Rīgas maratons 2024

Daudziem jaunas apņemšanās rodas Jaunajā gadā, mana tapa Ziemassvētkos, kad nolēmu, ka gribu beidzot uzvarēt Latvijas čempionātā maratonā, proti, būt labākajam no Latvijas šī gada Rīgas maratonā. Pēc sportiskās slinkošanas un neskriešanas pusi no novembra un visu decembri šāda apņemšanās bija vienīgais puslīdz labais motivators, lai saņemtos un sāktu atkal regulāri skriet. 

Mērķis šādā definējumā - 'uzvara', protams, nebija pārāk labs. Skaidrs, ka, pirmkārt, tā sasniegšana ir atkarīga ne tikai no manis, bet arī no tā, cik ātri skries konkurenti, un, otrkārt, es arī ļoti labi apzinos, ka šobrīd Latvijā ir kādi divi trīs skrējēji, kuri pilnīgi noteikti maratonā būtu ātrāki par mani, ja vien viņi izietu uz starta līnijas un noskrietu maratonu līdz galam. Līdz ar to galvā, tas vairāk transformējās par to, ka sagatavoties tā, lai spētu noskriet ātrāk par iepriekšējā Rīgas maratona uzvarētāju, proti, 2h25'-2h24' robežās.

Izlemjot par labu skriešanai Rīgā ar konkrētu mērķi, nojautu, ka problēma sagatavošanas posmā varētu būt tā, ka, skrienot to pašu maratonu un nospraužot mērķi, pārāk daudz ikdienā līdzināšu savu veikumu treniņos pret to, kā man veicās pirms gada. Ņemot vērā, ka pērn maratona rezultāts lielā mērā tika sasniegts uz emocijām un bez jebkādām gaidām pret sevi, tad zināju, ka šogad sev uzliktais mērķis varētu būt traucēklis.

Gatavošanās

Gadu iepriekš pēc nīkuļošanas ziemas sākumā atsāku skriet vien janvāra otrajā pusē, un, toreiz par maratonu nemaz sākotnēji nedomāju. Janvārī noskrēju ~100 km, februārī ~200 km, un plāns bija 300 km martā, 400km aprīlī un tad maija sākumā skriet maratonu. Realitātē martā un aprīlī sanāca noskriet vairāk un tas pārvērtās par 100k+200k+400k+600k+maratons. Šogad atsākt skriet sāku gandrīz mēnesi agrāk un arī maratons kalendārā bija divas nedēļas vēlāk, līdz ar to sev noliku, ka vajadzētu apjoma ziņā ielekt vienu mēnesi uz priekšu un attiecīgi sākt ar ~200 km janvārī, ~400 km februārī un jau martā sasniegt 600 km.

Janvārī skriet atsākšana negāji tik viegli kā gribētos, lai gan patiesībā jau vienmēr pēc pāris nedēļu pauzes vajag vismaz tikpat, lai puslīdz sajustu atkal kaut kādu prieku no skriešanas. Mēneša sākumā bija pāris neskriešanas dienas, pirmais skrējiens virs desmit kilometriem bija vien 19.janvārī, taču līdz mēneša beigām iecerētos 200 kilometrus pa mēnesi savācu.

Februārī jau regulāri sāku skriet divreiz dienā un no mēneša vidus regulāri skrēju arī tempa treniņus (reizēm arī tos 2x dienā). Sniega bija pamaz, kas nozīmēja, ka arī gluži labi varēja skriet ātros treniņus ārā. Un, ja neskrēja pārāk ātri, tad arī plaušas ar to bija mierā. Februārī beigās nemanot biju savācis 500 kilometrus cerēto 400 km vietā. Diezgan straujais apjoma un intensitātes pieaugums gan bija radījis sekas, ka ikdienā bija diezgan liels sagurums un arī kājas jutās diezgan piedzītas (tas gan droši vien vairāk no tempa treniņiem).

Marta sākumā garajā treniņa piedzīvoju izmežģītu potīti un pamatīgu kritienu, kas uz pāris dienām lika pārkārtot skriešanas plānus. Nākamo divu mēnešu laikā šo satraumēto potīti diezgan spēcīgi pagriezu vēl vismaz divas vai trīs reizes - acīmredzot, saites traumas rezultātā bija kļuvušas pārāk vaļīgas. Marta vidū divas dienas nācās izlaist, jo parādījās kaut kādas mistiskas asas sāpes nedaudz virs ceļa. Bet citādi marts treniņu ziņā bija visnotaļ līdzīgs februārim - pārsvarā divi treniņi dienā, katru otro vai trešo dienu kaut kas ātrāks (bieži gan no rīta, gan vakarā), taču tā joprojām bija vispārējās trenētības paaugstināšana un ne tik daudz specifiska gatavošanās maratonam - ja neskaita, ka bija viens treniņš virs 30 km.

Martā kopā savācu, kā plānots, nedaudz virs 600 kilometriem. Un kopumā marts aizritēja joprojām uz noguruma fona, bet pamazām jutu, ka tomēr fiziskā forma sāk uzlaboties. Neliels solis atpakaļ apziņā par fizisko gatavību bija starts pirmajā Stirnubuka posmā Saulkrastos, kur jau no pirmajiem metriem jutu, ka nespēju normāli elpot. Lai arī kājas it kā bija gatavas skriet ātrāk, tomēr ķermeņa augšdaļa nespēja funkcionēt augstā intensitātē, un līdz ar to praktiski visu distanci noskrēju ātrāka treniņa režīmā (piepūle Stirnubukā bija bijusi tik mērena, ka nākamajā dienā Ogres mežā bez problēmām spēju noskriet garāku treniņu pat nedaudz ātrākā vidējā tempā). Sajūtas Stirnubukā nedaudz sāka raisīt bažas par kaut kādām veselības problēmām, un nākamās pāris nedēļas pagāja gan daudz nopietnāk vērojot pašsajūtu, veicot pāris medicīniskus izmeklējumus un vairāk arī piedomājot pie kārtīgas izgulēšanās.

