nepamanot kartē vārtus žogā), un skatītāju punktā ierados ar apmēram 10 sekunžu deficītu pret līderiem, to gan atlikušajā distances daļā izdevās sadeldēt, un finišēju kā trešais vien sekundi vai divas aiz pirmās vietas. Domāju, ka šoreiz, ja distance būtu bijusi kaut nedaudz garāka, būtu visticamāk iznācis pirmais. Taču pirmajā etapā, protams, tās dažas sekundes neko daudz neizšķir, galvenais būt vadošajā grupā un iedot labu starta pozīciju nākamajam etapam. Otrajā etapā Valters pamanījās vienu punktu izlaist (to pašu viņš izdarīja arī iepriekšējā dienā), līdz ar to komanda mums palika bez rezultāta - taču bez viņa kļūmes visticamāk atkal būtu finišējuši ceturtie tāpat kā pirms gada.

Pēdējais stafetes kontrolpunkts. Priekšā otrā vieta, un tikpat vēl līdz pirmajam.

Uz Pasaules čempionātu komandā iekļauts netiku - oficiāli tika nosaukti trīs dalībnieki, kas startēs, viens rezervists, un pēc rezultātiem visticamāk tehniski es būtu nākamais aiz rezervista. Taču kā jau minēju tāds nebija ne mērķis (galu galā par šāda veida atlasi uzzināju tikai pāris dienas pirms čempionāta), ne tam atbilstoša gatavība. Taču brīdī, kad saproti, ka tikt uz čempionātu bija visnotaļ reāli, tad, protams, nebūtu nekas pret, ja būtu tomēr ticis, un nu jau sāku domāt, ka varbūt nākamgad, kad Eiropas čempionāts būs Beļģijā, par šo jāpadomā nopietnāk. Pēc 15 gadu pārtraukuma aizbraukt uz Eiropas čempionātu nemaz nebūtu tik slikti.

Trīs dienu intensīvā skriešana atkal bija patukšojusi enerģijas rezerves, bet pēc nedēļas jau bija jābūt gatavam startēt Jukolas stafetēs Somijā. Pirms trīs gadiem Jukola bija tieši uz polārā loka Lapzemē, taču togad tā notika augusta otrajā pusē, kad polārā diena jau iet uz beigām, kā arī toreiz krietni lija, līdz ar to izbaudīt kā ir skriet polārajā dienā īsti nesanāca. Turpretī šogad, lai arī tik tālu uz ziemeļiem nebijām, debesis bija pilnīgi skaidras un, skrienot pirmo etapu ar finišu pēc pusnakts, lampu tā arī neieslēdzu.

Šogad atkal biju atgriezies OK Ogre komandā, un mērķis allaž nemainīgs - būt labākajai komandai no Latvijas un tikt TOP100, kas vairāk kā 1500 septiņetapu komandu konkurencē ir visnotaļ atzīstami. Distance šogad bija neierasti labi skrienama - pirmkārt, apvidus biju bez lielām reljefa formām, kas nozīmēja, ka kāpums bija minimāls, taču lielāko ietekmi uz vidējo ātrumu atstāja tas, ka distancē bija daudz pārskrējienu pa ceļiem no viena meža pudura uz nākamo, un pat lai tiktu līdz starta punktam bija jānoskrien apmēram pusotrs kilometrs pa marķējumu pa pļavu.

OK Ogre komanda

Tehniskais izpildījums man arī Jukolā īsti nebija līmenī, tāpat arī joprojām jutu, ka kājās svaigums droši vien gan pēc maratona, gan pēc sprintiem, nav tāds kā gribētu vēlēties. Startējot no 186.pozīcijas, garajā skrējienā līdz mežam domājams par kādām simts vietām jau biju pacēlies, taču uztaisīju kļūdu uz pirmo kontrolpunktu, atrodot citu farsta punktu, kas prasīja liekas 2 minūtes. Un pirmajā etapā tas nozīmē, ka ātrā grupa jau ir gabalā. 

Tālāko pusdistanci arvien labāk iegāju ritmā, un tehniskākajā distances daļā pat uz brīdi paliku pavisam viens, par ko biju ļoti pārsteigts, un tad nācās paļauties pilnībā uz savām orientēšanās spējām. Būšana vienam mežā, kur tobrīd bija vairāk kā 1500 orientieristu, gan nevilkās ilgi, un drīz vien atkal bijām grupā. Lai arī līdz tam brīdim jau atkal padaudz pozīcijas no tā, ko zaudēju uz pirmo punktu, biju atguvis, taču atkal pieļāvu kļūdu, kas šoreiz maksāja trīs minūtes un atkal daudz pozīcijas pazaudēju.

Tā kā atlikušajā distances daļā bija vairāki pārskrējieni pa ceļiem, tad vismaz uz tiem centos skriet, cik nu bija manos spēkos un atkal izdevās pakāpties uz augšu, līdz beidzot klāt bija finišs 173.vietā. Noteikti nebija izcili, bet šogad arī pirmajā etapā konkurence bija neierasti liela, un šādos skrienamos pirmajos etapos arī bieži vien relatīvi augstu izdodas finišēt tad, ja vienkārši trāpies īstajā 'vagonā'. Tālākajos etapos jau lielāka nozīme ir spēja pašam orientēties.