Saulkrastu Stirnubuka starts

Aprīlis beidzot bija mēnesis, kad ātrie treniņi jau kļuva arvien specifiskāki maratonam - garie intervāli, garie skrējieni ar ātrām beigām. Bija treniņi, kuros pašam par pārsteigumu varēju paskriet ātrāk kā biju cerējis, bet bija arī atsevišķas reizes, kur ieplānoto treniņu nespēju izpildīt un pēc tam atkal nācās galvā cīnīties ar šaubām par to, vai maratonam maz vispār būšu gatavs. Vēl viena atšķirība no iepriekšējiem mēnešiem bija tā, ka daudz vairāk variēja dienas treniņu apjoms. Ja iepriekš dienu no dienas treniņu apjoms katru dienu bija apmēram līdzīgs - bija dienas ar augstāku intensitāti, bija mierīgākas dienas, taču dienas kilometrāža bija diezgan vienmērīga, tad aprīlī līdz ar izteiktākiem maratona treniņiem bija ļoti apjomīgas dienas, pēc kurām sekoja relatīvas atpūtas dienas ar krietni zemāku treniņu apjomu.

Šajā mēnesī arī aktīvāk piedalījos sacensībās. Pirmajā aprīlī atklāju arī orientēšanās sacensību sezonu Vecrīgā startējot Lieldienu balvas orientēšanās sprintā. Tur izjutu, ka 3'10"/km temps bija tuvu tā brīža maksimālajai ātruma robežai pat salīdzinoši īsā distancē. Tās pašas nedēļas laikā vienatnē noskrēju pēdējos gados ierasto JRK treniņmaratonu - pārsteidzošā kārtā spēju progresīvi kāpināt tempu visa maratona garumā un finišēju pāris sekundes zem 2h46', kas jo sevišķi tāpēc, ka skrēju viens pats, šķita negaidīti ātri.

Aprīļa trešajā nedēļas nogalē Alsungā noskrēju otro Stirnubuka posmu, kur jau sajūtas bija nesalīdzināmi labākas kā Saulkrastos, ja neskaita, ka laikapstākļi bija vairāk kā nepatīkami (plus dažus kilometrus pirms finiša pamanījos arī izpeldēties super aukstā grāvī). Lielāko daļu pa lauku ceļiem spēju turēt tempu ap 3'40"/km, kas par spīti vējam un vēsumam, šķita visnotaļ pieklājīgi.

Vecrīgā ar karti rokās

Savukārt pēdējā aprīļa sestdienā devos uz Apkārt Cēsīm skrējienu - 10 km šosejā, lai arī pa visnotaļ kalnainu trasi, bet tomēr bija laba mēraukla fiziskajai formai, jo šajā pašā trasē pirms gada startēju nedēļu pirms maratona. Lai arī pēdējā kilometrā nedaudz spēki aptrūkās, tomēr finišēju nepilnas 10 sekundes ātrāk kā pirms gada, un tā kā līdz maratonam šoreiz bija atlikušas vēl trīs nedēļas, tad tas iedeva pārliecību, ka vismaz pagājušā gada maratona rezultātu būtu spējīgs izskriet.

Maija sākumā uz nedēļas nogali biju aizdevies uz Zviedriju noskriet orientēšanās Tiomilas stafetē Saldus OK sastāvā. Lai arī kādu brīdi galvā bija pārdomas vai piekrist aicinājumam, ņemot vērā maratona tuvumu, tomēr beigās brauciens izdevās ļoti labs (ja vien neskaita, ka atcelta lidojuma dēļ pa vidu paspēju pabūt arī Somijā) un pamanījos arī uzskriet visnotaļ labu treniņu pēcsacensību dienā pa Zviedrijas ceļiem un takām.

Pirmspēdējo maratona nedēļu gaidīju ar lielu nepacietību, jo maratona treniņi sāka radīt arī psiholoģisku nogurumu un galvā jau sāku skaitīt, cik smagie treniņi vēl ir atlikuši. Daļa no apjomīgajiem treniņiem arī bija tādi, kas pat radīja iekšēju satraukumu pirms treniņa, jo nebija pārliecības, ka spēšu iecerēto vispār treniņā izpildīt.

Divpadsmit dienas pirms maratona bija tradicionālais 3x5km treniņš. Šis vienmēr ir bijis labs atskaites punkts tam, kādā tempā spēšu skriet maratonā, un šoreiz vidējais temps bija apmēram 3-4 sekundes kilometrā ātrāks kā pērn, kas uz maratona distanci dotu ~2-2.5 minūtes - un tas jau bija ļoti tuvu šim plānam gada sākumā skriet 2h25'-2h24' robežās.

Tās pašas nedēļas beigās kā labu treniņu noskrēju 5km (5.27km, ja pavisam precīzi) Salaspils pusmaratona ietvaros, un tad jau varēju sākt atpūtas posmu pirms maratona.

Pirmsmaratona nedēļa

Kā rituāls pēdējai nedēļai pirms maratona ir īpašais ēšanas režīms jeb pirmsmaratona diēta, par ko esmu rakstījis vairākas reizes. Trīs dienas bez ogļhidrātiem un pēc tam atlikušās dienas ar lielu uzsvaru uz ogļhidrātiem. Šogad pirmā bezogļhidrātu diena sakrita ar manu dzimšanas dienu un tāpēc normālas kūkas vietā tiku pie bezogļhidrātu kūkas - izskatās pēc kūkas, taču tā kā cukura tur iekšā nav, tad garšo, protams, ne tik labi, bet vismaz kūka bija.

Ar cukura iztrūkumu organismā šogad sadzīvoju vidēji - ir bijušas sliktākas reizes, ir bijušas labākas. Visvairāk traucēja, ka otrajā dienā neierasti daudz sāpēja galva. Protams, smadzenēm bez cukura degvielas nav, bet līdz šim neatminos, ka būtu bijušas arī izteiktas galvassāpes - pārsvarā tas ir nogurums, mazāk veikla domāšana un zemāka stresa noturība.

Otra sliktā lieta šajā nedēļā, kas gan īsti nebija bezogļhidrātu sekas, bija tas, ka ar katru dienu arvien vairāk jutu, ka pastiprinās sāpes kreisās kājas augšstilba / cirkšņa rajonā. Bezogļhidrātu dienās parasti vecās traumas paliek jūtīgākas, bet tad atkal pazūd, taču šajā reizē bija skaidrs, ka tas ir, kas nopietnāks. Iespējams, ka tās bija sekas Cēsu skrējiena daudzajiem lejupskrējieniem, kur nedaudz tomēr sanāca piedzīt augšstilba muskuļus, taču savādi bija tas, ka sāpes ar katru dienu palika jūtamākas kaut arī skrēju arvien mazāk. Diezgan grūti bija lokalizēt konkrētu vietu, no kuras sāpes tieši rodas, bet tikko kā uzskrēju nedaudz ātrāk, tā kāja tiek celta augstāk un sāpes bija jūtamākas. Nelīdzēja ne masāža, ne kaut kādas smēres, beigās gan izdevās sāpošo reģionu noteipot un jāsaka, ka maratona laikā nekādas sāpes šajā vietā praktiski nejutu, kaut arī pieļauju, ka otras kājas muskuļi kompensējot dabūja strādāt vairāk.

Un trešā lieta, kas šajā nedēļā ne pārāk iepriecināja bija laika prognoze. Vēl nedēļu pirms maratona maratona dienu solīja mākoņainu un ar relatīvi vēsāku rītu. Taču, jo tuvāk nāca maratona diena, jo skaidrāks tapa tas, ka būs karsti. Visu laiku cerēju, ka agrais starts astoņos no rīta vismaz kādu brīdi ļaus sajust rīta vēsumu, taču realitāte bija tāda, ka jau pirms astoņiem termometrs rādīja +19 grādus, un karstums pieņēmās spēkā ar katru stundu.

Ideālā temperatūra maratona skriešanai parasti ir ap +10..+12 grādiem (plus mīnus daži grādi). Ja temperatūra ir augstāka, tad ķermenim ir arvien vairāk enerģijas jātērē, lai dzesētu organismu - asinis daudz vairāk plūst uz ādu un mazāk tiek muskuļiem un iekšējiem orgāniem (tāpēc arī kuņģis var daudz sliktāk uzsūkt uzņemtos ogļhidrātus); daudz straujāk tiek zaudēts šķidrums un elektrolīti, kas tiek izvadīti ar sviedriem, līdz ar to arī tiek kavēta muskuļu darbība un, zaudējot šķidrumu, arī pasliktinās smadzeņu darbība. Un, ja ķermenis karstumam nav adaptējies (kā patiesībā bija arī šajā reizē, jo karstums bija bijis vien dažas dienas), tad sekas ir vēl sliktākas.

Ņemot vērā, ka maratona dienā solījās vismaz desmit grādi vairāk kā ideālā temperatūra, tad iepriekšējā dienā tapa skaidrs, ka, pirmkārt, vajadzēs cepuri, jo mākoņi nebūs, un, otrkārt, būs jākoriģē iecerētais temps. Vēsā laikā es visticamāk būtu plānojis pirmo pusi skriet apmēram 1h12', kas būtu apmēram minūti ātrāk uz pusmaratonu kā iepriekšējā gadā. Internetā ir pilns ar kalkulatoriem, kas parāda, kā plānotais maratona rezultāts mainās atkarībā no svara izmaiņām, no temperatūras izmaiņām, no reljefa, un, ieliekot maratona dienas temperatūras, viens no šādiem parādīja, ka rezultāts varētu būt ap 3 minūtēm sliktāks nekā ideālos apstākļos. Kaut arī šis nozīmēja, ka pusmaratona grafiks būtu jākoriģē no 1h12' uz apmēram 1h13'30", tomēr iekšēji man tas, protams, nepatika un domāju, ka varētu sākt ap 1h12'30" vai tuvu tam, kas, protams, bija emocionāls nevis loģisks lēmums, jo vēlamais temps bija vismaz par minūti lēnāks.

Gaidu startu

Visbeidzot vēl viena standarta lieta pirms maratona bija konkurentu izpēte. Bija izziņots, ka maratonā startēs gan viens Kenijas skrējējs, gan Gruzijas sportists, kurš skrējis 2h12'. Arī šī brīža Latvijas rekordists pusmaratonā Dmitrijs Serjogins bija pieteicies maratonam - un kaut arī ne līdz galam ticēju, ka viņš startēs, vai arī, ja startēs, tad, iespējams, neskries līdz galam, tomēr bija skaidrs, ka, ja viņš maratonu skries līdz galam, tad likumsakarīgi būtu, ka Latvijas sportistu vērtējumā viņš būs labākais.

Dienu pirms maratona tika paziņots, ka Kristaps Bērziņš, ar kuru pērn sanāca cīņa gan Rīgas, gan Ventspils maratonā, tomēr nestartēs. Taču uz strīpas bija gan Kristaps Vējš-Āboliņš, kurš pērn bija trešais un kuru apdzinu tikai nepilnus 2 km pirms finiša, sarakstā bija arī Aleksandrs Raščevskis, kurš pērn bija pirmais. Tāpat dalībnieku sarakstā bija Pavel Laputjov, kurš pērn rudenī Amsterdamas maratonā bija noskrējis 2h26'13" - lai arī šobrīd ikdienā dzīvo Norvēģijā, dalībnieku sarakstā viņš bija no Latvijas, un tātad arī pretendēja uz vietu Latvijas čempionāta TOP3.

Maratons

Pirmā puse

Šogad organizatori lielu uzsvaru bija likuši uz pusmaratona rezultātiem - pusmaratonā bija gan krietni spēcīgāks dalībnieku sastāvs, gan lielākas naudas balvas. Ja tā turpināsies, tad varbūt ar laiku pasākumu varēs pārsaukt par Rīgas pusmaratonu (ar maratonu kā papilddistanci). Bet bonuss tam, protams, ir tas, ka līdz ar to par maratonu ārzemju sportistiem interese ir mazāka un, kā jau minēju, tad maratonā no ļoti ātriem sportistiem bija pieteikti tikai divi ārzemnieki un vietējiem ir lielāka iespēja tikt pie balvām. Vai nu āfrikāņu klātbūtne pusmaratonā vai arī karstais laiks, tomēr krietni mazāk tādu vidēji ātru skrējēju, ar kuriem varētu vismaz daļu distances skriet kopā, bija arī pusmaratonā.