Abas kļūdas šī gada Jukolā

Ar pārējo komandas biedru spēkiem nākamajos etapos cēlāmies kopējā pozīcijā uz augšu, un, lai arī uz brīdi likās, ka varbūt aizsniegsimies arī līdz TOP100, tomēr beigās finišā 115.vieta, kas šogad bija labākais sniegums starp Latvijas komandām.

Jāņu nedēļas nogale, kā minēju, iztika bez orientēšanās, bet gan ar vienkāršu skriešanu Cēsīs. Šogad gan distances pirmā daļa bija uztaisīta pa mazām taciņām, kuras vēl piedevām lielā lietus dēļ bija pavisam slidenas, līdz ar to diži tālu no orientēšanās apvidus nebijām. Viegli neskrējās, pa ilgiem laikiem šis bija arī skrējiens, kur diezgan daudz traucēja mana kreisā pēda, kura sāka neklausīt kādus 3-4 kilometrus pirms beigām, un pārgāja vien pašās beigās. Finišēju kā trešais, kas laikam šajā dienā arī nebija nemaz tik slikti. Ar visiem daudzajiem startiem nekāda īpašā trenēšanās jūnijā īsti nebija sanākusi, un, ja neskaita sacensības, tad tikai viens treniņš šajā mēnesī bija virs 11 kilometriem, un tas pats dienu pēc Jāņiem.

Cēsu mežā - Jānis & Jānītis & Renārs

Kā liels punkts uz "i" maniem orientēšanās piedzīvojumiem jūnijā bija Kāpa-3dienas, kas šogad notika Daugavpilī. Sacensību centrs atradās vien 15 minūtes no Daugavpils centra, līdz ar to varēja ērti dzīvot Daugavpils centrā un ātri nokļūt uz startu. Kā pēdējos gadus ierasts, startēju 35L grupā.

 Pirmajā dienā gaisa temperatūra bija virs +30 grādiem, ko ļoti labi distancē varēja just, ka siltums tā spiež, ka nespēj īsti atrauties no zemes un kārtīgi ieskrieties. Kļūdu normu šajā dienā savācu jau uz pirmajiem četriem punktiem, no kuriem tikai vienu paņēmu tīri, uz pārējiem atstājot vairāk kā piecas minūtes. Kaut arī nebiju sajūsmā par veidu kā bija uzzīmēta karte - manuprāt, pārāk daudz brūnās krāsas un reljefa objektu (brīžiem pat divas pushorizontāles blakus viena otrais) bija attēlotas kartē priekš šāda līdzena apvidus, taču karte, protams, visiem viena. Atlikušo distances daļu, ja neskaita vēl vienu nelielu kļūdiņu, veicu diezgan labā ritmā, un beigās par pārsteigumu sev dienas rezultātu tabulā biju otrais - līdz pirmajai vietai gan bija četras minūtes.

Otrā diena jau bija citā apvidū. Mežs vietām bija pazaļš, bet tik un tā labi skrienams. Šoreiz kļūdu bija pavisam maz, apmēram 20-30 sekundes pazaudēju uzreiz aiz dzirdināšanas punkta, kur līdz galam korekti nenolasīju karti, un vēl viena 15-20 sekunžu kļūda bija trīs punktus pirms finiša, kur arī līdzīgi pārpratu kartē zīmēto. Temps bija labs, kļūdu maz un dienu izdevās uzvarēt, pie viena atspēlējot pusi no pirmās dienas zaudētajām četrām minūtēm pret Jāni Krūmiņu.

Izskatās pēc nesaprašanās ar karti

Pretēji pirmajām divām dienām, kur bija vidējā distance un jāskrien bija vien aptuveni pusstunda, trešajā dienā bija garā distance, kas nozīmēja, ka būs jāskrien tuvu stundai. Mežs tas pats, kas otrajā dienā, taču daudz vairāk bija ceļu variantu, līdz ar to vidējais ātrums bija lielāks kā otrajā dienā. Centos skriet ātri, jo cerēju atgūt atlikušās divas minūtes līdz uzvarai kopvērtējumā, taču nepietiekama koncentrēšanās svarīgākajos brīžos noveda pie neierasti daudz kļūdām. Kļūdās kopā saskaitīju virs 9 minūtēm, kas ir diezgan katastrofāli. Par nelielu mierinājumu, visos atlikušajos etapos, šķiet, uzrādīju labāko laiku, kas nozīmē, ka ātrums bija labs. Dienas labākajam laikam zaudēju nepilnas četras minūtes, un triju dienu kopvērtējumā par 17 sekundēm palaidu garām arī Anatoliju Tarasovu, Kāpu noslēdzot ar trešo vietu kopvērtējumā. Kopumā šīs trīs dienas Daugavpilī man ļoti patika, bet 16 minūtes kļūdās trīs dienu summā, protams, ir neprātīgi daudz.

Līdz ar intensīvo orientēšanos jūnijā kādam brīdim skriešana ar karti būs pietiekami, bet rudens pusē gan Liepājas pusē gribētu uzskriet Latvijas čempionātā stafetē un varbūt arī LČ orientēšanās maratonā. Līdz tam gan jāizdomā, kā tikt galā ar kļūdām distancē, jo tās šogad ir bijušas neierasti daudz.