Tā nu elites starta koridorā būtībā stāvēja bariņš no Āfrikas atbraukušo pusmaratonistu un bariņš Latvijas maratonistu. Smieklīgā lieta startā bija tā, ka visi āfrikāņi jau pāris minūtes pirms starta bija sastājušies rindā pie baltās līnijas, kas patiesībā bija stop līnija no ielas horizontālajiem apzīmējumiem. Kad līdz startam bija atlikusi minūte, man nācās viņus mudināt, ka visiem ir jāvirzās uz priekšu, jo īstais starts ir pāris metrus uz priekšu.

Starts

Līdz ar starta signālu jau pavisam ātri skrējēji man apkārt izretojās. Āfrikas pusmaratonisti (gan vīrieši, gan sievietes) jau uzreiz visai strauji attālinājās. Priekšā vēl bija daži citi pusmaratonisti, tāpat priekšā bija abi ātrie ārzemnieki maratonā un arī Serjogins. Man blakus iekārtojās Kristaps Vējš-Āboliņš, bet pārējie maratonisti šķietami bija kaut kur aiz muguras.'

Dīvainā lieta pirmajā kilometrā bija tā, ka sapratu, ka man pēkšņi ir pilnīgi izžuvusi mute - lai arī pēc kāda kilometra par to aizmirsu, tomēr tā netapu gudrs vai tas bija satraukuma rezultātā vai karstuma ietekmē, taču katrā ziņā sajūta nebija patīkama.

Pirmais kilometrs kā jau maratonā pieklājas bija gaužām viegls - 3'18"/km. Ņemot vērā, ka vēlamais (koriģētais) temps bija ap 3'25"-3'26"/km, tad nedaudz piebremzēju, un otrais kilometrs, lai arī joprojām nedaudz virs plānotā, bet bija jau tuvāk vajadzīgajam - 3'24". Trešajā kilometrā abi ar Kristapu apdzinām vienu pusmaratonistu, šķiet, no Igaunijas un pēcāk noķērām arī spāni, kurš arī skrēja pusmaratonu. 

Šķiet tieši trešais kilometrs bija jau pirmais brīdis, kad sapratu, ka ārā patiesi ir karsti. Lai arī trasē papildus standarta dzirdināšanas punktiem bija izvietoti arī ūdens laistīšanas punkti, kas dzīvē bija vietas, kur brīvprātīgie ar dārza šļūtenēm skrējējiem smidzināja virsū ūdeni, tomēr no tiem man nekāda dižā atvēsināšanās nesanāca. Pirmajos pāris punktos neviens ūdeni virsū nelēja, pat par spīti maniem saucieniem, lai lej virsū - iespējams, viņiem likās, ka ātrākajiem skrējējiem šāds pakalpojums nav nepieciešams. Savukārt pēcāk dažos tomēr pie ūdens aplaistīšanas tiku, kas gan pārsvarā vairāk tika uz kājām, un visai ātri sapratu, ka tā tikai tieku pie slapjām botām, kas uzreiz arī uz kādu brīdi padarīja sliktāku saķeri ar asfaltu. Līdz ar to atlikušo maratona daļu centos no tiem vairīties.

Kaut kur pirmajos kilometros vienā brīdī Kristaps man uzsauca, ka nez kur ir Aleksandrs Raščevskis (pērnā gada uzvarētājs), kas arī man šķita neliels pārsteigums, jo šķietami mums aiz muguras īsti neviena nebija.

Pie četriem kilometriem bija pirmais dzirdināšanas punkts, kuros biju apņēmies primāri maksimāli liet sev virsū ūdeni, bet mēģināt arī kaut ko padzerties, ja būs iespēja, tad enerģijas dzērienu, ja ne, tad vismaz ūdeni. Praktiski visos dzirdināšanas punktos centos nedaudz uzkāpināt tempu un tikt pirmais pie galdiem, lai nebūtu problēmas ar glāzīšu paņemšanu un būtu drošs, ka pie ūdens tikšu.

Pirmais dzirdināšanas punkts gan nāca ar negaidītu situāciju, jo tieši tajā brīdī arī trase nedaudz iegriezās pretvējā un vienā brīdī kaut kur pie ūdens galdiem man vējš pēkšņi norāva no galvas cepuri. Šādu pavērsienu es nebiju gaidījis un jau prātā sāku apsvērt, kādas sekas karstajā laikā tam varētu būt. Pavisam negaidīti kaut kur mums blakus uzradās riteņbraucējs - nezinu īsti, vai viņš bija kādam atbalstītājs vai kāds no trases tiesnešiem, taču uzsaucu viņam, vai viņš var atrast manu cepuri. Tā nu viņš pazuda, bet pēc apmēram kilometra viņš mūs atkal panāca un nu jau ar manu cepuri rokā. Biju veiksmīgi ticis atpakaļ pie cepures un nu uzspraudu to galvā tā, lai šoreiz vējam to vairs neizdotos noraut.

Vanšu tilts

Piecu kilometru atzīme tika sasniegta pēc 17'02". Tas bija apmēram 10 sekundes ātrāk par plānoto grafiku, taču, ņemot vērā pirmo ātro kilometru, biju priekš manis pieņemamā tempā. Ap piekto kilometru sāku just, ka mana kreisā kāja sāk jau par sevi atgādināt un ir krietni jāpiedomā pie tā, kā lieku pēdu. Lai arī nākamos apmēram divus kilometrus vēl nepatīkamās sajūtas jutu, tomēr šoreiz no visiem pēdējo gadu startiem laikam šī bija vismazāk traucējošā reize. Ziemā biju apņēmies cītīgi trenēt korsetes muskuļus (proti, daudz taisīt dažādus vingrinājumus vēderpresei), ko apmēram divus mēnešu arī piekopu. Pavasarī šajā ziņā biju palaidies, bet man pašam šķiet, ka zināmus rezultātus tas deva, jo ticamākais iemesls sajūtu zušanai pēdā ir nerva nospiešana kādā no muguras skriemeļiem, kas teorētiski ir mazāk iespējama pie stingrākiem korsetes muskuļiem.

Pie piektā kilometra bijām triju skrējēju grupiņa - mums ar Kristapu bija pievienojies spānis, kuru bijām apdzinuši trešajā kilometrā. Kādā brīdī viņš noprecizēja, vai skrienam maratonu, pateica, ka viņš ir no Spānijas, bet vēl pēc brīža paziņoja, ka viņš laikam skries nedaudz ātrāk, un, ja līdz šim bija skrējis man aiz muguras, tad nu mūs apdzina un diezgan ātri attālinājās. Neatceros gan precīzi kurā brīdī, bet kaut kad pēc desmitā kilometra spāni atkal noķērām un apdzinām.

Septītajā kilometrā pirms Vanšu tilta bija otrā dzirdināšana, un zināju, ka nākamā būs jāgaida diezgan ilgi un būs vien pēc pieciem kilometriem. Nākamie 2-3 kilometri gar Rīgas pili,  Bastejkalnu un Brīvības pieminekli pagāja visai ātri, jo centrā bija diezgan daudz līdzjutēju un tas vienmēr iedod papildu adrenalīnu. Pēcāk jau garā taisne pa Brīvības ielu ir diezgan vienmuļa, un šogad vairāk pagāja mēģinot atrast labāko vidusceļu starp īsāko trajektoriju un lielāku ēnu.

Vēl pat nav desmit kilometri

Pa vidu 10 kilometru atzīmi bijām sasnieguši 34'17", kas bija 15" sekundes lēnāk kā pirmie 5 km, bet joprojām šāds temps bija uz 2h25', kaut arī beidzamais kilometrs jau bija 3'30", kas bija lēnākais līdz šim. Arī karstums turpināja pieņemties spēkā un ļoti labi jutu, kā augšstilbos bija sajūta, ka tie no karstuma sajūta it kā sāktu pamazām izžūt.

Vietā, kur no Brīvības ielas bija jāgriežas uz Senču ielu biju patīkami pārsteigts, dzirdot sev veltītus uzmundrinājumus. Vēl pēc apmēram puskilometra beidzot atkal bija dzirdināšana. Atkal daudz salēju sev virsū ūdeni, un šeit biju cerējis arī paņemt želeju, kas bija vienīgā vieta distancē, kur tās bija pieejamas (tehniski, protams, šeit bija jāskrien arī otrajā aplī, bet tad tās visas jau bija beigušās). Taču želeju paņemšana sanāca pagalam neveiksmīga, jo ar pirmo ņēmienu paņēmu divas un mēģinot vienu palaist vaļā, atlaidu arī otru. Tā nu mēģināju satvert vēl kādu, bet atkal paņēmu divas un atkal abas divas izslīdēja. Tā nu no piedāvātajām želejām nevienu nedabūju, un sapratu, ka būs jāizmanto līdzpaņemtās želejas, jo pie katra gurna pa vienai biju pielīmējis, tieši ar mērķi, ja nepietiks ar tām, kas būs pieejamas distancē.

Kaut kad drīz vien vienu no želejām noplēsu no sevis un visu atlikušo maratona daļu pa mazumiņam ik pa laikam iespiedu mutē. Finišā arī ieskrēju ar šo pašu vienu želeju rokā, kuru līdz galam pat nebiju paspējis iztukšot.

Pie arēnas "Rīga" līdzīgi kā pirms gada skaļus atbalsta saucienus man veltīja bijušais kolēģis Jurijs, kas atkal iedeva papildus enerģiju. Drīz jau bija arī 15.kilometrs, un šie pieci kilometri bija 17'19", vēl joprojām temps bija diezgan stabils. Uz šo brīdi pulksteņa samērītā distance un atzīmes trasē sāka jau vairāk atšķirties, līdz ar to pulkstenis nu jau par kārtējo kilometru pīkstēja pāris sekundes ātrāk, kā atzīme trasē, kas tad bija jāpatur prātā, domājot par to, cik ātri tad patiesībā skrienu.

Šos pirmos 15 kilometrus pārsvarā bijām skrējuši divatā ar Kristapu. Pēdējos kilometros izteiktāk varēja just, ka Kristapam pavisam viegli nav, un ik pa laikam viņš paskrēja man aiz muguras, ne vairs visu laiku blakus. Taču pēc 15.kilometra, nogriežoties uz Rūpniecības ielas, man par lielu pārsteigumu pēkšņi mūs apdzina Aleksandrs Raščevskis, kurš kā izrādās visu šo laiku bija skrējis apmēram 10 sekundes aiz mums, un tāpēc arī par viņa esamību netālu mums aizmugurē īsti nemaz nezināju, jo tie tomēr ir apmēram 50 metri, kad soļus aizmugurē vairs tik labi dzirdēt nevar.

Šis bija negaidīts pavērsiens, un tā kā Aleksandrs paskrēja garām mums diezgan strauji, tad man nācās nedaudz pielikt ātrumā, lai noturētos viņam aiz muguras. Diezgan drīz sajutu, ka šāds paātrinājums man īsti vairs nešķiet komfortabls, un tās bija jūtamas pārmaiņas, ņemot vērā, ka līdz tam visu laiku tempu biju diktējis es un skrēju sev komfortablā tempā. Līdz ar Aleksandru mūsu grupai bija pievienojies arī manu konkurentu aprakstā minētais Pāvels, un tā nu mūsu grupa bija izaugusi līdz četriem skrējējiem, kur nu jau tempu vairāk diktēja Aleksandrs.

Jauni pavērsieni

Uz Valdemāra ielas 17.kilometrā bija kārtējais dzirdināšanas punkts, kurā atkal nedaudz pieliku soli, un Lāčplēša ielas kāpumā atkal biju grupas priekšā. Taču, izgriežoties uz Brīvības ielas, atkal puiši mani pamazām noķēra un pie viesnīcas Latvija atkal jau Aleksandrs bija priekšā. 

Atkal sekoja skrējiens gar līdzjutējiem pie Brīvības pieminekļa un Bastejkalna (papildus arī šeit jau bija lēnāko skrējēju plūsma pa ielas pretējo pusi), un tad jau bija klāt vieta pie Nacionālā teātra, kur pusmaratonisti devās pa labi uz finišu, bet maratonistiem bija jāgriežas pa kreisi uz Vanšu tiltu otrajā aplī. Neatminos, ka pagājušajā gadā šeit būtu bijusi tādas pat problēmas (šogad gan jāsaka, ka gan maratonistu, gan pusmaratonistu bija nedaudz vairāk kā pērn), taču trases tiesnešiem, kam bija jānorāda skriešanas virziens, tas nevedās pārāk pārliecinoši. Arī lentas bija savilktas diezgan neskaidri, un kaut arī es pats izskrēju kā nākas, tomēr gan Kristaps, gan Aleksandrs vispirms izskrēja zem atdalošās lentas pretējā pusē, kur skrēja pretimskrējēji, bet pēc tam pēc pagrieziena atkal viņiem nācās šķērsot norobežojošās lentas, lai atgrieztos trases pareizajā pusē. Šis starp citu arī bija laikam vienīgais brīdis visa maratona laikā, kad uz brīdi saulei priekšā bija aizgājis mākonis.

Skrējienā augšup Vanšu tiltā Aleksandrs turpināja turēt visnotaļ augstu tempu, un kādā brīdī viņš jau bija pāris soļus mums priekšā. Tajā brīdī treneris viņam trases malā vēl uzsauca, lai visu laiku neskrien pa priekšu un pats arī kādā brīdī pasēž aizmugurē. Ņemot vērā, ka viņš visticamāk mēģināja bēgt no mums prom, bet man tajā brīdī bija sajūta, ka tūlīt viņu pavisam palaidīšu prom, tad, protams, bija skaidrs, ka nez vai arī viņam tajā brīdī trenera padoms likās noderīgs.

Ķīpsalā jau bija sasniegta 20.km atzīme un kārtējie pieci kilometri bija vēl par nepilnām desmit sekundēm lēnāki nekā iepriekšēji. Drīz vien bija kārtējā dzirdināšana, kuru šoreiz pirmais sasniedza Aleksandrs, bet tā kā ierasti dzirdināšanas punktos nedaudz tempu pieliku, tad aiz tā viņu man atkal bija izdevies noķert. Šajā vietā vienīgo reizi trasē redzēju Dmitriju Serjoginu, kurš jau bija izskrējis mazo cilpu un skrēja mums pretī, kur no pagājušā gada atcerējos, ka tas nozīmēja, ka viņš ir apmēram trīs minūtes priekšā. 

Otrā grūtā puse

Īsi pēc tam arī bija pusmaratona atzīme, kuru gan noteicu vien aptuveni, jo pretēji tam kā ir ierasts citos lielajos maratonos, šeit Rīgā pusmaratona atzīmē nekā īpaši atzīmēta nav, nemaz nerunājot par laika ņemšanas paklāju šajā vietā.

Jebkurā gadījumā pašrocīgi noteikto pusmaratona atzīmi biju sasniedzis 1h12'56". Tas bija apmēram desmit piecpadsmit sekundes ātrāk nekā pirms gada, kaut arī jau biju lēnāks kā pirms starta noteiktajā grafikā. Te gan jāsaka, ka, ņemot vērā, ka katri pieci kilometri līdz šim bija bijuši nedaudz viens par otru, tad bija skaidrs, ka pirmsstarta koriģētais pusmaratona mērķis 1h12'30" noteikti bija pārāk augsts, un šajā brīdī pat sāku rēķināt, cik ļoti lēnāks vēl varu palikt, lai finišā vispār iekļautos 2h30'. Ap šo laiku skriešana, galvenokārt karstuma dēļ, bija kļuvusi tik nekomfortabla, ka pie 22.kilometra pat galvā iezagās domas, ka esmu tagad tikai knapi pusei, bet man jau vairs negribas skriet tālāk.

Izskrienot no Ķīpsalas (~23.kilometrs), nu jau vairāk atkal skrējām ar Aleksandru viens otram blakus, savukārt Kristaps ar Pāvelu bija mums aiz muguras. Tas, ka par spīti tam, ka bija grūti, spēju tomēr būt Aleksandram blakus vismaz iedeva apziņu, ka tik viegli viņam arī laikam nav, un par laimi straujais tempa pieaugums (lai gan patiesībā jau neko straujš tas nebija, ja jau tie kilometri laiki diži ātrāki nekļuva) pēc 15.kilometra, nu bija pierimis.

Turpmāko divu kilometru laikā sekoja gan vispirms viens kāpums saulainajā Daugavgrīvas ielas posmā, gan pēc tam vēl viens pacēlums Dzegužkalna pakājē, un bijām tikuši jau līdz 25.kilometram. Šeit pirmo reizi bija izdevies saglabāt iepriekšējā 5km posma tempu (17'27"), un papildus šķietami bijām divatā nedaudz atstājuši iepakaļus Kristapu un Pāvelu. Pagriežoties uz ieliņu ar dzirdināšanas galdiem dzirdēju mikrofonā, ka dīdžejs ziņo, ka Pāvels esot saķēris sānu, un ka varbūt viņam vajag kādu palīdzību. Kā izrādās tad tieši šajā vietā arī Kristaps, pēc Pāvela teiktā, arī bija saķēris sānu. To gan tajā brīdī nezināju, bet šajā vietā viņi abi bija izstājušies (katrā ziņā 25.km atzīme bija pēdējā, kas viņiem bija rezultātos).

Tā nu mēs turpinājām savu maratona skrējienu tālāk divatā ar Aleksandru. Slokas ielas posmu noskrējām kopā, vēl pie dzirdināšanas Vanšu tilta sākumā (28.km) bijām kopā, bet tad laikam uz Vanšu tilta viņš sāka pamazām iepalikt, kaut arī bija dzirdams aiz muguras. Pēc dzirdināšanas punkta Vanšu tilta saulē uz brīdi bija sajūta, ka temps ir dramatiski nokritis, un tur pat nelīdzēja Valērija atbalsta saucieni trases malā.

Pirms Brīvības pieminekļa, kur bija 30. kilometra atzīme atkal bija daudz līdzjutēju, un saņēmu ziņu, ka priekšā pirmie trīs esot apmēram 5 minūtes. Tajā brīdī sapratu, ka nezinu, cik grūti ir tiem, kas ir man aiz muguras, bet arī priekšā skrienošie ir vairāk kā kilometru priekšā un atlikušies 12 kilometri būs kaut kā jānomoka līdz galam. 5 kilometrus no 25. līdz 30. kilometram biju veicis 17'40", kas bija vēl 2.5 sekundes kilometrā lēnāk kā iepriekšēji pieci.

Tālāk sekoja garais posms pa Brīvības ielu, kur ēnas jau bija krietni mazāk kā pirmajā aplī. Dzirdināšanas punkts uz Senču ielas jau bija krietni patukšots, un brīvprātīgajiem vairs tik raiti nevedās ar glāžu piepildīšanu līdz ar to, vairāk bija pašam jāņem no galda glāzes un mazāk kāds tāds pasniedza. Kā jau minēju želejas šajā brīdī jau bija izbeigušās, bet viss asfalts bija pilns ar nomestajām glāzēm un švammēm. Nu jau varēju just, ka arī dzirdināšanas punktu posmi padara slapjas zoles manām botām un uz brīdi atkal nākas pielāgot soli, lai saglabātu normālu saķeri.

Vesetas ielā nedaudz pirms arēnas apdzinu mašīnu, kas pavadīja pēdējo maratonistu trasē, un no šī brīža diezgan aktīvi sākās dalībnieku apdzīšana par apli. Biju noķēris gan maratonistus, kam priekšā vēl bija 25 kilometri, gan arī pusmaratonistus, kas bija pieveikuši 2/3 no savas distances. Bet man, izskrienot, uz Skanstes ielas jau klāt bija 35. kilometra atzīme. Par spīti tam, ka skriet bija patiešām grūti, šos piecus kilometrus biju pieveicis par 8 sekundēm ātrāk nekā iepriekšējos. Šajā brīdī gan arī arvien mazāk pievērsu uzmanību pulkstenim, jo domas bija vairāk par tikšanu līdz finišam. Tas, ka temps joprojām strauji nesamazinājās, protams, bija laba zīme, un galvā jau tajā brīdī sāku rēķināt, ka līdz finišam vēl jāiztur vien apmēram 25 minūtes. Lai gan otra balss galvā atgādināja, ka pēdējie septiņi kilometri no Vanšu tilta sākuma (turpat, kur vēl bija kopā ar Aleksandru) ir bijuši visnotaļ grūti, bet priekšā ir vēl tādi paši septiņi.

Skanstes ielā apdzenamo plūsma jau bija diezgan liela un centos vairāk skriet pa ceļa vidu, nostāk no pārējiem. Pērn šajā vietā atrados trešajā pozīcijā un skrēju aiz pavadošā velosipēda, kas apdzenamos nedaudz piekoriģēja, lai atbrīvotu man ceļu. Šoreiz ceļu "lauzt" nācās pašam. Rūpniecības ielā, kur iela jau bija krietni šaurāka, jau vietām nācās skriet līku loču. Taču bonuss vismaz bija tas, ka ik pa laikam kāds mani uzmundrināja un tas kaut nedaudz padarīja vieglāku skriešanu.

Tieši Rūpniecības ielā man labo pēdu sarāva krampī, kaut arī praktiski uzreiz arī to atlaida. Tajā brīdī atcerējos, ka pirms gada tas bija noticis 38.kilometrā, bet nu bija tikai 36.km, un ņemot vērā, ka pērn pēc tam tas atkārtojās vēl divas reizes, tad likās, ka nu nemaz vairs nav labi - tā jau ir grūti, un ja vēl sāksies krampji, tad nez kā būs. Tāpēc visus atlikušos pagriezienus centos skriet ar tādu lielāku trajektoriju, lai pēda dabū pilnu atspērienu, un par laimi šoreiz līdz finišam vairs krampji neatkārtojās.

Ieskrienot Elizabetes ielā pēkšņi pamanīju priekšā riteņbraucēju ar sarkano vesti un aiz viņas kādu tumšas ādas krāsas skrējēju. Pavisam negaidīti biju panācis tobrīd trešajā vietā skrienošo kenijieti, kurš bija palicis pavisam lēns. Sanāk, ka pēdējo septiņu kilometru laikā kopš Brīvības pieminekļa, kad man ziņoja, ka Top3 ir piecas minūtes priekšā, biju vidēji kilometrā viņu iedzinis par aptuveni 40 sekundēm. Tikpat strauji, cik viņu biju noķēris, tikpat strauji paskrēju viņam garām, riteņbraucēja man parādīja īkšķi uz augšu, un nu biju ticis gan pie kāda, kas attīra ceļu no apdzenamajiem skrējējiem, gan pie papildus enerģijas lādiņa, jo par nokļūšanu trešajā pozīcijā nebiju vispār nevienā brīdī iedomājies.

Dzirdināšanas punktā Valdemāra ielā šoreiz bija gan slapjš asfalts, gan diezgan daudz lēno skrējēju, kas arī gribēja tikt pie ūdens, līdz ar to pie galdiem tikt bija pagrūti, un vienā brīdī pat knapi izvairījos no sadursmes ar kādu, kurš pēkšņi no ielas vidus sāka virzīties uz galdu pusi.

Lāčplēša ielas kāpumā bija sajūta, ka vispār esmu gandrīz apstājies, jo likās, ka vispār vairs nekustos uz priekšu, taču šī sajūta, laikam tomēr bija vairāk galvā, jo pulkstenis liecina, ka šos kilometrus biju turpinājis skriet ar tempu 3'28"-3'30"/km.

Tālāk jau atkal Brīvības piemineklis, uzmundrinājuma saucieni, Bastejkalns. Skrienot gar Bastejkalnu ļoti liela plūsma bija abos virzienos, un tie, kas skrēja vienā virzienā ar mani, vairs īsti neklausīja manas pavadošās riteņbraucējas svilpieniem un saucieniem atbrīvot ceļu. Līdz ar to mums nācās pārkārtoties vairāk uz ielas vidu, kur bija bruģis un tramvaja sliedes. Pamatīgi nogurušām kājām tas galīgi nebija pats patīkamākais ko piedzīvot. Taču vēl nepatīkamāki bija sekojošie notikumi, jo pēkšņi riteņbraucēja mazāk koncentrējoties uz ceļu un vairāk uz skrējēju izkliedēšanu, šķiet, trāpīja ar priekšējo riepu tramvaja sliedē un piedzīvoja pamatīgu kritienu. Kaut arī ceru, ka viņa tika sveikā bez lūzumiem, taču, kas notika tālāk es īsti nezinu, jo atlikušos nedaudz vairāk kā divus kilometrus līdz finišam tālāk skrēju atkal bez pavadoņa.

Veiksmīgi tiku cauri sadalošajam posmam pie Nacionālā teātra - liela daļa griezās pa kreisi maratona otrajā aplī, daļa lēno pusmaratonistu griezās pa labi uz finišu, šķiet, ka arī mani vienā brīdī gribēja novirzīt vēlreiz uz Vanšu tiltu, bet es zināju, ka man jāskrien pa labi (Aleksandrs, kurš tajā brīdī gan jau bija krietni aiz muguras gan laikam bija aizskrējis nepareizi uz Vanšu tilta pusi un, lai arī laikus attapies, tomēr noskrējis liekus ~300 metrus). Katrā ziņā burzma tur bija ļoti liela.

Nu jau klāt bija arī 40.kilometra atzīme. Lai arī vien deviņas sekundes lēnāki par iepriekšējiem pieciem, bet tomēr šie bija lēnākie 5 kilometri (17'43") manā skrējienā, un kā izrādās, tad 40. kilometra atzīmi biju sasniedzis identiskā laikā kā gadu iepriekš.

Lai arī pēdējos nedaudz vairāk kā divos kilometros man izdevās noturēt līdzīgu tempu, kā iepriekšējos piecos, tomēr sajūtas bija tādas, ka kājas kustas vienkārši autopilotā, proti, tās it kā zina, ka jākustas, bet es īsti pār tām vairs nevaldu. Elizabetes ielas posmu atkal izskrēju ar lielu līkumošanu starp apdzenamajiem. Izskrienot uz Eksporta ielas, uz līkuma vēl kaut kur dzirdēju, ka kādam laikam tiek saukta ātrā palīdzība.

Eksporta iela bija kā gara finiša taisne kilometra garumā. Te iela jau bija krietni plašāka un tur varēju skriet nedaudz brīvāk, lai gan šis pēdējais kilometrs ritēja varen ilgi. Ja pirms gada pēdējā kilometrā pēc sajūtām praktiski lidoju, tad šogad bija tieši pretēji. Kas likās dīvaini bija arī tas, ka kaut arī finišs it kā bija vairs vien pēc pārsimts metriem, tomēr to dzirdēt nevarēja nemaz. Vanšu tilts tā slāpēja skaņu, ka, ja neskaita apkārt skrienošo soļos nebūt nebija sajūta, ka esi pēdējā kilometrā. Tāpēc domāju, ka nākamgad šeit noteikti būtu labi uzlikt kādu mūzikas punktu, kas finišētājiem iedoto tik ļoti vajadzīgo enerģiju pēdējam kilometram.

Finišs

Beidzot bija klāt arī Vanšu tilts, beidzot pārādījās arī troksnis un beidzot redzēju arī finiša līniju. Kaut arī centos, cik nu vairs bija iekšā, tomēr tas noteikti nebija finiša sprints, tie vienkārši bija ļoti karsta un diezgan grūta maratona pēdējie metri. Finišā ieskrēju ar rezultātu 2h27'13. Tā bija trešā vieta kopvērtējumā un sudraba medaļa Latvijas čempionātā.

Pēc finiša

Finišā pasēdēju uz soliņa, kamēr izdzēru divas pudeles ūdens. Iespiedu mutē daļu no atlikušās želejas. Dīvainā kārtā nekur neuzradās dopinga kontrolieris, jo it kā biju ieskrējis tomēr trijniekā (no otras puses varbūt, ka viņi saprata, ka nav ko tik bieži mani baudīt, jo Alsungas Stirnubukā šogad arī bija dopinga kontrole un tur biju viens no pārbaudāmajiem). Aizsoļoju līdz maratonistu ēšanas zonai, kur pirmā lieta, ko apēdu bija marinēts gurķis. Izēdu gaspačo porciju. Pasēdēju, vēlreiz padzēros. Un tad devos pēc savām mantām.

Ja pagājušajā gadā pēc finiša biju spējīgs nedaudz atsildīties, tad šoreiz pulksteni ieslēdzu un uzreiz arī apturēju, jo sapratu, ka augšstilbi ir tik ļoti savilkti un iztukšoti, ka paskriet vairs nevaru nemaz (noteikti, ka, ja trasē būtu bijis jāapstājas, tad noteikti nebūtu vairs varējis atsākt). Ikri bija pārsteidzoši labā stāvoklī un praktiski nebija savilkti nemaz, ko norakstu uz apavu rēķina - šī noteikti ir mūsdienu apavu tehnoloģiju pozītīvā puse, bet augšstilbi bija vienkārši nelietojami. Un tādi tie bija arī visu nedēļu pēc maratona.

Kad man pēc maratona prasīja, kādu atzīmi varu sev ielikt, es atbildēju - 8. Es neuzvarēju Latvijas čempionātā - lai arī zelta joprojām man nav, nu man jau ir trešais sudrabs LČ maratonā. Es nenoskrēju ātrāk kā pērnā gada uzvarētājs, es arī nenoskrēju ātrāk par sevi pirms gada. Taču tajā pat laikā es noskrēju pietiekami cienīgi, ņemot vērā ārējos apstākļus un galu galā pagājušā gada rezultātam zaudēju mazāk par 20 sekundēm. Pretstatā maniem konkurentiem, kas liela daļa pēdējos kilometros piedzīvoja pamatīgu tempa kritumu, man izdevās visnotaļ labi saglabāt skriešanas tempu, kaut arī sajūtas liecināja pavisam par ko citu. Un tas tikai ir apliecinājums tam, ka liela daļa no maratona ir galvā.

Es zinu, ka biju labāk sagatavojies maratonam nekā pirms gada, kaut arī pašā sākumā pieminētā sevis salīdzināšana ar iepriekšējo gadu ātrumiem, apjomiem un rezultātiem noteikti procesā nedaudz traucēja. Es pieļauju, ka tieši šī gatavība bija viens no iemesliem, kāpēc man izdevās izskriet pietiekami labu rezultātu šādam karstam maratonam. Taču to, vai un cik ātrāk es būtu noskrējis tad, ja ārā būtu nevis +24, bet +14 grādi neviens nezina. Varbūt ātrāk, bet varbūt arī lēnāk. Ar maratonu nekad neko nevar zināt.

Viena distance - trīs medaļas